Patiesībā man reizēm ir kauns par savu valsti. Un kauns par to, ka es pats kā tās pilsonis nespēju ietekmēt valsts varu, lai tā patiešām būtu vieda un saviem cilvēkiem draudzīga. Lai tajā strādātu patiešām gudri cilvēki. Kas arī pret saviem pilsoņiem attiektos kā pret līdzcilvēkiem un normālām domājošām būtnēm.

 

Šajā konkrētajā brīdī šo emociju izraisīja VM ierēdņu atbilde uz jautājumu par privāta sporta pasākuma norises laika ierobežojumiem. (Skatīt nobeigumā)

 

No 23:00 līdz 06:30 nedrīkst. Kāpēc? Vīruss naktī iziet medībās un diennakts gaišajā laikā guļ? Manā privātajā teritorijā viesi drīkst būt kaut vai 300. Bet, piemēram, viesu namā (ko varam interpretēt kā aiziešanu uz juridiskai personai vai citādam komersantam vai juridiskai personai piederošu objektu) tā pati grupa naktī sastapties nedrīkst.

Un ierēdnis tā pavisam vienkārši atbild, it kā tas ir tā patiešām loģiski un pamatoti. Un - bez paskaidrojuma.

Manā skatījumā ir tikai 2 izskaidrojumi:

- tiesību aktu rakstījušie cilvēki ir pavirši un nav padomājuši, ka šis ierobežojums šodien zaudējis nozīmi (par idiotismu es negribētu domāt)

- valsts varu veidojošie ierēdņi (domāju, ka ierēdņi un ne politiķi šoreiz, kas paši šādus papīrus neraksta) vienkārši ar saviem līdzpilsoņiem nerēķinās kā ar patstāvīgām un domājošām personām, ar kurām var un vajag sarunāties.

Tas ir ceļš uz pilsoniskas sabiedrības pamatu eroziju.