Godātais Arnis Kaktiņš parasti ļoti precīzi vērtē situāciju. Un arī šobrīd ar viņu strīdēties būtu visai neproduktīvi. Tas būtu tāpat kā mēģināt uzminēt laika prognozi, piemēram, 2021. gada 15. februārim.

 

Tāpēc vienkārši padalīšos ar apsvērumiem, kādēļ šoreiz tomēr varētu būt citādi.

Visupirms - Latvija šajā reizē, visticamāk, nebūs lielākā krīzes zaudētāja - jau šodien tomēr saimnieciskās darbības ierobežojumi pie mums šķiet relatīvi mazāki kā vairākās vadošās Eiropas ekonomikās. Un arī visvairāk cietušais viesmīlības bizness, šķiet, tomēr kopējā Latvijas ekonomikas struktūrā nav ar tik lielu nozīmi kā dažā labā citā valstī. Bet, pats galvenais, pirmkārt, šoreiz Latvijā nav tāda nekustamo īpašumu burbuļa un vispārējas banku krīzes kā bija 2008.-09. gadā un, otrkārt, kopumā Latvijas sociālās aizsardzības sistēma ir gatavāka risināt cilvēku fiziskās izdzīvošanas jautājumus. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs vienkārši esam labklājības saliņa Eiropas koptelpā, tomēr tā bilde nav tik skarba kā bija 2009. gadā.

 

Otrā lielā atšķirība - UK vairs nav brīvā ES darbaspēka tirgus daļa. Un arī citas valstis būs piesardzīgākas savu telpu atvēršanai citzemju iedzīvotājiem un darbaspēkam.

Un ir ļoti svarīgi, lai mēs Latvijā, izmantojot samērā efektīvās vīrusa izplatības ierobežošanas rezultātus, dzīvi normalizētu iespējami agrāk, pirms citām ES valstīm.

Man lielākas bažas rada mūsu tranzīta transporta industrijas nākotne saistībā ar RU gan politiku (mērķtiecīga politiska BALT izslēgšana no tranzīta maršrutiem), gan viņu ekonomikas dramatisku sarukumu ogļūdeņražu tirgus kraha ietekmē