Ražība

Piena urīnvielas saturs - ēdināšanas kvalitātes rādītājs

Piena urīnvielas saturs dod iespēju novērtēt un kontrolēt proteīna ēdināšanas līmeni. Tas atkarīgs no fermā lietotās ēdināšanas sistēmas, barības devām un ietekmē gan govju produktivitāti, gan atražošanu. Pēc ASV Merilendas, Kornellas un Ziemeļkarolīnas universitātes pētījumiem un ieteikumiem, piena urīnvielas saturs norāda uz slāpekli saturošo vielu saturu asinīs. Piena urīnvielas un asins urīnvielas saturs korelē ļoti cieši, tāpēc šo rādītāju noteikšanai nav nepieciešams ņemt dzīvnieka asins paraugus.
Augsts urīnvielas saturs pienā norāda uz
· palielinātu slāpekļa izdalīšanos ar urīnu, tātad apkārtējās vides potenciālu piesārņošanu;
· proteīna pārpalikumu vai arī neatbilstošu viegli fermentējamās enerģijas nesēju (cietes, cukuru) saturu barībā (tas pasliktina atražošanas rādītājus);
· augstu spureklī noārdāmā proteīna DIP saturu.
Zems urīnvielas saturs pienā liecina par neatbilstošu proteīna daudzumu barībā.
Jāzina, ka urīnvielas saturs pienā diennakts laikā mainās, tas saistīts ar ēdināšanas reižu skaitu un barības kvalitāti.
Piena urīnvielas saturs atspoguļo asins urīnvielas saturu iepriekšējo 12 stundu (ja slaukšana ir divreizēja) vai astoņu stundu (ja slauc trīsreiz dienā) laikā. Tāpēc piena paraugi jāņem kārtējās slaukšanas reizē, turklāt tie ne ar ko neatšķiras no kontroles slaukšanas laikā ņemtajiem paraugiem citām piena analīzēm. Tas ir ērti un viegli izdarāms, it īpaši, ja salīdzina ar noteikumiem, kas jāievēro asins paraugu ņemšanai šī rādītāja analīzēm (2-4 stundas pēc ēdināšanas). Minēto universitāšu pētījumi pierāda, ka, ievērojot abu paraugu noņemšanas noteikumus, urīnvielas saturs asins un piena paraugos ir pilnīgi līdzīgs. Lielās fermās un govju grupās piena paraugi jāņem 10-15% dzīvnieku, mazā ganāmpulkā - no katras slaucamās govs. Ja piena urīnvielas satura kontroles prakse saimniecībā ir ieviesta, kārtējā pārbaude veicama pēc 3-4 mēnešiem, jo var mainīties:
· barības devas sastāvs (kopproteīna saturs no 17% uz 18%) vai izmantotie barības līdzekļi;
· spēkbarības sastāvs, dzīvniekus izlaižot ganībās - no kombinētās spēkbarības (augsts proteīna saturs) iesakāms pāriet, piemēram, uz miežu izēdināšanu (rudenī, pārejot no ganībām uz kūtsstāves periodu, arī jāmaina spēkbarības sastāvs);
· barības līdzekļi - sāk izēdināt āboliņa vai lucernas skābbarību, kas abas satur daudz kopproteīna, kā arī augstu spureklī noārdāmā proteīna DIP frakciju;
· rupjās barības griezumu daļiņu izmēri, devas mitruma saturs vai spēkbarības maluma smalkums (no miltiem uz placinātiem graudiem).

Ja palielinās apsēklošanas reižu skaits, samazinās piena olbaltumvielu saturs, izmainās mēslu konsistence - tie ir simptomi, lai būtu nopietns iemesls pārbaudīt piena urīnvielas saturu. Apsēklošanas reižu skaits palielinās par 15-20%, ja piena urīnvielas saturs ir augstāks par 18-19 mg/100 ml piena. Šķidri, plūstoši izkārnījumi, asa amonjaka smaka urīnam norāda uz to, ka obligāti jākontrolē proteīna un ogļhidrātu ēdināšanas līmeņa atbilstība vajadzībām. Palielināts kopproteīna saturs govij izraisa enerģijas stresu, jo urīnvielas izdalīšana no organisma ar urīnu palielina paaugstinātu enerģijas vajadzību. Īpaši laktācijas sākuma posmā šī enerģijas pārnese (zaudējums) no piena ražošanas uz urīnvielas izdalīšanu var sasniegt pat 10-20%, tad arī atbilstoši samazinās izslaukums.
Piena urīnvielas saturs ir atšķirīgs:
· ganāmpulkā - 12-18 mg/100 ml piena;
· individuālai govij - 8-25 mg/100 ml piena.
Augsts piena urīnvielas saturs (virs 18 mg/100 ml piena) norāda uz
· nevajadzīgi augstu proteīna saturu barības devā;
· zemu viegli fermentējamo ogļhidrātu (cietes, cukuru) saturu vai
· nepareizu proteīnu un viegli fermentējamo ogļhidrātu attiecību.
Zems urīnvielas saturs (zem 12 mg/100 ml piena) liecina par:
· zemu kopproteīna līmeni barības devā;
· nav bilances starp spureklī noārdāmā (UIP) un spureklī nenoārdāmā (DIP) proteīna frakcijām;
· nepamatoti lielu viegli fermentējamo ogļhidrātu daudzumu barībā.
Saistība starp piena urīnvielas un barības devas saturu parādīta tabulā.