Saturs

I Ievads 4

1. Pētījuma mērķis un uzdevumi 5

2. Pētījumā izmantotie termini un to skaidrojums 5

3. Pētījuma metodika un ierobežojumi 6

II Riski lauksaimniecībā 7

1. Risku klasifikācija 7

2. Risku vadības pamatprincipi, instrumenti 9

2.1. Principi 9

2.2. Instrumenti 10

2.2.1. Ražošanas stratēģijas izvēle 10

2.2.2. Ražošanas resursu un procesu pilnveidošana 11

2.2.3. Līgumattiecības un vertikāla integrācija 12

2.2.4. Apdrošināšana 12

2.2.5. Savstarpējā apdrošināšana 12

III Lauksaimniecības risku apdrošināšana 14

1. Risku apdrošināšanas priekšnosacījumi 14

2. Apdrošināmie un neapdrošināmie riski lauksaimniecībā 15

2.1. Asimetriskā informācija 15

2.2. Sistēmiskais risks 15

2.3. Pieprasījuma trūkums 16

2.4. Politisko regulējumu izkropļots tirgus 16

3. Apdrošināšanas veidi lauksaimniecībā 16

3.1. Ražas apdrošināšana 16

3.2. Katastrofu radīto zaudējumu apdrošināšana 16

3.3. Cenas apdrošināšana 17

3.4. Ienākumu apdrošināšana 17

3.5. Peļņas apdrošināšana 17

4. Valsts līdzdalība zaudējumu kompensēšanā un apdrošināšanā 17

IV Pasaules valstu pieredze lauksaimniecības risku apdrošināšanā 19

1. ES valstu pieredze 19

1.1. Tiesiski noteiktie ierobežojumi 19

1.1.1. Atbalsts dabas katastrofu un ārkārtas notikumu gadījumos 19

1.1.2. Atbalsts nelabvēlīgo laika apstākļu gadījumos 19

1.1.3. Atbalsts dzīvnieku un augu slimību gadījumos 20

1.1.4. Atbalsts apdrošināšanas prēmiju iegādei 20

1.2. Spānija 20

1.3. Itālija 22

1.4. Nīderlande 24

1.5. Vācija 24

1.6. Kopsavilkums par ES pieredzi lauksaimniecības apdrošināšanā 26

2. Citu pasaules valstu pieredz 30

2.1. ASV 30

2.1.1. Daudzrisku augkopības apdrošināšana (MPCI) 30

2.1.2. Ienākumu apdrošināšana 31

2.1.3. Valsts un privātā sektora sadarbība 31

2.1.4. Prēmijas un prēmiju subsīdijas 31

2.2. Kanāda 32

2.2.1. Augu apdrošināšanas programma 32

2.2.2. Ienākumu stabilizācijas programma 32

2.2.3. Lauksaimniecību ienākumu palīdzība katastrofu gadījumos 33

2.3. Japāna 33

2.4. Kopsavilkums 34

V Secinājumi un priekšlikumi 36

1. Secinājumi 36

2. Priekšlikumi 37

Izmantotā literatūra un avoti 39

 

 

I Ievads

Lauksaimniecības apdrošināšanas tēmas aktualitāte ir saistīta ar vairākiem pašreiz notiekošiem globāla un vietēja mēroga procesiem Latvijā, Eiropas Savienībā un pasaulē kopumā. Ik gadu saņemam ziņas par negaidītām dabas kaprīzēm, kas cita starpā nodara gigantiskus zaudējumus arī lauksaimniecības ražošanai. Vienlaikus, notiekošā lauksaimniecības politikas liberalizācija samazina tirgus cenas un ražotāju no saimnieciskās darbības gūtās peļņas daļu. Tas kopā pastiprina ES lauksaimniecības sektora ražotāju- sabiedrības attiecību spriedzi un spiež valdības meklēt modeļus, kā risināt šādu ārkārtas situāciju radītas problēmas. Arvien biežāk kā racionālākais risinājums tiek pieminēta lauksaimniecības ražošanas apdrošināšanas sistēmas izveide vai pastiprināšana.  

Lai to labāk izprastu, būtu nepieciešams aplūkot divus aspektus: 

• apdrošināšana kā risku vadības instruments;

• apdrošināšana kā ienākumu zaudējumu kompensēšanas mehānisma elements lauksaimniecības politikā.

Pētot apdrošināšanu kā risku vadības instrumentu lauksaimniecībā, būtu jāatzīmē, ka šī instrumenta nozīme ražošanas plānošanā un attīstībā aizvien pieaug. Lai arī risku pastāvēšana pats par sevi ir normāls stāvoklis, jo izriet no nākotnes nenoteiktības, analīzes rezultāti uzrāda, ka riski un ar tiem saistīto zaudējumu rašanās varbūtība ar katru gadu palielinās. 

Latvijas integrācija Eiropas Savienībā, no vienas puses, ir pavērusi Latvijas zemniekiem plašākas iespējas saņemt dažādus atbalsta maksājumus, kas stabilizē cenu līmeni un tā rezultātā nodrošina stabilu ienākumu līmeni. Tomēr, no otras puses, integrācijas rezultātā, kā arī pasaules ekonomikas globalizācijas un tirdzniecības liberalizācijas ietekmē, tirgū parādās aizvien jauni konkurenti, kas palielina tirgus spiedienu uz vietējiem ražotājiem. Ražošanas riskus palielina pieaugošā cilvēku mobilitāte, kā arī dzīvnieku un to produkcijas tirdzniecības plūsma, kā rezultātā pieaug dzīvnieku slimību izplatīšanās varbūtība. 

Daudzi pētījumi apstiprina, ka klimatisko apstākļu izmaiņas globālas sasilšanas un ekosistēmas piesārņošanas rezultātā arī palielina ražošanas riskus – sausuma periodus nomaina intensīvas lietavas, vētras notiek biežāk un to postījumi kļūst aizvien nozīmīgāki. 

Visbeidzot, riskus palielina arī ražotāju vēlme maksimizēt peļņu, kas izpaužas caur ražošanas specializāciju un intensifikāciju. Specializēto saimniecību skaits ik gadu pieaug gan Latvijā, gan citās pasaules valstīs, padarot ražotāju ienākumus tieši atkarīgus no viena produkcijas veida ražošanas panākumiem.

Lauksaimniecības apdrošināšanas aktualitāte pieaug arī lauksaimniecības politikas kontekstā. Pašreiz viens no visizplatītākajiem valstiskajiem risku vadības instrumentiem lauksaimniecībā ir dabas faktoru radīto zaudējumu kompensācija ražotājiem. Tomēr, lai izvairītos no tirgus izkropļojumiem, notiekošie tirdzniecības liberalizācijas procesi paredz tiešā valsts atbalsta samazināšanu lauksaimniecībā. Tas nozīmē, ka nākotnē kompensāciju apjomiem vajadzētu samazināties un ražotājiem pašiem vajadzēs segt radušos zaudējumus. 

Eiropas valstīs šādas situācijas bīstamība ir apzināta un ir veiktas izpētes par risku vadības instrumentu iespējamo piemērošanu lauksaimniecībā – Eiropas Komisijas eksperti ir veikuši pētījumu šajā jomā, īpašu uzmanību pievēršot tieši apdrošināšanai [1] . 

Pēc vairākkārtējiem, galvenokārt dabas apstākļu, bet arī dziļu tirgus krīžu (piemēram, cūkgaļas tirgus gadījums) radītiem plašiem ekonomiskiem zaudējumiem pēdējo 4 gadu laikā, kas izraisīja smagas politiskās debates ar valdību par šo zaudējumu kompensēšanas iespējām, kā arī ne ļoti veiksmīgajiem mēģinājumiem iedibināt ražošanas apdrošināšanas mehānismu, neraugoties uz Latvijas nacionālajā subsīdiju Latvijas Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome 2004. gadā veica vairākas darbības lauksaimniecības apdrošināšanas jautājuma aktualizēšanai, kā rezultātā LR Zemkopības ministrija ir iekļāvusi lauksaimniecības apdrošināšanu 2005. gada pētījumu tēmu sarakstā. 

Pētījuma nepieciešamību atzinušas abas puses – gan ražotāji, gan politikas veidotāji un īstenotāji. Ražotājiem ir nepieciešams instruments risku mazināšanai, jo pašreiz piedāvātie instrumenti neatbilst lauksaimnieku vēlmēm pilnībā. Savukārt politikas veidotājiem ir nepieciešami tādi politikas instrumenti, kuru realizācijai nepieciešamos finansiālos resursus ir iespējams objektīvi plānot. Līdzšinējā politika bija balstīta galvenokārt uz zaudējumu kompensēšanu, tādējādi pilnvērtīga plānošana nebija iespējama, jo tā pamatojās uz dabas katastrofu un nelabvēlīgo laika apstākļu neprognozējamību un ārkārtas līdzekļu piesaistīšanu zaudējumu segšanai. Tādējādi ik gadu pastāvēja risks, ka lielu dabas katastrofu gadījumā nebūs iespējams kompensēt visus katastrofas izraisītos lauksaimnieku zaudējumus. 

Pētījuma nepieciešamību apzinās arī Latvijas sabiedrība kopumā, kura ir negatīvi noskaņota pret ikgadējām politiskām manipulācijām ar nodokļu maksātāju līdzekļiem, kas saistītas ar lauksaimnieku ciestajiem vai deklarētajiem zaudējumiem nelabvēlīgo laika apstākļu un citu faktoru ietekmē. 

Pašreiz izmantotie zaudējumu kompensēšanas mehānismi lauksaimniecībā neapmierina ne lauksaimniekus, ne lauksaimniecības politikas veidotājus, ne arī sabiedrību – tie norāda uz nepieciešamību novērtēt alternatīvas iespējas risku mazināšanai lauksaimniecībā. Tāpēc šī pētījuma ietvaros tika analizēta pasaules valstu pieredze lauksaimniecības apdrošināšanas jomā. 

Pētījumu veica partnerība, kurā ietilpst Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūts, biznesa un vadības konsultāciju kompānija SIA EDO Consult un riska vadības un apdrošināšanas kompānija SIA Marsh.

1. Pētījuma mērķis un uzdevumi

Pētījuma mērķis ir izpētīt dažādu pasaules valstu pieredzi lauksaimniecības jomā un noteikt tās izmantošanas iespējas Latvijā, iezīmējot iespējamos lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmas izveidošanas pamatprincipus. 

2. Pētījumā izmantotie termini un to skaidrojums

Pētījumā ir izmantoti vairāki termini, kuri ir saistīti ar apdrošināšanas teorētiskiem aspektiem un plašajā sabiedrībā bieži vien ir traktējami nepareizi. 

Risks – varbūtība ciest zaudējumu vai kaitējumu.

Apdrošināmie riski – tie, kurus var precīzi aprakstīt un aprēķināt, balstoties uz vēsturisku informāciju.

Neapdrošināmie riski – tie, kuru iestāšanos un radītos zaudējumus nevar prognozēt.  

Apdrošināšana – līguma noslēgšana, kurā apdrošinātājs apņemas izmaksāt noteiktu naudas summu apdrošināšanas ņēmējam, ja iestājas līgumā atrunāts riska gadījums, kura rezultātā apdrošināšanas ņēmējs cieš zaudējumus, bet apdrošināšanas ņēmējs apņemas samaksāt līgumā noteikto prēmiju.

Risku vadība – risku noteikšanas un novērtēšanas process, kā arī pasākumu izvēle un to īstenošana.  

Aktuārs – persona, kas ir apmācīta riska iespējamības aprēķināšanai un prēmiju noteikšanai apdrošināšanas vajadzībām.

3. Pētījuma metodika un ierobežojumi

Veicot pētījumu, analīze tika veikta šādos aspektos:

• Riski lauksaimniecības nozarē. Šajā blokā tika analizēts, kādiem riskiem tiek pakļauta lauksaimniecība, kā šos riskus var grupēt, par kuriem riskiem būtu vajadzīga padziļināta analīze lauksaimniecības apdrošināšanas kontekstā;

• Apdrošināšanas kā riska vadības elementa teorētiskie aspekti. Iekļauti, lai izprastu pamatprincipus pēc kuriem apdrošina pret riskiem, kā arī kādi iemesli ir tam, ka Latvijā lauksaimniecības apdrošināšana ir mazattīstīta;

• ES likumdošana attiecībā uz lauksaimniecības apdrošināšanu. Šī aspekta galvenais uzdevums bija noskaidrot, kādi ierobežojumi attiecībā uz lauksaimniecības apdrošināšanu pastāv Eiropas Savienībā;

• Pasaules valstu pieredze lauksaimniecības apdrošināšanas jomā. Visapjomīgākā bloka ietvaros tika analizēta vairāku pasaules valstu pieredze lauksaimniecības apdrošināšanas jomā un zaudējumu kompensēšanā;

• Atziņas, secinājumi un rekomendācijas. Šajā blokā tika apkopotas nozīmīgākās atziņas no iepriekšējiem blokiem, izstrādāti secinājumi gan par lauksaimniecības apdrošināšanas tendencēm, priekšrocībām un trūkumiem kopumā, gan par ārzemju pieredzes pārņemšanas iespējām, attīstot lauksaimniecības apdrošināšanu Latvijā. 

Pētījumā analizēta 8 valstu pieredze, no kurām 5 ir ES dalībvalstis, jo Latvijai tās ir ģeogrāfiski un ražošanas struktūras ziņā tuvākas, kā arī darbojas līdzvērtīgos politiskās/normatīvas vides apstākļos. Pārējās 3 valstis ir ASV, Kanāda un Japāna, kas ir valstis ar plaši attīstītu lauksaimniecības politiku. 

Šajā pētījuma pārskata materiālā informācija ir sniegta iespējami koncentrēti, nestādot par darba mērķi atklāt visu lauksaimniecības risku vadības teorijas un piemērošanas prakses nianšu kopumu. Darba izpilde procesā savāktie materiāli ir apvienoti informatīvajā parketā, kas arī ir izmantojama, turpinot darbu pie Latvijas lauksaimniecības risku vadības sistēmas veidošanas. 

II Riski lauksaimniecībā

1. Risku klasifikācija

Jebkura biznesa attīstība notiek risku vidē. Atsevišķi riski ir kopīgi vai līdzīgi visos uzņēmējdarbības virzienos, tomēr pastāv arī specifiski nozaru riski. Lauksaimniecības gadījumā vislielākās īpatnības un risku specifika ir saistīta ar diviem galvenajiem aspektiem:

• augkopībā ražošanas procesa tehnoloģiskā vide ir daba; 

• lopkopībā lauksaimnieciskās ražošanas procesā tiek izmantoti dzīvnieki.

Pašreizējā lauksaimniecības attīstības līmenī dzīvnieku izmantošana ražošanas procesā, pateicoties tehnoloģiju attīstībai, ciltsdarbam u.c., rada salīdzinoši nelielus no specifiskos papildus riskus. Galvenokārt tie ir saistīti ar dzīvnieku slimību risku, kas izplatīšanas gadījumā tomēr spēj radīt milzīgus zaudējumus. Tomēr, izņemot šo aspektu, dzīvnieku izcelsmes produktu ražošana, ja atdalām to no lopbarības sagatavošanas, norit līdzīgi kā jebkura cita rūpnieciskā produkta ražošana. 

Augkopībā situācija attiecībā uz produkcijas ražošanu atklātajos laukos ir sarežģītāka, jo dabas faktori – mitrums, siltums u.c. ir neatņemama tehnoloģiskā procesa sastāvdaļa. Līdz ar to ražošanas riski ir cieši saistīti ar dabas neprognozējamību, kas var ievērojami samazināt vai pilnībā izslēgt produkcijas iegūšanu. 

Šī lauksaimniecības saikne ar dabā notiekošajiem procesiem un to ietekme uz riskiem jau sen ir kļuvusi par nozarē strādājošo ekonomistu pētījumu objektu. Mēģinot rast sistematizētu pieeju lauksaimniecības risku analīzei, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) eksperti specifiskus, šai nozarei raksturīgos riskus ir iedalījuši šādi [2]:

• ražošanas riski (laika apstākļus, kaitēkļus, tehnoloģijas izmaiņas); 

• ekoloģiskie riski (saistīti ar vides piesārņojumu, cilvēku darbības rezultātā notiekošām klimatiskām pārmaiņām, dabas resursu apsaimniekošanas ierobežojumiem);

• tirgus riski (papildus visām nozarēm raksturīgām izejvielu un galaprodukcijas cenu svārstībām, šie riski saistīti arī ar specifiskām lauksaimnieku attiecībām jeb sadarbību ar pārējiem pārtikas ķēdes dalībniekiem, kvalitātes un pārtikas drošības aspektiem, jaunu produktu parādīšanos u.c.);

• institucionālie riski. (valsts būtiski iejaucas nozares darbībā, sniedzot gan atbalstu, gan arī izvirzot specifiskas prasības attiecībā uz ražošanas procesiem un arī galarezultātu). 

Savukārt Eiropas Komisijas veiktajā pētījumā [1] ir piedāvāts plašāks skatījums uz riskiem lauksaimniecībā, aptverot arī tās jomas, kuras lauksaimniecībai ir kopīgas ar citām nozarēm: 

• Cilvēku vai personāla risks attiecas uz nāvi, slimību vai traumu lauksaimniecības vadītājam vai tā saimniecības personālam, un tas var būt par iemeslu pat biznesa pārtraukšanai. 

• Aktīvu (īpašuma) riski tipiski tiek asociēti ar uguni, zādzību vai citiem iemesliem, kas rada zaudējumus vai bojājumus ēkām, inventāram un citiem aktīviem. 

• Finansiālais risks ietver sevī kapitāla cenas iespējamo pieaugumu, valūtu riskus, zemu likviditāti un lēnu aktīvu apriti.

• Institucionālais risks ir saistīts ar izmaiņām politiskajos “spēles nosacījumos”, kas skar ražošanas un/vai pārdošanas lēmumus un rezultātā negatīvi ietekmē saimnieciskās darbības rādītājus. 

• Ražošanas vai ražas risks ir saistīts ar laika apstākļiem (pārmērīgs/nepietiekošs mitrums, salnas, karstums u.c.) un ietver sevī arī augu un dzīvnieku slimību risku. Ražas riski tiek mērīti ar ražas svārstībām, salīdzinot tās ar vidējo ražu vairāku gadu periodā. Ražas svārstības katrai kultūrai mēdz atšķirties pa reģioniem atkarībā no klimata, augsnes tipa un ražošanas tehnoloģijām. Lopkopībā ražošanas risks parasti ir zemāks, jo laika apstākļi to ietekmē daudz mazāk. Šajā sektorā riski galvenokārt saistīti ar dzīvnieku slimībām, mehanizācijas pakāpes u.c.

• Cenas risks. Izriet no izejvielu cenu iespējamā kāpuma un saražotās produkcijas cenas iespējamā samazinājuma pēc brīža, kad lēmums par ražošanas uzsākšanu ir pieņemts. 

 

Analizējot iepriekš apskatītās pieejas risku grupēšanā, šajā darbā lauksaimniecības nozarē esam izdalījuši trīs risku grupas.

 

 

 

 

1. attēls. Lauksaimniecības risku grupas 

Faktoru riski ir saistīti ar ražošanai nepieciešamajiem resursiem un principā atbilst klasiskajai izpratnei par tiem – darbs, zeme, kapitāls un uzņēmējspējas. 

Ražošanas riski ir saistīt ar procesiem, kas notiek sākot no ražošanas uzsākšanas un beidzot ar galaprodukta iegūšanu. 

Tirgus riski ir saistīti ar iespēju realizēt galaproduktu nepieciešamajā apjomā un laikā par pieņemamu cenu. 

Savukārt institucionālais risks ir uzskatāms par horizontālo risku, jo daļēji piemīt visām trijām iepriekš minētām risku grupām, jo valsts ar atbalstu un reglamentējošām normām var ietekmēt gan faktorus (piemēram, kapitāla cenas samazināšana un aktīvu struktūras uzlabošana ar investīciju atbalsta programmām), gan ražošanu (procesu kvalitāte, ražošanas atbalsts), gan tirgu (importa ierobežojumi, eksporta veicināšana). 

2. Risku vadības pamatprincipi, instrumenti

2.1. Principi

Risku vadības pamatā ir 1) risku noteikšana un novērtēšana, apzinot to iespējamo ietekmi uz uzņēmumu, 2) pasākumu plāna izstrāde katra konkrēta riska pārvaldībai. 

Atbilstoši riska vadības teorijai, uzņēmums var izmantot vienu četrām stratēģijām [3] – 

1. Neveikt nekādas speciālas darbības attiecībā uz riska mazināšanu. Šāds risinājums ir izdevīgs tādos gadījumos, kad risks un ar to saistītie iespējamie zaudējumi, veicot kādu darbību (projektu), ir zems, salīdzinot ar iespējamo ieguvumu no šīs darbības. Savukārt ieguldījums riska samazināšanai vai novēršanai ir daudz augstāks nekā iespējamo zaudējumu samazinājums;

2. Veikt riska samazināšanas pasākumus, ja izdevumi, kas saistīti ar riska pārnešanu (nodošanu trešām personām), ir pārāk augsti. Šādos gadījumos uzņēmējs veic pasākumus, kas saistīti ar iekšējo procesu un resursu sakārtošanu, darbības stratēģijas koriģēšanu un pilnveidošanu;

3. Riska pārnešana vai nodošana trešām personām tiek izmantota tad, kad riska mazināšana ar iekšējās darbības pilnveidošanu nav iespējama vai tās izmaksas ir nesamērīgi augstas. Šādos apstākļos riska dalīšana vai pilnīga nodošana trešām personām par atbilstošu samaksu kļūst izdevīga;

4. Gadījumos, kad risku tūlītēja pārnešana ir ekonomiski neizdevīga, bet samazināšana pašu spēkiem maz efektīva vai dārga, riski tiek papildus analizēti, atdalot darbības, ko uzņēmējs var veikt uzņēmuma iekšienē un kuru veikšana kalpo par priekšnosacījumu izdevīgākai/lētākai riska pārnešanai. Piemēram, uzņēmējam jāizpilda minimālos nosacījumus, lai apdrošinātājs piekristu apdrošināt viņa riskus. 

 

2. attēls. Lauksaimniecības risku grupas 

Avots: Dienas bizness, Žaneta Jaunzeme, Dažas idejas veiksmīgai uzņēmuma attīstībai nākotnē, 02.11.2005 

Kopumā riska vadības stratēģijas var iedalīt divās grupās – iekšējās stratēģijas (izvairīšanās un samazināšana) un riska dalīšanas stratēģijas (pārnešana). 

Lauksaimniecības gadījumā saimniecības iekšējās stratēģijas var skart uzņēmuma vadīšanu un ietvert ražošanas virzienu izvēli ar zemāku riska pakāpi (īpaši tās produkcijas ražošanu, kas tiek valstiski atbalstīta). Tāpat var izvēlēties produkciju ar īsāku ražošanas ciklu, diversificēt ražošanu, ražojot vienlaicīgi vairākus produkcijas veidus. 

Riska dalīšanas stratēģija ietver sevī produkcijas realizācijas līgumu noslēgšanu, vertikālu kooperāciju/sadarbību, līdzdalību savstarpējās palīdzības vai apdrošināšanas shēmās, apdrošināšanu. 

2.2. Instrumenti

2.2.1. Ražošanas stratēģijas izvēle

Diversifikācija

Ražošanas diversifikācijas ideja ir saistīta ar ienākumu gūšanu no vairākiem darbības virzieniem, kas savstarpēji nav cieši saistīti. Šādā gadījumā pastāv varbūtība, ka ienākumi no viena vai vairākiem darbības virzieniem varētu nosegt zaudējumus no darbības virziena, kas konkrētajā periodā ir nesis zaudējumus. Tādējādi tiek panākt, ka kopējais saimniecības risks gūt zaudējumus samazinās [1]. 

Tajā pat laikā ražošanas diversifikācija var palielināt ražošanas izmaksas, jo, ražojot vairākus produkcijas veidus, pieaug lauksaimniecības uzņēmuma pastāvīgās izmaksas, tāpēc ka ir jāiegādājas un jāuztur specifiskās iekārtas vai tehniku. Samazinot viena, līdz šim vienīgā vai dominējošā produkcijas veida, ražošanu, lauksaimnieks neiegūst papildus peļņu, kas saistīta ar mēroga ekonomiju. 

Diversifikācijas attīstību neveicina ne tikai papildus nepieciešamo investīciju trūkums jaunu darbības virzienu attīstībai, bet arī citu resursu ierobežojumi – nepietiekošas, vājas vadības zināšanas par jauniem darbības virzieniem, nepiemēroti klimatiskie apstākļi u.c.

Jāatzīmē arī, ka līdzšinējā lauksaimniecības atbalsta politika Eiropas Savienībā un arī Latvijā ļoti lielā mērā veicināja tieši modernu, konkurētspējīgu un līdz ar to arī šauri specializēto saimniecību izveidošanos. Tas nozīmē, ka diversifikācija kā efektīvs risku vadības instruments ir iespējams tikai ilgtermiņā, īstenojot atbilstošus lauksaimniekus motivējošus pasākumus. 

Zināmā mērā par diversifikāciju var uzskatīt arī ienākumu gūšanu ārpus lauksaimniecības, kas Eiropas Savienības valstīs ir diezgan izplatīts darbības modelis. Priekšnosacījumi šādam risinājumam ir labi attīstīta infrastruktūra, kas atvieglo alternatīvo ienākumu gūšanas vietas sasniedzamību, labi organizēta lauksaimnieciskā ražošana, kas spēj darboties vadītāja prombūtnē, un attīstīta uzņēmējdarbība reģionos. 

Specializācija

Ražošanas specializācija ir process, kas ir pretējs diversifikācijai, un paredz uzņēmuma darbību vienā šaurā jomā. No ekonomikas teorijas viedokļa tieši specializācija ir stratēģija, kas noved pie maksimāli efektīvas ražošanas un konkurētspējas. 

Tomēr specializācijai piemīt vairāki mīnusi:

• uzņēmuma risks gūt zaudējumus nelabvēlīgos apstākļos ir augsts;

• paaugstināts tirgus risks;

• augkopībā specializācija ir saistīta ar audzēšanu monokultūrā, kas var novest pie augsnes noplicināšanas;

• lopkopībā specializācija palielina dzīvnieku slimību iespējamību paaugstinātā dzīvnieku blīvuma apstākļos.  

Neskatoties uz specializācijas trūkumiem, pašreiz lauksaimniecībā tā tiek uzskatīta par vienu no izdevīgākajām saimniekošanas stratēģijām, par ko liecina specializēto saimniecību īpatsvara pieaugums Eiropas Savienībā no 68% 1975. gadā līdz 83% 1997. gadā [1]. 

Produkcijas veida izvēle

No risku vadības viedokļa lauksaimniekam vajadzētu ražošanai izvēlēties tos produkcijas veidus, kuru ražošana ir saistīta ar salīdzinoši mazākiem riskiem:

• produkcijas ražošana, kas tiek valstiski atbalstīta;

• produkcijas ražošana ar īsāku ražošanas ciklu. 

Lauksaimnieciskā ražošana lielākajā daļā ekonomiski attīstīto valstu ir cieši saistīta ar protekcionismu. Šāda pieeja lauksaimniecībai ir saistīta ar to, ka, līdzīgi kā citur pasaulē, arī ekonomiski attīstītajās valstīs lauksaimniecība vēsturiski ir izveidojusies kā daudzfunkcionālā nozare, kas ne tikai nodrošina sabiedrību ar pārtiku, bet pilda arī vairākas sociālās funkcijas – lauku ekonomikas un apdzīvotības saglabāšanu, kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu u.c. Pasaules globalizācijas un tirdzniecības liberalizācijas apstākļos lauksaimniecības primārā funkcija – pārtikas ražošana ir sākusi zaudēt savu nozīmību, jo ir pavērušas importa iespējas. 

Tajā pat laikā ekonomiski attīstīto valstu valdības, vēsturisko finansēšanas modeļu iespaidā, kā arī lauksaimniecības daudzfunkcionalitātes un lobisma dēļ turpina atbalstīt savu valstu lauksaimniekus. Tomēr jāatzīmē, ka starptautiskās prasības attiecībā uz tirgu atvērtību pēdējos gados kļūst aizvien stingrākas, kā rezultātā lauksaimniecības atbalsta un tirgus aizsardzības pasākumi samazinās. Līdz ar to lauksaimnieku garantētie ienākumi no valstiski atbalstītas produkcijas ražošanas un realizācijas kļūst mazāki. Faktiski tirgus liberalizēšana, kura tiek īstenota ražotāju konkurētspējas paugstināšanas vārdā vienlaikus rada jaunus riskus šai pašai konkurētspējai, ja šo procesu nepavada efektīvas darbības ražošanas risku vadībā (mazināšanā). 

Savukārt izvēle par labu produkcijas ražošanai ar īsāku ražošanas ciklu, kas būtu pozitīvi vērtējama no risku vadības puses, ne vienmēr ir iespējama. Šo izvēli ierobežo divi faktori – tirgus pieprasījums un nepieciešamo ražošanas resursu esamība.  

2.2.2.Ražošanas resursu un procesu pilnveidošana

Ražošanas resursi ir gan cilvēkresursi, gan tehnika, iekārtas, telpas. Pasākumiem, kas vērsti uz cilvēkresursiem, jābūt tādiem, kas ļauj minimizēt no cilvēka rīcības izrietošus riskus. Darbaspēka pilnveidošana ir saistīta ar personāla atlasi, darbības organizēšanu, motivēšanu un izglītošanu. 

Materiāli tehniskais nodrošinājums ir viens no priekšnosacījumiem ražošanas procesa stabilitātei un prognozējamībai. Tā uzturēšana lietošanas kārtībā, modernizācijas pasākumi, inovatīvo risinājumu pielietošana ražošanas procesā var būtiski samazināt riskus. 

Ražošanas procesu pilnveidošana galvenokārt ir saistīta ar kvalitātes vadību un sanitāri higiēnisko prasību ievērošanu, kas ļauj nodrošināt produkcijas kvalitāti, drošību un nekaitīgumu, kā arī mazina dabas faktoru (laika apstākļu, augu un dzīvnieku slimību u.c.) riskus. 

2.2.3.Līgumattiecības un vertikāla integrācija

Saražotās produkcijas realizācijas nodrošināšanai ražotāji mēdz veidot līgumtiesiskas attiecības ar uzņēmumiem, kas veic produkcijas pārdošanu, tālāku apstrādi vai dziļāku pārstrādi. Viens no līguma veidiem ir pārdošanas līgums [1]. 

Pārdošanas līgums tiek slēgts starp pārdevēju un pircēju, vienojoties par produkcijas cenu un citiem realizācijas nosacījumiem. Bieži tas notiek, pirms produkcija ir saražota. Šajā gadījumā pārdevējs saglabā kontroli un atbildību par visiem lēmumiem, kas saistīti ar produkcijas ražošanu. 

Cits līgumu veids ir ražošanas līgumi, kas paredz pircēja daļēju kontroli pār ražošanas procesu. Parasti šādi līgumi nosaka, kādas izejvielas būtu jāizmanto, fiksē produkcijas kvalitātes prasības un apjomus, kā arī cenu. Viens no labumiem, ko šādu līgumu gadījumā gūst ražotājs, ir cenu riska dalīšana ar pircēju. Tomēr ir arī potenciālie draudi – šādas ciešas sadarbības rezultātā ražotājs bieži vien ir atkarīgs no viena pircēja un riskē zaudēt pārdošanas iespējas vai labvēlīgus nosacījumu, beidzoties līguma termiņam. 

Savukārt, vertikāli integrēti uzņēmumi kontrolē divus vai vairāk posmus produkcijas ražošanas un realizācijas ķēdē. Šāda integrācija ļauj kontrolēt un samazināt riskus, kas saistīti ar izejvielu apjoma un kvalitātes svārstībām, kā arī produkcijas realizācijas svārstībām. 

2.2.4.Apdrošināšana

Apdrošināšana – līguma noslēgšana, kurā apdrošinātājs apņemas izmaksāt noteiktu naudas daudzumu apdrošināšanas ņēmējam, ja iestājas līgumā atrunāts riska gadījums, kura rezultātā apdrošināšanas ņēmējs cieš zaudējumus, bet apdrošināšanas ņēmējs apņemas samaksāt līgumā noteikto prēmiju. 

Sīkāka analīze par apdrošināšanas iespējām lauksaimniecībā ir apkopota šī pētījuma III sadaļā. 

2.2.5.Savstarpējā apdrošināšana

Savstarpējās apdrošināšanas galvenā īpatnība ir tā, ka apdrošināšanas fonda īpašnieki ir apdrošinājuma ņēmēji. Gadījumos, kad rodas zaudējumi, tie pilnībā vai daļēji tiek segti no izveidotā fonda līdzekļiem un, nepieciešamības gadījumā, arī papildus veiktām iemaksām. Tomēr te jāievēro, ka prēmijām vai dalībnieku iemaksām ir jānosedz ne tikai izmaksātās zaudējumu kompensācijas, bet arī administratīvās izmaksas. 

No vienas puses, savstarpējai apdrošināšanai ir vairākas priekšrocības:

• tiek minimizēta morālā riska iespējamība. Visi dalībnieki, it īpaši viena reģiona ietvaros, ir profesionāli lauksaimnieki, kas labi pārzina situāciju nozarē. Līdz ar to ievērojami samazinās zaudējumu falsificēšanas iespējamība. Bez tam zaudējumu gadījumos izvirzītās prasības pēc kompensācijām varētu būt objektīvākas, jo lielāka apjoma pieprasīšana varētu nozīmēt arī lielākas iemaksas nākamajam periodam;

• mazākas prēmijas. Savstarpējās apdrošināšanas uzdevums ir palīdzības sniegšana dalībniekiem nelabvēlīgos apstākļos, nevis peļņas gūšana. Līdz ar to prēmijas tiek aprēķinātas, neiekļaujot tās cenā arī peļņas atskaitījumu. 

No otras puses, pastāv arī papildu riski, kas ir saistīti ar savstarpējo apdrošināšanu. Būtiskākais no tiem ir neliels risku portfelis. Privāto apdrošināšanas kompāniju portfelī ir iekļauti vairāki neatkarīgie riski, līdz ar to zaudējumi, kas izriet no viena riska, var tikt nosegti ar ieņēmumiem no citu risku apdrošināšanas. Savstarpējā apdrošināšana, savukārt, ietver tikai lauksaimniecības riskus, kuri, iespējams, savstarpēji ir saistīti vai atkarīgi. Īpaši izteikti sistēmiskais risks ir novērojams gadījumos, kad savstarpējā apdrošināšanā ir iesaistīti viena neliela reģiona lauksaimnieki, kas pārstāv vienu vai tikai dažas nozares.  

 

III Lauksaimniecības risku apdrošināšana

No risku vadības viedokļa apdrošināšana ir viens no risku pārnešanas veidiem, kas ir paredzēts iespējamo zaudējumu daļējai vai pilnīgai segšanai (atkarībā no apdrošināšanas līgumā noteiktā pašriska līmeņa). Normālos apstākļos apdrošināšana notiek, savstarpēji sadarbojoties apdrošinātājam un apdrošinājuma ņēmējam. 

Apdrošinātājs aprēķina riska iespējamību un no tā izrietošo iespējamo zaudējumu apmēru, uz kā pamata tiek noteikta maksa par riska pārņemšanu jeb prēmija. Savukārt apdrošinājuma ņēmējs, apmaksājot prēmiju un izpildot apdrošināšanas līguma nosacījumus, ir tiesīgs saņemt zaudējumu kompensāciju, ja ir iestājies līgumā noteikts gadījums. 

Gadījumos, kad riska pakāpe ir augsta, apdrošinātājs var nodot to pārapdrošinātājam, dalot saņemtās prēmijas un arī risku. 

Lauksaimniecības risku apdrošināšana privātās apdrošināšanas sistēmas ietvaros notiek uz tādiem pašiem nosacījumiem, kā jebkurā citā nozarē – tas ir pakalpojums, kura sniedzējs vēlas gūt peļņu. Līdz ar to lauksaimniecības riskiem jāatbilst noteiktiem kritērijiem, lai kas ir piemērojami jebkuriem citiem riskiem. 

1. Risku apdrošināšanas priekšnosacījumi

No uzņēmējdarbības viedokļa raugoties, lauksaimniecības risku apdrošināšana ir darbības veids, kas ir pakļauts tādiem biznesa likumiem, kas attiecas uz jebkuru komercdarbību – tas ir pakalpojums, ka apdrošinātājs sniedz lauksaimniekam ar mērķi gūt peļņu. Vienlaikus apdrošinājuma ņēmējam ir jāiegūst riska mazināšanas sajūta arī ilgākā laika posmā. Tas nozīmē, ka apdrošinātajam ir jāspēj prognozēt ar pakalpojumu saistītās izmaksas un no pakalpojuma sniegšanas gūstamos ieņēmumus. No tā izriet vairāki priekšnosacījumi, kuriem jāizpildās, lai apdrošinātājs apdrošinātu riskus [1]. 

Risku apdrošināšanas priekšnosacījumi ir:

• simetriskā informācija. Apdrošinātājam un apdrošināšanas ņēmējam ir jābūt vienādai informācijai attiecībā uz riska iestāšanās varbūtību; 

• neatkarīgi riski. Tas nozīmē, ka riski nedrīkst iestāties vienlaicīgi ievērojamam apdrošinājuma ņēmēju skaitam; 

• liels riskam pakļauto vienību skaits. “Lielo skaitļu likums” ļauj samērā precīzi paredzēt vidējo nākotnes zaudējumu iestāšanās varbūtību;  

• aprēķināma zaudējuma iestāšanās varbūtība. Lai noteiktu prēmijas likmes, apdrošināšanas kompānijai jāspēj aprēķināt gan vidējais negadījumu iestāšanās biežums, gan to apmērs;  

• ir jāspēj noteikt zaudējuma iestāšanās faktu, kā arī aprēķināt tā apmēru; 

• pieprasījumam un piedāvājumam jābūt saskaņotiem. Potenciālajiem apdrošinājuma ņēmējiem iespējamie zaudējumi un iespējamā atlīdzība jāuztver kā nozīmīgi, citādi tie uzņemsies risku paši un apdrošināšanu neveiks. Tai pat laikā apdrošināšanas prēmijām jābūt ekonomiski pamatotām un tādām, ko apdrošinājuma ņēmēji var atļauties apmaksāt [4, 5]. 

Atkarībā no tā, vai riski atbilst vai neatbilst šiem priekšnosacījumiem, tos iedala apdrošināmajos un neapdrošināmajos riskos. Apdrošināmie riski parasti iekļaujas privāto apdrošināšanas kompāniju piedāvāto pakalpojumu sarakstā, savukārt neapdrošināmie riski paliek ārpus apdrošinātāju intereses. Tomēr jāatzīmē, ka katrā valstī un pat reģionā apdrošināmie un neapdrošināmie riski var atšķirties, un vietējās specifikas ietekmē citur neapdrošināmie riski var kļūt par apdrošināmiem. 

Attīstoties apdrošināšanas pakalpojumiem un saasinoties konkurencei, kā arī parādoties risku diversificēšanas un pārnešanas (pārapdrošināšanas) iespējām, apdrošināšanas sabiedrības pakāpeniski paplašina portfeli, aptverot arī tos riskus, kas iepriekš tika uzskatīti par neapdrošināmiem. Tas nozīmē, ka riska piederība apdrošināmo vai neapdrošināmo risku grupai nav konstanta, to ir iespējams mainīt. Šim nolūkam ir jāizvērtē, kādi faktori pašreiz kavē konkrētu risku apdrošināšanu, un jāveic pasākumus šo faktoru ietekmes mazināšanai.  

2. Apdrošināmie un neapdrošināmie riski lauksaimniecībā 

Apdrošināmie un neapdrošināmie riski Latvijas lauksaimniecībā praktiski atbilst risku dalījumam grupās, kas tika apskatītas iepriekš. Praktiski visi faktoru riski ir apdrošināmi – lauksaimnieks var apdrošināt savu un sava personāla dzīvības, ēkas, tehniku, iekārtas. Savukārt ražošanas riskus apdrošināšanas iespēja ir maznozīmīga, jo Latvijas apdrošināšanas kompānijas tos uzskata par neapdrošināmiem riskiem.  

Šāda situācija ir skaidrojama ar to, ka Latvijā, atšķirībā no daudzām citām valstīm, ražošanas riski neatbilst apdrošināšanas priekšnosacījumiem.  

2.1. Asimetriskā informācija

Asimetriskā informācija ir saistīta ar problēmu, ka apdrošinājuma ņēmējam un apdrošināšanas kompānijai informācija par iespējamo zaudējumu iestāšanos varbūtību nav vienāda. Tai ir vairāki aspekti:

• nelabvēlīga izlase - notiek, ja tie apdrošinājuma ņēmēji, kuriem ir lielāks risks, apdrošināšanu izmanto vairāk, bet apdrošinātāji par to nav informēti. Piemēram, pret plūdu radītajiem zaudējumiem apdrošināsies tikai tās saimniecības, kas regulāri no tiem cieš. 

• morālais risks. Attiecībā uz apdrošināšanu morālais risks ir indivīdu uzvedības maiņa pēc apdrošināšanas līguma noslēgšanas, kas var novest pie zaudējuma iestāšanās varbūtības pieauguma. Piemēram, lauksaimnieks, apdrošinot savus stādījumus pret plūdiem, pārstāj kopt dambi, kas pasargā stādījumus no plūdiem.  

• objektīvās informācijas trūkums. Riskiem jābūt prognozējamiem un to zaudējumiem aprēķināmiem, kas nav iespējams bez objektīvas informācijas. Galvenokārt problēma skar meteoroloģiskās informācijas pieejamību par iepriekšējiem gadiem, kas būtu pietiekami detalizēta, lai varētu veikt risku analīzi saimniecību griezumā.

2.2. Sistēmiskais risks

Atšķirībā no tādiem riskiem kā zādzības vai uguns risks, sistēmiskie riski ir savstarpēji saistīti - daudzi uzņēmumi zaudējumus cieš vienlaicīgi. Sistēmisko risku iestāšanās rezultātā daudzi apdrošinātie var pieprasīt atlīdzību vienlaicīgi, kas var novest pie situācijas, ka iemaksātā kopējā prēmija nav pietiekama esošo zaudējumu kompensēšanai. Tas savukārt var apdraudēt apdrošinātāja maksātspēju. Ražošanas riski lauksaimniecībā bieži ir sistēmiski – plūdu, salnu, sausuma, dzīvnieku slimību gadījumā zaudējumus cieš vienlaicīgi ievērojams saimniecību skaits. 

2.3. Pieprasījuma trūkums

Lai risks kļūtu par apdrošināmo, ir jābūt pietiekami lielam apdrošinājuma ņēmēju skaitam. Tomēr pašreiz Latvijā nav daudz lauksaimnieku, kas apzinās apdrošināšanas nepieciešamību, par ko liecina lēna subsīdiju izmantošana, kas daļēji sedz apdrošināšanas prēmiju iegādi. Bez tam lauksaimnieciskā ražošana valstī ir sadrumstalota – atsevišķās lauksaimniecības nozarēs darbojas tikai dažas saimniecības un tās nespēj izveidot pietiekamu pieprasījumu. 

2.4. Politisko regulējumu izkropļots tirgus 

Valstī noteiktie lauksaimniecības politikas atbalsta pasākumi divējādi ietekmē risku vadību. No vienas puses, atsevišķi pasākumi, piemēram, zaudējumu kompensācijas nelabvēlīgo laika apstākļu gadījumā samazina saimniecības risk zaudējumu iespējamos galīgos apmērus. No otras puses, šāda zaudējumu kompensēšana, par kuras izmaksāšanu katru reizi tiek pieņemts politisks lēmums un kuras apjoms nav iepriekš paredzams, neveicina lauksaimnieku motivāciju iegādāties apdrošināšanas polises. Tādējādi tiek traucēta pieprasījuma veidošanās pēc lauksaimniecības apdrošināšanas. 

3. Apdrošināšanas veidi lauksaimniecībā

Veicot pētījumu lauksaimniecības risku un lauksaimniecības apdrošināšanas jomā [1], Eiropas Komisija ir izdalījusi piecus apdrošināšanas veidus: 

3.1. Ražas apdrošināšana

Ražas apdrošināšana galvenokārt tiek piemērota augkopības produkcijas ražošanā. Lopkopības produkcijas ražošanas gadījumā galvenā problēma ir saistīta ar rezultātu mērīšanu, kas ir saistīts vai nu ar ļoti īsu (piens) vai nu, pretēji, ļoti garu ražošanas ciklu (liellopu gaļa), līdz ar to ir grūti noteikt objektīvu “ražas iegūšanas” brīdi. Raža tiek apdrošināta pret konkrētiem riskiem, piemēram, krusu vai salnu, kuru varbūtība ir aprēķināma, pamatojoties uz vēsturisko informāciju. 

Ražas apdrošināšana notiek, par pamatu ņemot vidējo ražas līmeni konkrētajā saimniecībā noteiktā laika posmā vai reģiona vidējo ražas līmeni. Pirmajā gadījumā apdrošinājuma ņēmējs saņem maksājumu, ja apdrošinātajā periodā raža ir mazāka par līgumā noteikto līmeni, bet otrajā gadījumā, ja raža dotajā reģionā ir mazāka par līgumā noteiktu līmeni. Ja raža tiek apdrošināta, piesaistot maksājumu situācijai reģionā, samazinās nelabvēlīgas izlases un morālais risks. Tomēr tādā gadījumā ir svarīgi, lai ražība konkrētajā saimniecībā cieši korelētu ar attiecīga kultūrauga ražību reģionā, jo citādi zūd saimnieka motivācija veikt šādu apdrošināšanu. 

Ražas apdrošināšanas iespējas konkrētai kultūrai veicina ražošanas pārorientāciju par labu tai, kas savukārt palielina produkcijas piedāvājumu un var samazināt produkcijas cenu. Tādā veidā ražošanas riska mazināšanas pasākumi var novest pie tirgus (cenas) riska palielinājuma. 

3.2. Katastrofu radīto zaudējumu apdrošināšana 

Šādu zaudējumu apdrošināšana ir diezgan maz izplatīta, jo tie ir saistīti ar riskiem, kas ne vienmēr atbilst apdrošināmo risku kritērijiem. Visbiežāk šo zaudējumu gadījumā tiek pielietota kompensējošo maksājumu kombinācija, kad valsts kompensāciju veidā sedz tiešos zaudējumus, bet apdrošinātāji var aptvert izrietošos riskus, piemēram, piegāžu traucējumi karantīnas gadījumos, ja notiek dzīvnieku slimību uzliesmojums. 

Tas, vai katastrofu risku apdrošināšana varēs kļūt par privāto apdrošināšanas kompāniju pakalpojumu, ir atkarīgs no objektīvu datu pieejamības nepieciešamajā apjomā prēmijas aprēķināšanai un no tā, vai būs pieejamas pārapdrošināšanas iespējas vai valsts garantijas. 

3.3. Cenas apdrošināšana

Cenas apdrošināšana ir piemērota tiem produktiem, par kuriem ir pieejama objektīva informācija. Lai izvairītos no morālā riska, svarīgi ir panākt, lai zaudējumu novērtēšana notiktu, par pamatu ņemot cenas, ko apdrošinājuma ņēmējs nevar ietekmēt. Tas savukārt nozīmē, ka cenas apdrošināšana lielā mērā ir atkarīga no tā, vai ir pieejami nākotnes darījumu tirgi vai pārapdrošināšana. 

3.4. Ienākumu apdrošināšana

Ienākumu apdrošināšana ir cenas un ražas apdrošināšanas kombinācija. Potenciāli tā var būt ekonomiski izdevīgāka nekā cenas vai ražas apdrošināšana atsevišķi, jo lielo zaudējumu varbūtība ir zemāka (zemas ražas ietekme uz ienākumiem var tikt daļēji kompensēta ar augstu cenu). 

Šāda apdrošināšana var tikt piemērota gan vienam produkcijas veidam, gan kopējiem ienākumiem no vairāku produkcijas veidu ražošanas. Otrais variants teorētiski var izmaksāt lētāk, jo ienākumu samazinājums no viena produkcijas veida var tikt segts ar ienākumu palielinājumu no cita. 

3.5. Peļņas apdrošināšana

Šāds apdrošināšanas veids, iespējams, varētu lauksaimniekus interesēt visvairāk, jo tieši saistīts ar labklājību. Tomēr jāatzīmē, ka peļņas apdrošināšana ir ļoti pakļauta morālajam riskam – apdrošinājuma ņēmējs var manipulēt ar peļņu, variējot ar ražošanas izmaksām, personāla izmaksām u.c. Tas ievērojami samazina apdrošinātāju iespējas aprēķināt zaudējumu varbūtību un noteikt tai atbilstošu prēmiju. 

4. Valsts līdzdalība zaudējumu kompensēšanā un apdrošināšanā

Analizējot valsts iespējas piedalīties lauksaimniecības apdrošināšanā, var secināt, ka tā bieži vien tiek kombinēta ar zaudējumu kompensēšanas pasākumiem. Līdz ar to šajā nodaļā tiek apskatīti abi šie lauksaimnieku zaudējumu samazināšanas instrumenti.  

Valdības līdzdalība lauksaimniecības risku vadībā, tai skaitā arī apdrošināšanā, skar četras lielas jomas: 

1. Normatīvās vides izveidošana ar mērķi samazināt riskus (piemēram, sanitārās normas) vai risku vadības instrumentu ieviešana. Piemēram, daudzas katastrofas (epidēmijas) varēja novērst ar valdības politikas palīdzību, kā arī pretēji – šādas politikas neesamības dēļ katastrofu seku netika mazināta iespējamajā apmērā. Valdības daļēja finansiāla atbildība par zaudējumiem var mudināt to ieviest atbilstošus risku vadības pasākumus, t.sk. lauksaimniecības risku apdrošināšanu [6]. 

2. Tirgus attīstības sekmēšana. Valdība var radīt nepieciešamos priekšnosacījumus risku vadības instrumentu attīstībai, veicot lauksaimnieku izglītošanas pasākumus risku vadības jomā. Tādējādi lauksaimnieki, apgūstot zināšanas riska vadības jautājumos, veicinās pieprasījumu, kas, iespējams, būs pietiekošs, lai privātais sektors būtu ieinteresēts veidot attiecīgu piedāvājumu. 

3. Risku vadības instrumentu izmaksu samazināšana. Apdrošināšanas prēmiju subsidēšana no valsts puses var būtiski samazināt lauksaimnieku izmaksas polišu iegādei. Līdzīgu efektu privāto apdrošinātāju tirgū varētu nodrošināt arī valsts līdzdalība pārapdrošināšanā. 

4. Valsts var pati nodrošināt risku segumu. Piemēram, ar kompensācijām palīdzot segt katastrofā radītus zaudējumus vai attīstot kopīgu apdrošināšanu un pārapdrošināšanu. Šāda pieeja varētu būt pamatota gadījumā, ja privātais apdrošināšanas tirgus nespēj lauksaimniekiem sniegt visu nepieciešamo aizsardzību. 

Kopumā šos valsts līdzdalības veidus var iedalīt divās grupās:

• institucionāla līdzdalība 

• ekonomiska līdzdalība. 

Analizējot situāciju Latvijā, var secināt, ka valsts rīcība lauksaimniecības risku vadībā kopumā aptver visas četras iepriekš minētas jomas. 

Latvijā ir radīta institucionālā vide privātās apdrošināšanas attīstībai – ir izstrādāti un darbojas nepieciešamie likumdošanas akti un citas normas, kas reglamentē apdrošinātāju darbību. Lauksaimniecības risku apdrošināšana pamatojas uz tām pašām normām, kas attiecas uz jebkuru citu tautsaimniecības nozari, tomēr notiek pasīvi. 

Valsts ir veikusi pasākumus riska vadības instrumentu attīstības sekmēšanai, veicot lauksaimnieku izglītošanu saimniekošanas jomā, kā arī ir piedāvājusi iespējas samazināt risku vadības instrumentu izmaksas, nodrošinot apdrošināšanas prēmiju subsidēšanu. 

Tomēr Latvijā iezīmējas lauksaimniecības risku vadības tikai atsevišķu elementu attīstība, nevis sistēmas attīstība kopumā. Tā rezultātā visvairāk izmantots un pieprasīts risku vadības instruments Latvijā ir zaudējumu kompensācijas, kas pie pašreizējiem nosacījumiem vienlaikus daļēji negatīvi ietekmē lauksaimniecības apdrošināšanas attīstību. 

 

IV Pasaules valstu pieredze lauksaimniecības risku apdrošināšanā

1. ES valstu pieredze

1.1. Tiesiski noteiktie ierobežojumi

Lai saskaņotu Eiropas Savienības dalībvalstu rīcību lauksaimniecības atbalsta jomā un attīstītu to atbilstoši starptautiskajām prasībām, kas izriet no Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalstu mērķtiecīgi vadītas politikas tirgus liberalizācijas virzienā, Eiropas Komisija ir izstrādājusi Vadlīnijas [7] valsts atbalsta pasākumiem lauksaimniecības sektorā. Vadlīnijās ir noteikti arī pamatprincipi un ierobežojumi attiecībā uz valsts ekonomisko līdzdalību risku vadības pasākumu realizācijā lauksaimniecības sektorā, kas ietver zaudējumu kompensācijas un apdrošināšanu. 

1.1.1.Atbalsts dabas katastrofu un ārkārtas notikumu gadījumos

Par dabas katastrofām Eiropas Komisijas interpretācijā ir uzskatāmas zemestrīces, lavīnas, nogruvumi un plūdi. Savukārt ārkārtas notikumi ietver sevī karu, iekšējus nemierus vai streikus, kā arī (ar zināmiem ierobežojumiem un atkarībā no pakāpes) industriālas katastrofas un ugunsgrēkus, kas izraisa plaša mēroga zaudējumus. Normālos apstākļos ugunsgrēki vienā objektā, dzīvnieku un augu slimības netiek uzskatīti par dabas katastrofu vai ārkārtas notikumu. Tomēr atsevišķos gadījumos tie var tikt pieskaitīti pie šis kategorijas un zaudējumu cietēji var saņemt šai kategorijai atbilstošu atbalsta apjomu, ja konkrētais gadījums ir plaši izplatīts un rada liela apjoma zaudējumus. Ņemot vērā precīzas definēšanas grūtības šāda tipa notikumiem Eiropas Komisija ir pieņēmusi lēmumu izvērtēt palīdzības pieprasījumus individuāli katrā gadījumā. 

Ja dabas katastrofas vai ārkārtas notikumu fakts ir pierādīts, Eiropas Komisija dod atļauju kompensēt līdz pat 100% no zaudējumu summas. Normālos apstākļos kompensācijas tiek aprēķinātas individuāli katram atbalsta saņēmējam, lai izvairītos no pārlieku lielas kompensācijas. Kompensācijas ir jāsamazina, ja atbalsta saņēmējs tās ir saņēmis citu pasākumu ietvaros, piemēram, apdrošināšanas rezultātā. Eiropas Komisija var atļaut kompensēt negūtu peļņu, kas izriet no dabas katastrofas vai ārkārtas notikumu nodarītajiem postījumiem ražošanas pamatlīdzekļiem, nodrošinot, ka atbalstam ir kompensējošs, nevis peļņu nesošs raksturs.  

1.1.2.Atbalsts nelabvēlīgo laika apstākļu gadījumos

Lai gan nelabvēlīgi laika apstākļi, tādi kā salnas, krusa, lietavas vai sausums, nevar tikt uzskatīti par dabas katastrofu vai ārkārtas notikumiem, tomēr tie var radīt būtiskus zaudējumus lauksaimnieciskai ražošanai, kā arī nodarīt postījumus ražošanas pamatlīdzekļiem. Ņemot vērā šo faktu, Eiropas Komisija ir noteikusi, ka nelabvēlīgo laika apstākļu radītie zaudējumi var tikt kompensēti, ja to rezultātā raža samazinās par 20% no normālā līmeņa mazāk labvēlīgos apvidos un par 30% pārējos reģionos. Šādos gadījumos, lai Eiropas Komisija spētu izvērtēt zaudējumu noteikšanas objektivitāti, zaudējumu aprēķiniem ir jāiekļauj arī atbilstošu meteoroloģisko informāciju. 

Lai noteiktu zaudējumu apmēru, nepieciešams salīdzināt attiecīgā gada ražas vērtību ar normāla gada ražas vērtību. Normāla gada ražas vērtība tiek aprēķināta, pamatojoties uz iepriekšējo trīs gadu ražas rādītājiem, izņemot gadus, kad tika saņemtas zaudējumu kompensācijas. Eiropas Komisija pieļauj arī citus normālas ražas noteikšanas paņēmienus, ja tie objektīvi atspoguļo situāciju. Iegūtu vidējo ražas rādītāju reizina ar attiecīgā perioda vidējo produkcijas cenu. Lai aprēķinātu kompensācijas apmēru, no iegūtas normālas ražas vērtības tiek atņemts attiecīga gada ražas un produkcijas cenas reizinājums, kā arī saņemtie tiešie maksājumi. 

Ja nelabvēlīgo laika apstākļu rezultātā tiek nodarīti postījumi ražošanas pamatlīdzekļiem, piemēram, ilggadīgajiem stādījumiem, un tas rada zaudējumus vairākiem nākamajiem gadiem, kompensācijas ir maksājamas, ja zaudējumi pirmajā gadā pēc postījumiem pārsniedz 10% no ražas vērtības, bet kopsummā pa visiem gadiem pārsniedz 20% mazāk labvēlīgajos apvidos un 30% pārējos reģionos. 

Ēku vai iekārtu postījumus var kompensēt 100% apmērā, nepiemērojot minimālo zaudējumu slieksni. 

1.1.3.Atbalsts dzīvnieku un augu slimību gadījumos

Dzīvnieku un augu slimību gadījumos ir pieļaujami tikai tādi atbalsta veidi, kas ir orientēti uz noteiktu slimību apkarošanu un ierobežošanu. Lauksaimnieki var saņemt kompensācijas līdz pat 100% par izdevumiem, kas saistīti ar veselības pārbaudēm un testiem, vakcinēšanas pasākumiem, medicīnisko preparātu un augu aizsardzības līdzekļu iegādi, lopu kaušanas un sējumu/stādījumu iznīcināšanas pasākumiem. 

Bez tam lauksaimnieki var saņemt arī kompensācijas par negūto peļņu, ņemot vērā grūtības, kas izriet no ganāmpulka vai stādījumu/sējumu atjaunošanas, karantīna vai nogaidīšanas perioda ierobežojumiem, ko iesaka vai uzliek atbildīgās iestādes ar nolūku ierobežot slimību tālāku izplatīšanos. 

1.1.4.Atbalsts apdrošināšanas prēmiju iegādei

Eiropas Komisija pieļauj dalībvalstīm izstrādāt un realizēt lauksaimniecības apdrošināšanas veicināšanas pasākumus. Attiecībā uz zaudējumiem, kas izriet no dabas katastrofām un ārkārtas notikumiem, kā arī nelabvēlīgiem laika apstākļiem, kas var tikt pielīdzināti dabas katastrofām, pieļaujams atbalsts līdz 80% no apdrošināšanas prēmijas. Ja apdrošināšanas polise sevī ietver arī pārējos nelabvēlīgos laika apstākļus un dzīvnieku un augu slimības, maksimālais atbalsta apjoms nedrīkst pārsniegt 50% no apdrošināšanas prēmijas [7,8]. 

1.2. Spānija

Spānijai ir bagātīga pieredze lauksaimniecības apdrošināšanā. Laika posmā no 1920. g. līdz 1970. g. tika izmēģinātas dažādas sistēmas ar atšķirīgu valsts līdzdalības līmeni. Pašreizējā sistēma ir balstīta uz šo pieredzi. Tā tika izveidota 1978. gadā un vēl joprojām turpina attīstīties [9,10]

Spānijas lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmā netiek izdalīti riski, kas ir apdrošināmi privātajā sektorā, no riskiem, kas ir valsts lauksaimniecības atbalsta politikas objekts. Visi apdrošināmie lauksaimniecības riski tiek segti, izmantojot privāto sektoru, savukārt valsts nodrošina visa veida apdrošināšanas polišu subsidēšanu. Tiek piedāvātas trīs veidu polises:

• polises tikai viena atsevišķa riska segšanai;

• polises vairāku risku segšanai (multi-risku polises);

• polises visu to risku segšanai, kas atrodas ārpus lauksaimnieku kontroles (visu risku polises).

Lielākā daļu polišu ir noslēgtas multi-risku segšanai. Parasti šīs polises sedz ne tikai klimatiskos riskus, bet arī tādus kā, piemēram, uguns riski. Polises var iegādāties gan katrs lauksaimnieks individuāli, gan arī lauksaimnieku grupa (kooperatīvi, profesionālās organizācijas). Kopumā ir pieejami gandrīz 60 dažādu polišu veidi, no kuriem tikai daži apdrošina lopkopības un zivkopības riskus, savukārt pārējie ir paredzēti augkopības risku apdrošināšanai. 

Sistēma ir balstīta uz sadarbību starp privāto un publisko sektoru. Galvenais privāto apdrošinātāju uzdevums ir nodrošināt programmas administrēšanu un piedalīties riska daļas segšanā:

• ENESA (Entidad Estatal de Seguros Agrarios) ir Lauksaimniecības ministrijai pakļauta organizācija, kurā ir pārstāvētas visas sistēmā iesaistītās puses. Tās uzdevumi ietver ikgadējā lauksaimniecības apdrošināšanas plāna izstrādi, kurā atspoguļota sistēmas tehniskā puse (subsīdiju līmenis, apdrošināmās ražas, minimālie ražas standarti, apdrošināšanas polišu izrakstīšanas termiņi un tml.), apdrošināšanas prēmiju subsidēšana (kopā ar reģioniem) un apdrošināšanas plānu realizācijas kontrole. Bez tam, ENESA darbojas kā tiesnesis strīdu gadījumos. 

• AGROSEGURO (Agrupación Española de Entidades Aseguradoras de los Seguros Agrarios Combinados) ir sešdesmit privāto apdrošināšanas kompāniju apvienība, kas darbojas šajā sistēmā uz kopapdrošināšanas principa. Saskaņā ar šo sistēmu, katra apdrošināšanas kompānija uzņemas daļu no kopējā attiecīgajā gadā parakstītā riska apjoma, proporcionāli tās kapitāla daļai AGROSEGURO. AGROSEGURO tās dalībnieku vārdā uzņemas ikdienas procesu administrēšanu, t.i. prēmiju noteikšanu un saņemšanu, zaudējumu novērtēšanu, kompensāciju izmaksu, lauksaimnieku kontrolēšanu utt.

• CCS (Consorcio de Compensación de Seguros) ir publisks uzņēmums, kas darbojas kā pārapdrošinātājs (Ekonomikas ministrijas uzraudzībā). CCS pārapdrošināšana ir obligāts pasākums. 

 

ENESA ik gadu publicē gada plānu. Pamatojoties uz tajā iekļautajām vadlīnijām, AGROSEGURO izstrādā detalizētus nosacījumus visiem apdrošināšanas produktiem, īpašu uzmanību veltot reģionāli atšķirīgajām apdrošināšanas prēmijām, kas var svārstīties atkarībā no riska lieluma un sevī ietvert arī administratīvās un pārapdrošināšanas izmaksas. Kad nosacījumi dažādiem produktiem ir noteikti, tiek uzsākta to piedāvāšana tirgū caur AGROSEGURO apvienībā esošo apdrošināšanas kompāniju tīkliem CCS nodrošina obligāto pārapdrošināšanu, papildus ir iespējama arī privātā pārapdrošināšana. CCS sniegtā pārapdrošināšana nav proporcionāla pārapdrošināšanas prēmijai. 

Galvenā pašreizējās sistēmas priekšrocība ir tā, ka visas ieinteresētas puses ir aktīvi pārstāvētas ENESA, kas padara efektīvāku lēmumu pieņemšanu atbilstoši iesaistīto partneru vajadzībām. Sistēma ir stabila un nepārtraukti tiek pilnveidota, ar katru gadu piesaistot aizvien lielāku zemnieku uzmanību – tajā piedalās ap 30% no visiem Spānijas lauksaimniekiem. 

Neskatoties uz programmas ilgo pastāvēšanas vēsturi un nepārtrauktu attīstību, tai ir arī daži trūkumi – aktuāru trūkums atsevišķos reģionos un atsevišķiem produktiem, programmas vadības ikdienas problēmas, ka arī tas, ka joprojām ne visus riskus var apdrošināt. 

1.3. Itālija

Itālijā lauksaimniecības risku vadībā un zaudējumu segšanā darbojas valsts ar kompensāciju sistēmu un apdrošināšanas prēmiju subsidēšanu, kā arī privātās apdrošināšanas kompānijas. 

Privātās apdrošināšanas kompānijas piedāvā apdrošināt šādus riskus: krusa, salna, vējš, sausums, atsevišķiem produktu veidiem un rajoniem - arī svelmaina saule, augļu kokiem – slimības un bojājumi. 

Valsts daļēji piedalās lauksaimniecības risku apdrošināšanas sistēmā, subsidējot prēmijas noteiktos reģionos, kas ir īpaši pakļauti katastrofu un nelabvēlīgo laika apstākļu briesmām. 

Valsts atbalsta likme apdrošināšanas izmaksu  segšanai nevar pārsniegt 50% no ikgadējās apdrošināšanas prēmijas (65% rajonos ar lielu klimatisko risku, kas par tādiem atzīti ministru kabineta noteikumos). Praksē kompensācija nekad nav pārsniegusi 50% no apdrošināšanas prēmijas, palielinājums saistībā ar augstāku klimatisko risku nav ticis piemērots. Vidēji valsts palīdzība apdrošināšanas izmaksu segšanā sastāda 30 – 40%.

Visos pārējos gadījumos valsts kompensē dabas katastrofu un nelabvēlīgo laika apstākļu radītos zaudējumus. Valsts palīdzība ir iespējama lietusgāžu, plūdu, vētras, salnas, krusas, sarmas un sausuma gadījumos reģionos, kur šie riski nav apdrošināmi. 

Lai pretendētu uz kompensāciju, zemnieku saimniecības zaudējumiem jāsastāda vismaz 35% no kopējā produkcijas apjoma. Izņēmums ir zaudējumi lopkopībā. Aprēķinot zaudējumus, var tikt ievērota arī iepriekš notikusi dabas katastrofa, kas viena pārdošanas gada ietvaros atkārtoti nodara zaudējumus [11].

Netiek kompensēti zaudējumi, kas saistīti ar nevērību, nepietiekamu uzraudzību, dabisku nolietošanos vai ir pieņemama sezonāla rakstura. Nelabvēlīgu laika apstākļu esamība ir jāpierāda ar neapstrīdamiem tehniskiem datiem, ko nodrošina oficiāli laika apstākļu detektori. Tie ir jāsalīdzina ar iepriekšējo gadu datiem, ņemot pietiekami ilgu un statistiski nozīmīgu laika periodu.

Tās saimniecības, kuru prasības atbilst augstāk minētiem kritērijiem, var saņemt šāda veida kompensācijas:

1. Ārkārtas palīdzība

• ja raža ir pilnīgi vai daļēji zudusi, tiek sniegta kompensācija par katru hektāru,

• dzīvnieku zaudējumu gadījumā tiek kompensēts līdz 40%. Likumdošana paredz palīdzību mutes un nagu sērgas, cūku mēra, Āfrikas cūku mēra, vesicular stomatīta un pleuropneumonia gadījumos. Palīdzību var saņemt tikai tās zemnieku saimniecības, kas ir Ražošanas aizsardzības konsorcija (ražotāju organizācija) biedri, kas līdz katra gada 30. martam ziņo par savu ganāmpulka lielumu, piekrīt maksāt biedra naudu un nodrošina visas higiēnas un sanitārās prasības,

• naudas kompensācija lauku ēku steidzamiem atjaunošanas darbiem, 

• naudas kompensācija zemnieku saimniecību infrastruktūras atjaunošanas darbiem,

• pilnā apmērā var tikt segtas izmaksas, kas saistītas ar ganāmpulka savākšanu, barošanu un pajumtes nodrošināšanu kritiskajā periodā, kas viena nelabvēlīga notikuma gadījumā nevar pārsniegt sešus mēnešus. 

• līdz 90% var tikt segtas izmaksas, kas saistītas ar produkcijas zaudējumu izlīdzināšanu.

2. Finansiālā palīdzība lauksaimniekiem, kam lauksaimniecība ir galvenā nodarbošanās. Kompensācija var sasniegt 80% no izdevumiem, un tās mērķis ir veicināt apgrozāmo līdzekļu atjaunošanu. Tie lauksaimnieki, kam lauksaimniecība nav galvenā nodarbošanās, var pretendēt uz kredītu ar labvēlīgiem nosacījumiem un 5 gadu termiņu.  

3. Aizdevumi lauksaimniekiem ar labvēlīgiem nosacījumiem un 5 gadu atmaksas termiņu tiek izsniegti ar mērķi palīdzēt zemkopjiem turpināt darbību gadā, kurā iestājas nelabvēlīgais notikums, tā arī nākamajā gadā. 

4. Hipotekārie kredīti ar labvēlīgiem nosacījumiem un 10 gadu atmaksas termiņu ar mērķi bojāto zemnieku saimniecības ēku, t.sk. koku, siltumnīcu un ceļu, atjaunošanai. Alternatīva iespēja ir saņemt kompensāciju līdz 80% no atjaunošanas izdevumiem mazām saimniecībām, 65% vidējām saimniecībām un 50% lielām saimniecībām. Palīdzība var tikt sniegta ēku, zemes, koku atjaunošanai, aprīkojuma, produkcijas uzglabāšanai un apstrādei paredzēto ēku labošanai un aizstāšanai, sēklu iegādei un krājumu atjaunošanai.

5. Kredīti ar labvēlīgiem nosacījumiem un 5 gadu atmaksas termiņu apstrādes un realizācijas kooperatīviem un ražotāju grupām, kas būtiska apjoma krituma rezultātā cietuši ienākumu samazinājumu. Šim samazinājumam jāsastāda vismaz 35% no vidējā iepriekšējos divos gados piegādātās un realizētās produkcijas daudzuma. Par kompensējamu samazinājumu uzskata tikai to, kura iemesls ir dabas katastrofa vai tamlīdzīgs notikums. Jebkādi citi notikumi netiek ņemti vērā. Bez tam, palīdzība nevar tikt sniegta tiem kooperatīviem, kas vairāk nekā pusi no kopējā apjoma iepērk no tirgus piegādātājiem, nevis saviem biedriem. Aizdevuma apjoms var sasniegt pastāvīgo darbības izmaksu apjomu, bet nepārsniedzot ienākuma samazinājuma līmeni.

6. Augļu un dārzeņu ražotāju grupas un kooperatīvi var saņemt īpašus maksājumus citrusaugļu uzglabāšanai, kā arī nerealizējamo ābolu un bumbieru termiskai pārstrādei.

7. Cietušajiem reģioniem iespējams saņemt kompensācijas pat 100% apmērā par ceļu tīkla un ūdens padeves atjaunošanu.

Papildus iepriekšminētiem atbalsta pasākumiem, 80% apmērā var tikt kompensētas izmaksas, kas saistītas ar iniciatīvām (pat pilotprojektiem) aktīvai produkcijas aizsardzībai pret nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem (piemēram, īpašu tīklu uzstādīšana aizsardzībai no krusas). Kompensāciju saņem ražošanas aizsardzības konsorcijs, kas arī ir atbildīgs par projektu īstenošanu. 50% apmērā var tikt kompensēta arī agrāk uzstādīta aprīkojuma uzturēšana. Šādi aktīvās aizsardzības projekti var tikt finansēti tikai tādā gadījumā, ja tie ir finansiāli pamatoti salīdzinot ar pasīvās aizsardzības formām. Lauksaimniecības ministrijas pārziņā ir minimālo prasību noteikšana, kad aizsardzības projekts ir uzskatāms par ekonomiski pamatotu. 

Pēdējos gados Itālijā tika uzsākta lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmas reforma, tomēr informācija par to, cik būtiski un vai tā ir mainījusies, nebija pieejama.  

1.4. Nīderlande

Nīderlandē valsts līdzdalība lauksaimniecības risku vadīšanā ir salīdzinoši ierobežota. Lauksaimniecības apdrošināšana skar trīs galvenās jomas – siltumnīcas augu apdrošināšana (uguns, vētra, krusa, sniegs, elektrības padeves traucējumi – gan izrietošie, gan tiešie zaudējumi), liellopu slimību apdrošināšana (bruceloze, GSE, mutes un nagu sērga, liellopu mēris, tuberkuloze u.c. definētas slimības – tikai izrietošie zaudējumi) un vaislas broileru apdrošināšana (par noteiktām slimībām – tikai izrietošie zaudējumi). Šobrīd šo jomu riskzaudējumus apdrošina mazāk kā 10% lauksaimnieku.

Attiecībā uz tiešo zaudējumu segšanu Lauksaimniecības ministrija un lauksaimnieki ir vienojušies par sistēmu, kurā sadarbojas lauksaimnieki, ministrija un kredītiestādes. Šajā sistēmā valsts var saņemt kapitālu no privātas bankas faktisko zaudējumu finansēšanai vai līdzfinansēšanai. Šī nauda bankai tiek atmaksāta no lopkopības nozares resursiem (tai skaitā no lauksaimnieku iemaksām īpaši šim nolūkam radītā fondā) noteiktā laika periodā. 

Attiecībā uz izrietošajiem zaudējumiem papildus segums (kas gan ir iespējams tikai liellopiem) sastāda vai nu kādu daļu no nokauto dzīvnieku apdrošināšanas summas (10 – 30% robežās) vai arī ir balstīts uz darbības pārtraukšanas perioda ilgumu (dažās polisēs šis periods ir ierobežots). Kopumā apdrošināšanas atlīdzība ir balstīta uz mirušo vai nokauto lopu skaitu.

1.5. Vācija 

Līdzīgi kā Nīderlande, Vācijā pastāv brīvprātīga, privāta apdrošināšanas sistēma, kas balstīta uz apdrošinātāju – nevis valsts institūciju – piedāvājumiem. Augkopībā tiek apdrošināti gan produkcijas kvalitātes (kartupeļi, cukurbietes), nelabvēlīgu laika apstākļu (krusa, salna), negadījumu (uguns) radītie zaudējumi. Valsts nepiedalās lauksaimniecības risku apdrošināšanā [13]. 

Plaši izplatīts apdrošināšanas veids Vācijā ir krusas apdrošināšana [12].  

• Krusas apdrošināšanai Vācijā ir senas tradīcijas, un tā ir iespējama visiem kultūraugiem.

• Privātā apdrošināšana sedz kā kvantitatīvos, tā arī kvalitatīvos zaudējumus

• Apdrošināšanas summa tiek aprēķināta, par pamatu ņemot normālos apstākļos prognozējamo ražas apjomu uz vienu hektāru.

• Prēmijas apmērs ir atkarīgs no iespējamā riska, ka iestāsies zaudējums.

Īpaša sistēma darbojas lopkopībā. Tiešos zaudējumus epidēmisku slimību gadījumā sedz valsts, savukārt izrietošos zaudējumus sedz privātā apdrošināšana. Lai gan sistēmas darbības pamatprincipus nosaka valsts likumdošana, par tās īstenošanu atbild katras Vācijas zemes administrācija. 

Valsts sadarbībā ar lauksaimniekiem izveido fondu cīņai ar zaudējumiem, kas saistīti ar dzīvnieku slimībām. Fonda darbības pamatprincipi:

• fonda funkcija ir nodrošināt palīdzību, kompensāciju un cita veida atbalstu lauksaimniekiem dzīvnieku slimību gadījumos. 

• dalība fondā ir obligāta visiem tādu dzīvnieku īpašniekiem kā zirgi, liellopi, cūkas, aitas un mājputni.

• visiem biedriem ir pienākums ziņot par sava ganāmpulka apmēru un katru gadu fondā veikt iemaksas, kas atkarīgas no dzīvnieku skaita un veida.

• fonds sedz izdevumus par dzīvnieku vakcināciju vai citiem preventīviem pasākumiem

• tiek kompensēta dzīvnieku iznīcināšana pēc slimības uzliesmojumiem.

Lopkopības programmu pārvalda administratīvā padome, kas nosaka iemaksu līmeni utt. Administratīvo padomi veido kā lauksaimnieku, tā arī Lauksaimniecības ministrijas pārstāvji. Iemaksu lielums ir atšķirīgs dažādām sugām, bet visbūtiskākās atšķirības rada fonda vajadzības. Kompensācijas tiek izmaksātas no esošajiem fonda līdzekļiem, un gadījumā, ja fondā naudas pietrūkst, to sedz Lauksaimniecības ministrija. Tomēr turpmāko gadu laikā ministrijai šie izdevumi tiek atmaksāti, un tas ir visbiežākais iemesls tam, ka iemaksu lielums pēc epidēmijas iestāšanās pieaug. Iemaksas tiek izmantotas tikai veterināro pasākumu līdzfinansēšanai pēc epidēmijas iestāšanās. Līdz ar to tiek segti tikai tie izdevumi, kas ir saistīti ar to dzīvnieku nokaušanu, kuru iznīcināšanu paredz Eiropas Savienības veterinārās prasības. 

Savukārt privātā apdrošināšana nodrošina visu veidu izrietošo zaudējumu segšanu, iekļaujot zaudējumus, ko izraisa pārvietošanas aizliegums. Atlīdzības apmērs ir balstīts uz starpību starp faktisko bruto peļņu pēc zaudējuma iestāšanās un apdrošināto bruto peļņu, ņemot vērā pašrisku. No pārvietošanās ierobežojuma izrietošie zaudējumi tiek segti 50% apmērā. Apdrošinātajiem lauksaimniekiem jāvar uzrādīt grāmatvedības dokumenti par trīs gadu periodu. Prēmija sastāda noteiktu procentuālo daļu no apdrošināšanas summas, kas ir noteikta, pamatojoties uz ganāmpulka vērtību un ikgadējo bruto peļņu. Noteiktās robežās lauksaimnieks izvēlas ganāmpulka vērtību. Šobrīd apdrošināts tiek vairāk kā 50% slaucamu govju, 30% liellopu, 42% cūku mātīšu un 23% cūku tēviņu. Aitas nav iespējams apdrošināt. Mājputnu apdrošināšana arī vairs nebūs iespējama (šobrīd apdrošināts tiek mazāk par 5% no visiem mājputniem).

 

 

1.6. Kopsavilkums par ES pieredzi lauksaimniecības apdrošināšanā

Eiropas Savienības dalībvalstis ir attīstījušas atšķirīgas sistēmas, ar kuru palīdzību pārvalda riskus lauksaimniecībā. Kopumā sistēmas var tikt klasificētas pēc tā, cik daudz valsts iesaistās risku pārvaldīšanā. Šim nolūkam informācija gan par iepriekš apskatītām dalībvalstīm, gan par dažām citām, par kurām dati ir pieejami ierobežotā apjomā, ir sistematizēti tabulā (skatīti zemāk). 

Grieķijā lauksaimniecības riski tiek pārvaldīti galvenokārt ar valsts aktīvu līdzdalību. Valsts iesaista lauksaimniekus apdrošināšanas sistēmā, administrē to un garantē zaudējumu segšanu. Līdz ar to privātā sektora darbība ir ierobežota un skar tos produktus un riskus, ko valsts neaptver, vai nodrošina papildus segumu valsts piedāvātajai apdrošināšanai. 

Spānija un Portugāle ir attīstījušas sadarbību starp privāto apdrošināšanu un valsti, kurā noteicošā loma ir valstij. Valsts nodrošina gan prēmiju subsidēšanu, gan arī pārapdrošināšanu. Privātas apdrošināšanas kompānijas ir iesaistītas sistēmā, administrējot programmas un daļēji uzņemoties riskus un sedzot zaudējumus. 

Itālija, Francija, Austrija, Vācija un Nīderlande darbojas lauksaimniecības apdrošināšanas sistēma, kas ir galvenokārt privātā. Tomēr arī šo valstu starpā pastāv atšķirības, kas saistītas ar prēmiju subsidēšanas apmēru. 

Galvenie pozitīvie aspekti, kas izriet no šo valstu pieredzes un būtu nozīmīgi, veidojot lauksaimniecības apdrošināšanas un zaudējumu kompensēšanas sistēmu Latvijā, ir:

• Spānijas sistēmas institucionālā struktūra, kas nosaka visu ieinteresētu pušu sadarbības principus, pienākumus un atbildību;

• Itālijas pieeja zaudējumu kompensēšanai, kad dzīvnieku zaudējumu gadījumā tiek izmantots “slēdža” princips – zaudējumu kompensācija ir pieejama tad, ja lauksaimnieks ražošanas aizsardzības konsorcija biedrs;

• Itālijas pieeja preventīvo pasākumu atbalstīšanai – šādi pasākumi, piemēram, pretkrusas tīklu uzstādīšana un uzturēšana nākotnē mazina valsts izdevumus zaudējumu segšanai;

• Nīderlandes un Vācijas lopkopības fondu darbība, kas balstās uz lauksaimnieku finansējumu un valsts garantiju nodrošināt vajadzīgajā brīdi (piemēram, dzīvnieku slimību gadījumos) nepieciešamos finanšu resursus kompensāciju izmaksāšanai;

• Francijas un Portugāles pieeja lauksaimnieku iesaistīšanai risku pārvaldībā, nosakot minimālo apdrošināšanas līmeni, sasniedzot kuru lauksaimnieks ir tiesīgs pretendēt uz valsts atbalstu. 

 

 

Kopsavilkums par lauksaimniecības apdrošināšanu un negadījumu palīdzību atsevišķās ES dalībvalstīs [1]

Valsts Sistēma Produkti Finansējuma avoti Valsts atbalsts

Grieķija Privātā un valsts finansētā apdrošināšana papildina viena otru Valsts: Obligātā apdrošināšana pret krusu, salnām, vētrām, plūdiem, sausumu, lietavām, sniegu, jūras ūdeni, pret lāču nodarītiem zaudējumiem, kā arī pret atsevišķām dzīvnieku slimībām 

 

Privātais sektors: piedāvā apdrošināt pret riskiem, kas nav iekļauti valsts apdrošināšanā un papildus segums tajā iekļautiem produktiem Prēmija tiek aprēķināta katrai saimniecībai un nav saistīta ar riska pakāpi (3% no augu vērtības un 0.5% no lopkopības produkcijas vērtības). Papildus ieņēmumi no publiskiem fondiem, ienākums no investīcijām u.c.

 

Prēmijas. Ir

Portugāle Valsts un privātā sektora sadarbība Ražas apdrošināšana:

Pamatapdrošināšana pret uguni, zibeni, sprādzieniem un krusu; papildus apdrošināšana pret salnām, virpuļvētrām, tornado un sniegu – administrē apdrošināšanas kompānijas

Negadījumu fonds kultūraugiem:

Sedz zaudējumus, kas izriet no negadījumiem, ko nesedz ražas apdrošināšana

Prasību kompensēšana:

Valsts pārapdrošina ražas apdrošināšanu Prēmijas, ko subsidē valsts

 

 

 

 

 

Prēmijas, subsīdijas

 

 

Prēmijas, valsts līdzekļi Ir (lai saņemtu, lauksaimniekiem jāpiedalās ražas apdrošināšanā)

Spānija Valsts u privātā sektora sadarbība Privātā apdrošināšana: 

Klimatisko un stihisko risku apdrošināšana galvenokārt augkopības produktiem. Lopkopības un zivkopības risku apdrošināšana ir mazāk attīstīta

 

Pārapdrošināšana:

Sistēmā strādājošās privātās apdrošināšanas kompānijas var pārapdrošināties valsts uzņēmumā

 

 

 

 

 

Prēmijas, subsīdijas

 

 

 

 

Valsts līdzekļi

Ir

Itālija Privātā apdrošināšana, daļēji subsidēta, negadījumu palīdzība Privātā apdrošināšana:

Krusa, salnas, vējš, sausums, svelmaina saule ierobežotam kultūraugu skaitam atsevišķos reģionos

Negadījumu palīdzība:

Lietavas, plūdi, vētras, salnas, sarma, krusa, sausums (tikai tajos reģionos, kur šos riskus nevar apdrošināt) - investīciju palīdzība, subsīdijas, nodokļu atvieglojumi u.c.

 

Prēmijas, subsīdijas krusai, salnām, vējiem un sausumam

 

 

Valsts līdzekļi

Ir

Francija Daļēji subsidētā privātā apdrošināšana, Valsts u privātā sektora sadarbība Privātā apdrošināšana:

Krusa (visiem augiem), vētra (papildus krusas riskam kukurūzai, rapsim, saulespuķēm un apiņiem), salnas (vīnogām), daudzrisku apdrošināšana (tabakai), mājlopu zaudējumi (atkarībā no ražošanas veida un nozares)

Valsts negadījumu palīdzība:

Granti un aizdevumi uz izdevīgākiem nosacījumiem zaudējumu segšana katastrofu gadījumos, ko nesedz privātā apdrošināšana (augkopībā un lopkopībā)

Ārkārtas valsts palīdzība:

Sausums (kas ietekmē lopkopību), nedefinētie negadījumi/katastrofas (kredītprocentu subsidēšana, samazinātie sociālie maksājumi, parādu restrukturizācija)

Nodokļu atvieglojumi dabas katastrofu gadījumos

Nodokļu sloga pārdale pa vairākiem gadiem: 

Attiecas uz dabas katastrofām visās nozarēs

Zaudējumus apturošā pārapdrošināšana:

Apdrošināšanai, kas sedz ēku un tajās esošas mantas zaudējumus

 

 

Prēmijas, krusas apdrošināšanas subsīdijas (augļiem un dažiem dārzeņu veidiem)

 

 

 

Valsts līdzekļi, piemaksas privātās apdrošināšanas prēmijai

 

 

 

Valsts līdzekļi un profesionālu organizāciju līdzekļu lopbarības izmaksu samazināšanai. Nedefinētiem negadījumiem – valsts līdzekļi. 

 

Valsts līdzekļi

 

Valsts līdzekļi

 

 

Valsts garantijas

Ir (izņemot zaudējumiem, kas ir apdrošināmi privātajā sistēmā)

Austrija Daļēji subsidētā privātā apdrošināšana, valsts negadījumu palīdzība Privātā apdrošināšana:

Krusa (visām kultūrām noteiktā teritorijā, ieskaitot zālāju), gliemežu nodarītie postījumi (visām kultūrām), vārnu nodarītie postījumi (kukurūzai), stāvošais ūdens (izņemot cukurbietēm un vīnogām); sausums, salnas, plūdi, vētra (kukurūzai); kaitēkļi (graudaugiem); plūdi, salnas (zālājiem); salnu un krusas kombinācija (vīnkopībā). Krusa, vētras un sniegs (dārzkopībā)

Prēmijas, prēmiju subsīdijas krusai un salnām.

Ir 

Vācija Privātā apdrošināšana, valsts negadījumu palīdzība Privātā apdrošināšana:

Krusa, salnas (vīnkopība), kvalitātes apdrošināšana: cukura saturs cukurbietēs, cietes saturs kartupeļos, specifiskās slimības (kartupeļiem), vētra, salna, lietavas. Biznesa pārtraukšana (uguns). Dzīvnieku slimības – iznīcināto mājlopu vērtība, izrietošo zaudējumu segšana.

Negadījumu palīdzība:

Īpašas programmas federālajā līmenī, kā arī palīdzības programmas reģionālajā Zemju līmenī. Dzīvnieku slimību gadījumos – iznīcināto mājlopu vērtības kompensēšana

Prēmijas

 

 

 

 

 

 

 

Valsts līdzekļi

Ir

Nīderlande Privātā apdrošināšana Privātā apdrošināšana: 

Siltumnīcu augu apdrošināšana, liellopu slimību apdrošināšana (izrietošie zaudējumi) un vaislas broileru apdrošināšana (izrietošie zaudējumi)

Valsts atbalsts:

Valsts administrē fondu, kas sedz tiešos zaudējumus liellopu slimību gadījumos

Prēmijas

 

 

 

Ražotāju iemaksas, valsts līdzekļi

Ir

 

 

 

2. Citu pasaules valstu pieredz

2.1. ASV

2.1.1. Daudzrisku augkopības apdrošināšana (MPCI)

Iespējams, šobrīd vissarežģītākā no pastāvošām lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmām ir MPCI (Multi Peril Crop Insurance jeb Daudzrisku augkopības apdrošināšana), ko pielieto ASV. MPCI darbojas jau kopš 1994. gada un piedāvā lauksaimniekiem aizsardzību pret praktiski visiem dabas riskiem, ieskaitot sausumu, mitrumu, plūdus, krusu, vētras un citas dabas parādības. Kopumā apdrošināšana ir pieejama vairāk nekā 70 augu sugām (atkarībā no reģiona) [1, 14]. 

MPCI gadījumā izmaksāto kompensāciju apjoms tiek aprēķināts, balstoties uz lauksaimnieka līdzšinējiem ražošanas rādītājiem (Actual Production History –APH). Šim nolūkam tiek izmantoti dati par pēdējiem 4 - 10 gadiem par produkcijas ražošanu attiecīgajā zemes gabalā. Gadījumos, kad dati par attiecīgo periodu vai teritoriju nav pieejami, izmanto vidējos ražības rādītājus noteiktajā administratīvajā teritorijā. 

MPCI piedāvā lauksaimniekiem trīs galvenos apdrošināšanas variantus. 

 

Katastrofisko risku aizsardzība (Catastrofic Risk Protection jeb CAT) piedāvā minimālo aizsardzību no zaudējumiem, jo sedz tikai 50% no apstiprināta APH līmeņa, pie kam sedz tikai 55% no prognozētas tirgus cenas. Rezultātā lauksaimnieks, kas 100% ir zaudējis ražu, saņem kompensāciju 27.5% apmērā no tās aprēķinātas vērtības. 

Apdrošināšanas prēmijas šajā gadījumā pilnībā sedz valdība. Tomēr lauksaimniekiem ir jāpiedalās sistēmas uzturēšanā, maksājot administratīvo maksājumu par dalību tajā. Laika gaitā šī summa ir nepārtraukti augusi, no USD 50 par vienu augu šķirni vienā administratīvajā vienībā 1998. gadā līdz USD 100 2005. gadā. Lauksaimnieki ar zemu ienākumu līmeni var tikt atbrīvoti no šiem maksājumiem. 

Papildināta seguma programma (Buy-Up Coverage) ir iespēja, kā lauksaimnieki var palielināt kompensācijas apjomu par gūtiem zaudējumiem. Piemaksājot noteiktu summu pie valdības finansētās CAT polises, lauksaimnieki var palielināt segumu līdz 85% no zaudējumiem (zaudējumu kompensēšanas intensitāte 85% apmērā no apstiprinātajiem līdzšinējiem vidējiem ražas apjomiem un 100% apmērā prognozētā cenas līmeņa). 

Šajā gadījumā lauksaimnieki veic gan administratīvo maksājumu par CAT apdrošināšanu, gan arī daļēji finansē prēmiju, lai palielinātu segumu. Prēmijas apmērs ir atkarīgs no vairākiem faktoriem – reģiona, kultūrauga u.c.

Grupas riska apdrošināšana (Group Risk Plan) paredz garantijas iegādi. Lauksaimnieks iegādājas garantiju, ka gadījumā ja konkrētajā administratīvajā teritorijā vidējā ražība samazināsies zem apdrošināšanas līgumā noteiktā līmeņa, ražotājs saņems maksājumu, neskatoties uz ražības līmeni viņa saimniecībā. 

Papildus iepriekš minētajiem apdrošināšanas variantiem, pastāv arī īpaša Neapdrošināto risku palīdzības programma (Non-insured Assistance Program - NAP). Tā ir paredzēta zaudējumu segšanai tādiem riskiem, kas skar l/s produkciju, ko nevar apdrošināt. NAP piedāvā zaudējumu segšanu līdzīgi kā CAT, bet ievērojot nosacījumu, ka kompensēti tiek zaudējumi, kas ir lielāki par 35% konkrētajā teritorijā, kurā darbojas vismaz 5 attiecīgās nozares ražotāji.

NAP palīdzība tiek piedāvāta lauksaimniekiem bez maksas, bet tiem līdz sezonas sākumam obligāti jāsniedz informāciju par platībām un iepriekšējo gadu ražību.  

2.1.2. Ienākumu apdrošināšana

Papildus apdrošināšanas programmām, kas ir balstītas uz ražības rādītājiem, ASV lauksaimniekiem tiek piedāvātas dažas ienākuma apdrošināšanas iespējas. Ienākuma apdrošināšanas gadījumā galvenā uzmanība tiek veltīta produkcijas cenai attiecīgajā gadā – kompensācijas tiek maksātas, ja ienākumu līmenis ražas vākšanas laikā ir zemāks par apdrošināšanas līgumā noteikto. Par katru produktu lauksaimnieks maksā prēmiju, kas tiek subsidēta no valdības līdzekļiem. Valsts veic arī pārapdrošināšanu. 

Ienākumu aizsardzības programmas tika uzsāktas 1996.-1997. gadā. Tiek piedāvāti 4 -5 veidi, kas paredz gan saimniecības kopējo ienākumu apdrošināšanu (ienākumi no visām lauksaimniecības aktivitātēm), gan ienākumu no viena kultūrauga ražošanas apdrošināšanas, gan kompensācijas piesaistīšanu vidējam reģiona ienākumu līmenim no kādas kultūras audzēšanas. 

2.1.3. Valsts un privātā sektora sadarbība

Ar nolūku īstenot Federālo augu apdrošināšanas programmu 1938. gadā tika izveidota Federālā augu apdrošināšanas korporācija (Federal Crop Insurance Corporation - FCIC). FCIC pilnībā pieder valstij un pašreiz to pārvalda Riska vadības aģentūra (Risk Management Agency – RMA). RMA tika radīta 1996. gadā, lai administrētu lauksaimniecības apdrošināšanas programmas un citus risku vadības un izglītības programmas. RMA regulē un sekmē apdrošināšanas programmu attīstību, izstrādā līgumu nosacījumus, tai skaitā prēmiju lielumus, nodrošina prēmiju subsidēšanu u.c. Savukārt apdrošināšanas programmu pārdošanu, apkalpošanu, parakstīšanu un tml. veic privātas apdrošināšanas kompānijas. 

Apdrošināšanas kompānijas var izstrādāt jaunus apdrošināšanas pakalpojumus, kurus ir jāiesniedz FCIC apstiprināšanai. Bez tam, privātās apdrošināšanas kompānijas var piedāvāt papildus segumu, kas ir pavadošais pakalpojums papildus valsts subsidētai apdrošināšanai. 

Privātām kompānijām, kas saņem atļauju nodarboties ar lauksaimniecības apdrošināšanu, ir jāiesniedz apstiprināšanai FCIC arī kārtējā gada darbības plānu. Tādā veidā FCIC iegūst informāciju par katras kompānijas spējām apmaksāt apdrošinājuma ņēmēju potenciālos zaudējumus, kā arī plānoto parakstīto līgumu sadalījumu pa riska kategorijām, kas ļauj plānot pārapdrošināšanu. Papildus pārapdrošināšanai, FCIC kompensē kompāniju administratīvos, darbības un zaudējumu izdevumus. Šo subsīdiju apmēru nosaka īpaša vienošanās, kas tiek piemērota visām kompānijām, ko pārapdrošina FCIC. 

2.1.4. Prēmijas un prēmiju subsīdijas

Valdība nosaka apdrošināšanas prēmijas ar FCIC/RMA palīdzību. Prēmijas aprēķins katrai kultūrai ir balstīts uz vēsturiskiem datiem par līdz pat 20 gadu periodu. Prēmijas aprēķināšanas pamatprincips nosaka, ka prēmijai vajadzētu būt pietiekamai, lai ar to nomaksātu visas prasības. Tomēr reāli ASV Lauksaimniecības ministrija (USDA) pašlaik pieprasa, lai apdrošināšanas programmu zaudējumu likme nebūtu lielāka par 1.075. Tas nozīmē, ka uz vienu prēmijas dolāru attiecināmās prasības  nepārsniegtu USD 1.075. 

Savukārt prēmiju subsidēšana, ko veic federālā valdība ar mērķi samazināt apdrošināšanas izmaksas lauksaimniekiem, tiek noteikta atkarībā no seguma līmeņa un produkta. Piemēram, prēmiju subsīdiju īpatsvars svārstās no 38% līdz 67%. Subsidēšana ir būtiski samazinājusi lauksaimnieku izmaksas un palielinājusi apdrošināšanas produktu izmantošanu. 

2.2. Kanāda

Kanādā pašreiz darbojas trīs atšķirīgas programmas, kas rada pamatu apdrošināšanai pret ražas un ienākumu riskiem. Tās ir Augu apdrošināšanas programma (Crop Insurance Programme), Ienākumu stabilizācijas programma (Net Income Stabilization Account) un Lauksaimniecības ienākumu palīdzība katastrofu gadījumos (Agriculture Income Disaster Assistance). Kopīgais mērķis šīm programmām ir ienākumu stabilizēšana un drošības tīkla radīšana pret ražošanas un ienākumu riskiem lauksaimniecībā. Papildus, katra province drīkst pilnveidot un papildināt šīs programmas atbilstoši reģiona specifiskajām vajadzībām [1]. 

2.2.1. Augu apdrošināšanas programma

Galvenā šis programmas iezīme ir abu līmeņu valdību (federālās un provinču) un ražotāju iesaistīšanās, dalītas programmas izmaksas, brīvprātīgā līdzdalība, vietējā administrēšana un finansiālā dzīvotspēja ilgākā laika periodā. 

Programma nodrošina ražošanas risku aizsardzību, kompensējot ražas zudumus, kas saistīti ar dabas parādībām (sausums, plūdi, krusa, salnas, mitrums, nekontrolējamās slimības un kaitēkļi). 

Ražas apdrošināšanā zudumu kompensēšana ir pieejama lauksaimniekiem ražības garantijas formā. Tā ir balstīta uz ražotāja iepriekšējo gadu ražošanas vēsturiskajiem datiem. Ja raža krītas zem līgumā fiksētā līmeņa, ražotājs ir tiesīgs pretendēt uz kompensāciju. Vairumā gadījumu maksimālais segums ir 80%, bet zema riska produktiem tas var sasniegt pat 90%. 

Federālā valdība nosaka vispārējos programmas darbības nosacījumus, tomēr vietējā līmenī ir iespējams veikt korekcijas atbilstoši vietējo ražotāju vajadzībām. Provincēs programmu korekcijas tiek veiktas, savstarpēji konsultējoties ražotājiem, federālajai valdībai un vietējai valdībai. Ražošanas apdrošināšana ir pieejama visās provincēs plašam kultūraugu klāstam, tomēr seguma līmenis nav vienāds. Eksistē divi galvenie kritēriji federālās valdības līdzdalībai programmu finansēšanā – 1) prēmiju noteikšanai jānotiek atbilstoši normālai aktuāru praksei un provinču programmām jābūt pašuzturošām; 2) metodēm, pēc kurām nosaka iespējamo kultūraugu ražību, jāatspoguļo reālo ražošanas vēsturi. 

Federālā līdzdalība Augu apdrošināšanas programmā notiek Saimniecību ienākumu aizsardzības likuma ietvaros. Pašreiz federālā valdība un provinces sedz 25% katra no prēmijas izmaksām un 50% no administrācijas izmaksām. 

Papildus prēmiju subsīdijām un līdzdalībai administratīvo izdevumu segšanā, Federālā valdība var nodrošināt arī pārapdrošināšanas funkciju, dalot riskus ar provincēm. Tajā pat laikā provinces var pārapdrošināt riskus arī privātajā sektorā. 

2.2.2. Ienākumu stabilizācijas programma

Ienākumu stabilizācijas programma ir brīvprātīga programma, ko ir izveidojuši ražotāji sadarbībā ar Kanādas federālo valdību un iesaistīto provinču valdības. Programma ir izveidota lai palīdzētu ražotājiem sasniegt ilgtermiņa saimniecību ienākumu stabilitāti katrā saimniecībā. Ražotājiem ir nodrošināta iespēja ik gadu ieguldīt līdzekļus īpašajā kontā, ko papildina arī valdības līdzekļi. Gados, kad ienākumi ir zemāki nekā parasti, ražotājs var izņemt līdzekļus no šī konta. 

Programma ir pieejama visās provincēs. Tajā var piedalīties katra saimniecība, kas aizpilda ienākumu deklarāciju., kā arī kooperatīvi un sabiedriskās organizācijas, ja tie atbilst papildus kritērijiem. 

Pēc būtības, programma palīdz lauksaimniekiem veidot uzkrājumus zemu ienākumu gadiem. Tas tiek panākts, nodrošinot to, ka lauksaimniekiem par katru noguldīto dolāru valsts iemaksā kontā dolāru no savas puses. Pašreiz lauksaimnieki var piedalīties šajā programmā, ieguldot līdz 3% no atbalstāma neto apgrozījuma, saņemot klāt 2% no federālās valdības un 1% no provinces valdības. 

Līdzekļu izņemšana no konta ir pieļaujama pēc viena no diviem principiem (lauksaimnieki paši izvēlas, pēc kura). Stabilizācijas slēdža (Stabilisation Trigger) princips pieļauj līdzekļu izņemšanu no konta, kad attiecīgā gada bruto peļņa ir zemāka par iepriekšējo gadu (līdz 5 gadiem) vidējo līmeni. Bruto peļņu aprēķina, pamatojoties uz apgrozījumu, kuram tiek pieskaitīti ieņēmumi no līgumdarbiem un tehnikas nomas, atskaitot uz šiem ieņēmumiem attiecināmās izmaksas. 

Minimālā ienākuma slēdža (Minimum Income Trigger) princips pieļauj līdzekļu izņemšanu, ja tīrā peļņa no visiem ienākumu avotiem krītas zem 10 000 dolāriem un lauksaimnieka depozīta kopsummas. 

Lauksaimnieks drīkst slēgt kontu jebkurā brīdī, par to rakstiski informējot programmas vadību. Tādā gadījumā ražotājs var izvēlēties izņemt uzreiz visu konta esošo summu vai pa daļām vairāku gadu (līdz 5 gadiem) garumā. Programmā piedalās ap 60% no visiem lauksaimniekiem, kas atbilst atlases kritērijiem. 

2.2.3. Lauksaimniecību ienākumu palīdzība katastrofu gadījumos

Programma ir radīta ar mērķi palīdzēt ražotājiem, kuri ir saskārušies ar būtisku ienākumu samazinājumu, kas izriet no ārpus ražotāja kontroles un esošajās apdrošināšanas programmās neietvertu risku iedarbības. 

Programmas ietvaros uz atbalstu var pretendēt visu juridisko formu lauksaimniecības uzņēmumi un komersanti, kas deklarē ieņēmumus un nomaksātos nodokļus. Ražotājiem nav jāmaksā administratīvo maksu par dalību federālās valdības programmā, bet atsevišķas provinces var paredzēt šādus maksājumus. 

Programmas darbība tiek attiecināta uz visu saimniecības darbību kopumā. Segums tiek balstīts uz bruto peļņas apmēru attiecīgajā gadā. Maksimālais segums nedrīkst pārsniegt 70% no pēdējo triju gadu vidējās bruto peļņas. Ja attiecīgajā gadā bruto peļņa ir negatīva, zaudējumi netiek segti. Federālās valdības līdzdalība programmā ir ierobežota, nepārsniedzot 175000 dolārus vienam lauksaimniekam. Federālo maksājumu apmērs un nosacījumi visās provinces ir identiski, savukārt provinces savus maksājumus veic katra atbilstoši saviem principiem. 

2.3. Japāna

Ņemot vērā, ka Japāna atrodas musonu zonā, lauksaimniecība šajā valstī bieži cieš lielus zaudējumus no taifūniem, plūdiem un temperatūras svārstībām. Valstī nepastāv privātā lauksaimniecības risku apdrošināšana - darbojas tikai valsts apdrošināšana [1]. 

Sistēma sastāv no sešām programmām un iekļauj praktiski visas kultūras un mājlopus, izņemot dārzeņus, putnus un mājputnus:

• rīsu, kviešu un miežu apdrošināšana;

• zīdkopības apdrošināšana;

• ganāmpulku apdrošināšana;

• augļu un augļkoku apdrošināšana;

• laukaugu apdrošināšana;

• siltumnīcu apdrošināšana. 

Rīsu, kviešu, miežu, zīdkopības un ganāmpulku apdrošināšanas programmas tiek piedāvātas visā valstī. Lauksaimnieku līdzdalība pirmās divās programmās ir obligāta, ņemot vērā šo nozaru nozīmību Japānas tautsaimniecībā. Obligāta līdzdalība palīdz izvairīties no nelabvēlīgas izlases problēmas un tādējādi padara stabilāku programmas pastāvēšanu, jo risku ir plašāk sadalīti. 

Savukārt ganāmpulka apdrošināšana sedz gan mājlopu zaudēšanu, gan arī izdevumus, kas saistīti ar slimību apkarošanas pasākumiem. 

Programmām ir trīs līmeņu struktūra. Lauksaimniecības apdrošināšanu municipālajā līmenī organizē Lauksaimniecības savstarpējās palīdzības asociācijas. Ņemot vērā, ka dabas katastrofas parasti nodara postījumus plašā teritorijā, riski nevar būt sadalīti vienas municipalitātes robežās. Tāpēc Federācija (prefektūras līmenis) pārapdrošina asociāciju riskus un to savukārt pārapdrošina centrālā valdība. Bez tam centrālā valdība daļēji subsidē prēmijas un daļēji sedz programmu administratīvas izmaksas. 

Pieredze rāda, ka ne vienmēr piedāvātas programmas pilnībā atbilst lauksaimnieku vajadzībām. Mazu saimniecību īpašnieki, kas lauksaimniecībā gūst tikai daļu no ienākumiem, ir diezgan maz atkarīgi no lauksaimniecības un tādējādi pasargā sevi no lauksaimniecības risku būtiskas ietekmes. Tas izskaidro, kāpēc tie nelabprāt maksā obligāto apdrošināšanu. 

Savukārt lielo saimniecību īpašnieki uzskata, ka prēmijas, ko viņi maksā, neatbilst pilnībā tai riska pakāpei, kādai ir pakļauta viņu ražošanu un ieņēmumi, un ka mazie zemnieki iegūst vairāk no dalības apdrošināšanas sistēmā. 

Rīsu saimniecību ienākumu stabilizācijas programma (Rice Farm Income Stabilisation programme) tika radīta relatīvi nesen un ir paredzēta cenas riska mazināšanai. Ja rīsu cena samazinās zem pēdējo triju gadu vidējā līmeņa, lauksaimnieki saņem 80% no cenu starpības kā kompensāciju. Kompensācijas tiek maksātas no stabilizācijas fonda, ko finansē lauksaimnieki (25%) un valdība (75%). Programmā var piedalīties tikai tās saimniecības, kas izpilda noteiktas prasības. 

2.4. Kopsavilkums

Apskatot ASV, Kanādas un Japānas pieeju lauksaimniecības apdrošināšanai un zaudējumu segšanai, ir redzams, ka šajās valstīs ir gan kopīgas iezīmes, gan arī atšķirības.

ASV un Kanāda piedāvā lauksaimniekiem atbalstu, kas ir piesaistīts ienākumu līmenim. Tā var būt gan apdrošināšana (ASV gadījumā), kad lauksaimnieku ienākumu līmenis no viena kultūrauga ražošanas vai saimniecības ienākumi kopumā krītas zem noteikta līmeņa, vai stabilizēšanas programmas, veicinot uzkrājumu veidošanu, kā tas notiek Kanādā.

Japānā darbojas galvenokārt lauksaimniecības apdrošināšanas programmas, bet tiešā zaudējumu kompensēšana tiek izmantota tikai rīsu audzētājiem. Tomēr kā īpatnību vajadzētu atzīmēt to, ka divās no sešām apdrošināšanas programmām dalība ir obligāta visiem attiecīgo produktu audzētājiem – tātad, šiem produktiem apdrošināšanas tirgu veido valsts regulējumi. 

Kā vēl viens būtisks moments būtu jāatzīmē, ka ASV un Kanādā apdrošināšanas programmu ietvaros, aprēķinot apdrošināšanas prēmijas, par mērķi izvirza prasību un prēmiju līdzsvaru ilgtermiņa. Tātad, prēmijas netiek noteikti politiski, bet gan izmantojot aktuāru metodes, ar nolūku nodrošināt, ka iemaksātas prēmijas nosedz visas potenciālas prasības apdrošinātajā periodā. 

Risku apdrošināšanas un zaudējumu kompensēšanas turpmākai attīstībai Latvijā varētu būt noderīga iepriekš apskatīto triju valstu pieredze sekojošajos jautājumos:

• piedāvājuma daudzveidība – ASV var kalpot par labu piemēru tam, ka lauksaimniekiem piedāvāt viņu interesēm atbilstošo apdrošināšanu;

• institucionālais aspekts – ASV ar lauksaimniecības apdrošināšanas virsvadību nodarbojas Riska vadības aģentūra, kuras darbībā apdrošināšana ir tikai viens no risku vadības elementiem;

• lauksaimnieku iesaistīšana – ASV lauksaimnieki, lai pretendētu uz zaudējumu kompensēšanu, vismaz daļēji finansē sistēmas darbību vai vismaz iepriekš piesaka savu vēlmi piedalīties sistēmā, deklarējot sējumu platības sezonas sākumā; 

• ņemot vērā Latvijas īpatnību – nelielu teritoriju un samērā nelielu saimniecību skaitu, iespējams, varētu būt lietderīgi izvērtēt arī Japānas pieeju, kas paredz obligātu apdrošināšanu dažām programmām. Tas ļautu palielināt apdrošinājuma ņēmēju skaitu un samazināt sistēmisko un morālo risku. 

V Secinājumi un priekšlikumi

1. Secinājumi

Lauksaimniecības risku apdrošināšana ir specifiska ar to, ka ļoti daudzi riski, kas tieši ietekmē ražošanu un līdz ar to arī lauksaimnieku ienākumus, ir saistīti ar neprognozējamo dabas uzvedību. Dabas parādības un no tām tiešos un izrietošos zaudējumus nav iespējams prognozēt, līdz ar ko privātā apdrošināšanas sistēma vairumā gadījumos lauksaimniecībā nedarbojas. 

Apskatīto valstu pieredze lauksaimniecības risku apdrošināšanā un kompensēšanā parāda, ka valstu pieeja šo jautājumu risināšanai ir atšķirīga, sākot ar apdrošināšanas nodošanu privātām apdrošināšanas kompānijām un beidzot ar pilnīgu valsts kontroli par apdrošināšanas tirgu, attīstot obligāto apdrošināšanu, nosakot līgumu nosacījumus, prēmijas u.c. 

Valsts līdzdalība lauksaimniecības apdrošināšanā visvairāk attīstās tajās jomās, kuras ir vismazāk piemērotas privātai apdrošināšanai, bet kuras ir ļoti nozīmīgas lauksaimniekiem. Līdz ar to valsts līdzdalība ir attīstījusies galvenokārt ražošanas risku jomā augkopībā un tikai salīdzinoši nedaudzos gadījumos skar citas nozares vai risku grupas. 

Lauksaimniecības apdrošināšanai ir vairākas priekšrocības gan no lauksaimnieku, gan no valsts puses [1].

Sistēmas priekšrocības valsts skatījumā:

• Valdība var iepriekš paredzēt noteiktu nepieciešamā budžeta apmēru dažādām iespējamajām katastrofām 

• Valdība spēj samazināt kā tās ekonomisko, tā arī politisko līdzdalību

• Atlīdzība ir tieši proporcionāla radītajiem zaudējumiem

Sistēmas priekšrocības lauksaimnieku skatījumā:

• Polises turētājs saņem atlīdzību, kas proporcionāla ciestajiem zaudējumiem

• Atlīdzība tiek izmaksāta salīdzinoši ātri. 

• Lauksaimniekiem ir iespēja izdarīt lielākas investīcijas zemkopībā un būt labāk aizsargātam pret neparedzamajiem laika apstākļiem. Pateicoties sistēmai, uzlabojas zemnieku saimniecību maksātspējas rādītāji. 

Lauksaimniecības risku apdrošināšanai piemīt arī daži trūkumi:

• programmas pārklājums. Pat valstīs, kurās lauksaimniecības apdrošināšana ir attīstījusies visvairāk, tā aptver tikai daļu no visiem lauksaimniekiem. Piemēram, ASV lauksaimniecības apdrošināšana aptver ap 20% no visiem lauksaimniekiem (aptvertas 2/3 no visas laukaugu platības), Spānijā ap 30% no visām saimniecībām (aptverti 30% no augkopības produkcijas ražošanas un 10% no lopkopības produkcijas ražošanas). 

• efektivitāte. Valsts līdzfinansētās lauksaimniecības apdrošināšanas efektivitāte ir jautājums, kas tiek plaši diskutēts. Efektivitātes jautājums skar divus aspektus: 1) programmas efektivitāte pret apdrošināšanas kompāniju ieguvumu (Amerikas pieredze rāda, ka saimniecību ieguvums no dalības apdrošināšanas programmās ir salīdzinoši neliels, bet apdrošināšanas kompāniju peļņa atsevišķiem apdrošināšanas veidiem šo programmu ietvaros pārsniedz 10%); 2) izmaksāto kompensāciju pret to “novadīšanas” izmaksām (Amerikā apdrošināšanas kompāniju apdrošināšanas programmu ietvaros saņemto līdzekļu apmērs ievērojami, dažkārt divas reizes, pārsniedz summas, kas ir izmaksātas lauksaimniekiem).

• tirgus kropļošana. Valstij iejaucoties lauksaimniecības apdrošināšanā, vairumā gadījumos tiek pārkāpti klasiskie apdrošināšanas nosacījumi. Dažkārt tas noved pie situācijas, ka lauksaimnieki turpina ražošanu augsta riska apstākļos, jo valsts to apdrošina. Bet valstij neiejaucoties, ražošana šādos apstākļos drīzāk tiktu pārtraukta.   

Galvenais lauksaimniecības apdrošināšanas trūkums ir tas, ka šis riska vadības instruments ir paredzēts riska pārnešanai no lauksaimnieka uz privāto apdrošinātāju vai valsti. Šis instruments ir radīts cīņai ar sekām, bet nespēj cīnīties ar cēloņiem, kuri potenciāli var radīt zaudējumus. Rezultātā iespējamie zaudējumi nevis tiek novērsti, bet pārdalīti, pie kam kopējie izdevumi var pieaugt. 

Iepriekš minētie lauksaimniecības apdrošināšanas trūkumi ir noveduši pie tā, ka daudzas valstis ir radījušas arī citus riska vadības instrumentus, no kuriem daži, līdzīgi kā apdrošināšana, paredzēti seku novēršanai, iestājoties definētiem riskiem, bet daži ir paredzēti preventīvo pasākumu atbalstīšanai, kas nākotnē ļauj samazināt gan riska varbūtību, gan zaudējumus, tam iestājoties. 

2. Priekšlikumi

Pasaulē nepastāv kāds universāls lauksaimniecības apdrošināšanas modelis, kas būtu piemērots Latvijas apstākļiem un ieviešams bez izmaiņām. Līdz ar to Latvijā būtu jāveido sava lauksaimniecības apdrošināšanas sistēma atbilstoši vietējai specifikai, kuras veidošanā varētu izmantot citu pasaules valstu pieredzi un tajās eksistējošo lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmu atsevišķus elementus. 

Ņemot vērā analizēto pasaules valstu pieredzi lauksaimniecības apdrošināšanas jomā, lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmas attīstības galvenie pamatprincipi varētu būt šādi: 

• piedāvāto apdrošināšanas iespēju daudzveidība un atbilstība lauksaimnieku vajadzībām;

• apdrošināšanas pieejamība, t sk. cenas ziņā, un vienkāršība;

• atbilstības prasību princips – nosacījumu “slieksnis” lauksaimnieka līdzdalībai apdrošināšanas sistēma;

• privāto apdrošināšanas kompāniju iesaistīšana sistēmā, lai veicinātu papildinošo pakalpojumu piedāvājumu;

• izmaksu efektivitāte – valsts līdzekļu izmaksu samērojamība ar ieguvumiem no programmas darbības;

• tirgus kropļošanas minimizēšana – valsts līdzdalība lauksaimniecības apdrošināšanas sistēma nedrīkst kavēt privāto apdrošināšanas kompāniju piedāvājumu attīstību vai radīt labvēlīgus apstākļus pārāk augsta riska uzņēmējdarbībai;

• saskaņotība ar citiem riska vadības instrumentiem – lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmai vajadzētu racionāli papildināt citus pasākumus un instrumentus, kas vērsti uz risku mazināšanu lauksaimniecībā. 

Ņemot vērā, ka lauksaimniecības apdrošināšana ir tikai viens no riska vadības instrumentiem, kas paredzēts salīdzinoši šaurai pielietošanai un nespēj aptvert pilnīgi visus riskus, Latvijas lauksaimniecības ilgtermiņa attīstības kontekstā būtu ieteicams izstrādāt īpašu Risku vadības politiku, kurā iekļautos arī lauksaimniecības apdrošināšana.

Risku vadības politikai lauksaimniecībā vajadzētu balstīties uz sekojošiem pamatprincipiem::

• papildināmība. Risku vadības politikā izmantotiem instrumentiem vajadzētu papildināt vienam otru nevis darboties atrauti vai savstarpēji konkurēt; 

• politiskā skaidrība. Risku vadības pamatnostādnēs ir jābūt skaidri definētiem riskiem un uz tiem attiecināmiem risku vadības instrumentiem, zaudējumus kompensējošiem mehānismiem un finansējuma avotiem;

• aktualitāte. Politikas aptvertiem riskiem un piedāvātiem risinājumiem jāatbilst lauksaimnieku vajadzībām, kas automātiski nozīmē lauksaimnieku iesaistīšanos risku vadības politikas veidošanā un attīstībā; 

• objektivitāte. Visiem valsts politikas pasākumiem jābūt pamatotiem ar nepieciešamo pavadošo informāciju, piemēram, kompensācijas maksājumiem par zaudējumiem sliktu laika apstākļu gadījumā jābūt pamatotiem ar attiecīgu meteoroloģiskiem datiem;

• cilvēku pakāpeniska aptveroša piesaiste sistēmai. Lauksaimnieku dalībai sistēmā jābūt motivētai, nosacījumiem skaidri definētiem, līdz ar to valstij vajadzēs veikt apjomīgus skaidrojošus darbus, kā arī vismaz politikas ieviešanas sākumperiodā padarīt lauksaimnieku dalību risku vadības pasākumos lētu un viegli pieejamu;

• privāti – publiskā partnerība. Politikas ietvaros jānotiek efektīvai sadarbībai starp visām iesaistītām pusēm – lauksaimniekiem, politikas veidotājiem, apdrošināšanas kompānijām u.c., sadarbojoties sistēmas veidošanā un finansēšanā;

• finansēšanas stabilitāte. Risku vadības politikas īstenošanai valsts budžetā ir jābūt paredzētiem līdzekļiem, kas ir pietiekami, lai nodrošinātu valsts līdzdalību plānotos pasākumos. 

 

 

 

 

Izmantotā literatūra un avoti 

1. European Comission, Working Document on Risk Management Tools for EU Agriculture with a special focus on insurance, 2001;

2. OECD, Income Risk management in Agriculture, 2000;

3. Dienas bizness, Žaneta Jaunzeme, Dažas idejas veiksmīgai uzņēmuma attīstībai nākotnē, 02.11.2005;

4. Skees, J.R., Black, J.R. and Barnett, B.J. Designing and rating an area yeild crop insurance contract, American Journal of Agricultural Economics, 1997;

5. Skees, J.R. and Barnett, B.J. Conceptual and practical considerations for sharing catastrphic/systemic risks, 1999;

6. Cutler, D.M. and Zeckhauser, R.J. “Reinsurance for Catastrophes and Cataclysms.” NBER Working Papers 5913, National Bureau of Economic Research, Inc., 1997;

7. European Comission, Community Guidelines for State Aid in the Agriculture Sector, Official Journal 2000;

8. European Comission, Comission Regulation (EC) No 1/2004 on the application of Articles 87 and 88 of the EC Treaty to State aid to small and medium-sized enterprises active in the production, processing and marketing of agricultural products, Official Journal 2004;

9. Burgaz, F.J. “Gestion de risques en matiere de revenu.” Prezentation at the OECD Workshop on Income Risk Management, Paris, 2000;

10. Agroseguro, Spain: The Multiperil Crop Insurance in Figures 2004, Madrid, 2005;

11. European Comission, Comission Decision of 16 December 2003 on the aid scheme implemented by Italy for natural disasters, Official Journal 2004;

12. Lutzke, M., (2005) letter of 31.08.20005 from Federal Ministry of Consumer Protection, Food, 31.08.2005;

13. Asseldonk, M., Meuwissen, M., Huirne, R. “A risk financing model for livestock epidemics in the European Union.” Institute for Risk management in Agriculture (IRMA), Wageningen University, the Netherlands, 2003;

14. Internet resursi, http://www.rma.usda.gov/pubs/rme/fsh_6.html;