Raksti&pētījumi&stāsti

Šī ir diena, kad mans vectēvs atcerējas savus puikas

Mans vectēvs nepabeidza ģimnāziju. Viņš, īsa auguma igauņu puisis, to allaž pārdzīvoja. Tādēļ viņš darīja visu, kas ir viņa spēkos, lai savās meitās un mazdēlos ieaudzinātu ideālu par izglītību. Viņš uzauga uzplaukuma apstākļos. Viņa vecāki, ekonomiskie migranti no Tartu apriņķa, spēja Cēsīs nodrošināt viņam un viņa brāļiem jumtu virs galvas, tīras drēbes un pilnu vēderu, ar ko skriet spēlēt futeni ar apkaimes čaļiem. Savā ziņā hiperbolizēti viņš līdzinājās Latvijai – jauns, pilns ar labiem nodomiem un cerīgu skatu nākotnē. Bet viņi abi nokļuva karā, to neprasīdami un nevēlēdamies.
Ar austrumu reihsministra lēmumu viņš tika mobilizēts un nosūtīts piespiedu darbā uz Narvu, pēcāk ceļš uz fronti, vēl pēc tam – lēģeris. Nokosts, sakošļāts, izspļauts. Šādu stāstu ir tūkstošiem, un nekas šiem savulaik jaunajiem letiņiem vairs neatdos to, ko viņi zaudēja.
Patlaban aktīvāk, kā nekad, plosās zemiski demagogi, kreisi un labēji. Vēstures mantojuma marodieri. Un lai. Šis laiks ir pagājis, un cilvēki – zem zemes. Bet ir viena lieta, ko es nekad nespēšu pieņemt. Tā ir cenšanās viņiem atņemt pašu pēdējo. Viņu ideālus. Tā ir noliegšana, ka viņi būtu situšies par brīvu Latviju.
Mēs varam runāt par subjektīvajām vēstures uztverēm, bet ir jāsaprot un jāapzinās viena ļoti būtiska detaļa. Neviens, atkārtoju – neviens – patiess Latvijas brīvības cīnītājs nelepojās ar to, ka karo nacistu formā. Neviens krietns Latvijas leģionārs, dodot uzticības zvērestu, to nedarīja no sirds. Līdzīgi kā senlatvieši, kuri krustnešu uzspiesto kristietību uzreiz aiz stūra nomazgāja upītē, arī mans vectēvs un viņa puikas tika ierauti nežēlīgā mašinērijā, ko eļļoja visa kontinenta asinis. Par izvairīšanos no mobilizācijas sākumā pusgada ieslodzījums, vēlāk — nāves sods.
Protams, ka cerība par brīvu Latviju bija vārga. Ar šodienas acīm raugoties, pat neizsakāmi naiva. Bet kam bija ticēt šiem piespiedu mobilizētajiem tūkstošiem? Vai tiešām kāds var viņus vainot par naivumu, ja daudzi karā tika ierauti pa taisno no skolas sola. Ja daudziem no viņiem, arī manam vectēvam, apziņu veidoja varonīgas teiksmas par Latvijas armiju ar atvaļināto virsnieku vizītēm skolās, stāstot par izkaroto dzimteni.
Ideāls par brīvu Latviju bija dzīvs tik daudzās sirdīs. Un, kamēr vien tam tic kaut viens cilvēks, ideāls dzīvo. Mūsu tauta smacējoša pārsvara priekšā ir izcīnījusi savu svabadu valsti divos no trim mēģinājumiem. It visos likmes bija visaugstākās. Līdz ar to vai tiešām kāds var nosodīt latvieti par to, ka viņš naivi alkst pēc savas valsts. Valsts, kurā vēl vakar viņš miermīlīgi dzīvoja.
Viņi, klusi ticot, ka palīdz atbrīvot Latviju, turējās vismaz pie kaut kādas gaismas. Tā bija viņu cerība. Tas bija tas, kas šiem puikām ļāva saglabāt saprātu, pusbadā, aukstumā pelējošās drānās dirnot ierakumos un prātojot, vai tikai otrā pusē nesēž viņu brālis. Tas bija tas, kas kara apstākļos ļāva viņiem saglabāt cilvēcību.
Pateikt, ka latviešu leģionāri, šie naivie, salauztie puikas, nebija Latvijas brīvības cīnītāji, ir pats zemiskākais un ciniskākais, ko kāds var izdarīt. Šāds apgalvojums iemin tūkstošu jaunu zēnu, kuri raugās bezdibenī, cerības dubļos. Šāds apgalvojums viņu apziņai un esībai noplēš jelkādu cilvēcību.
Ir tie, kuri šo brīvās Latvijas romantismu, kas balstīts hipotētiskos, vēsturiski maz ticamos scenārijos, sauc par nacismu. Bet ļoti konkrētos un asinīs kaltos plānus par svešu teritoriju pārdali un kontrolēšanu sauc par atbrīvošanu. Un, protams, neapšaubāmi un absolūti abās pusēs sitās gan kvēli nacisti, gan patiesi atbrīvotāji. Tikai tas, kas mani biedē, ir šie dubultie standarti. Šī bipolarizētā vēstures uztvere, kurā nav vietas cilvēkam. Kurā vēl pēc 70 gadiem mēs redzam tikai karojošas ideoloģijas, nepievēršot uzmanību individuālajiem ideāliem. Es saprotu, ka šādai nosacītai filosofēšanai nav vietas kara laikā, bet tagad, pēc vairākām dekādēm, kad jau sen neviena no pretpolu valstīm nepastāv… Kad jau tik daudz liecību ir iegūts un vēsturnieku pētījumu veikts…
Tāpēc, nē, nekad nesapratīšu, kā kāds spēj pateikt, ka mūsu leģionāri necīnījās par savu valsti. Uztverot šos letiņu puikas kā uniformas nevis kā cilvēkus, kuriem bija pašiem savi ideāli, mēs viņus vēlreiz ļaujam samalt vēsturei. Pret cilvēkiem, kuru jaunības un praktiski visa atlikusī dzīve tika maniakāli un sērijveidīgi sarautas gabalos, tas ir vispārākajā mērā amorāli. Tā darot, pār viņiem vēlreiz spriež tiesu, kā to savulaik jau darīja impotenti diktatori abās pusēs. Pārstājot redzēt cilvēku, mēs paši pazaudējam daļu savas cilvēcības.
Šajā dienā nav arī, ko svinēt. Visa latviešu leģionāru būtība – rašanās iemesli, eksistence, nobeigums – savā saknē ir traģiska. Tāpēc par neizsakāmi noziedzīgu es uzskatu šī traģiskuma izmantošanu politiskā kapitāla celšanai abās spektra pusēs.
Šī ir diena, kad mans vectēvs atcerējas savus puikas, un šī bija diena, kad es centos atcerēties piezvanīt viņam un pateikt, ka piedomāju. Un, sasodīts, ko tikai es neatdotu, lai vēlreiz kaut sadzirdētu viņa balsi… Tas sāp vēl arvien. Un tas sāpēs vēl paaudzēm, tāpat kā sāp visām kara noziegumos ierauto ģimenēm. Tāpēc es neklusēju. Vismaz priekš manis tas ir ideālu jautājums. Mans vectēvs nepabeidza ģimnāziju, jo sākās karš. Mēs, viņa mazdēli, to izdarījām dubultā – sev un arī viņam. Uzupurēto neaizmirst.