Viedokļi E-Polā

Kā atkal neaizslēgt ekonomiku un demokrātiju?

Mans alter ego šodien lasīja ziņu par parlamenta deputātu grupas 'Par tiesībām uz vakcinācijas brīvprātīgumu' izveidošanu. Un radās refleksijas. 
Varbūt vēlies un ir iespēja nokomentēt? 

Pārsteidzoši (bet varbūt - ne ļoti...), bet es patiesi atbalstu šo pieeju - obligātai vakcinācijai jāsaka skaidru "nē".
Principā nedrīkst pat atvērt diskusiju par visu valsts iedzīvotāju obligātu vakcināciju. Vēl jo vairāk - apstākļos, kad šīs vakcīnas patiešām pilnvērtīgu un pilnu klīnisko izmēģinājumu ciklu un atzīšanas procesu nav izgājušas, bet ir atzītas izmantošanai tikai ārkārtas apstākļos. 
Principā valstij nav tiesību noteikt cilvēkiem kādas obligātas manipulācijas ar viņu ķermeņiem. Tā ir izteikta autoritāriem režīmiem piederīga parādība. 
Demokrātiskā valstī vienkārši jābūt skaidram mehānismam individuālu izvēļu izdarīšanai. Racionāli argumentētam mehānismam. 
Un mums patiešām pašlaik ir pietiekami daudz zināms un gana daudz sabiedrības izdarīts slimības ierobežošanai un cilvēku pasargāšanai no nāves inficēšanās gadījumā. 
1. Ir principā zināms izplatīšanās mehānisms. Primāri pilienveida infekcijas izplatīšanās ceļš. Primāri slēgtās, slikti vēdinātās telpās, kaut arī - ne tikai absolūti tādās. Sliktais zināmais šajā mehānismā ir arī tas, ka, tāpat kā citu infekcijas slimību gadījumā, ir liela iespējamība cilvēkam būt vīrusa nēsātājam un arī tā izplatītājam, pat pašam šo sevis saslimšanas faktu neapzinoties. 
2. Ir zināms, ka 1,5-3 % no saslimušajiem patiešām tomēr nomirst. Un nomirst tomēr ne tikai pensijas vecuma cilvēki, kaut vismaz līdz šim dominējoši tieši tādi. Bet vakcinētajiem nomiršanas iespējamība ir labas 20 reizes mazāka.  Un pie pašreizējās vakcinācijas un izslimošanas aptveres un to attīstības tempiem nākamajā ziemā mūs sagaida vēl 2,5-5 tūkstoši vīrusa nāvju, atkarībā no lokdauna pakāpes. 

Dati uz aptuveni jūlija vidu.

3. Ir radītas vakcīnas pret pandēmijas vīrusu ar ļoti augstu efektivitātes pakāpi - ir zināms, ka vakcīna gan principā nepasargā no saslimšanas iespējamības pilnībā, bet tā praktiski pilnībā izslēdz smagas saslimšanas gaitas un nāves iespējamību, un dramatiski (ja ne pilnībā) samazina citu cilvēku inficēšanas iespējamību savas saslimšanas gadījumā. Un tas tā kā esot medicīniski statistiski pierādīts (ja godājamais U.Dumpis ir korekts savos izteikumos). Tāpat kā tas, ka reāli izslimojušie arī ir tikpat noturīgi pret nākamo iespējamo saslimšanu kā vakcīnu saņēmušie.

4. Un Latvijas, tāpat kā visas Eiropas (tāpat kā daudzu citu valstu) sabiedrība ir atradusi finansēšanas iespēju izstrādāto vakcīnu izmantošanai visiem saviem pilsoņiem tuvāko 2 mēnešu laikā. Pat vakcinēšanas organizatoriskie jautājumi (varbūt ne pašā efektīvākajā formātā) ir atrisināti - jauda ir pietiekama Latvijas sabiedrības pilnīgai savakcinēšanai līdz septembrim-oktobrim, ja vien viņi paši pabūtu gatavi to darīt.     
Šobrīd viss faktiski atspiežas cilvēku, būtībā reliģiski politiskā, privātā pozīcijā nevakcinēties. Un cilvēku nevēlmē izpildīt reizēm ne visai skaidri formulētos un pilnvērtīgi pamatotos sabiedrības veselības pasargāšanas pasākumus, kuru mērķis ir tā kā pasargāt visu sabiedrību no saslimšanas un nāves. Tajā skaitā pasargāt arī tos, kuri pasargāties (un citus sargāt) nevēlas. 
Tomēr saslimšanas gadījumā pašlaik visus, arī no saslimšanas izvairīties negribošos, tomēr ārstē par sabiedrības naudu - slimības lapas apmaksā, ārstēšanos slimnīcās un zāles apmaksā - un tās nav mazas summas - vismaz kādi 5000 EUR slimnīccienīgas saslimšanas gadījumā, un 1000 EUR ambulatori ārstējamas saslimšanas gadījumā. (Summas aptuveni pierēķinātas, nebalstoties NVD un VSAA izmaksu statistikā). 
Tā kā pašlaik viss jau galu galā patiesībā atmetās naudā un cilvēku vēlmē (vai nevēlmē) vispār dzīvot,  un darīt to veseliem. 
Saprotams, ka sabiedrībai reāli nav tiesību uzspiest visiem cilvēkiem pienākumu dzīvot. Un darīt to veseliem. Un sabiedrībai nav tiesību aizliegt cilvēkam slimot un mēģināt ārstēties. Tomēr vienlaikus sabiedrībai var būt pienākums palīdzēt nesaslimt cilvēkiem, kuri to nevēlas, ja tas vispār ir iespējams. Un daudzi tomēr uzskata, ka sabiedrībai valsts personā ir pienākums sniegt palīdzību visiem, arī tiem, kas paši nav pienācīgi daudz darījuši, lai no saslimšanas izvairītos.  
BET:
- sabiedrībai ir tiesības ierobežot savu finansiālu atbildību par cilvēka rīcību viņa iracionālu izvēļu gadījumā. Konkrēti - sabiedrībai nevar būt pienākums apmaksāt cilvēku slimošanu, ja viņš pēc savas izvēles nav izpildījis sabiedrībai zināmos slimošanas novēršanas priekšrakstus - šajā gadījumā nevakcinējas. Un dodas sabiedriskoties uz vidēm, kur vienā telpā uzturas "drošie" cilvēki un nesertificētie cilvēki, un vispār- potenciāli slimie (inficētie) cilvēki. 
- sabiedrībai ir tiesības noteikt saprātīgus ierobežojumus katra cilvēka rīcībai, kas var radīt inficēšanās riskus citiem cilvēkiem - piemēram viesu apkalpotājiem ēdināšanas un citādu pakalpojumu sniegšanas uzņēmumos, tajā skaitā frizieriem, kosmetologiem, treneriem un līdzīgiem kontaktpakalpojumu telpā sniedzējiem, arī valsts pārvaldes iestādēs, skolās un virknē citu. Tāpat kā tas līdz šim ir darīts, piemēram, sabiedriskās ēdināšanas un pārtikas aprites uzņēmumos strādājošajiem. 
No tā izriet skaidra rīcība: 
1- profesiju (un amatu) definējums, kuros var strādāt tikai C-19 sadarbsertificētie cilvēki vai cilvēki ar ne retāk, kā, piemēram 2 dienās (dienu skaitu nosaka epidemiologi pēc risku izvērtēšanas) atjauninātiem veselības testiem. Kuru veikšanu apmaksā pats "principiālais" darbinieks (vai, kādos īpašos gadījumos, ja darba devējam ir īpaši svarīgs šis konkrētais nevakcinētais darba ņēmējs- darba devējs). 
2. Un katrai pakalpojumu sniegšanas zonai ir publiski redzams drošības līmeņa apzīmējums (pēc analoģijas ar pašreizējo dalījumu 3 zonās - tikai sertificētie, sertificētie un testētie, nekontrolētā riska zona) katra šīs zonas apmeklētāja zināšanai viņa paša personīgo risku izvērtēšanai. 
Par nesertificēta un netestēta, bet saslimuša darbinieka kontakta ar klientiem iespējamām sekām atbild pakalpojuma sniedzējs- saslimušo ārstniecība un nāves apdrošināšana. Par savu inficēšanos 2. un 3. riska zonās atbild katrs iedzīvotājs pats personīgi.
Ļaudīm, kas vēlas saglabāt savu piederību antivaksera sektai, ir tiesības to darīt. Bet - tad arī mainīt savui nodarbošanos. Un neprotestējot pret nepieciešamību atstāt darbu.  
3- pārējos gadījumos darba devējs nosaka savus iekšējās kārtības noteikumus, bet ar pienākumu nesertificētajiem nēsāt skaidru apzīmējumu par sertifikāta neesamību. Ļaujot kontaktpersonām apzināt un novērtēt saskarsmes paaugstinātos riskus. 
4- vispārējā gadījumā tiek noteikts laiks, kurā cilvēkiem, kam nav medicīnisku indikāciju to nedarīt (piemēram, jaunieši līdz 12 gadiem, alerģiski cilvēki, citi mediķu noteikti indikāciju gadījumi), ir jāvakcinējas. Jāvakcinējas ne tikai lai glābtu savi dzīvību un veselību, bet arī lai pretendētu uz ārstniecības izmaksu pilnīgu vai daļēju apmaksu un darba nespējas lapu apmaksu C-19 saslimšanas gadījumos. 
4.a- Visiem tiem, kas līdz dotajam laika brīdim to nav izdarījuši (ar grafiku pa vecuma un riska grupām) - normālos apstākļos (veselības aprūpes sistēma ar savām slimnīcu jaudām tiek galā ar šo pacientu ārstniecību, vairs neierobežojot citu saslimstību ārstniecības pakalpojumu pieejamību) ārstniecības pakalpojumi tiek sniegti parastajā grafikā, bet bez publiskās līdzfinansēšanas daļas - izārstētajam pacientam izsniedzot rēķinu par pilnu summu. Un bez kādas darba nespējas lapu un iegūtas invaliditātes pabalstu apmaksas iespējas. Medicīniski neattaisnoti saslimušais pats ir pilnībā atbildīgs par saslimšanas rezultātiem. Valsts medicīnas sistēma ārstē visus, tomēr piedalās tikai vakcinēto saslimušo ārstēšanas līdz- (vai pat 100%) finansēšanā. 
4.b- Ja valsts nodrošinātās ārstniecības iestāžu jaudas izrādās nepietiekamas, sākas šo pacientu šķirošana ārstēšanas prioritātei. 
5. Visi valstiski noteiktie jelkādi citi saimnieciskās darbības un ceļošanas ierobežojumi tiek pilnībā atcelti. Tāpat kā visi ekonomikas atbalsta pasākumi. Pilnībā atgriežamies pilnvērtīgā, tomēr individuāli atbildīgā- ikdienas dzīvē. 
Tādējādi tiek izveidota skaidra, medicīniskās zināšanās balstīta demokrātiskai atbildīgai sabiedrībai atbilstīga pandēmijas apkarošanas sistēma. Ekonomiski panesama. Un demokrātiski atbildīga. Ar katras personas individuālajām izvēles iespējām. 
Kur kļūdos?