Viedokļi E-Polā

Kam un kāpēc jāmaksā par vīrusārstēšanu?

Mazliet refleksija par tēmu, ka it kā nebūtu pieļaujama pandēmsaslimšanas ārstēšanas pilnas izmaksu summas uzlikšana uz apzināti nevakcinējušās ārstētās personas atbildību.

Negribu apstrīdēt šāda viedokļa paudējus - viņiem ir sava taisnība un savas tiesības šādu viedokli paust.

Bet nebūtu arī godīgi man noklusēt nepiekrišanu - sanāktu kā klusējoši atbalstoša piekrišana. Piekrišana tam, kam nevaru piekrist principā.

Ir taisnība - ka sabiedrībai jābūt solidāri atbalstošai pret saviem sabiedrības locekļiem. Bet ir taisnība arī, ka sabiedrības locekļiem ir jābūt atbildīgiem pret visu kopsabiedrību.

Es varu būt tik brīvs savā rīcībā, kamēr manas apzinātas rīcības rezultātā nerodas kaitējums pārējiem sabiedrības locekļiem. Ja šāds kaitējums rodas, es kļūstu par to atbildīgs, un šī atbildība kaut kādā veidā ir jāīsteno- kompensēšana, atvainošanās/piedošanas darījums, atstrādājamas saistības vai kā citādi - risinājumi ir gana dažādi. Un tā ir vispārēja demokrātiskas brīvu cilvēku sabiedrības sadarbības vispārēja norma.

Tā izpaužas arī visā mūsu Eiropas sabiedrības likumdošanas sistēmā. Tam velīti veseli likumu kopojumi, piemēram Krimināllikums, Civillikums, Administratīvās atbildības likums. Kā daži spilgtākie piemēri ir civiltiesiskās atbildības obligāta apdrošināšana - un ne tikai transportā, bet arī virknē profesionālo darbību, piemēram, būvniecībā, kur pat būvniecību nedrīkst uzsākt bez CA apdrošināšanas polises nopirkšanas.

Mums pat ir piemērs, kur cilvēkus soda par pilnīgi nenotikušu kaitējumu - un kaitējumu ne tikai tieši pret citiem, bet pret sevi visupirms, un, pastarpināti, tomēr ļoti tieši - pret sabiedrību - par drošības jostu nelietošanu. Kas var palielināt traumas gūšanas un dzīvības zaudēšanas iespējas. Patiesībā - konkrēta obligātās vakcinēšanas analoģija - subjekta tiesību ierobežošana (obligāta rīcība, par kuras neveikšanu sodi) kaut kādu sabiedrības interešu un konkrētā indivīda veselības vārdā. Lai pēc tam nebūtu jāārstē traumas.

Un neviens sen vairs par šo visu skaļi necepas un demonstrācijas nerīko. Un tādas analoģijas mēs varam atrast desmitiem, ja ne simtiem. Cilvēks kā indivīds ir atbildīgs par savu rīcību- visupirms savā, bet arī, un konkrēti - saistītās sabiedrības priekšā. Un tas ir sabiedrības sadzīvošanas mākslas pamats. Savstarpējība.

Bet šis ir gadījums, kad sabiedrības milzīga daļa (pašlaik tāda ir praktiski puse pilngadīgās sabiedrības ar savu tiešu apzinātu bezdarbību un vēl virkne klusējošo atbalstītāju) ir sākusi uzskatīt par normu, ka bezatbildība pret infekcijas slimības izplatības ierobežošanu, apzināta kaitējuma savai veselībai nenovēršana ir norma, ar kuru visai pārējai sabiedrībai ir jāsamierinās un šī kaprīze ir jāapmaksā. Jāapmaksā no sabiedrības valsts personā līdzekļiem - no mūsu valsts budžeta. Budžeta, kurā faktiski ir 4% no IKP deficīts, kurā faktiski katrs astotais (šis konkrētais cipars būtu jāpapēta atsevišķi) naudas gabals ir pašu nenopelnīts.

Jāapmaksā apstākļos, kad

- mums ir virkne slimību, kuru efektīva ārstniecība vispār nav iekļauta valsts līdzapmaksātā ārstniecības programmā;

- gadu no gada slimnīcas beidz finanšu gadu ar zaudējumiem, jo valsts noteiktie medicīnas pakalpojumu izcenojumi nesedz reālās šo pakalpojumu "ražošanas" izmaksas,

- šo pakalpojumu pat esošās cenas ne tuvu nespēj nodrošināt racionālu ārstu, ārstu palīgu un māsu atalgojumu;

- mēs principā nevaram ieviest caurskatāmu veselības aprūpes finanšu resursu sagādes sistēmu pie jau tā augstajiem nodokļiem;

- šās pandēmsaslimšanas ārstēšanai mobilizēta visa veselības aprūpes sistēma, praktiski ignorējot milzīgas citu veselības traucējumu ārstēšanas vajadzību;

- šo cilvēku bezatbildīgas apzinātas rīcības rīcības rezultātā draud kārtējā darbības ierobežošana, bet strādājošajām vienībām palielinās resursu patēriņš (izmaksas) savas darbības īstenošanai:

- kad mums atkal sāk atklāti draudēt ar skolu slēgšanu (jo būs taču jāsargā nesavakcinētie vecākās paaudzes ļaudis)

Jūs mani patiešām pārsteidzat. Sods par ikreizēju nepiesprādzēšanos ir pieņemami, bet ārstēšanas izmaksu nekompensēšana apzināti bezatbildīgajiem savas personīgās izvēles brīvības īstenotājiem neesot pieņemami.

Pie kam ievērojiet - neviens vismaz publiski nerunā par medicīniskās palīdzības nesniegšanu nevakcinētiem ļaudīm. Bet tikai - par šās palīdzības pilnu apmaksāšanu bezatbildīgas apzinātas rīcības seku iestāšanās gadījumā.

Citādi tā mūsu sabiedrība patiešām greiza sanāks - bezatbildīga brīvība par citu apmaksātām biļetēm.

Jā, un nepārprotami piekrītu, ka arī alkoholiķiem un nikotīnmīļiem būtu jābūt būtiski augstākai pacienta līdzmaksājuma daļai. Sarežģījums ir vien apstāklī, ka šajā gadījumā nav esoša doto faktu pierādoša kontroles mehānisma.

Bet, jā - sākt varētu ar traumām - ja esi guvis traumu apreibinošu vielu ietekmētā stāvoklī, palīdzība, protams, tiek sniegta - bet rēķins ir bez valsts līdzmaksājuma. Kā autoapdrošināšanā- ja negadījuma brīdī esi bijis alkoholizēts - nekādas apdrošināšanas kompensācijas izmaksas, pat - ja formāli neesi bijis vainīgs.

Palīdzības sniegšana un rēķina izsniegšana ir divi pilnīgi atšķirīgi procesi.

Patiešām ir grūti apstrīdams, ka "civilizētā sabiedrībā" palīdzības sniegšana visiem, kam tā ir vajadzīga, ir sava veida "svētā govs" un tādai tai jāpaliek.

Bet ne tās apmaksas vispārēja neesamība.

Un nevajag liekuļot - jau tagad tas (apmaksas diferenciācija) notiek. Arī medicīnā - kad valsts veido dažādus medicīnas pakalpojumu un medikamentu valsts finansēšanas grozus ar dažādiem līdzfinansēšanas nosacījumiem. Veido uz nesalīdzināmi negodīgākiem pamatiem. Arī - uz cilvēkus pašiem rūpēties un saglabāt savu veselību nemotivējošiem pamatiem. Tā vienkārši ir politikāņu liekulība. Kur par teorētiski par liberāļiem nokrāsojušies ļaudis atklājas savā impotentajā kreisumā un liberālisma būtības principiālā neizpratnē.

Ugunsgrēks un rēķins? Jā, kāpēc gan nē? Ir taču apdrošināšanas sistēma. Varbūt tad arī atrisinātos ugunsdzēsības dienestu normālas darbības finansēšanas jautājums. Ko valsts nu jau desmitgades nespēj atrisināt.

Princips ir vienkāršs - neatliekamo palīdzību sniedzam visiem un uzreiz. Medicīnisko un citādas glābšanas. Un par tās apmaksu veidojam racionālu atbildības dalīšanas/apdrošināšanas sistēmu.

Ir absurds apzināti bezatbildīgas rīcības seku apmaksu uzlikt uz sabiedrības pleciem. Tas taču ir tik vienkārši!

Un skatāmies- tajā pašā zobārstniecībā kā medicīnas nozarē šis sen jau ir pilnībā atrisināts jautājums. Nevienam pat prātā nenāk savu netīrīto zobu labošanu likt apmaksāt valstij.

Autotransportā (un transportā vispār) - arī sen jau atrisināts. Nevienam pat prātā nenāk valstij vai apdrošināšanas kompānijai likt apmaksāt galējos seku novēršanas rēķinus kāda bezatbildīgas rīcības rezultātā. Un ir strādājoša reverso prasību sistēma pret patiesajiem vaininiekiem vai viņu atbildības apdrošinātājiem. Un apdrošināšanas prēmijas atšķiras būtiski, atkarībā no klienta uzvedības risku novēršanā.

Bet vispārējā veselības aprūpē mēs izliekamies, ka mēs esam svētie ar kokos augošu naudu. Svētie, kam vēl jāpierunā ļaudis gribēt būt veseliem. Svētie, kam pietrūkst iespēju izdarīt patiešām svarīgās un kopā darāmās lietas un no kuriem bēg šī svētuma patiesie īstenotāji - ārsti, ārstu palīgi un māsas.

Labs gan svētums mums sanāk!!!

Vēlreiz - ES ESMU PAR SABIEDRĪBAS SOLIDĀRU ATBILDĪBU PRET KATRU SAVU PILSONI (un varbūt pat katru cilvēku vispār). BET ESMU ARĪ PAR KATRA CILVĒKA ATBILDĪBU PRET SABIEDRĪBU PAR SAVU APZINĀTU RĪCĪBU.