Ražība

Vai zemnieka šķirnes saimniecība līdzvērtīga audzētavai?

Kā liecina Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienības dati, pašlaik Latvijā ir 26 šķirnes liellopu saimniecības. Tajās ir gan Latvijas brūnās (LB), gan Holšteinas melnraibo (HM) ganāmpulki. Taču pēc lielā privatizācijas viļņa valstī vairs nav nevienas lopkopības izmēģinājumu stacijas vai valsts šķirnes audzētavas. Pēdējās, kas noturējās, bija Jaunpils un Latgales lopkopības stacija. Jaunpilnieki tagad pieder ārvalsts īpašniekam, viļānieši joprojām saucas par a/s Latgales LIS, taču šim nosaukumam trūkst iepriekšējās nozīmes.
ZM Lauksaimniecības nozaru un pārstrādes attīstības departamenta lopkopības nodaļas vadītājs Dainis Rungulis skaidro: "Valsts lopkopības staciju mums tiešām vairs nav. Bet ārzemēs ir gluži tāda pati pieeja - šķirnes audzētavas ir privātas. Viss atkarīgs no pieprasījuma: lopkopības stacijai nav īpašas nozīmes, ja zemnieki lopus nepērk. Tā vēl nesen bija. Un tagadējās šķirnes saimniecības nostiprināsies tad, ja zemnieki gribēs paplašināt savus ganāmpulkus. Mums ir divas sabiedriskās organizācijas, kas rūpējas par šķirnes piena lopiem - Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienība un Holšteinas melnraibo lopu asociācija. Iespējams, konkurence liks abām darboties enerģiskāk."
Kā zināms, vislielākā melnraibo audzētava ir a/s Agrofirma Tērvete, kuras teles ganāmpulku īpašnieki vislabprātāk pirktu. Taču tās vadītājs Modris Goba labi apzinās savu lopu vērtību, uzturot tiem tādu pašu cenu kā ārzemēs iepirktajiem. Jādomā, rīkojas tālredzīgi. Tā nu iznāk, ka tagad, kad zemniekiem ir svarīgi palielināt ganāmpulkus ar labām govīm, lai izturētu Eiropas konkurenci, vērtīgas šķirnes govis nav kur dabūt. Jāmeklē pa malu malām. Un salasītu ganāmpulku sarežģītāk izkopt.
No šķirnes saimniecības - nekāda labuma
Aizkraukles rajona Vecbebru pagasta z/s Vecsiljāņi īpašniekam Jānim Midegam šķirnes saimniecības sertifikāts piešķirts 1998. gadā. Viņa apsvērumi: "Pagaidām no šķirnes saimniecības nekāda labuma nav. Par to valstiskā līmenī nav domāts: pirmkārt, kas ir šķirnes audzētava un kādai tai jābūt; otrkārt, varbūt vieglāk iegūt šo sertifikātu tad, ja esi Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienības biedrs, taču domāju, ka šķirņu izkopšanas virzienā asociācijas līdz šim par maz strādājušas.
Īstenībā taču man nav iemesla uzturēt šķirnes saimniecību: tās cenas, ko pašlaik par labu govi spēj maksāt mūsu zemnieki, neatbilst tam, ko ražīgā telē esmu ieguldījis. Vajadzētu valsts atbalsta veidā piemaksāt tiem, kas šķirnes lopus pārdod, nevis tiem, kas pērk."
J. Midegs domā, ka šķirnes saimniecībām vajadzētu rīkot izsoles, jo pieprasījums pēc labām govīm un grūsnām telēm ir jūtami pieaudzis. Senāk tāda izsole Siguldas izmēģinājumu saimniecībā veiksmīgi rīkota. Tas nenozīmē, ka tagad jādara tāpat, bet skaidri redzams: zemniekam nav zināms, kur meklēt ražīgus lopus. Gan šķirnes saimniecības īpašnieks, gan govju pircējs atrodas divdomīgā situācijā: no vienas puses, labās teles neatmaksājas pārdot par pārsimt latiem, no otras puses,- vidējais Latvijas zemnieks nespēj maksāt tos aptuveni Ls 600, kāda cena atbilst labai govij.
Pirms dažiem gadiem Liepājas rajona Priekules pagasta saimnieks Andis Eveliņš pārmeta ZM un valdībai tuvredzību, ka pārtraukts maksāt subsīdijas par audzējamām telēm. Šie kādreizējie Ls 100, protams, neatsver no ārzemēm iepirktas teles cenu, taču vismaz apliecina, ka valdība par zemnieka attīstību gādā.
Vai esam tik bagāti?...
LLU Lauksaimniecības fakultātes dekāne zinātniece Daina Kairiša uzskata: "Pirms dažiem gadiem nepareizi izlēma par vaislas materiāla subsīdijām. Dažus gadus zemnieki saņēma Ls 100 par audzējamo teli, un šis atbalsts mudināja telītes paturēt. Katrs taču zina, kādas ir teles audzēšanas izmaksas, tāpēc subsīdijas palīdzēja. Iepērkot augstražīgus dzīvniekus no ārzemēm, mūsu zemniekam gan atlīdzina 50% no cenas, bet šī nauda aizplūst no Latvijas prom. Vai tiešām esam tik bagāti, lai atbalstītu citas valsts audzētājus un savējiem pagrieztu muguru?"
Zinātnieces viedoklis: atzinums, ka Latvijā nevajag valsts atbalstītas šķirnes dzīvnieku audzētavas, neiztur kritiku. Arī tad, ja vidēja zemnieku saimniecība, ļoti precīzi strādājot, iegūst šķirnes saimniecības statusu, tās īpašnieku nevar piespiest veikt zinātniskus izmēģinājumus vai pētījumus. Vai mūsu valstij kļuvusi lieka šķirņu izvērtēšana, krustojuma dzīvnieku mērķtiecīga apzināšana un uzraudzība?
Citās Eiropas zemēs, pirmkārt, šķirņu izkopšanai ir vismaz gadu desmitiem ilgas tradīcijas un pieredze; otrkārt, piemēram, Štutgartē (Vācija) Lopkopības zinātniskā institūta pakļautībā atrodoties vairākas pētījumu saimniecības.
Tiklab kā zemniekus, tā zinātniekus uztrauc tas, ka, nesaglabājot un neuzturot pašu lopu šķirnes, varam nonākt līdz situācijai, ka mūsu ganāmpulkus vairs nebūs vērts izkopt. Piemeklēt ražīgai govij vaislinieku ārvalstīs nav peļami. Bet tad, ja nāksies ievest buļļu mātes, Latvijas lopi ganāmpulkos izsīks straujos tempos. D. Kairiša piebilda vēl ko: ja pat pieņemtu, ka mums būs daudz mazu labu šķirnes saimniecību, kā veikto selekcijas darbu varēs izkontrolēt?
Tā nu Latvijas zemnieks, kam tomēr ir šķirnes saimniecība, un viņa kaimiņš, kas netīko pēc tādas, taču grib slaukt pienu un pavairot pienīgu govju ganāmpulku, atrodas kā spīlēs. Viens nevar pārdot par pusvelti, otram nav naudas, lai maksātu pilnu cenu...
"Produkcijas, tātad piena cena, nekad nevar būt tik augsta, lai atmaksātos šķirnes lopu audzēšanas un uzturēšanas izmaksas," precizēja D. Kairiša. Tālab tomēr jāatrod veids, kā saglabāt pašu dzīvnieku šķirņu cilts kodolu. Ne velti visā pasaulē uztraucas par dzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšanu, dibinot speciālas organizācijas un pētniecības centrus. Protams, tās ir turīgākas valstis par Latviju. D. Kairiša atgādināja, ka arī LB govju tīršķirnē vairs nemaz nav tik daudz. Ja pētnieki šiem sarežģītajiem procesiem atmetīs ar roku...