Godājamais Pēteris Strautiņš atkal ir radījis lielisku produktu (varbūt labāko Latvijā pieejamo!!), kam vajadzētu dot barību daudzu ļaužu pārdomām.

 

Tik kādam formulējumam un to pavadošajai idejai grūti piekrist - "reģioni cenšas uzņēmumus attīstīt", analogam- "Vidzemei vajadzētu rūpēties", un vēl dažām līdzīgas formas tēzēm.

 

Domāt un rūpēties var tikai rīcībspējīgs subjekts. Reģioniem nav nedz galvas formējuma, kas lēmumus varētu pieņemt. Nedz instrumentu, ar kuriem rīkoties. Tāpēc tie nedz cenšas, nedz rūpējas, nedz dala riskus.

 

Ja kāds cenšas, tad tie ir privātie uzņēmēji, vietējās pašvaldības un, varbūt vēl arī - kāda valstiskā struktūra, iekļaujot kādus perifēro teritoriju attīstības instrumentus kādā savā atbalsta programmā.

Un teikt, ka nolemtā pašvaldību reforma šajā jomā ir ko mainījusi: "ir notikusi virzība saprāta virzienā...", ir ne tikai neprecīzi, bet pat visai maldinoši.

 

Jo attīstības veicināšanas kontekstā tā (reforma) patiesībā administratīvi paplašinājusi tikai Valmieras un Jēkabpils pilsētu ietekmes areālus (kur Burtnieku, Kocēnu un Krustpils novados jau tāpat ekonomikas attīstības procesi bija faktiski sinhroni ar kaimiņos esošajām valstspilsētām), no ekonomiskās attīstības pārvaldības viedokļa pārējo valsts teritoriju atstājot pilnīgi nemainītu.

Un arī Liepājas, Jelgavas, un vēl to dažu citu valstpilsētu iekļaušana plašākos novados šajā jomā būtu maz ko mainījusi.

Katrā ziņā - paldies autoram - par kompetenci un šo darbu.