Lopkopības nozaru ražotāju

Guntis Rozītis: zirgaudzēšana ir izteikts ilgtermiņa bizness, kas ar laiku noteikti atmaksāsies

Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs, Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociētais profesors Guntis Rozītis uzskata, ka "tīra" zirgaudzēšana ir izteikts ilgtermiņa bizness, tomēr, ja saimnieks ātri spēj reaģēt uz tirgus pieprasījuma maiņu un apgūt jaunas nišas, kā arī ir gatavs netaupīt uz zirga uzturēšanas rēķina, šis bizness ar laiku noteikti atmaksāsies. Turklāt zirgkopība ir viena no retajām nozarēm, kas cilvēkus šodien vēl piesaista laukiem.

Pēdējos gados zirgu audzēšanas bizness Latvijā sarucis, intervijā biznesa portālam "Nozare.lv" atzīst Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs, Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociētais profesors Guntis Rozītis.

G. Rozītis stāsta, ka pašlaik Latvijā ir apmēram 13 000 reģistrētu zirgu, bet 1980. gadā to bija 35 000, tātad zirgu skaits iet mazumā. Apmēram 6 000 īpašnieku pieder mazi ganāmpulki, kur zirgu skaits nepārsniedz piecus dzīvniekus, savukārt tikai desmit ganāmpulkos zirgu skaits ir lielāks par 50. Lielākā zirgaudzētava Latvijā ir "Burtnieki", kur audzē ap 500 zirgiem. Latgalē - Daugavpils pusē - saimniecībās ir apmēram 1000 zirgi, Lielrīgas reģionā apmēram 800.

Kopumā zirgu skaits strauji krīt, tomēr zirgkopības nozarē ir vēl kāds būtisks jēdziens - vēlme nodarboties ar zirgiem un mīlestība pret šo dzīvnieku. Tas varētu būt enkurs, kas noturēs nozares lejupslīdi.

Jautāts, vai zirgu audzēšana Latvijā ir uzņēmējdarbība vai hobijs, Guntis Rozītis atzina, ka patlaban Latvijā zirgus visvairāk izmanto kā papildu naudas avotu lauku tūrismā, piedāvājot izjādes vai nu pa tuvējo apkārtni, vai slēgtajās manēžās (Salaspilī, Kleistos, Mārupē). Taču tikai ar izjādēm nopelnīt nevar, viesu namu īpašnieki tās parasti piedāvā tikai kā blakus izklaides iespēju līdztekus pirtīm, bioloģiskai pārtikai, izbraucieniem ar laivām u.tml.

Pēdējo gadu laikā Rīgas pievārtē plaukst cits bizness - tā dēvētās pansijas, kad staļļa īpašnieks vidēji par 100 latiem mēnesī piedāvā izmitināt un uzturēt pilsētnieka iegādātu zirgu. Tendence rāda, ka līdzīgas pansijas varētu attīstīties arī Liepājas tuvumā.

Kā lielāko zirgu ņēmēju asociācijas priekšsēdētājs min Rietumeiropas tirgus, bet pieprasījums esot arī no Austrumu puses.  Kvalitatīvus, veselus sporta zirgus pieprasa Zviedrijā, Dānijā, Somijā, kā arī Maskavā, Pēterburgā, Baltkrievijā, Moldovā. Latvijā ir saimniecības, kas pastāvīgiem klientiem Zviedrijā pārdod pat 19 zirgus vienā reizē.

Pieprasījumu pēc zirgiem ietekmē divi faktori: pirmkārt - cena. Pircēji ir pārliecinājušies, ka Latvijā zirgu var nopirkt daudz lētāk. Otrkārt - Rietumeiropā līdz šim vairāk attīstīta ātro, spēcīgo un temperamentīgo  sporta zirgu audzēšana, līdz ar to pēdējos gados pieaugošais pieprasījums pēc mierīgiem zirgiem tur netiek apmierināts. Savukārt mūsu Latvijas šķirnes zirgs selekcijas rezultātā ir mierīgs un nosvērts - tieši tāds, kāds ārzemniekam vajadzīgs tūrismam un izklaidei.

G. Rozītis uzsver, ka, lai pārdotu kvalitatīvu zirgu, vajadzīgs kvalitatīvs izejmateriāls. Latvijas zirgkopības nozarē atšķirībā no citām lopkopības nozarēm vaislas materiālu ārzemēs neiepērk. Tā kā Latvijā ir nacionāla pieeja šim biznesam, te audzē tikai Latvijas šķirnes zirgu - rudu, palsu, bēri, sirmu, dūkanu -, bet tikai šo šķirni. Tā ir selekcionēta tā, lai zirgs būtu spēcīgs, bet ar mierīgu raksturu. Tieši tādus zirgus pieprasa Skandināvijā. Kvalitatīvs Latvijas zirgs maksā, sākot no 200 latiem par vecu zirgu un beidzot ar 4000 latiem par visbiežāk pieprasīto - trīs gadus vecu zirgu. Bet ir saimnieki, kas par zirgu prasa 24 000 latu.

G. Rozītis akcentē, ka zirgu pārdošana ir ļoti rentabls bizness tikai tad, ja pārdevējs jau ir labi pazīstams tirgū, jo jaunpienācējam tajā ļoti grūti iekļūt. Zirgus uz ārzemēm sāka pārdot jau 70. gados, un Maskavā rīkotajās izsolēs puse zirgu nāca no Latvijas kolhozu zirgaudzētavām. Pēc kolhozu likvidācijas uz Latviju sāka plūst ārzemnieku straume, kas šeit atrada ļoti labus un lētus zirgus. Pēdējos gados šī straume ir apsīkusi, jo nav jau vairs tik daudz zirgu, ko pārdot, turklāt pircēji izveidojuši "melnos" sarakstus, kuros iekļuvis dažs labs "brāķi" pārdevis saimnieks. Lai realizētu zirgu, zemnieki gatavi uz daudz ko – piemēram, Krievijas pastāvīgajiem ieinteresētajiem klientiem pārdot ļoti labu zirgu tikai tad, ja pircējs par lētu naudu ņem līdzi arī sliktāku zirgu.

Zirga izaudzēšana un uzturēšana nav lēta - minimālās izmaksas ir 500 lati mēnesī, turklāt jārēķinās, ka ārzemnieki grib pirkt vismaz trīs gadus vecu zirgu. Izmaksas var pieaugt līdz 1000 latu mēnesī, ja dzīvniekam dod īpaši kvalitatīvu spēkbarību un pārtikas piedevas vai nepieciešama veterinārārsta palīdzība. Kopumā zirgaudzēšana ir izteikts ilgtermiņa bizness - tā ir nozare, kas ieguldītos līdzekļus atražo ļoti lēni, jo paaudžu maiņa zirgam ir astoņi gadi. Tādēļ zirgu audzēšana Latvijā nav tik ļoti izplatīta, lai gan vides apstākļi un ekoloģija tam ir ļoti piemēroti.

Kā galveno problēmu, ar ko saskaras Latvijas zirgu audzētāji, G. Rozītis min sistēmas trūkumu, proti, katrs īpašnieks pats uz savu roku nopērk zirgu, to reģistrē, par vidēji 30 latiem iziet sertifikāciju pie vienas no divām ciltsdarba organizācijām, un ar to viss beidzas. Vācijā, piemēram, lieliski darbojas sistēma, ka īpašnieks audzē zirgu, to novērtē ciltsdarba organizācija, tās sniegtos datus apstrādā zinātnieki un pētījuma rezultātus ieteikumu veidā dara zināmus īpašniekam. Tādā veidā attīstās gan selekcija, gan zirgu labturība.

G. Rozītis stāsta, ka par zirgu var saņemt arī Eiropas fondu naudu, tikai ar vienu nosacījumu - tam jābūt Latvijā sertificētam, ģenētiski "tīram" Latvijas šķirnes zirgam. Tikai par tādu saskaņā ar Riodežaneiro parakstīto konvenciju par sugu saglabāšanu pienākas 200 eiro gadā liels Eiropas Savienības fondu atbalsts. Par arābu rikšotāju vai angļu sacīkšu zirgu atbalstu nedod, turklāt dzīvnieka sertificēšanai nāksies izsaukt speciālistus no Dubaijas vai Anglijas.

Nacionālās subsīdijas arī tiek maksātas - "treknajos" gados tie bija 600 lati, un tad daudzi zemnieki zirgus pirka "vieglās" naudas dēļ. Patlaban subsīdijās maksā 190 latus gadā par ciltsdarbu komisijas novērtētu sertificētu zirgu, no kura jau ir iegūti desmit pēcnācēji, un 140 latus par jaunzirgu. Šogad ir jauna subsīdija - ja no ķēves iegūts kumeļš, kas paliek ganāmpulkā kā ciltsmateriāls, par to maksā vēl 44 latus.

G. Rozītis uzskata, ka "tīra" zirgaudzēšana ir izteikts ilgtermiņa bizness, tomēr, ja saimnieks ātri spēj reaģēt uz tirgus pieprasījuma maiņu un apgūt jaunas nišas, kā arī ir gatavs netaupīt uz zirga uzturēšanas rēķina, šis bizness ar laiku noteikti atmaksāsies. Turklāt zirgkopība ir viena no retajām nozarēm, kas cilvēkus šodien vēl piesaista laukiem.