E-Pols

Uldis Miglavs. Atvadu saruna

Atcerei. Dr.agr. Uldis Miglavs (1933. gada 13.aprīlis - 2017.gada 11.oktobris)

Rudenī lapas nokrīt un koki paliek tukši- 

ozoliem lapas bēdīgi brūnās; kļavām- priecīgās: oranžas-dzeltenas-sarkanas-zaļganas;  bērziem dzelteni zeltainās.

Ja es būtu burvis – tad krāsainajiem kokiem lapas ziemas laikā  atstātu. Tas būtu varens skats => balti lauki, baltas debesis un... krāsaini koki!! Bērni mestu ar sniega pikām un daudzkrāsu lapas lēnām plivinātos lejā kā dejā. Sniegavīrus saceltu ar galvām uz leju, pēdām uz augšu. Krāsainās lapas uzkristu uz kāju pēdām un kutinātu. Sniegavīri smietos, atklājot ogļu melnos zobus, un viņam rokā iespraustā slota arī būtu krāsaina. Jo  - lapaina! Kad sniegpārslas birtu un sals stipri saldētu- tad lapas grabētu un būtu biedēklis bailīgajiem. Tad sals mitētos un krāsainās lapas kā vēdekļi jaunos pumpurus pavasarim ieaijātu. 

****

Šī ir mūsu pēdējā kopējas klātienes sarunas iespēja ar manu tēti – mūžīgu zēnu un nobriedušu vīru. Zēnu, kas nebaidījās sapņot, un vīru, kas nerimās darīt.

Cilvēku, kas dažādiem ļaudīm ir bijis dažāds un dažādās lomās– kursa vecākais saviem studiju biedriem, kolēģis un vadītājs saviem darba un cīņu biedriem. Laikam tik kādus 3 no saviem 55 darba gadiem tētis nebija lielāka vai mazāka kolektīva vadītājs. 

Bet ģimenē viņš bija balsts un mans draugs. Uzticams un nesavtīgs. Pieejams vienmēr. Un varbūt tik tagad pēdējā pusotrā desmitgadē tieši par draugu un ne tikai tēti apjausts un apzināts. Mūsu Aušuks.

Šī ir mana prizma. Un šis ir mans sakāmais. Katram dzīvē sastaptajam tas sakāmais var būt atšķirīgs. Un to mūsu sarunā katrs, kas gribēs, kam būs ko- varēs pateikt. 

Rašanās –

Tētis radās reti tīrasinīgā latviešu ģimenē – simboliski – bet apvienojot divus mūsu tautas sākumus 

zemnieku stūrgalvīgais spīvums no tēva puses (tēva mājas bija Matīšu Tītkas ar 8 bērnu ģimeni)

un jūrnieku cīnītaja gars no Ainažu jūrniekiem (mamuča tēvs tā arī neatgriezās Ainažos no kārtējā jūrasbrauciena, bet brālis varēja stāstīt un stāstīt par saviem jūrasbraucieniem).

Bet abi tēta vecāki bija skolotāji – ar savām citiem dodamām zināšanām, gaišumu, cilvēkmīlestību un aktīvo dzīves pozīciju. Piemēram, Ainažu tautas nama izveidi vadīja tēta papucis, par skolotāju izmācījies, cara armijā par virsnieku kļuvušais Latviešu strēlnieks, kas tik reizē ar Imantas pulku 1920. gadā atgriezās Latvijā no tālās Vladivostokas. 

Un Svētciema šosejas kādreiz izcilo koku aleju kopā ar saviem skolēniem stādīja tēta mamucis, produkts no Valmieras- Rīgas skolotāju institūta otrā izlaiduma 1924. gadā– Luda Bērziņa un Jāņa Endzelīna skolniece. Ar interesi par garīgumu un cilvēces iekšējo būtību visā dzīves ritējumā. Skolotāji, kuri satikās Ainažu skolā. Un radīja 2 bērnus – izcilu meiteni Rūtu, kuru tik netaisni 3 mēnešu laikā nokāva skolas ēdnīcā no slimas darbinieces noķertais ātrais dilonis – nokāva gadā pēc vidusskolas beigšanas, pilnu ar nākotnes cerībām. Un manu tēti. Viņa visai raibajai dzīves gaitai. 

1938. gadā mana tēta papucis īstenoja savu sapni skolotāju darbu papildināt ar savas saimniecības kopšanu, nopērkot Vitrupes Āres un izbeidzot jurģošanu pa dažādajām dzīves vietām, kas mainījās līdz ar darbavietu maiņu. Kaut, salīdzinot ar šodienas laika joslā iezīmētajiem 35 gadiem savās Priekuļu mājās, Ārēs kā savā saimniecībā pavadītais laiks nebija ilgs. No kopā tur nodzīvotajiem gandrīz 20 gadiem tie bija tik nepilni 10 gadi, tai skaitā 4 kara gadi- līdz visu, izņemot dzīvojamo māju, mūsu dzimtai neatņēma ielikšanai kolhozā. Tomēr tie bija tieši tēta personības pamata veidošanas gadi.

Šis laiks ielika jaudīgu pamatu lauku darbu un zemes kopšanas izpratnei un sajūtai, veicamo darbu būtībai un izpildes tehnikai, atbildībai un pienākuma apziņai. Kas vēlāk noderēja arī savus izmēģinājumu laukus iekopjot, stādot un kopjot – arī vagojot kartupeļus Jelgavā pirmajos kartupeļu izmēģinājumu lauciņos Vīrusu laboratorijā ar no LLA mācību saimniecības aizņemtu zirgu. Ko tik vēlāk nomainīja mazais traktoriņš, kopjot pirmo bezvīrusu kartupeļu laukus Platonē. 

Skola

Skolas gaitas tētim bija riktīgi garas – praktiski tās ilga 30 gadus – Vitrupes pamatskola, Limbažu vidusskola, Priekuļu tehnikums, līdz 1958. gadam Lauksaimniecības akadēmija Rīgā un Vecaucē, un tad, pēc 5 gadu pauzes- vēl pašmācība zinātniskajā darbā LLA Jelgavā, līdz tikai 1975. gadā sanāca aizstāvēt savu pirmo un vienīgo disertāciju. Toties – reāli nozīmīgu disertāciju- tā ielika pamatu iespējai beidzot attīstīt reāli produktīvu kartupeļu ražošanu Latvijā, jo parādīja, kā reāli praksē iegūt no vīrusiem atbrīvotu kartupeļu ražu.

Disertācijas tapšana nebija viegls laiks. Pa dienu laboratorijas un grupas vadītāja pienākumi, un tik vakaros darbs pie grāmatām un papīra. Vēl šodien atceros tēta literatūras studiju apliecinājumu- kartotēkas skapi ar vairākiem tūkstošiem perfokaršu – katra par kādu apgūto literatūras un informācijas avotu. Un tā katru dienu kādu 8 gadu ilgumā. Atgriežoties mājās ap astoņiem – deviņiem vakarā.

Tomēr tā bija tā laimīgā iespēja – apvienot aizrautīgu hobiju ar ikdienas darbu - izzināšanas procesu ar jaunu praksē izmantojamu zināšanu radīšanu. Jā, izmantojamība praksē - tā vienmēr ir bijusi tēta zinātniskās darbības neatņemama pazīme.

Mums abiem nekad nav paticis rakstīt. Bet tā nu sanācis, ka mūsu abu dzīvē tekstu rakstīšanā aizvadīta tik ilga dzīves laika daļa.

Trijkājis

3 kājas. Kājas, kas nosaka figūras - un Tu esi figūra - vietu telpā. Divas lielākas.- balsta kājas. Un viena - tāda nedrošāka, tomēr paša dvēseli sildoša.

Pirmā kāja - darbs

Radīšanas un atbildības, uzņēmības un pārvarēšanas zīmē. 

Pa lielam 55 darba gados ir bijušas tik 5 darbavietas.

Dzirnieki pēc akadēmijas studiju beigšanas. Agronoms un direktors. Saimniecībā, kur 1958. gadā bija tik 2 latviešu valodā runājošie. Un no darba kurā tēti vēlāk slavenais PSRS lauksaimniecības zinātņu galvenais akadēmiķis Ņikonovs atbrīvoja kā kukurūzu boikotējošu, kaut nekāda boikota jau faktiski nebija – vienkārši pavasaris bija vēls.

Tad Umurga – turienes galvenais produkts biju es, tēta paša ar ugunsdzēsēju mašīnu no Limbažu slimnīcas mājās atvestais puika. 

Tad mirklis Augu aizsardzības stacijā, kas sastapināja ar LLA docentu Laimoni Pētersonu- pavisam raibu un absolūti izcilu personību.

Tad gandrīz 20 Jelgavā pavadīti gadi- kopā ar Pētersonu izveidojot AKVPL- no 3 istabām pils cokolstāvā izaudzējot to par institūta cienīgu pētniecības centru Strazdu ielā. Ar savu elektronisko mikroskopu, kurā arī man ļāva paskatīties uz vīrusiem. Savām siltumnīcām, kamenēm un trušiem. Izmēģinājumiem. Ar radītām tehnoloģijām praktiskajai ieviešanai kartupeļu audzēšanai Priekuļos un meristēmu neļķu audzēšanai Ogrē lieliskās kolēģes Ilzes Žolas vadībā. Bet no laboratorijas vēlāk palika tik izcilā profesore Ināra, kura mani reiz kādā kopējā braucienā strikti nolika pie vietas – nu ko tas puika var tik daudz runāt.

Īpaša vieta Ausēnam bija Priekuļi. Ar darbagaitu sākumu un beigām– pēc mācībām tehnikumā un pirms studijām akadēmijā sākot darbu 1953. gadā selekcijas stacijā par tehniķi, bet vēlāk, pēc 30 gadiem atgriežoties jau par zinātnisko direktoru lielajā Priekuļi SISā, vēlāk- par atdalītā zinātniskā centra direktoru. Ar skaidru redzējumu stiprināt Priekuļus par praktiskās zinātnes attīstības centru. Vēl nezinot, ko nozīmēs neatkarības iegūšana no tolaik visvarenās uz Zemkopības institūta bāzes izveidotās ražošanas apvienības Agra, kurai piena un gaļas ražošana prioritāšu skalā krietni pārsniedza pētījumu jaunrades darbu, Priekuļiem kā Institūta stacijai atvēlot tik eksperimentu vietas un sēklaudzēšanas centra lomu. Un pat nenojaušot, kādus izaicinājumus zinātniskās darbības saglabāšanai atnesīs deviņdesmitie gadi – cīņa par zemi, par naudu, par cilvēku prātiem. Tomēr kopā ar kolēģiem Priekuļos un līdzīgi domājošo Stendes kolēģi Miervaldi izdevās ne tikai saglabāt zinātni kā vietējo raksturiezīmi, bet izveidot abas šīs vienības par gana mūsdienīgiem neatkarīgiem zinātniskajiem institūtiem. Partneriem un draugiem. Ar sapni, ka jāapvienojas kopdarbā.

Tie bija 25 gadi darba Priekuļos - līdz infarkts pirms 10 gadiem skaidri pateica - PIETIEK!!

Otrā kāja - ģimene

Abildības un līdzdarbības zīmē. 

Ar Cēsīs 1951. gada Līgovakarā sastapto, kara laika gaitu no Daugavpils uz Priekuļiem atnesto meiteni Liliju, 45 kopā nodzīvoti gadi. Nodzīvoti gadi- līdz slimība viņu piebeidza.

Māmiņas slimība mūs visu trīs rūdīja un mācīja ar visām mājas lietām tikt galā arī pie ne visai tradicionālas mājasdarbu iekšējās sadales. Arī mani mācīja. Ka grīda un veļa pati nemazgājas, bet putekļi paši neizzūd un kartupeļi nemizojas.

Tētim piemītošā visu mājām vajadzīgo darbu prasme un nevairīšanās no tiem – nedz no telpas remonta, mēbeļu risinājumu izveides un šūšanas darbiem, un arī ne no dārza plānošanas un kaplēšanas. Pats galvenais – nevairīšanās no darāmiem darbiem – īpašība, ko varēju mācīties.

Gūstot mācību- maz ir neizdarāmu darbu - daudz ir darbu, kurus darīt vienkārši baidāmies, uz kuriem nepiespiežamies. Un ar prieku raugos uz Rūtu un Laimu, kas līdzīgi kā mans tētis, prot un spēj tikt galā gandrīz ar jebko. Kas šķiet vajadzīgs un nozīmīgs.

Trešā kāja - Paša personības piepildījums

Mūzika – trompetes spēle orķestrī skološanās laikā, dziedāšana skolas korī. Un tad bija lielum liela pauze – kad bija darbs, darbs, darbs... Tik, atgriežoties Priekuļos, un nokratoties no atbildības par mani un disertācijas tapināšanu, tētim atkal radās iespēja dziedāt savu otro basu Priekuļu korī pie Eināra Verro un ar lepnumu kāpjot lielo Dziesmu svētku estrādē.

Bet tad atkal nāca darba izaicinājumi- cīņa par Priekuļu izdzīvošanu pārmaiņu vētrās – un enerģijas korim atkal vairs neatlika.

Un tas laikam ir vienīgais, par ko esmu viņu apskaudis - ka neesmu mantojis viņa mūziķa spējas. Tomēr mūzika ir daļa arī no manas dzīves.

Ceļojumi. Cik nu bija iespējams praksē, darbiem pa vidu. Par pieejamo naudas mazumu. Bet katrs no notikušajiem atstāja savu gaidīta un izbaudīta pasākuma nospiedumu uz kartes, kas tētim mājās līdzās darbagaldam pie sienas karājās. Arī pirmais reālais un priekšstatus par kartupeļu audzēšanu un sēklaudzēšanu fundamentāli mainījušais aizrobežu brauciens uz Nīderlandi, kad bija jau 52 dzīves gadi izdzīvoti un pēdējais tālbrauciens un mūsu, Miglavu ģimenes laimīgākais kopābrauciens pa Šveici līdz Kastaņolai un ar saulrietu Parīzes Triumfa arkas virsotnē pusotru desmitgadi vēlāk.

Draugi. Ir bijuši draugi skolā. Ir bijuši draugi darbā. No kuriem arī es varēju mācīties, piemēram, kārtis spēlēt, anekdotes stāstīt, slēpot, telti būvēt un ar laivām braukt, vai, piemēram, aizrautīgi mīlēt un kopt kamenes.

Bet to pašu tuvāko draugu nav bijis ļoti daudz. Bet tie, kas bija, tie bija uz mūžu. Tā gan ir sanācis, ka tagad no šī pulciņa ir palikusi vien tikai Rožu ģimenes ciltsmāte Lidijas tante, ar ko kopā pēc manas māmiņas aiziešanas Priekuļos nodzīvojās vairāk kā 10 gadi, un mana drauga Jura vecāki Jelgavā. Visi citi draugi jau ir izklīduši lielajā kvantu laukā.

No šīm draudzībām es mācījos atvērtību, uzticību un gatavību katrā brīdī, pie pirmā aicinājuma doties palīgā un pat neiedomājoties, ka varētu pavaicāt – kāpēc un kas man par to būs. Vienkārši tāpēc doties, ka kādam – draugam tas ir svarīgi. No tā manī pat nepazināti ieaugusi sajūta, ka draudzības sajūta ir viena no lielākajām dzīves vērtībām, un esmu pateicīgs Tev, Aušuk, ka man to iemācīji. Nemācot iemācīji. 

Strādājot darbu, ko strādāja tētis, darot to tā, kā darīja viņš, neatlika daudz laika padomāt par īpašu naudas pelnīšanu sev. Tomēr iztikai pietika. Un sapņošanai pietika.

Jo, kā mācīja mana omīte – tēta mamucis- bagātība jau nav naudas daudzumā. Bet prasmē izmantot esošo. Un cilvēku attiecību gaišumā.

Esmu pateicīgs Tev, Aušuk, ka šos pēdējos 6 gadus biji ar mieru nodzīvot kopā ar mums Baltezerā, savā ar vecākiem kopā celtajā mājā. Ka man bija iespēja ikvakaru atgriežoties Tev paspiest arlabunakts ķepu un ka man bija šī ikdienas pleca esības sajūta.

Atvadu motīvs. 

„Es esmu kartupeļa zieds. Kādēļ tu gaidi no manis Neļķu un rožu dvesmu? Kādēļ tu gaidi, Lai es neesmu tas, kas es esmu?

Kartupeļi zied. Un bumbuļi apakšā nekad nav savus ziedus redzējuši. Vai arī mēs kā kurmji te nedzīvojam?

Mēs nezinām, cik grūti vanagam, kas stāv debesīs un nekustina spārnus. Vanags to nerāda. Un mums tas nav jāredz.”

*****

Un te ieliekam pauzes zīmi, aizejot pastaigāties. Pastaigāties līdz mūsu ģimenes piemiņu vietai, tepat 300 metru attālumā. 

*****

Vēl būtu tik daudz ko tev teikt... Arī par Sanitas dāvāto Sēklaudzētāju asociācijas krūzīti, kas pēdējos 4 gados bija Tava mīļākā un ikdienā vienīgā lietotā. Arī par Tevis gaidīšanu pie loga, no darba atnākam vai uz Baltezeru atbraucam..., arī par slēpošanu Tērvetē, par kopā pavadītajām stundām. Arī par pacietību, cīnoties un sadzīvojot ar pastāvīgajām sāpēm ... Par šķelmīgo un gaišo acu skatu, par... par.... Par tik daudz ko...

Darba uzņēmība, atvērtība jaunajam, vienkāršs praktiskums, draudzīgums un cilvēkmīlestība – Tu vienkārši neprati turēt ļaunu prātu uz cilvēkiem. Pat pēc kārtīgām dusmām neprati. 

Arī aizmigi klusi. Ar gaišu skatienu. Ar mani kopā....

*****

Viens pēc otra sadeg smaidoši 

Zilā zibens trāpītie un ķertie.

Ejam tālāk! Ejam - gaidošie, 

Zibens netrāpītie, nenospertie!