Ražība

Saimniekiem jāstrādā ar galvu

Saukas pagasta z/s Lazdas jau neilgi pēc saimniecības dibināšanas 1993. gadā kļuva pazīstamas ar piensaimniecības specializāciju. Iespējams, tās īpašnieks agronoms Vitolds Bērziņš to izvēlējās, labi pazīdams Augšzemes lauksaimniecības iespējas. Gleznainās Jaunsudrabiņa dzimtenes novads gan priecē ar nolaideniem pakalniem, rāmām upītēm un baltām birztalām, bet krietns labības birums prasa sūru darbu. Toties piensaimniecība, gudri saimniekojot, var dot peļņu. Jau 1998. gadā Lazdās ar 137 ha zemes bija 20 govju liels ganāmpulks. Toreiz Lazdu īpašnieki saimniekoja kopā ar meitas Diānas ģimeni. Bērziņu īpašuma robežas sagāja kopā ar znota Aivara no vectēva mantotajiem Lejas-Palsāniem. Aivara saimniecībai piederēja 122 ha zemes.
Labāko piensaimnieku starpā
Tagad abu saimniecību īpašumus galvenokārt apsaimnieko Diāna un Aivars Broki. Tomēr kopējās attīstības iespējas izlemj abas ģimenes kopā. Lazdām un Lejas-Palsāniem pieder 169,5 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes, 52 ha meža, vēl aptuveni 23 ha nomas zemes. Ilggadīgo zālāju ir 87,7 ha, papuvē - 28,8 ha. Šogad sēti 28 ha ziemas kviešu (šķirne "Pamjati Fedina"), 18,8 ha miežu ("Anabella"), 15,7 ha auzu (…........) un izmēģināšanai 2,5 ha lopbarības pupu. Miežu sēklu no Broka labprāt pērk, bet pārējā labība galvenokārt paredzēta lopbarībai.
Ganāmpulks paplašināts lēnām un mērķtiecīgi. Tagad tajā ir 55 slaucamās govis, vairāk nekā 30 audzējamās teles. Pārsvarā Holšteinas melnraibās (HM), dažas holšteinfrīzu sarkanraibās un trīs četras Latvijas brūnās. Diāna stāsta, ka Jaunpils lopkopības izmēģinājumu stacijā pirkuši vienugad pa piecām melnraibajām, un arī tikpat daudz nākamajā gadā - kad sarēķinājuši, ka ienākumi to atļauj. Labas govis iegādātas tepat Viesītē, no SIA Lemesis. Bez šaubām, visas savas melnraibās telītes patur un audzē par krietnām piena govīm.
"Sākumā mums bija tikai Latvijas brūnās," atceras saimniece, "bet mūsu rajona konsultāciju biroja vadītāja Astrīda Vilciņa ieteica turēt melnraibās. Savukārt Vidusdaugavas reģionālajā pārvaldē rekomendēja pirkt teles Jaunpilī. Tā arī izdarījām, un ar jaunpilnieku gotiņām, kuras iegādājāmies 90. gadu beigās, esam ļoti apmierināti. Atzīstu, ka arī Latvijas brūnās ir pienīgas un labas, tomēr melnraibās ražīgākas. Un izvēloties par galveno piensaimniecības nozari, jāizvēlas viens virziens."
Kā liecina Valsts ciltsdarba informācijas datu apstrādes centra (VCIDAC) dati, 2003. gada darbs Lejas-Palsānu govju ganāmpulku ierindo starp labākajiem Latvijā. Ganāmpulkos ar 10 līdz 50 slaucamajām govīm saimniecības ganāmpulks ir desmit ražīgāko starpā: izslaukums no govs gadā 7436 kg, tauku saturs 4,42%, olbaltuma - 3,14%, tauku un olbaltuma summa - 244 kg, 244 tūkst. somatisko šūnu. Broku ģimenei ir strādīgi kaimiņi Iveta un Ivars Tīrumnieki Kalna-Dambrānos, kuru saimniecība ar vidējo izslaukumu 7491 kg piena no govs arī ir pirmajā desmitniekā.
Ja būtu vairāk stipru saimnieku…
Te Diāna ierunājas, cik labi būtu, ja tuvākajā apkārtnē bijis vairāk tādu saimniecību kā Kalna-Dambrāni. Tad pārstrādes uzņēmumi vienā vietā saņemtu vairāk piena un rastos veselīga konkurence - kuram tiks labais slaukums?
Kamēr tā nav, lielākie saimnieki veido sadarbības modeļus savā starpā. Piemēram, rapšu raušus pērk no Krustpils pagasta z/s Vīnkalni īpašnieka Andra Felsa. Diāna stāsta: "Viņš savā saimniecībā uzbūvējis eļļas spiestuvi, tā atbilst visām ES prasībām. Turklāt liels pieprasījums ir Andra spiestajai rapšu eļļai, un mēs zinām, ka viņam ir tīri produkti."
Lopbarības pupas nesen sāka audzēt kaimiņš Valdis Piekuss, un šogad arī Broki paņēmuši no viņa sēklu un tās iesējuši. Pupas ļoti svarīgas lopbarībā, jo tām īpaši augsts proteīna saturs. No a/s Dobeles dzirnavnieks pērk kombinēto lopbarību, teļu barību. Barības receptes izstrādā Lauksaimniecības konsultāciju centrs, to var papildināt ar soju un saulespuķēm.
"Vācijā redzējām, kā strādā vairākas saimniecības vienā ciematiņā. Tur pieci seši saimnieki kopīgi bija ņēmuši kredītu un nopirkuši barības dalītāju - iekārtu, kas pati piebrauc pie tvertnes, visu barību iesver, samaisa, tad izbrauc caur kūti un izdala barību govīm. Viens cilvēks lopus pabaro no rīta, un pēc tam pēcpusdienā. Tāds agregāts ir dārgs, tomēr atmaksājas. Mums pagaidām diemžēl nav šādu sadarbības iespēju. Saukas pagastā ir mūsu saimniecība, vēl kooperatīvā sabiedrība Ritenis, kam paliels ganāmpulks, bet esam pārāk tālu viens no otra. Pašiem arī ganāmpulks par mazu, lai varētu pavilkt ruļļu tehniku. Tīrumnieki to izdarīja, jo viņiem vairāk lopu, un ir ļoti apmierināti," saimniece prāto par iespējām, ko dotu kooperācija. "Ļoti patīkami strādāt, ja redzam, ka arī apkārt citi attīstās. Jo spēcīgāki saimnieki reģionā, jo ērtāk un labāk no visiem viedokļiem. Valdis lopbarības pupu sēšanai aizdeva savu sējmašīnu. Cits kaimiņš domā audzēt kukurūzu, mēs būtu priecīgi, ja varētu no viņa to iegādāties. Jo mūsu vairāk, jo piena kombinātam izdevīgāk pirkt pienu mūsu novadā lielākos daudzumos."
Mācīt savus darbiniekus
Kā stāsta Diāna, ar Tīrumnieku saimniekiem pārrunājuši, ka nupat pienācis tas brīdis, kad visi kūts darbi vairs nav uz pašu pleciem. Sākumā visu darījuši saviem spēkiem - slaukuši govis, barojuši lopus, protams, lopbarības kultūru sēja un zālāju iekopšana bija jāveic vienlaikus, un tikai pakāpeniski tikuši tālāk. Pārmocījies, pārstrādājies zemnieks nav spējīgs sakārtot piensaimniecību. "Tā nevar saimniekot, jo tad nav laika ne plānošanai, ne projektiem: pietrūkst spēka tiem pieķerties," Diāna saka, "bet saimnieka galvenais uzdevums - strādāt ar galvu. Mums laimējies, jo divi darbinieki saimniecībā ir ilgāk par desmit gadiem. Pavisam šeit ir četri darbinieki - kūtsstrādnieks, slaucēja, palīgs, kas abiem dod brīvdienas, un cilvēks, kas strādā ar tehniku."
Lejas-Palsānu īpašniece izsaka domu, kas liecina par gluži jaunu pieeju zemnieku darbam: "Savus strādniekus vajadzētu arī izglītot. Paši arvien braucam uz semināriem, kur iepazīstina ar jaunāko piena lopkopībā. Taču darbiniekiem varam atstāstīt labi ja 10% no dzirdētā. Ja izdosies attīstīties tā, kā esam iecerējuši, un lopu būs vairāk, vajadzētu rīkot seminārus strādniekiem, piemēram, kopā ar Tīrumnieku un vēl citiem novada saimniekiem. Lai arī mūsu darbinieki varētu uzklausīt labus speciālistus, kas viņiem paskaidrotu un pierādītu, kāpēc darbiņš jādara tā, bet ne citādi. Prasības tiešām ir stingras; ja cenšamies tās izpildīt, darbiniekiem var šķist, ka uzspiežam pārāk sarežģītas lietas."
Jauna kūts un projekti
Lejas-Palsānu kūts nepavisam neatbilst mūsdienu tehnoloģijai. Vecsaimniecības mūra kūtī, kur mitinās slaucamās govis, gan ievilkts piena vads, bet betona siles tādas pašas kā kolhozu laikos; šķiet, arī mēslu transportieris šaurajās renēs varētu niķoties. Sākumā, kad Bērziņi un Broki atnāca uz šejieni, kūtī pietika vietas 32 govīm. Tagad lopu daudz vairāk, bet telpas tās pašas, kaut arī pirms astoņiem gadiem pārbūvētas.
Blakus piebūvē tiek turētas dažāda vecuma teles. Turpat lopbarības šķūnis. Piena telpa šaura, bet dzesētājs ar vienas tonnas tilpumu esot labs. Arī firmas DeLaval slaukšanas iekārta kalpojot nevainojami. Pie kūts - betonēta vircas bedre un mēslu krātuve.
Pašu ģimenei ir dzīvoklis Lones centrā, bet vecajā klētī izbūvētas dzīvojamās telpas, lai arī šeit būtu kur uzturēties. Kaut arī celta stipra un pamatīga, reiz vētrā viena klēts siena izļodzījusies, dabūjuši to pacelt ar domkratiem.
Vispirms gādāt par saimniecības attīstību, izglītību un tikai pēc tam par savām ērtībām - tā ir raksturīga Latvijas tagad jau stabilo zemnieku īpašība. Arī Lejas-Palsānos tas redzams kā uz delnas. Taču nu vairs nevar iztikt bez jaunas kūts. Saimnieki iecerējuši, ka tajā govis turēs nepiesietas, tikai laižot lopus pastaigās - kā noskatījušies Polijā un Vācijā.
Diāna saka: "Vācijā redzējām visādas fermas - gan kārtīgas, pat tādas, ko varētu dēvēt par elegantām, gan tādas, kādas ir visās pasaules malās. Polijā, kurp firma DeLaval mūs veda ekskursijā, bija tīrākas un sakoptākas kūtis kā Vācijā."
Projektu jaunai kūtij pagājušajā gadā bija domāts iesniegt SAPARD programmai, bet tajā jāiegulda tik liela nauda, ka īpašnieki kopā ar vecākiem, Lazdu saimniekiem Bērziņiem, baidījās riskēt. Nu ir tā - šogad beidzās SAPARD finansējums, pavasarī jau bija paredzams ES struktūrfondu atbalsts, bet pieteikties uz būvniecības projektu, kuru varētu apstiprināt ne agrāk par vasaras vidu, iznāk pārāk vēlu. Rudenī sākt būvēties nevar. Tagad Broki iecerējuši izstrādāt projektu, kas ļautu būvniecību sākt nākampavasar.
Iznāktu tā - atbalsta līdzfinansējums, 5% kā jaunajiem zemniekiem un vēl piemaksa par īpaši atbalstāmo reģionu, Diāna rēķina. Tomēr jāņem vērā, ka cenas ir cēlušās. "Kad rudenī redzēsim Eiropas atbalsta naudu, tad arī plānosim tālāk. Varbūt tas būs pirmais gads, kad varēsim atļauties nopirkt minerālmēslus," cer saimniece.
Zemnieka izglītība un maize
Lejas-Palsānu saimniecībā tās īpašnieks A. Broks ir tehnikas pārzinātājs un organizatorisko lietu pārzinātājs, Diāna - noteicēja par lopkopību.
Lauksaimniecības izglītības viņai nav, bet lopkopībā mācījusies kursos, lai saņemtu mākslīgās apsēklošanas tehniķes sertifikātu, kā arī piena pārraudzes apliecību, kas ļauj veikt pārraudzību savā ganāmpulkā.
Grāmatvedības uzskaite par samaksu tiek kārtota rajona lauksaimniecības konsultāciju birojā. "Pašiem to darīt nav iespējams, jo grāmatvedība ir atsevišķa nozare, kur arvien nāk jaunas prasības, jauni noteikumi gandrīz ik mēnesi, kam izsekot pārāk grūti. Tad pašam jāiegūst grāmatveža izglītība. Ja grib labi padarīt savu darbu saimniecībā, tas ir lieki," spriež Diāna.
Viņa ļoti uzticas Jēkabpils rajona konsultāciju birojam, it īpaši tā vadītājai A. Vilciņai, kas kopā saviem speciālistiem gādā, lai zemnieki arvien saņemtu informāciju par visu jauno un vajadzīgo, atgādina par praktiskām iespējām utt.
Lejas-Palsānu saimniece šogad beigusi maģistrantūru un ieguvusi psiholoģijas maģistres grādu. Kā tad tā? Mācīties vienu, bet darīt citu?
"Ja reiz esam sākuši saimniekot, tā ir mūsu maize, pamatnodarbošanās, mūsu nauda. Bet psihologi pašlaik Latvijā pienācīgi nopelnīt nevar. Ja nebūtu saimniecības, domāju, ka arī psihologa izglītības man nebūtu." Tā senā patiesība, ka latviešu inteliģence nākusi no laukiem, nav novecojusi.
Vai tas nav lieliski, ka latviešiem tik izglītoti saimnieki?
Aivars ir beidzis Ogres meža tehnikumu. Kursos ieguvis lauksaimnieka pamatizglītību. Saimniecības attīstība liecina - vīrs ar apdomu un ķērienu. Un mūsu strādīgo laucinieku izturību var tikai apbrīnot. Diāna atceras, ka pirms gada dzīvesbiedrs cietis smagā avārijā, bijuši mugurkaula lūzumi, ko Katastrofu medicīnas centra ārsti veiksmīgi sadakterējuši. Tāpēc arī tagad vajadzīgs darbinieks, kas strādā ar tehniku, jo saimnieks pats pārāk nedrīkst riskēt, ilgstoši darot lauku darbus.
Piena cena un izmaksas
Līdz šim Lejas-Palsāni pienu pārdeva z/s Daugava Sērenes pagastā. Bet no 1. jūlija firma uzteikusi, un tagad Broki piegādā pienu Rīgas piena kombinātam (RPK), ar kuru sadarboties esot patīkami. RPK tagad izstrādāts savākšanas maršruts arī Sēlijā, arī a/s Valmieras piens te iepērkot pienu.
Ziemā z/s Daugava palielināja iepirkuma cenu līdz 14 sant./kg. Tagad par pienu maksājot līdz 15 sant./kg. Šo starpību ļoti jūt, tagad var sarēķināt, ko var papildus iegādāties. Nav jāuztraucas par minerālbarības un enerģētiskās barības cenu.
"Tagad var sākt nopietni plānot, bet palielinājušās jau ir visu resursu cenas. Piemēram, 200 l konservanta muca pērn maksāja Ls 100, tagad - Ls 136. Ķimikālijām pieaugums nav tik liels, bet elektrības izmaksu kāpums gan būs jūtams. Degvielas akcīzes nodokli gan palielināja, bet tās cenu pieaugums ir visgrūtāk paredzams..." Diāna raksturo pašreizējo piensaimnieku stāvokli.
Zālāju izkopšanai un labas lopbarības gatavošanai darbs un laiks netiek žēlots. Skābbarību liek tvertnēs. Īpaši ievēro agro pļaušanu, šogad sākuši pļaut 10. jūnijā, "kad zāle bija alus pudeles garumā". Tonnāža ir mazāka, toties vērtība vislielākā. Jūlija vidū saimnieki cerēja uz atālu, un tas pēc siltajām nedēļām krietni paaudzis.
Piensaimniecības nozīmes palielināšanos raksturo tas, ka lopu īpašnieki vairs nepārdod teles, bet paši pavairo ganāmpulkus. Tagad pienīga govs maksājot aptuveni Ls 500. Broku ģimene uzskata: varētu no govs izslaukt arī vairāk par 7000 kg piena gadā, bet tad jāpārkārto barošanas sistēma un tam savukārt vajadzīga jauna kūts.