Pētījumi

Liellopu gaļas primārā sektora ekonomiskās situācijas apraksts

Šī ir ekonomikas sadaļa LVAEI vadošās pētnieces Ligitas Meleces vadītajā projektā "Liellopu gaļas ražošana Latvijā: iespējas un izaicinājumi". Savā būtībā tas ir atsevišķs pētījums liellopu gaļas ražošanas nozarei veltītā 2006.gada laikā īstenotā kompleksā pētījumu programmā. Diemžēl citu šīs programmas sadaļu pētījumu atskaites redakcijas rīcībā nav nonākušas... ### Lasāmā formātā ar šo darbu var iepazīties pievienotajā PDF failā.

Projekts:

Liellopu gaļas ražošana Latvijā: iespējas un izaicinājumi

Sadaļa:

Liellopu gaļas primārā sektora ekonomiskās situācijas apraksts

Autori: Guna Salputra, Armands Vēveris

 

2006. gads

 

 

 

1.       Liellopu gaļas ražošanas attīstības tendences

Liellopu gaļas sektors Latvijā ir viens no lauksaimnieciskās ražošanas pamatsektoriem, kaut arī tā attīstību valstī līdz šim ir noteikusi galvenokārt piensaimniecības attīstība.

1.1.  Liellopu gaļas ražošana sektora līmenī un to raksturojošo ekonomisko rādītāju dinamika

Liellopu gaļas īpatsvars lauksaimniecības preču vērtības struktūrā pēdējos gados svārstās ap 6%, kas ir nākamais augstākais rādītājs pēc tādām nozarēm kā piens, graudaugi, cūkgaļa un kartupeļi. Kopš 2004. gada nozīmīgu atbalstu nozarei sniedz subsīdijas (ap 5 milj. Ls gadā), kas ir iekļautas nozares produkcijas vērtībā. Turklāt šis īpatsvars varētu būt augstāks, bet liellopu gaļa ir viens no retajiem produktiem, kur Latvijas iepirkuma cena joprojām ievērojami atpaliek no ES līmeņa, kaut arī 2005. gadā tā bija 927,6 Ls/t kautsvarā, kas par 35% pārsniedza vidējo iepirkuma cenu 2000.‑2003. gados. Līdz ar to netiek izmantots šīs nozares potenciāls, jo daudzi ražošanas nosacījumi (zemes resursi, sektora produkcijas pieprasījums, atbalsta politika, salīdzinoši neliela darbietilpība un kapitālietilpība) ir sektoram labvēlīgi, līdz ar to ražošanu būtu iespējams būtiski kāpināt.

1.tabulā apkopoti daži nozari raksturojošie pamatrādītāji laikā no 2000. līdz 2005.gadam.

Kopš 2000. gada ražošanas apjomi nav būtiski mainījušies un svārstās ap 20 tūkst. t gadā, jo pēdējo piecu gadu laikā arī liellopu ganāmpulks ir palicis tajā pašā līmenī – ap 385 tūkst dzīvnieku. Salīdzinot ar 2000. gadu, liellopu skaits, kas neietver slaucamās govis, ir pieaudzis par 23%, kas liecina par augstākas kvalitātes gaļas apjomu īpatsvara palielināšanos, tomēr 2004. gadā 31% no visas saražotās liellopu gaļas - izcelsme bija piena govis. Ņemot vērā, ka piensaimniecība joprojām ir viens no perspektīvākajiem lauksaimniecības sektoriem, šādas kvalitātes gaļai joprojām saglabāsies salīdzinoši augsts īpatsvars kopējā produkcijas piedāvājumā.

1.      tabula

Liellopu gaļas nozares galvenie rādītāji Latvijā, 2000. – 2005. gads

Avots: CSP, LVAEI un LAD

Saskaņā ar Lauksaimniecības ekonomisko kopaprēķinu (LEK) sektora produkcijas vērtības aprēķinos tiek ņemts vērā izaudzēto liellopu dzīvsvara pieaugumu, jo tas aptver ne tikai nokautos lopus un tos, kas uzrādīti kā pārdoti gaļai, bet arī lopu dzīvsvara izmaiņas ganāmpulkā, kas ietekmē nākamos periodos iegūstamās produkcijas apjoma izmaiņas.

Salīdzināmi dati par lopu dzīvsvara pieaugumu ganāmpulkā ir pieejami kopš 2001.gada.

2.      tabula

Liellopu izaudzēšana un gaļas ražošana 2001.- 2005.gados Latvijā (tūkst. tonnu)

Avots: CSP, LVAEI aprēķini no CSP datiem

2. tabulas dati liecina par nozīmīgu liellopu izaudzēšanas kritumu 2005. gadā. Tam iemesli ir par 8% mazāks dzimušo teļu skaits 2005. gadā nekā iepriekšējā gadā, kā arī liellopu (neskaitot govis) vidējā svara samazinājums individuālās saimniecībās no 265 kg gada sākumā līdz 203 kg gada beigās. Tādēļ kopumā valstī, neraugoties uz liellopu skaita pieaugumu par 14,1 tūkst., 2005. gadā ir noticis nozīmīgs dzīvsvara kritums (par 5,1 tūkst. tonnu), turklāt samazinājies ir tieši gaļai audzējamo liellopu ganāmpulks.

2005.gada decembra mēnesī saskaņā ar EUROSTAT datiem jaunu buļļu[1] liemeņu kautsvara cena Latvijā (1,12 Ls/kg) bija tikai apmēram 50% no ES-15 vidējās cenas un 70% no Polijas un Lietuvas cenas. Arī 2006.gadā stāvoklis nav mainījies. Tādēļ piena teļi tiek pārdoti uz ārvalstīm, līdz ar to vēl vairāk samazinot iespēju atjaunot ganāmpulku un paaugstināt kopējos gaļas ražošanas apjomus Latvijā.

1.2.  Liellopu gaļas ražošana rajonu un reģionu griezumā

Izmantojot CSP ikgadējo individuālo saimniecību apsekojumu un statūtsabiedrību aptauju datus, 2004. gadam ir aprēķināti orientējošie liellopu gaļas ražošanas apjomi visās saimniecībās katrā Latvijas rajonā (skat. 1.attēlu). 2004.gads analīzei izvēlēts tādēļ, ka aprēķinu veikšanas laikā bija pieejams datu masīvs par šo gadu, un struktūras rādītāju izmaiņas 1 gada laikā nav tik būtiskas, lai nozīmīgi ietekmētu secinājumus.

Salīdzinot ar citiem lauksaimniecības produktiem, liellopu gaļas ražošana Latvijas teritorijā ir izvietojusies samērā vienmērīgi. Lielākie gaļas apjomi tiek ražoti rajonos, kuros ir lielākas zemes platības, kuras vairāk piemērotas zālājiem, nevis intensīvām augkopības kultūrām – Liepājas, Daugavpils, Madonas, Limbažu, Cēsu rajoni.

Turpretī vismazākie liellopu gaļas apjomi uzrādīti Bauskas rajonā – tikai 414 t jeb divas reizes mazāk nekā vidēji visos rajonos, jo tur zeme tiek intensīvi izmantota augkopības produkcijas ieguvei. Liellopu gaļa tiek maz saražota arī rajonos, kuri atrodas tālu no lielām apdzīvotām vietām un kuros ir vāji attīstīta infrastruktūra (Alūksnes, Gulbenes un Ludzas un rajoni). Viena no iespējamām problēmām varētu būt kautuvju un pārstrādes uzņēmumu trūkums, jo samērā zemās gaļas iepirkuma cenas dēļ lopu transportēšana lielos attālumos ir nozīmīgs šķērslis.

1.          attēls. Liellopu gaļas ražošana (kautsvarā) Latvijas rajonos 2004. gadā (orientējoši dati)

Avots: LVAEI no CSP 2004. gada datu bāzes informācijas.

Liellopu gaļas ražošanas teritoriālais izvietojums ir attēlots arī 2.attēlā (rajonu griezumā) un 3.attēlā (reģionu griezumā). 2.attēlā Latvija rajoni ir iedalīti četrās grupās atbilstoši saražotās liellopu gaļas apjomam – virs 1000 t (tumšākais krāsojums), 801 – 1000 t,  601 – 800 t, līdz 600 t (gaišākais krāsojums).

2.      attēls. Liellopu gaļas ražošanas apjomi Latvijas rajonu griezumā 2004. gadā

Avots: LVAEI no CSP 2004. gada datu bāzes informācijas

Liellopu gaļas ražošana Latvijas reģionos ir apkopota, izmantojot LVAEI izstrādāto valsts teritoriālo dalījumu reģionos, kuros apvienoti rajoni ar pēc iespējas līdzīgiem apstākļiem lauksaimnieciskās ražošanas jomā. Atbilstoši šim dalījumam Latvija sastāv no 6 reģioniem: Kurzemes, Zemgales, Vidzemes līča, Viduslatvijas, Centrālās Latvijas un Austrumlatvijas. Tie ir izstrādāti analītiskiem mērķiem un nesakrīt ar statistiskiem vai plānošanas reģioniem. Tomēr, tā kā šie reģioni ir teritoriāli neviendabīgi, tad salīdzināti ir relatīvie rādītāji. Šajā gadījumā tā ir liellopu gaļas ražošana uz 1 ha saimniecību rīcībā esošās lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ)*.

3.          attēls. Liellopu gaļas ražošanas intensitāte Latvijas reģionos 2004. gadā

Avots: LVAEI no CSP 2004. gada datu bāzes informācijas.

Intensīvāka liellopu gaļas ražošana uz 1 ha LIZ 2004.gadā bijusi Kurzemes reģionā (gandrīz 14 kg/ha), kā arī Vidzemes līča reģionā un Viduslatvijā, zemāka Centrālā Latvijā un Austrumlatvijā, taču viszemākā Zemgales reģionā – tikai 8,7 kg/ha.

Kopumā, analizējot liellopu gaļas ražošanas teritoriālo izvietojumu Latvijā, var secināt, ka tā izplatīta visā Latvijas teritorijā, taču mazāk izteikta Zemgales auglīgajā teritorijā un tiešā Rīgas tuvumā, kā arī mazāk intensīva austrumu rajonos, kuri atrodas attālu no pārstrādes un noieta vietām. Taču, ja Zemgalē lielāku atdevi dod zemes izmantošana citiem mērķiem, tad Austrumlatvijā, kur ir brīvi un nepietiekami izmantoti zemes resursi, liellopu gaļas ražošanai ir nozīmīgs potenciāls.

2.       Produkcijas ražošanā iesaistītie resursi (ganāmpulks un zemes platības)

Liellopu gaļas ražošanai nozīmīgākie resursi ir liellopu ganāmpulks un zemes platības. Tā kā Latvijā liellopu audzēšana ir cieši saistīta ar piena ražošanu, tādēļ arī resursus starp šīm abām nozarēm nav viegli nošķirt.

Gaļai audzējamo liellopu skaits, izvietojums un attīstības tendences šajā darbā ir analizētas, izmantojot šādus 2 rādītājus:

-                Gaļai audzējamie liellopi (iegūst: visi liellopi – slaucamās govis *1,3)

-                Zīdītājgovis (specializēto gaļas šķirņu izplatības analīzei)

Informācija par ražošanā iesaistītajām fiziskajām resursu vienībām galvenokārt ir iegūstama no CSP struktūraptaujas datiem, kas tiek vākti un apkopoti katru otro gadu. Struktūraptaujā tiek iekļautas saimniecības ar ekonomisko lielumu 1 vienība vai vairāk, vai arī zemes platību 1 ha un vairāk, tādēļ iegūtie rezultāti sākotnēji ir atšķirīgi no ikgadējo apsekojumu un aptauju rezultātiem, jo pēdējos tiek pierēķinātas arī mazās saimniecības.

Lai analizētu liellopu gaļai audzēto lopu skaitu, tika nosacīti aprēķināts liellopu skaits, kuri nav domāti piena ražošanai. Tam izmantota šāda sakarība:

Gaļai audzējamie liellopi: liellopu kopskaits, no kura atņemts slaucamo govju skaits, kas pareizināts ar koeficientu 1,3. Tajā ir ņemts vērā slaucamo govju atražošanai nepieciešamais telīšu skaits, pieņemot, ka slaucamās govs produktīvais izmantošanas laiks ir 3 gadi. Šāds aprēķins ir daļēji nosacīts, ar mērķi uzskatāmāk attēlot tieši liellopu gaļas nozares izvietojumu un attīstības tendences, nodalot to no piena ražošanas.

4.attēlā apkopota informācija par gaļai audzējamo dzīvnieku skaitu 2005.gadā Latvijas rajonos, izmantojot struktūras apsekojuma datus.

4.attēls. Gaļai audzējamo liellopu skaits Latvijas rajonos 2005. gadā

Avots: CSP struktūrapsekojuma dati ar LVAEI aprēķiniem.

Analizējot lopu skaita izmaiņas rajonu griezumā, ir atzīmējams, ka dzīvnieku skaita pieaugums kopš 2001. gada novērots visos rajonos. Vismazākais tas ir Krāslavas rajonā – 28 liellopi, bet straujākais – Preiļu (2632 liellopi), Valmieras (2565), Daugavpils (2486), Valkas (2477) u.c. rajonos.

3. tabulā apkopots liellopu blīvums un tā izmaiņas Latvijas reģionos. Lielākais dzīvnieku skaits uz LIZ vienību 2005. gadā ir bijis Viduslatvijas reģionā (Valmieras, Valkas, Cēsu, Ogres un Aizkraukles rajoni) – 10 gaļai audzējamie liellopi uz 100 ha LIZ. Šajā reģionā ir arī straujākais liellopu pieaugums kopš 2001. gada, līdz ar to Viduslatvija liellopu blīvuma ziņā ir apsteigusi Kurzemes reģionu, kurā pieauguma tempi bijuši otrie zemākie Latvijā. Kurzemes reģions liellopu blīvuma ziņā pašlaik ieņem otro vietu (9,2 lopi /100 ha), tam seko Centrālās Latvijas reģions (8,4 liellopi/100 ha). Viszemākais liellopu blīvums ir Austrumlatvijas un Zemgales reģionos (6,7 un 6,8 liellopi uz 100 ha LIZ). Šajos reģionos bijis arī salīdzinoši neliels pieaugums.

Analizējot lopu skaita izmaiņas laikā 2003. līdz 2005. gadam, vērā ņemams palielinājums konstatēts tikai Viduslatvijas un Zemgales reģionos, savukārt Austrumlatvijā ir nozīmīgs lopu skaita kritums. Tas saistīts arī ar lopu koncentrāciju, jo lopu skaits pieaudzis galvenokārt lielākajās saimniecībās, bet samazinājies mazajās, kuru īpatsvars ievērojami lielāks ir Austrumlatvijā. Tajā pašā laikā tas ir signāls par Latvijas austrumdaļas atpalicību nozares attīstībā.

3.      tabula

Gaļai audzējamie liellopi uz 100 ha LIZ Latvijas reģionos

Avots: LVAEI aprēķini no CSP datiem (struktūrapsekojumi, 2001. gada lauksaimniecības skaitīšana).

Kurzeme un Viduslatvija ir reģioni, kuros, saskaņā ar statistikas informāciju, ir augstākais gaļai audzējamo liellopu īpatsvars visu liellopu kopskaitā. Starp rajoniem visaugstākais to īpatsvars ir Kuldīgas (51%) un Liepājas (47%) rajonos, bet zemākais – Rēzeknes un Rīgas rajonos (30%), savukārt vidēji Latvijā – 39%.

Gaļas šķirņu lopu izplatību raksturo zīdītājgovju skaits. 2002. gada beigās Latvijā to skaits bija 1,5 tūkstoši (CSP datiem). Taču līdz 2004. gada beigām zīdītājgovju skaits bija gandrīz divkāršojies, sasniedzot 2,9 tūkst., 2005. gada beigās – 5,1 tūkst. 2006.gada vidū to skaits sasniedzis 6,1 tūkst., kas liecina par gaļas liellopu audzēšanas paplašināšanos 2006.gadā līdzīgā tempā kā iepriekšējā gadā. Tomēr zīdītājgovju absolūtais skaits joprojām ir neliels.

Veicot 2005. gada struktūrapsekojuma datu apstrādi, tika iegūta šāda informācija par zīdītājgovju izplatību Latvijā. 2005. gada vasarā tās tika audzētas 924 saimniecībās (dati ir orientējoši, jo iegūti ar vispārinājuma palīdzību). Zīdītājgovju audzēšana nav vienmērīgi izplatījusies visā Latvijas teritorijā. Visvairāk saimniecību ar šīm govīm 2005. gadā bija Cēsu (73), Preiļu (66) un Jēkabpils (62) rajonos, bet vismazāk – Zemgales un Latgales rajonos. Izņēmums Latgales pusē ir Daugavpils rajons, kurā, tāpat kā Jēkabpils rajonā konstatēts visvairāk saimniecību ar 10 un vairāk govīm (13 saimniecības). Šajos abos rajonos bijis vislielākais zīdītājgovju kopskaits – Jēkabpils rajonā 431, bet Daugavpils – 393. Seko Valmieras rajons ar 359 govīm. Vismazāk zīdītājgovju konstatēts Jelgavas un Ludzas (pa 45), kā arī Krāslavas (60) rajonos.

Zīdītājgovju īpatsvars visu liellopu kopskaitā 2005. gada vidū Latvijā sasniedza 1,3%, un pēdējos gados tas strauji pieaug. Augstākais īpatsvars ir Jēkabpils rajonā (2,8%), tam seko Kuldīgas, Valmieras un Aizkraukles rajoni. Šie dati liecina, ka gaļas liellopu audzēšana izplatījusies vietās, kur daudz zālājiem piemērotu platību, un samērā labvēlīgi citi apstākļi (infrastruktūra, uzņēmējspējas u.c.). Zīdītājgovju izplatība Latvijas rajonos attēlota 4. tabulā.

4.      tabula.

Zīdītājgovju īpatsvars Latvijas rajonos 2005. gadā (orientējoši dati)

Avots: LVAEI no CSP 2005. gada struktūrapsekojuma datiem.

Zīdītājgovju un gaļas šķirņu liellopu skaita pieaugums liecina par pašreizējās atbalsta politikas samērā labvēlīgu ietekmi uz gaļas liellopu audzēšanu, jo tiek maksāts gan par lauksaimniecībā izmantojamo zemi, gan lopbarības platībām, gan par zīdītājgovīm, gan gaļai realizētiem liellopiem. Saprotams, lopkopības nozare nevar attīstīties tik strauji, kā, piemēram, augkopībā, jo lopu pavairošana, īpaši liellopu nozarē, ir laikietilpīgs process.

Lopbarības platības. Nozīmīgs faktors, kas rāda liellopu gaļas ražošanas potenciālās iespējas, ir zālāju platības. Tiek uzskatīts, ka vienam liellopam caurmērā nepieciešams vismaz 1 hektārs lauksaimniecības zemes (izmantojot tradicionālu tehnoloģiju).

Latvijā kopumā, ņemot vērā šo kritēriju, lopu blīvums ir zems, un to būtu iespējams ievērojami palielināt. Arī saimniecībās, kurās ir liellopi, 2005. gadā (struktūraptaujas dati) uz katru liellopu bijuši 1,72 ha izmantoto lopbarības platību (lopbarības – zaļbarības kultūras, izmantotās pļavas un ganības). Vismazāk noslogotās platības atrodas Latgales saimniecībās – Balvu, Ludzas un Krāslavas rajonos (uz katru liellopu attiecīgi 2,86; 2,69 un 2,61 ha lopbarības platību). Intensīvāk liellopus audzē Zemgalē: Jelgavas un Dobeles rajonos uz 1 liellopu ir attiecīgi 0,91 un 1,04 ha lopbarības platību. Šāda analīze veikta ar pieņēmumu, ka lopbarības (t.i. zālāju) platības tiek izmantotas galvenokārt liellopiem.

Būtiskas atšķirības zemes izmantošanas intensitātē pastāv arī atkarībā no liellopu skaita saimniecībās. Vismazākais lopu blīvums ir saimniecībās ar 1-2 liellopiem – 4 ha lopbarības platību uz 1 liellopu. Arī saimniecībās ar 3-9 liellopiem ir potenciāls lopu skaita palielināšanai – 2,1 ha uz 1 liellopu. Taču saimniecībās ar 10-49 liellopiem ir tikai 1,35 ha lopbarības platību uz 1 liellopu, bet ar 50 un vairāk liellopiem – tikai 1,03 ha. Tas liecina, ka lielākajām saimniecību grupām samazinās potenciālo resursu apjoms saimniekošanas paplašināšanai.

Būtiski atšķirīgs pa teritorijām ir arī saražotās liellopu gaļas daudzums uz lopbarības platību vienību (5. attēls). Kā redzams tabulā, tas svārstās no 68 kg/ha Jelgavas rajonā līdz 23 kg/ha vairākos Latgales rajonos. Ņemot vērā atšķirības lopu blīvumā, var secināt, ka noteicošais šo atšķirību iemesls ir lopu blīvums, tomēr pastāv arī produktivitātes atšķirības starp reģioniem.

5.attēls. Liellopu gaļas ražošana 2005.gadā (kg) uz lopbarības platības hektāru (saimniecībās, kurās ir liellopi) dažādos Latvijas rajonos

Avots: CSP struktūrapsekojuma dati ar LVAEI aprēķiniem.

Latvijā gaļas liellopu audzēšanas nozarei ir plašs attīstības potenciāls. Kā rāda LIZ apsekojuma rezultāti, atsevišķos Latvijas rajonos ir lielas teritorijas, kuras netiek izmantotas lauksaimnieciskajā ražošanā, bet kuras iespējams izmantot liellopu audzēšanai. Pie labvēlīgiem ekonomiskajiem nosacījumiem ir iespējams ieinteresēt lauksaimniekus pievērsties gaļas liellopu audzēšanai. Īpaši aktuāls šis jautājums būtu rajonos, kur ir visvairāk neizmantoto LIZ platību, piemēram, Ludzas, Alūksnes, Balvu, Cēsu un Daugavpils rajonos (6.attēls).

6.          attēls. Neizmantotās LIZ īpatsvars, %, no LIZ kopplatības Latvijas rajonos, 2005

Avots: ZM, 2006

 

3.       Produkcijas ražošanas struktūra saimniecībās (sadalījums 4 saimniecību grupās)

Ar liellopu audzēšanu 2005.gada beigās nodarbojušās 64255 saimniecības (CSP dati). Šo saimniecību skaits gada laikā nav būtiski mainījies (samazinājums par 0,8%), tomēr 5 gadu laikā saimniecību skaits ar liellopiem ir samazinājies par vienu ceturto daļu jeb vairāk kā 20 tūkstošiem saimniecību. Šajā laikā palielinājies arī vidējais liellopu skaits 1 saimniecībā – no 4,3 līdz 6,0 liellopiem.

Lai analizētu ražošanas struktūru, tiek veidotas 4 saimniecību grupas atkarībā no liellopu skaita saimniecībā:

-                1-2 liellopi;

-                no 3 līdz 9;

-                no 10 līdz 49;

-                50 un vairāk.

Saimniecības ar 1-2 liellopiem produktus ražo pašpatēriņam, savukārt pārējo grupu noteikšanas pamatā ir atšķirības gan no ieguldījumu, gan ražošanas resursu izmantošanas  viedokļa.

Salīdzinot divu pēdējo gadu datus par liellopu ganāmpulka izvietojumu saimniecībās (skat. 7. attēlu), ir samazinājies to liellopu kopskaits, kas izvietoti saimniecībās ar mājlopu skaitu no 1‑2 un no 3‑9, savukārt palielinājies liellopu skaits lielāku saimniecību grupās, īpaši grupā ar 10-49 liellopiem.

7.          attēls. Liellopu skaits saimniecību grupās 2004. un 2005. gadā

Avots: LVAEI, izmantojot CSP lopkopības apsekojumu datus

2005. gadā to liellopu skaits, kas tiek audzēti gaļas ražošanai ir palielinājies līdz 37.5% no ganāmpulka kopskaita. Īpatsvara palielināšanās ir notikusi galvenokārt vidēja lieluma saimniecību grupās – ar liellopu skaitu no 3 līdz 49 (skat. 5. tabulu). Straujākais palielinājums - par ~ 12,5 tūkst. audzējamiem liellopiem, ir radīts grupā ar 10-49 liellopiem vienā saimniecībā. Joprojām saglabājas arī situācija, ka naturālajās saimniecībās liellopi tiek turēti galvenokārt piena ražošanai, tādēļ audzējamo liellopu īpatsvars šajās saimniecībās ir neliels – 13%.

5.      tabula.

Audzējamo liellopu īpatsvars saimniecību grupās 2004. un 2005.gadu beigās

Liellopu skaits saimniecībā	Liellopi gaļas ražošanai		Liellopu kopskaits		Liellopu gaļas ražošanai īpatsvars saimniecībās, %
	2004	2005	2004	2005	2004	2005
1-2	6928	6670	54396	51311	13%	13%
3-9	38034	39860	110618	106292	34%	38%
10-49	38857	51305	95448	116641	41%	44%
>49	45216	46634	108691	110952	42%	42%
Kopā:	129035	144469	369153	385196	35%	38%

Avots: CSP un LVAEI, izmantojot CSP lopkopības apsekojumu datus

Par zīdītājgovju koncentrāciju liecina šādi skaitļi: no 924 saimniecībām, kurās, saskaņā ar CSP 2005. gada struktūrapsekojuma datu apkopojumu, turētas zīdītājgovis, 481 saimniecībā bija 1‑2 zīdītājgovis, 322 saimniecībās – 3‑9 govis, bet 120 saimniecībās – 10 un vairāk govis, tajā skaitā 7 saimniecībās – 50 vai vairāk govis. Saimniecībās ar zīdītājgovju skaitu 10‑49 vienā saimniecībā, 2005. gada vidū tika turēti 46% no visām zīdītājgovīm, bet lielākajās saimniecībās – 50 un vairāk govju katrā saimniecībā – 9% ganāmpulka. Taču šie skaitļi ir mainīgi, saimniecībām veidojoties un paplašinoties.

4.       Tiešmaksājumu politika

Liellopu gaļas sektors ietilpst ES koptirgus organizācijā, un atbalsta maksājumi tajā tiek piešķirti saskaņā as ES tiešmaksājumu politiku.

Latvijā pēc iestāšanās ES tiešais atbalsts tiek administrēts VPM shēmas veidā un piešķirts no ES un nacionālā budžeta līdzekļiem.

Tiešais atbalsts no ES budžeta

Netiešā veidā nozare saņem atbalstu caur Vienoto platības maksājumu, kas tiek piešķirts arī par pļavām un ganībām.  2005.gadā šī atbalsta likme bija EUR 26,44, bet 2006.gadā tā ir sasniedz EUR 32,83.

Papildus valsts tiešmaksājumi (PVTM)

Papildus valsts  tiešmaksājumus saskaņā ar VPM shēmas nosacījumiem var piešķirt saistītus ar sektora ražošanu.

Pievienošanās sarunās ES Latvija liellopu sektorā ir panākusi šādus references apjomus jeb prēmiju skaitu, atbilstoši kuram ir iespējams piešķirt atbalsta maksājumus (skat. Error! Reference source not found..tabulu).

6.       tabula.

Prēmiju skaits un papildus aploksne, tūkst EUR, ES noteiktajam tiešajam atbalstam liellopu sektorā

Zīdītājgovju prēmija	Prēmiju skaits	19368
Buļļu, vēršu un govju kaušanas prēmija		124320
Liellopu speciālā prēmija		70200
Teļu (1-7 mēn.) kaušanas prēmija		53280
Ekstensifikācijas prēmija		89568
Papildus aploksne.	tūkst. EUR	1330,68

Avots: R1782/2003

Maksājumi par zīdītājgovīm

Maksājumi par zīdītājgovīm 2005.gadā bija EUR 134,45 par dzīvnieku, bet 2006.gadā - EUR 129,88 par dzīvnieku.

Kaušanas prēmija

Kaušanas prēmijas apjoms gan 2005.gadā, gan 2006.gadā ir noteikts EUR 80 par vienu nokauto dzīvnieku, kas ir sasniedzis 8 mēnešu vecumu.

Maksājumi par lopbarības platībām

Tā kā liellopu speciālā prēmija, ekstensifikācijas prēmija un teļu kaušanas prēmijas nav raksturīgas Latvijas liellopu sektoram, kā arī to administrēšana būtu sarežģīta, šie maksājumi kopā ar papildus aploksni tiek apvienoti lopbarības platību aploksnē un kā atbalsts par lopbarības platībām pastarpināti novirzīts liellopu sektoram. Šis maksājums 2005.gadā bija EUR 15,63 par hektāru, bet 2006.gadā – EUR 12,75 par hektāru.

Liellopu sektors 2004. un 2005.gados ir saņēmis šādu tiešo atbalstu valsts un ES atbalstu subsīdiju veidā (skat. 7.tabulu):

7.      tabula.

Izmaksātais tiešais ES atbalsts, saistīts ar liellopu gaļas ražošanu vai lopbarības platībām (tūkst.latu)

Avoti: 2004.g. – LAD, 2005.g. – ZM un LVAEI novērtējums.

Zīdītājgovju un liellopu kaušanas prēmiju apjomi par 2005.gadu novērtēti, ņemot vērā atbilstošās maksājumu likmes un aploksnes apgūšanas procentu (liellopu kaušanas prēmijām – 58%, zīdītājgovīm – 29%, lopbarības platībām – 95%).

Pārejot uz pilnībā reformēto politiku un ieviešot VM shēmu, kuru atbilstoši pašreiz spēkā esošai ES likumdošanai (R1782/2003) Latvijā vajadzētu darīt 2009.gadā, vai nu visi, vai daļa no tiešmaksājumiem liellopu sektorā vairs netiks izmaksāti atkarībā no saimniecībā esošiem vai nokautiem mājlopiem. Pašlaik ES tiek diskutēts , ka VPM shēma Jaunajās dalībvalstīs varētu tikt turpināta līdz 2010.gada beigām, kas nozīmētu tiešā atbalsta saņemšanas nosacījumu saglabāšanu ilgāka laika periodā.

Cita veida nacionālais atbalsts

Latvijas valsts 2005.gadā sniedz arī cita veida atbalstu (kas sīkāk ir atrunāts MK noteikumos par valsts atbalstu lauksaimniecībai 2005.gadā) kā piemēram atbalsts ciltsdarba pasākumu veikšanai liellopu gaļas ražošanas nozarē, atbalsts vaislas materiāla iegādei ārvalstīs, kā arī citas programmas, kuras netiešā veidā sniedz atbalstu arī piena ražotājiem – kā izglītībai, zinātnei un informācijas izplatīšanai, investīciju veicināšanai lauksaimniecībā.

5.       Liellopu gaļas nozares attīstības prognozējamie rādītāji līdz 2013.gadam

Lai noteiktu liellopu gaļas nozares attīstības prognozējamos radītājus, kā kvantitatīva metode ir izmantots matemātisks modelis AGMEMOD, kas tika izstrādāts Eiropas Savienības 5.ietvara zinātnisko pētījumu programmas projektā “Lauksaimniecības sektors ES dalībvalstīs un jauniesaistītajās valstīs Centrālajā un Austrumeiropā - ES lauksaimniecības, mežsaimniecības un vides politikas analīzes un prognozēšanas ekonometrisks modelis” ar mērķi novērtēt ES Kopējās lauksaimniecības politikas ietekmi uz Latvijas lauksaimniecības sektora attīstību.

5.1.  Latvijas AGMEMOD modeļa apraksts un pieņēmumi

Latvijas AGMEMOD modelis ir ekonometrisks, dinamisks, daļēja līdzsvara produktu modelis, kas modelē Latvijas graudaugu (kviešu, miežu, rudzu un auzu), rapšu, liellopu, cūku, mājputnu un piena sektorus. Modelis ģenerē piedāvājuma, patēriņa, tirdzniecības un tirgus cenu rādītājus, kā arī ietver galvenos politikas instrumentus, kas saistīti ar ES KLP tirgus organizāciju. Attiecībā uz ražošanas izmaksu analīzi, modelī ir formalizēts tikai barības izmaksu ietekmes mehānisms uz lopkopības produkcijas ražošanas apjomiem.

AGMEMOD struktūru veido trīs bloki (skat.8. attēlu).

8.          attēls. Latvijas AGMEMOD modeļa struktūra

Avots: LVAEI

Pirmā bloka nozīmīgākais elements ir cenas. Modelējot liellopu sektora attīstību, liellopu gaļas cenas tiek modelētas, par faktorālo pazīmi izmantojot Vācijas cenas šim produktam. Vācija ir nozīmīga ES tirgus dalībniece, kuras liellopu gaļas ražošanas apjomi ietekmē ES tirgus cenas. Otrais bloks imitē izmantoto platību un dzīvnieku skaitu, produktivitāti, produkcijas ražošanu un pieprasījumu. Trešais bloks ir ārējā tirdzniecība, kur noslēdzas Latvijas AGMEMOD modelis.

5.2.  Modeļa pieņēmumi un izmantotā informācija

Modeļa sakarību noteikšanai un vienādojumu parametru novērtēšanai izmantojamās dinamikas rindas satur informāciju, kura pēc tās rakstura iedalāma grupās:

-        Cenas un ieņēmumi;

-        Atbalsta politikas rādītāji – tiešie maksājumi par platībām un mājlopiem;

-        Makroekonomiskie rādītāji – IKP faktiskajās un 2000.gada cenās, IKP deflators, valūtas kurss (EUR/LVL);

-        Ražošanas rādītāji (produktivitāte, mājlopu skaits, produkcija).

Tiešais atbalsts liellopu sektora modelī ir iekļauts kā zīdītājgovju un lopbarības platības maksājumi, kā arī Vienotais platības maksājums. Modeļa specifikas dēļ platību maksājumi tiek pārrēķināts uz saražotās liellopu gaļas tonnu, izmantojot pieņēmumu par liellopu blīvumu 0,7 ha/LLV. Tādā veidā liellopu sektora atbalsts, kas tiek saņemts no platību maksājumiem, modelī ir formalizēts caur stimulējošās cenas mehānismu. MLA maksājumi modelī nav iekļauti, jo tas paredz sektora analīzi valsts nevis reģionālā līmenī.

Lopbarības platībām aprēķinātās VPM un PVTM likmes un papildus valsts tiešmaksājumu likmes par zīdītājgovīm Vienotā platībmaksājuma shēmā, kas būs spēkā līdz 2008.gada beigām, ir parādītas 8.tabulā.

8.      tabula.

ES KLP noteiktās tiešmaksājumu likmes liellopu sektorā VPM shēmā 2005.-2008.gadā.

	Mērv.	2005			2006			2007			2008
		VPM	PVTM	Kopā	VPM	PVTM	Kopā	VPM	PVTM	Kopā	VPM	PVTM	Kopā
Lop- barības platības	EUR/ ha	26.44	15.63	42.07	32.83	12.75	45.58	37.43	11.66	49.09	44.19	11.91	56.10
Zīdītāj- govis	EUR/ dzīvn.	0	134.45	134.45	0	129.88	129.88	0	126.59	126.59	0	128.43	128.43

Avots: ZM, LVAEI aprēķini, izmantojot R1782/2003

5.3. Scenāriji un to apraksts

Tā kā viens no 2009.gadā ieviešamās VM shēmas pamatelementiem ir tiešmaksājumu atdalīšana no konkrēta sektora produkcijas, tas arī ir nozīmīgākais aspekts politikas scenāriju veidošanai.

Šajā pētījumā tiks analizēti divi pretēji politikas scenāriji: pilnīga tiešmaksājumu atdalīšana no ražošanas vai maksimāli sasaistīts atbalsts, t.sk. ar liellopu gaļas sektoru. Teorētiski tiešmaksājumu atdalīšana no ražošanas varētu mainīt lauku saimniecību specializāciju atbilstoši tirgus pieprasījumam, kā arī pilnīgāk izmantot pieejamo tiešo atbalstu. Savukārt tiešmaksājumu saistība ar ražošanu regulē lauksaimniecības produktu ražošanas struktūru un veicina šī produkta ražošanu. Abi scenāriji paredz, ka KLP reforma Latvijā tiks ieviesta 2009.gadā

1.scenārijs – atbalsts maksimāli saistīts ar produkcijas ražošanu. Tiešais atbalsts tiks izmaksāts par zemi, kurai piešķirtas vienādas VM tiesības vērtības. Ar laukaugiem un zīdītājgovīm saistītie tiešie maksājumi tiek piešķirti maksimāli atļautā līmenī. PVTM par zemi un mājlopiem papildina ar ražošanu saistītos ES maksājumus, kā arī no nacionālā budžeta tiks paaugstināta VM tiesību vērtības likme.

2.scenārijs – atbalsts pilnībā atdalīts no produkcijas ražošanas. Scenārijs paredz, ka VPM shēma tiks būtiski reformēta. Gan ES finansētais tiešais atbalsts, gan PVTM tiks izmaksāti par zemi, kurai piešķirtas vienādas vērtības VM tiesības.

Atbilstoši definētajiem scenārijiem aprēķinātās ES KLP Vienotā maksājuma shēmas tiešmaksājumu likmes liellopu sektorā 2009.-2013.gadā ir dotas 1.pielikumā.

Diferencētas VM vērtības noteikšana zālājiem un pārējiem laukaugiem vai arī reģionāli atšķirīgas VM likmes varētu ietekmēt liellopu sektora attīstību. Tā kā VM tiesību vērtības palielinājums kādā reģionā neizbēgami radītu tiesību vērtību samazinājumu citā reģionā, tad, īstenojot šādu politiku, ir jābūt definētiem reģionālās attīstības mērķiem.

Lai šīs diferencētās likmes būtu objektīvi pamatotas, sākotnēji ir nepieciešams noteikt principus, uz kādu pieņēmumu un rādītāju pamata tās aprēķināt. Ja daļa no maksājumiem tiek piesaistīta pie ražošanas, sektora vājā puse ir atbalsta izmantošanas kapacitāte (34% atbalsta apgūšanas līmenis 2005.gadā). Šādā gadījumā būtu grūti pamatojams lēmums neizmantotās naudas vietā  platībmaksājumiem, kurus sektors varētu saņemt par ganībām, novirzīta citiem sektoriem aprēķinātos līdzekļus.

Nākamā pieeja ir izmantot faktisko ražošanā iesaistāmo resursu līmeni reģionā. Tomēr atkal jāņem vērā, ka Vienotā maksājuma aploksne veidojas no dažādu sektoru atbalsta aploksnēm, kur resursu reģionālais izvietojums un attīstības prioritātes var būt atšķirīgas.

Aprēķinot 2009.gada nosacītās (jo tiek pieņemts, ka aprēķinu princips ir atbilstošs 2004.gada ražošanas resursu sadalījumam reģionos) atbalsta aploksnes katram reģionam un to īpatsvaru kopējā valsts aploksnē (skat. 9.att., un tabulu 2. pielikumā), jāsecina, ka 31% atbalsta būtu novirzāms uz Zemgali. Savukārt, Austrumlatvijas reģionā atrodas 53% zīdītājgovju un 20% lopbarības platību. Tomēr, ņemot vērā arī citas specializācijas, VM likme uz hektāru 6.reģionā būtu vismazākā – EUR 44,20.

9.          attēls. Faktiskais zīdītājgovju un lopbarības platību izvietojums reģionos 2004.gadā (%), lauksaimniecības nozares tiešā atbalsta aploksnes reģionālais sadalījums 2009.gadā (%) un tam atbilstošā VM tiesību vērtība EUR/ha.

Avots: LVAEI aprēķini.

Diferencējot visā valstī VM likmes zālājiem un laukaugiem, zālāju aploksni varētu veidot piena, liellopu kaušanas prēmiju, zīdītājgovju, aitu māšu un lopbarības platību maksājumu aploksnes. Savukārt atlikušie ar augkopību saistītie piešķirtie maksājumi varētu veidot laukaugu aploksni. Tā rezultātā par zālājiem tiktu maksāta mazāka likme nekā par pārējiem laukaugiem, kas no liellopu gaļas sektora attīstības viedokļa nebūtu vērtējams pozitīvi (skat. 9.tabulu).

9.      tabula.

Faktiskās zālāju un pārējo laukaugu platības 2004.gadā, zālāju (veidojas no lopkopības aploksnēm) un laukaugu tiešā atbalsta aploksnes 2009.gadā un tām atbilstošās VM tiesību vērtības EUR/ha.

	Mērv.	Zālāji (ilggadīgie zālāji, pļavas un ganības)	Pārējie laukaugi
VM aploksne	milj.EUR	34.00	45.23
PVTM aploksne	milj.EUR	17.89	23.81
Platība 2004.gadā	1000 ha	828.28	714.85
VM tiesību vērtība	EUR/ha	42.99	66.28

Avots: LVAEI aprēķini

Tādēļ jāsecina, ka būtu grūti izveidot no visas lauksaimniecības nozares viedokļa pamatotus un liellopu gaļas sektoram izdevīgus politikas tiešmaksājumu reģionalizācijas un diferencēšanas scenārijus, tādēļ pētījuma ietvaros tas netiks analizēts.

5.4. Metožu pielietojuma tehnoloģija

Cenu sasaistes vienādojumi izsaka iekšzemes cenas kā funkciju no, piem., Francijas cenām:

P_LV = a + b₁X₁ ,

kur       P_LV – Latvijas cena LVL

X₁ – Francijas cena , kas pārrēķināta LVL

a, b₁ – koeficienti.

Katrai modelētajai preču grupai vietējās cenas kopā ar citiem mainīgajiem ģenerē piedāvājuma prognozes. Preču grupu apakšmodeļu savstarpējo saistību nodrošina produktu savstarpējā aizvietojamība  ražošanā vai patēriņā. Tādēļ izmaiņām viena produkta cenā ir tieša ietekme uz šī produkta piedāvājumu, bet netieša ietekme uz citu produktu piedāvājumu.

Katram vienādojumam tiek novērtēti parametri, un, kur nepieciešams, atsevišķos gadījumos modeļa parametri tiek nevis aprēķināti, bet pieņemti.

Liellopu sektors. Galvenais rādītājs, kas nosaka liellopu gaļas piedāvājumu ir produktīvo mājlopu ganāmpulks – govis. Tas ierobežo jauno mājlopu skaitu, kas būs pieejami audzēšanai un kaušanai, jeb gaļas produkcijas saražošanai. Turklāt liellopu gaļas ražošanas modelis ir saistīts ar piena modeli caur piena govīm un teļiem, kas tiek iegūti slaucamo govju ganāmpulkā, un kuri arī tiek izmantoti gaļas iegūšanai.

Būtisks liellopu sektora rādītājs ir zīdītājgovju (govis, kas domātas tikai teļu  un gaļas iegūšanai, bet ne slaukšanai, turpmāk tekstā – gaļas govis) skaits, kuru modelē ar regresijas vienādojuma palīdzību:

Y_L1= a + b₁X₁+ b₂X₂ +  b₃X₃ – b₄X_{4 ,}

kur       Y_L1 –  gaļas govju skaits gada beigās, 1000 dzīvn.

X₁ –liellopu gaļas cena, kas dalīta ar izmaksu indeksu liellopu audzēšanai

X₂ –gaļas govju prēmija LVL, kas dalīta ar izmaksu indeksu liellopu audzēšanai

X₃ –gaļas govju prēmiju skaits, 1000 dzīvn.

X₄ – slaucamo govju skaits gada beigās, 1000 dzīvn.

Izmaksu indekss liellopu audzēšanai raksturo izmaksu pārmaiņas, salīdzinot ar 2000.gadu. Izmaksu indekss tiek aprēķināts, izmantojot pieņēmumu, ka aptuveni puse no visām izmaksām ir saistītas ar graudu cenām. Kā pārējo (tātad – ar svaru 0,5) izmaksu izmaiņu raksturotājs tiek izmantots IKP deflators.

Teļu skaits, kas tiek iegūts no govju ganāmpulka (gan no gaļas govīm, gan no piena govīm), tiek aprēķināts, izmantojot svērto govju ganāmpulka lielumu (svari 0,8 gada sākumā un 0,2 gada beigās), kas reizināts ar eksogēnu koeficientu - vidējo teļu skaitu vienai govij gada laikā. Latvijā šis koeficients ir 0,8.

Nokauto govju skaits tiek aprēķināts, izmantojot ganāmpulka rotācijas koeficientus. Gaļas govīm, kas paredzētas teļu ražošanai, produktīvā perioda ilgums ir 5 gadi, bet piena govīm – 3 gadi.

Lai noteiktu, cik daudz teļu ir iespējams nokaut, vispirms daļa no tekošajā gadā dzimušajiem teļiem tiek novirzīti ganāmpulka atjaunošanai. Šis atjaunojamo dzīvnieku skaits ir vienāds ar modelēto nokauto govju skaitu, pie kura pieskaitītas vai atņemtas ganāmpulka izmaiņas gada laikā.

Katra gada kaujamo teļu skaits ar ekspertvērtējuma palīdzību ir noteikts 20% no svērta rādītāja, ko veido 25% no iepriekšējā gadā dzimušiem un 75% no tekošajā gadā dzimušiem teļiem. Tālāk tiek pieņemts, ka pārējie liellopi, kuri neietilpst zīdītājgovju un slaucamo govju ganāmpulkā un nav paredzēti tā atjaunošanai, kā arī nav nokauti pirmajā vai otrajā gadā pēc piedzimšanas, tiek nokauti trešajā gadā.

Liellopu vidējais kaušanas svars tiek modelēts, izmantojot daudzfaktoru regresijas vienādojumu:

Y_L2= a + b₁X₁+ b₂X₂+ b₃t ,

kur       Y_L2 –  liellopu vidējais kaušanas svars, kg

X₁ –nokauto govju īpatsvars kopējā nokauto liellopu ganāmpulkā

X₂ –liellopu gaļas cena, kas dalīta ar izmaksu indeksu liellopu audzēšanai

t – naturālo skaitļu rinda kā laika faktors

Ja, salīdzinot ar nokauto teļu skaitu, vairāk tiek nokautas govis, tad vidējais liellopu kaušanas svars pieaug. Ja paaugstinās liellopu gaļas cena, vai samazinās izmaksas liellopu gaļas ražošanā, tad palielinās arī izdevīgums audzēt liellopus līdz smagāka dzīvsvara sasniegšanai. Laika faktorā tiek ietverti tādi grūti formalizējami faktori, kā pāreja uz citām liellopu šķirnēm, kuru ģenētiskās īpašības nosaka lielāku dzīvnieka svaru.

Piedāvājuma bloks tiek noslēgts un saražotā liellopu un teļu gaļas produkcija tiek aprēķināta, sareizinot visu nokauto liellopu skaitu un vidējo liellopu kaušanas svaru:

 Y_L3 = Y_L4* Y_{L2 ,}

kur       Y_L3 – liellopu gaļas produkcija, 1000 t

Y_L4 – nokauto liellopu kopskaits, 1000 dzīvn.

Y_L2 –  liellopu vidējais kaušanas svars, kg

5.5.  Rezultāti

Īstenotā tiešmaksājumu politika ietekmē sektorā nodarbināto ienākumus, un līdz ar to arī lēmumus par konkrētas produkcijas ražošanu, taču liellopu gaļas ražotāji caur dažādām politikas shēmām atbalstu saņem gan par ražošanā iesaistīto liellopu, gan par ražošanā iesaistīto zemes hektāru jeb ganībām. Atkarībā no ieviestās sistēmas atbalsts vairāk tiek novirzīts no viena ražošanas resursa uz otru. Piemērojot dažādus koeficientus (atkarībā no piesaistes tiešuma šim sektoram) atbalsta ietekmes novērtēšanai un analizējot rezultātus, jāsecina, ka kopējā ietekme uz sektora attīstību atkarībā no tā, kurš scenārijs tiks īstenots, būtiski nemainās.

Tā kā Latvija atrodas vienotā ES tirgū, tad liellopu gaļas cenas ir saistītas ar cenu tendencēm šajā tirgū. Ir sagaidāms, ka politikas scenāriji Vācijas, kas ir uzskatāma par tirgus cenas noteicēju šim produktam, cenas attīstību neietekmēs, tad Latvijas liellopu gaļas cenu pieauguma indeksi abos scenārijos ir vienādi (skat 10. tabulu).

10.  tabula.

Liellopu gaļas (kautsvara) ražotāju cenu indeksu prognozes 2005.-2013.gadā 1.un 2.scenārijā, 2005=1

	2005	2006	2007	2008	2009	2010	2011	2012	2013
Liellopu gaļas cenas indekss (2005=1)	1.000	1.009	1.018	1.026	1.035	1.044	1.052	1.061	1.070

Avots: LVAEI, AGMEMOD modeļa rezultāti

1.scenārijā, kurā tiek pieņemts, ka atbalsts tiks maksāts arī par zīdītājgovīm, ir sagaidāms, ka to skaits laika posmā no 2005. līdz 2013.gadam palielināsies par 11%, jeb par aptuveni 538 tūkst. dzīvnieku (skat. 11.tabulu). Slaucamo govju skaita samazinājuma par 7% ietekmē mazāks kļūs arī visu liellopu ganāmpulks (par 4%) un par 7% būs samazinājies arī gada laikā dzimušo teļu skaits. Zīdītājgovju skaita īpatsvars kopējā govju skaitā 2013.gadā varētu sasniegt 3%.

Nokauto liellopu skaita samazinājums par 12% ir saistīts gan ar kopējā ganāmpulka pakāpenisku samazināšanos, gan ar viena liellopa vidējā kaušanas svara pieaugumu par 10% jeb aptuveni 13 kg.

11.  tabula.

Liellopu skaita ganāmpulkā, nokauto liellopu un vidējā liellopu kaušanas svara prognozes no 2005. līdz 2013.gadam 1.scenārijā

	Mērv.	2005*	2006	2007	2008	2009	2010	2011	2012	2013	2013/ 2005 (%)
Liellopi
Zīdītāj-govis (g. beigās)	tūkst. galvu	4.7	4.8	4.9	5.0	5.0	5.1	5.1	5.2	5.3	111%
Slaucamās govis (g. beigās)	tūkst. galvu	181.6	177.8	177.4	176.6	175.5	174.1	172.5	170.8	168.9	93%
Visi liellopi (g. beigās)	tūkst. galvu	358.4	351.5	349.8	349.3	348.7	348.0	347.0	346.1	345.3	96%
Gadā dzimušo teļu skaits	tūkst. galvu	151.6	148.4	146.0	145.8	145.1	144.2	143.1	141.9	140.5	93%
Nokauto lopu skaits	tūkst. galvu	160.0	155.4	147.7	146.2	145.7	145.0	144.1	142.8	141.3	88%
Vidējais liellopu kaušanas svars	kg	127.9	129.9	131.4	133.3	134.5	136.2	137.6	139.1	140.6	110%

Avots: LVAEI, AGMEMOD modeļa rezultāti, *-modelētie rādītāji

Izmaiņas ganāmpulkā un liellopu kaušanas svarā kopumā ir radījušas kopējā saražotā liellopu gaļas apjoma nelielu kritumu par 3% jeb 0,6 tūkst.tonnu (skat. 12.tabulu). Tajā pašā laikā gan iedzīvotāju skaita samazināšanās, gan citas gaļas (putnu un cūkgaļas) patēriņa pieauguma rezultātā liellopu gaļas kopējais patēriņš varētu samazināties par 15%, līdz ar to pasnodrošinājumam pārsniedzot 90% līmeni.

Ir sagaidāms, ka turpmāk sagaidāmais liellopu gaļas cenas pieaugums tomēr nebūs tik ievērojams, kā rezultātā liellopu gaļas importa daudzums varētu samazināties uz pusi, savukārt eksporta apjoms varētu pieaugt par 28%.

12.  tabula.

Saražotās liellopu gaļas (kautsvarā), patēriņa un ārējās tirdzniecības prognozes no 2005. līdz 2013.gadam 1.scenārijā

	Mērv.	2005*	2006	2007	2008	2009	2010	2011	2012	2013	2013/ 2005 (%)
Liellopu gaļa
produkcija	tūkst.t	20.5	20.2	19.4	19.5	19.6	19.7	19.8	19.9	19.9	97%
patēriņš	tūkst.t	25.7	24.9	24.3	23.7	23.3	22.9	22.5	22.2	21.8	85%
patēriņš uz vienu iedzīvotāju	kg/per capita	11.1	10.9	10.7	10.5	10.4	10.2	10.1	10.0	9.9	89%
eksports	tūkst.t	0.9	0.9	0.9	0.9	1.0	1.0	1.1	1.1	1.1	128%
imports	tūkst.t	6.1	5.7	5.8	5.2	4.7	4.2	3.8	3.4	3.0	50%

Avots: LVAEI, AGMEMOD modeļa rezultāti, *- modelētie rezultāti

Analizējot, kā lielopu gaļas ražošana varētu attīstīties 2.scenārijā, kad tiešais atbalsts vairs nav saistīts ar dzīvniekiem, bet tiks izmaksāts par ganībām, jāsecina, ka būtiskas atšķirības nav sagaidāmas. Nestimulējot tieši zīdītājgovju ganāmpulku, to skaits 2013.gadā, salīdzinot ar 1.scenāriju, varētu būt par 3,4 % mazāks (skat. 13.tabulu). Līdz ar to, atbilstoši mazākam produktīvo liellopu skaitam par aptuveni 3% samazinās arī vidējais kaušanas svars un saražotās liellopu gaļas daudzums. Sektora rādītāju prognozes atbilstoši 2.scenārijam ir atspoguļotas 3.pielikumā.

Tā kā patēriņa tendences abos scenārijos ir nemainīgas, tad mazāks piedāvājums 2.scenārijā, salīdzinot ar 1.scenāriju, sagaidāmo importa apjomu palielina par 18,5%, bet eksporta apjoms varētu samazināties par aptuveni 4%.

13.   tabula.

Zīdītājgovju skaita, vidējā liellopu kaušanas svara, liellopu gaļas produkcijas , eksporta un importa prognožu salīdzinājums* 1. un 2.scenārijā, 2009.-2013.gadā, %

	2009	2010	2011	2012	2013
Liellopi
Zīdītājgovis (gada beigās)	-3.2%	-3.5%	-3.5%	-3.5%	-3.4%
Vidējais liellopu kaušanas svars	-2.8%	-3.0%	-3.0%	-3.0%	-2.9%
Liellopu gaļa
produkcija	-2.8%	-3.1%	-3.1%	-3.1%	-3.1%
eksports	-4.2%	-4.5%	-4.4%	-4.2%	-4.1%
imports	10.8%	13.5%	15.1%	16.8%	18.5%

Avots: LVAEI, izmantojot AGMEMOD modeļa rezultātus, *- 2.scenārijs/1.scenārijs*100-100

Secinājumi.

1.      Liellopu gaļas nozare Latvijā ir viena no galvenajām lauksaimniecības nozarēm (tās īpatsvars produkcijas vērtībā ir ap 6%), tomēr tās attīstību būtiski kavē zemā liellopu gaļas iepirkuma cena (salīdzinājumā ar citām ES valstīm). Kopš 2000. gada liellopu gaļas ražošanas apjomi nav būtiski mainījušies un svārstās ap 20 tūkst. t gadā, arī liellopu ganāmpulks ir palicis tajā pašā līmenī – ap 385 tūkst dzīvnieku. Līdz ar to netiek izmantots šīs nozares potenciāls, jo daudzi ražošanas nosacījumi (zemes resursi, sektora produkcijas pieprasījums, pašreizējā atbalsta politika, salīdzinoši neliela darbietilpība un kapitālietilpība) ir sektoram labvēlīgi.

2.      Liellopu gaļas ražošana izplatīta visā Latvijas teritorijā, tomēr pastāv atšķirības ražošanas apjomos starp dažādiem Latvijas rajoniem. Visvairāk tiek ražots Vidzemes un Kurzemes rajonos ar vidēji auglīgām augsnēm un pietiekamām lopbarības platībām. Nozīmīgs faktors ir pārstrādes uzņēmumu tuvums, kas ļauj izmantot zemes resursu potenciālu arī Daugavpils rajonā.

3.      Salīdzinot ar 2000. gadu, gaļai audzējamo liellopu skaits, kas neietver slaucamās govis, ir pieaudzis par 23%, kas liecina par augstākas kvalitātes gaļas apjoma īpatsvara palielināšanos. Zīdītājgovju skaits veido tikai ap 3,5% no gaļai audzējamo liellopu kopskaita.

4.      Ņemot vērā, ka piensaimniecība ir viens no perspektīvākajiem lauksaimniecības sektoriem Latvijā, slaucamo govju izcelsmes kvalitātes gaļai joprojām saglabāsies salīdzinoši augsts īpatsvars kopējā produkcijas piedāvājumā. Pēc ekspertu vērtējuma, pagaidām ap 10% liellopu gaļas tiek iegūts no specializēto gaļas šķirņu lopiem.

5.      Vairāk kā trešdaļa gaļai audzējamo liellopu tiek audzēti saimniecībās ar liellopu skaitu 50 un vairāk. Tā kā liellopu blīvums šādās saimniecībās jau ir sasniedzis 1 liellopu/ha lopbarības platības, turpmākās izaugsmes iespējas var kavēt ierobežota zemes resursu pieejamība. Saimniecību pārstrukturizācijas procesā, samazinoties saimniecību ar 3 – 9 liellopiem skaitam, kurās liellopu blīvums vidēji ir zem 0,5 liellopi/ha lopbarības platību, ir iespējas liellopu skaitu palielināt vismaz divas reizes.

6.      Liellopu gaļas ražošanai vislabākās attīstības iespējas ir tajos rajonos, kuros ir koncentrējušies šīs nozares ražošanai galvenie nepieciešamie resursi: zemes platības, kas vairāk piemērotas zālājiem, nevis intensīvām augkopības kultūrām, kā arī liellopu ganāmpulka resursi. Lielākais dzīvnieku skaits uz LIZ vienību 2005. gadā ir bijis Viduslatvijas reģionā (Valmieras, Valkas, Cēsu, Ogres un Aizkraukles rajoni) ar tam piemītošu pieauguma tendenci un liellopu koncentrāciju lielākajās saimniecībās. Nozīmīgs liellopu gaļas ražošanas potenciāls ir Austrumlatvijā, kur ir brīvi un nepietiekami izmantoti zemes resursi (Alūksnes, Balvu, Ludzas rajonos), tomēr šķērslis ir vāji attīstīta infrastruktūra vai atrašanās tālu no pārstrādes un noieta vietām.

7.      Tā kā viens no 2009.gadā (atbilstoši pašreizējai ES likumdošanai) ieviešamās Vienotā maksājuma shēmas pamatelementiem ir tiešmaksājumu turpmāka nesaistīšana ar konkrēta sektora produkciju, tas ir nozīmīgākais aspekts politikas scenāriju veidošanai. Divi politikas scenāriji: pilnīga tiešmaksājumu atdalīšana no ražošanas, ieviešot visā Latvijā vienādu Vienotā maksājuma likmi, vai maksimāli sasaistīts atbalsts, t.sk. ar liellopu gaļas sektoru, tiks analizēti ar matemātiska modeļa AGMEMOD, kas tika izstrādāts Eiropas Savienības 5.ietvara zinātnisko pētījumu programmas projektā, palīdzību.

8.      Ņemot vērā, ka liellopu audzēšana ir saistīta ar zālāju platību izmantošanu, kā arī sektora reģionālais izvietojums nav vienmērīgs, un pēc objektīviem principiem aprēķinot starp zālājiem un pārējiem laukaugiem diferencētu vai arī reģionāli atšķirīgu Vienotā maksājuma vērtību, ir iespējams kvalitatīvi novērtēt šāda scenārija ietekmi uz liellopu sektora attīstību un izslēgt detalizētas analīzes nepieciešamību,

9.      Aprēķinot KLP noteiktā tiešā atbalsta aploksnes katram reģionam 2009.gadā atbilstoši visu nozaru ražošanas resursu (ha vai mājlopu) reģionālajam izvietojumam, Austrumlatvijas reģionā, kur koncentrējusies lielākā daļa (53%) zīdītājgovju un atrodas 20% visu lopbarības platību, VM likme uz hektāru būtu mazāka nekā pārējā Latvijas teritorijā.

10.  Nosakot atšķirīgas VM likmes zālājiem un laukaugiem un pieņemot, ka zālāju aploksne objektīvi būtu jāveido no piena, liellopu kaušanas prēmiju, zīdītājgovju, aitu māšu u.c. ar lopkopību saistītu maksājumu aploksnēm, jo zālāji ir iesaistīti lopkopības sektora ražošanā, rezultātā tiktu iegūta zālājiem mazāka likme nekā pārējiem laukaugiem. Tas samazinātu liellopu gaļas sektora faktisko atbalsta līmeni un tieši šī sektora attīstību papildus neveicinātu.

11.  Latvijas liellopu gaļas cenu pieauguma indeksi abos scenārijos ir vienādi un 2013.gadā cenu indekss pret 2005.gadu tiek prognozēts 1,07.

12.  Analizējot lielopu gaļas ražošanas attīstību divos scenārijos, kad tiešais atbalsts vai nu ir, vai nav saistīts ar dzīvniekiem, bet tiks izmaksāts par ganībām, jāsecina, ka būtiskas atšķirības nav sagaidāmas.

13.  1.scenārijā zīdītājgovju skaits laika posmā no 2005. līdz 2013.gadam palielināsies par 11%. 2.scenārijā, nepiešķirot atbalstu tieši zīdītājgovju ganāmpulkam, bet tikai par izmantotās LIZ hektāru - par 8%. Neatkarīgi no politikas scenārija, slaucamo govju skaita par 7% samazinājuma ietekmē mazāks kļūs arī visu liellopu ganāmpulks (par 4%), un par 7% būs samazinājies arī gada laikā dzimušo teļu skaits. Zīdītājgovju skaita īpatsvars kopējā govju skaitā 2013.gadā varētu sasniegt 3%.

14.  Nokauto liellopu skaita samazinājums par 12% ir saistīts gan ar kopējā ganāmpulka pakāpenisku samazināšanos, gan ar viena liellopa vidējā kaušanas svara palielināšanu par 10% jeb aptuveni 13 kg 1.scenārijā, bet sakarā ar  mazāku zīdītājgovju skaitu - par aptuveni 7% 2.scenārijā.

15.  Izmaiņas ganāmpulkā un liellopu kaušanas svarā kopumā ir radījušas kopējā saražotā liellopu gaļas apjoma nelielu kritumu par 3% jeb 0,6 tūkst.tonnu 1.scenārijā un 6% 2.scenārijā. Patēriņa tendences abos scenārijos ir nemainīgas, un gan iedzīvotāju skaita samazināšanās, gan citas gaļas (putnu un cūkgaļas) patēriņa pieauguma rezultātā liellopu gaļas kopējais patēriņš varētu samazināties par 15%, līdz ar to pasnodrošinājumam pārsniedzot 90% līmeni.

16.  Tiek prognozēts, ka liellopu gaļas importa daudzums 1.scenārijā varētu samazināties uz pusi, savukārt eksporta apjoms varētu pieaugt par 28%. Mazāks prognozētā piedāvājuma apjoms 2.scenārijā ļauj prognozēt, ka liellopu gaļas importa daudzums varētu samazināties par 40%, savukārt eksporta apjoms varētu pieaugt par 23%.

 

 

 

Izmantotā literatūra

Lauku saimniecību struktūra Latvijā 2003.gada jūnijā. Rīga, CSP, 2004. 86 lpp.

Lauku saimniecības Latvijā 2005.gadā. Statistisko datu krājums. Rīga, CSP, 2006. 36 lpp.

Latvijas lauksaimniecība 2004.gadā. Īss statistisko datu krājums. Rīga, CSP 2005. 36 lpp.

Centrālā Statistikas pārvalde, 2005.gada struktūraptaujas datu bāze.

Centrālā Statistikas pārvalde. Nepublicēta informācija par 2004.gadu (datu bāzes).

Cita CSP nepublicēta informācija.

Lauku Atbalsta dienesta nepublicēta informācija.

Council Regulation (EC) No 1782/2003 of 29 September 2003 establishing common rules for direct support schemes under the common agricultural policy and establishing certain support schemes for farmers

Hanrahan K.F. The EU GOLD model 2.1 – Ireland: RERC Teagasc, 2001. - 48 lpp.

Jasjko D., Salputra G. The accession of Latvia to the European Union – scenario anlysis for key agricultural markets with the AG-MEMOD modelling approach (Latvijas iestāšanās ES – galveno lauksaimniecības produktu tirgus scenāriju analīze ar