Laidiens no arhīva:

Ražība

Beidzies agronoma Antona Eljašāna mūžs

Agita Pāvule, AgroPols
05.09.2003

Antona Eljašāna dzīves ceļš sākās 1915. gada 5. septembrī Ludzas apriņķa Zvirgzdenes pagasta Zaļeglēs, zemnieku ģimenē, kur jau auga brālis un trīs māsas. Pēc Rēzeknes paraugpamatskolas un Malnavas lauksaimniecības augstskolas beigšanas sekoja mācības Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā.
Mācīties nebija viegli, jo vecākiem materiālais atbalsts bija jāsniedz arī pārējiem bērniem. No mācībām brīvajā laikā nācās iepazīt ne tikai lauku darbu, bet arī krāvēja un meža cirtēja darbu smagumu. Kaut arī kara dēļ studijas uz laiku bija jāpārtrauc, Antons Eljašāns agronoma diplomu ieguva 1948. gadā un sāka strādāt Lauksaimniecības ministrijā par tehnisko kultūru galveno agronomu. Lai gan gadu gaitā notika dažādas reorganizācijas un ministrijas nosaukuma maiņas, viņš šajā amatā ministrijā nostrādāja līdz aiziešanai pensijā.
Latvijā Antonu Eljašānu pazina visi cukurbiešu un linu audzētāji, jo viņš nebija tikai ierēdnis, bet arī organizators un lektors - jaunāko atziņu ieviesējs ražošanā, laikraksta Cīņa redakcijas lauksaimniecības pieredzes nodaļas ārštata līdzstrādnieks. Viņa rakstus un padomus varēja lasīt ne tikai šajā laikrakstā un krievu valodā iznākošajā avīzē Sovetskaja Latvija, bet arī rajonu laikrakstos. Antons Eljašāns bija Vissavienības tehnisko kultūru zinātniskās pētniecības institūta Zinātniski metodiskās padomes loceklis, gatavoja publikācijas nozares žurnāliem Saharnaja svekla (Cukurbietes) un Ļon i konopļa (Lini un Kaņepes). Viņš daudz rakstīja par jaunākās tehnikas ieviešanu cukurbiešu un linu audzēšanā, par ekonomikas un darba samaksas jautājumiem, saimniecību optimālo lielumu. Viņa raksti balstījās uz dziļām zināšanām, apkopoto datu analīzi un pieredzi.
Antonam Eljašānam ļoti daudz nozīmēja mūsu valsts nākotne. Jau pensijā būdams, viņš 1993. gada 19. februāra Dienā rakstā "Pēdējais laiks attapties" pauda satraukumu: "(..) apbēdina tas, ka Latvijā ļoti strauji palielinājies sīko saimniecību skaits. (..) Arī brīvās Latvijas laikā jaunsaimniecības bija mazas, tās nespēja ražīgi izmantot tehniku, darbaspēku un nevarēja rentabli strādāt. Tas noveda pie šo saimniecību sabrukuma. Desmit gadu laikā no 1929. gada līdz 1939. gadam izputēja 7447 sīkās saimniecības. (..) Jāapzinās, ka zemnieku saimniecībām jābūt lielākām nekā tās bija pirms 52 gadiem brīvās Latvijas laikā. (..) Ekonomiskā analīze rāda, ka pašreizējos ražošanas apstākļos visracionālākās ir saimniecības ar zemes kopplatību no 175 līdz 220 ha." Viņa raksti publicēti arī žurnālos Ražība un Zeme un Tauta.
Agronoma Antona Eljašāna dzīves ceļš noslēdzās 2003. gada 24. jūlijā. Zemes klēpī guldīts Mārupes kapos 29. jūlijā.
Laikabiedru atmiņā Antons Eljašāns paliks kā zinošs speciālists, nenogurstošs agronomisko zināšanu paudējs, sirsnīgs cilvēks, kas mīlēja dziesmu, zemi, darbu un Dzimteni.

AgroPols

x

Paroles atgadināšana