Ražība

Konservē graudus lopbarībai

Lauksaimniecības inženieris Ivars Vilks un Ludmila Kukaine 1997. gadā Valmierā nodibināja spēkbarības gatavošanas uzņēmumu SIA Melderi K&V. Toreiz viņi sāka ar piedāvājumu gatavot spēkbarību no zemnieku pašu audzētajiem graudiem un iegādājās vienu spēkbarības gatavošanas agregātu.
Tolaik Latvijas saimnieki vēl lāgā neprata novērtēt to, ka pašu ražotā spēkbarība ir drošāka par daudzinātajām importa firmu precēm. Vēl pār Eiropu nebija vēlies govju sūkļveida encefalopātijas (GSE) vilnis ar lopu dedzināšanas ugunskuriem. Pēc šīs nelaimes arī mūsu zemnieki kļuva piesardzīgi, un Melderu firma saņēma arvien vairāk pasūtījumu.
Pēc neilga laika spēkbarības agregātam no Vidzemes nācās doties uz Kurzemi, Zemgali un arī Latgali. Tad firma iegādājās otru agregātu. Ilma Ramane, Latvijas zemnieku atzīta autoritāte lopbarības lietās un ļoti lietišķs cilvēks, teica īsi: "Vilks strādā kārtīgi. Tā barība tiešām ir laba."
Sadarbība dod augļus
Ivars Vilks izmantoja Vācijā gadus trīsdesmit pārbaudītu pieredzi, proti, specializētās mobilās iekārtas spēkbarības gatavošanai paredz, ka graudus un piedevas samaļ, saplacina un sajauc pēc attiecīgas receptes. Un visu šo darbu paveic firmas speciālists.
Pirms gadiem četriem, kad Melderi jau bija pazīstami visos novados, Ivars, uzklausot Siguldas Sigras zinātniekus un zemnieku vēlēšanos, nolēma izmēģināt graudu konservēšanu. Idejas praktiskā īstenošanā 2001. gadā nāca palīgā SIA Kemira Agro Latvija, par konservantu iesakot izmantot propionskābi. Somijā un citās Eiropas valstīs, kur tikpat nepastāvīgi laikapstākļi kā Latvijā, šī metode tika lietota. Tas nozīmēja, ka mitrus graudus var iekonservēt un to žāvēšanai nav jāpatērē bezjēdzīgi daudz elektroenerģijas, zinot, ka augstvērtīgi pārtikas graudi tik un tā neiznāks. Toties konservētie graudi būs lieliska lopbarība. Ivars atceras: "Profesors Latvietis man teica: ja senāk inženieris mani mācītu, kā jātaisa lopbarība, es teiktu,- tas nekur neder. Bet nu redzu - iznāk!" Ivars joko, ka viņš jūtoties gluži vai kā tēvs šai konservēšanas lietai Latvijā, bet Kemiras speciāliste Aiva Kupfere uzskatāma par mammu.
Pirms pusotra gada nācās nopirkt trešo spēkbarības gatavošanas agregātu.
Konservēto graudu vērtība
Kad piezvanu Ivaram Vilkam, protams, fonā dzirdama mašīnu rūkoņa un dārdoņa. Un tā arvien - zvani agri rītā, pusdienā vai vakarā,- agregāts un saimnieks strādā.
Apvaicājos, kā sokas ar labības konservēšanu šovasar, vai daudz pasūtījumu. "Nikni konservēju," Ivars atsaucas. "Zemgalē dikti daudz darba, pašlaik esmu Vecaucē, pēc tam pienāks rinda Latgalei, Daugavpils rajonam. Pieteikumi konservēšanai nāk no visām malām. Tagad cilvēki ir sapratuši, ka šādā mitrā laikā iekonservētie graudi saglabās savu vērtību. Un viņi vairs negaida, lai graudi sāk pelēt, bet liek konservēt tad, kad graudu mitrums ir 16-22%. Izmaksas šādai lopbarībai ir mazākas kā kombinātiem pasūtītajai, aptuveni 16-20 Ls/t. Toties barība ir daudz vērtīgāka.
Tagad strādājam tā, ka saplacināto graudu masu, kurā ievadīts konservants, nav nepieciešams hermetizēt. Graudu sabērumam tikai jāatrod vieta šķūnī vai kādā citā ēkā zem jumta. Šādas vietas var atrast katrā saimniecībā. Plēvi apakšā, plēvi virsū, un - noslogot. Sabērums vienīgi jāpasargā no pelēm un žurkām. Šo paņēmienu savulaik jau ieteica profesors Edvīns Bērziņš, taču tad to nenovērtēja, bet tagad - noderēja."
Pagājušajā gadā par konservēto graudu lopbarību no zemniekiem saņemtas labas atsauksmes. Pat tiem graudiem, ko konservēja jau sadīgušus, analīzes uzrādīja labu kvalitāti. Tagad divās nedēļās iekonservēts jau vairāk nekā 1000 tonnu labības. Ivars lēš, ka šogad kopā sanākšot aptuveni 2500 tonnu.
Melderi konservējot kviešus, miežus, auzas un zirņauzas, arī rudzus. Mazliet pārsteidza tas, ka graudu konservēšanu pasūta Zemgales saimniecības. Taču jādomā, ka saimnieki zina, ko dara, jo lietus ātri vien spēj sagandēt to, ko saule nobriedinājusi.
Konservēšanas izdevumi
Kā informē Aiva Kupfere, konservētos graudus var uzglabāt stirpās, tvertnēs, maisos, un tas neprasa īpašas izmaksas. Pat tad, ja labības mitrums sasniedz 35-40%, labību vajag tikai saplacināt, un placinātājdzirnavas lopkopības saimniecībās vairs nav īpašs retums. Ja saimnieks redz, ka laiks pieturas lietains, kaut arī labība jau būtu vācama, viņš var to pļaut un konservēt. Tā vismaz neradīs savai saimniecībai zaudējumus. Vismitrāko labību konservē ar AIV tipa konservantiem.