Meža nozares ražotāju

Īpašumtiesību ievērošana – stūrakmens saimniekošanai laukos

Lai dzīvošana un strādāšana laukos būtu izdevīga arī lauku iedzīvotājiem – tā īsumā varētu atstāstīt galveno domu, ko Baltijas valstu meža īpašnieku organizāciju pārstāvji pauda sanāksmē Briselē. Sanāksmi par īpašumtiesību jautājumu organizēja Eiropas Privāto meža īpašnieku konfederācija sadarbībā ar Baltijas valstu meža īpašnieku organizācijām, un no Eiropas Parlameta deputātu puses tajā piedalījās Kārlis Šadurskis un Radvile Morkunaite-Mikuleniene. Lai arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas prezentācijas iezīmēja atšķirīgas jomas, kas katrā valstī ir visaktuālākās, taču problēmjautājumu raksturs bija līdzīgs – īpašumtiesību neievērošana, kas aprobežo iespējas saimniekot lauku apvidos.

Lietuvas Meža īpašnieku asociācijas vadītājs Aļģis Gaižutis savā prezentācijā uzsvēra ES Pamattiesību hartas 17. pantu, kas saka, ka „...nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs”. Gaižutis uzsvēra, ka harta nosaka gadījumus, kad aprobežojumi ir attaisnojami, t.i, sabiedrības interesēs, kā arī par zaudējumiem tiek izmaksāta taisnīga un savlaicīga kompensācija, pretējā gadījumā, aprobežojumi tiek salīdzināti ar atsavināšanu, kas nav demokrātiskas sabiedrības garā. Gaižutis vērsa uzmanību uz Lietuvas tiesību institūta 2012.gadā veiktu pētījumu par īpašumtiesībām, kurā teikts, ka meža īpašnieku privātīpašumtiesības tiek neproporcionāli aprobežotas ar normatīvu aktu prasībām (Likums par aizsargājamām teritorijām, Medību likums, Meža likums). Pētījumā iesaistītā eksperte Kristina Ambrazevičiūte norāda, ka cilvēktiesību būtība ir tajā, ka tās nosaka valsts varas robežas. Eksperte norāda, ka daudz bīstamāka situācija var izveidoties, ja tādā pašā garā tiks ignorēta valsts noteiktā kārtība.

Attiecībā uz medību tiesībām Lietuvā, Gaižuts norādīja, ka zemes īpašniekam nav tiesību izmantot īpašumu medību nolūkā. Vienīgās tiesības ir nepiekrist medībām vispār savā īpašumā. Ja zemes īpašnieks ir arī mednieks, tad ir iespējas medīt savā īpašumā, samaksājot nodevu vietējam klubam, kuram ir medību tiesības konkrētajā īpašumā. Arī nosacījumi, lai iestātos medību klubā ir ļoti atšķirīgi. Ar likumu noteiktā norma nosaka, ka īpašumā jābūt vismaz 100 ha meža, lai varētu iestāties medību klubā, kuram ir medību tiesības attiecīgajā īpašumā. Taču ņemot vērā, ka tikai 2% no visiem Lietuvas meža īpašniekiem pieder vairāk kā 20 ha meža, šo normu nevarētu uzskatīt par risinājumu. Vai ir iespējams izveidot jaunu medību klubu? Gaižutis skaidro, ka pašlaik tas ir praktiski neiespējami, jo minimālā medību iecirkņa platība ir 1000 ha, savukārt vidējā lauksaimniecības īpašuma platībā ir 8 ha , meža – 3,4 ha. Nomas līgumi netiek ņemti vērā. Turklāt, ierobežojumi privātā īpašuma lielumam ir šādi – fiziskai personai lauksaimniecības zeme – max 300 ha, juridiskai personai – 500 ha, kas padara jauna medību iecirkņa izveidošanu praktiski neiespējamu. Meža zemespirkšanai nav ierobežojumu. Īpašumtiesību atgūšanas procesā var iegūt ne vairāk kā 150 ha.

Runājot par vides politiku Lietuvā, Gaižutis norādīja, ka uz 65% no Lietuvas teritorijas attiecas Likums par aizsargājamām teritorijām. Diemžēl, viedoklis, kas dominē Lietuvas Republikas Seima Vides aizsardzības komisijā ir šāds: mežu varam aizsargāt tikai aizliedzot meža īpašniekam samniecisko darbību savā īpašumā. Uz ;so gan ir atbildējis bijušais Lietuva Tieslietu ministrs un Seima deputāts Remigijus Šimašijus sakot: „Šķiet, ka platības tiek aizsargātas nevis cilvēka labā, bet no cilvēka, aizmirstot, ka ierobežojumi cilvēka darbībai tiek noteikti ar mērķi dot labumu sabiedrībai”.

Attiecībā uz infrastruktūras objektiem, Lietuvā kārtība ir šāda: Meža likums nosaka, ka nav nepieciešams saskaņot ar meža īpašnieku koku ciršanu, nedz arī saskaņot zemes lietojuma maiņu. Normatīvie akti arī neparedz kompensāciju par zaudējumiem.

Savas prezentācijas noslēgumā Gaižutis aicināja klātesošos Eiropas Parlamenta deputātus vērsties Pētīciju komisijā, lai izveidotu faktu konstatācijas misiju uz Baltijas valstīm ar mērķi analizēt šos gadījumus, kad netiek ievērotas īpašumtiesības.

Igauņu meža īpašnieku apvienības vadītājs Prīts Pollumē savā prezentācijā norādīja, ka īpašumtiesības ir zemes apsaimniekošanas stūrakmens. Zemes apsaimniekošana ir vienlaicīgi gan dzīvesveids, gan iespēja dzīvot un izdzīvot laukos. Neskatoties uz to, ka ir Lauku attīstības programma, ja īpašumtiesības netiek respektētas vai arī būtiski aprobežotas, saimniekošanas dzīvotspēja nav iespējama. Prīts Pollumē norādīja uz problēmām aizsargājamo teritoriju izveidošanā – meža īpašniekinetiek iesaistīti lēmumos par aizsargājamu teritoriju izveidošanu viņu īpašumos. Nav arī skaidrs, vai īpašnieki saņems kompensācijas par aprobežojumiem platībās ārpus NATURA2000 teritorijām. Pollumē raksturoja esošo nodokļu sistēmu kā kavējošu faktoru investīcijām mežsaimniecībā. Īpašniekm ir jāmaksā gan zemes nodoklis, gan ienākuma nodoklis par koku pārdošanu. Ir iespēja saņemt atvieglojumus nodokļu nomaksai, taču birokrātija, kas jāpievar, lai saņemtu atvieglojumus, ir pārāk sarežģīta, lai īpašnieki tam ķertos klāt. Tādējādi īpašnieki nav motivēti ieguldīt papildus līdzekļus produktīvas mežaudzes izveidē.

Latvijas meža īpašnieku biedrības vadītājs Arnis Muižnieks savā prezentācijā uzvēra to, ka zemes īpašniekam ir jābūt iespējai plānot savu saimniecisko darbību ilgtermiņā. Muižnieks norādīja uz faktoriem un tendencēm, kas šobrīd neļauj zemes īpašniekam būt drošam, ka savā īpašumā varēs saimniekot netraucēti un plānot investīcijas, kas nākotnē netiktu apdraudētas. Attiecībā uz dabas aizsardzības vārdā noteiktiem aprobežojumiem saimnieciskai darbībai, tendence ir nenoliedzami pieaugoša. Kā negatīvus faktorus šajā procesā Muižnieks min zemes īpašnieku neiesaistīšanu lēmumu pieņemšanā, kā arī nepilnības kompensāciju sistēmā, kas nekādā veidā nevairo zemes īpašnieka izpratni par dabas aizsardzību. Piemēram, esošā kārtība, kad meža īpašnieks var pretendēt uz 60 eiro par ha, ja mežs ir NATURA 2000 tīklā, tad gadījumā, ja īpašums ir mazs, tad projekta sagatavošanas izmaksas ir tik lielas, ka neatsver ieguvumu no kompensācijas. Tādēļ daļa meža īpašnieku nemaz nepiesakās uz šo kompensāciju, kas pēc būtības nav pareiza pieeja dabas aizsardzības jautājumu risināšanā.

Semināra noslēgumā Eiropas Parlamenta deputāti Kārlis Šadurskis un Radvile Morkunaite-Mikuleniene pauda atbalstu viedoklim, ka īpašumtiesību ignorēšana nav pieļaujama, kā arī gadījumos, kad īpašumtiesības tiek aprobežotas, īpašniekam ir jāsaņem pienācīga kompensācija par zaudējumiem vai negūtiem ienākumiem. Deputāti norādīja arī par šādas tikšanas lietderību, kas ļauj vairāk iedziļināties specifiskās jomās, ar kurām ir saistīts Eiropas Parlamenta deputātu ikdienas darbs.

Latvijas Meža īpašnieku biedrība