Kaspars Ummers, Nataļja Piroženko, Zintis Gaspažiņš

 

Rīga 2005

 

Marsh SIA

 

1. Ievads 5

1.1 Ievads 5

1.2 Pētījuma mērķi 6

1.3 Mērķis un  ierobežojumi 6

1.4 Metodoloģija 7

1.5 Galvenās atziņas. 7

2. Riski un krīzes lauksaimniecībā 9

2.1 Zemkopības nozares pārskats par 2003.gadu 9

2.1.1 ES-25 prognozes 9

2.2. Lauksaimnieku izpratne par riskiem 12

2.3. Risku kategorijas lauksaimniecībā 13

2.3.1. Riski, attiecināmi uz ražošanas faktoriem 13

2.3.2. Produkcijas riski 14

2.3.3. Cenas risks 14

2.3.4. Risku tendences ES 15

2.4. Mājlopu epidēmiju piemēri pēdējos gados 15

2.5 Apkārtējās vides aspekts 16

Noslēgums. 19

3. CAP Reforma / ES prasības 21

3.1 CAP Reforma 21

3.2 ES vadlīnijas par valsts palīdzību agrārajā sektorā 22

3.2.1  Valsts palīdzība zaudējumu kompensēšanā. 22

3.2.2. Valsts palīdzība apdrošināšanas prēmiju subsidēšanā. 22

3.3. Likumdošana attiecībā uz palīdzību maza un vidēja izmēra uzņēmumiem. 23

3.4. Piemēri no ražošanas lopkopībā. 23

Atbalsts 24

Noslēgums. 24

4. Lauksaimniecības apdrošināšana 26

4.1. Galvenie nosacījumi lauksaimniecības apdrošināšanai 26

4.2. Apdrošināšana 28

4.2.1. Apdrošināšanas veidi 28

4.2.2. Nosaukto risku graudaugu apdrošināšana (MPCI) 31

4.3 Pārapdrošināšana 34

4.4 Valdības loma 35

4.4.1 Valdības līdzdalības veidi 36

4.4.2 Publiski – privāta sadarbība zemkopības apdrošināšanas nodrošināšanai 37

4.5 Risku vadība 39

Noslēgums. 40

5. Zemkopības apdrošināšanas modeļi dažādās Eiropas valstīs 42

5.1 Spānija 42

Apdrošināmie objekti un segtie riski 43

Sistēmas priekšrocības valsts skatījumā: 47

Sistēmas priekšrocības zemkopju skatījumā: 47

5.2 Francija 48

5.3 Itālija 52

5.4 Nīderlande 57

5.5 Vācija 59

Nobeigums 62

6. Galvenie secinājumi un ieteikumi 64

7. Praktiski ieteikumi lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmas izveidei Latvijā. 66

Atsauces 70

Interneta resursi 76

 

Apzīmējumi

 

AI putnu gripa (Avian Influenza) 

BSE trakumsērga (Bovine Spongiform Encephalopathy “Mad Cow” Disease)

bn miljardi

CAP Kopējā Agrārā Politika (Common Agricultural Policy of the EU)

CSF Classical Swine Fever

CMO Kopējā tirgus organizācijas (Common Market Organisations)

COM Kopējā agrārā tirgus organizācijas (Common Organization of the Agricultural Markets)

ES Eiropas Savienība

ES-25 Eiropas Savienība pēc paplašināšanās 01.05.2004

EU-10 Jaunās ES dalībvalstis no 01.05.2004

EU-15 ES dalībvalstis pirms paplašināšanās 

Eurostat Eiropa kopienas Statistikas birojs

FMD Mutes un nagu sērga

GAP Laba Agrārā Prakse (Good Agricultural Practices)

HACCP Hazard Analysis and Critical Control Points

ITL Itālija lira

MAFF Lauksaimniecības, zvejsaimniecības un pārtikas ministrija, Lielbritānija

mlj miljons

MPCI Graudkopības ražas nosaukto risku apdrošināšanas programma

OECD Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības Organizācija (Organization for Economic Co-operation and Development)

t tonna 

thsd tūkstotis

WTO Pasaules Tirdzniecības organizācija

 

1. Ievads

1.1 Ievads

Lauksaimniecība ir lielākā atsevišķā ražošanas nozare pasaulē. Ņemot vērā, ka pasaules iedzīvotāju skaits šobrīd ir 6 miljardi un pieaug par 75 miljoniem katru gadu, lauksaimniecības nozīme pasaules ekonomikā ir neapšaubāma, jo tā ir pārtikas, šķiedrvielu un atjaunojamo izejmateriālu avots. 

Visa veida ekonomiskās aktivitātes ietver sevī risku. Šie riski var būt dažāda veida – piemēram, riski, kas saistīti ar ražošanu un produkciju, iepirkuma un pārdošanas cenām, valūtas svārstībām, izmaiņām likumdošanā u.c. Lauksaimniecība tiek uzskatīta par vienu no riskantākajām nozarēm, jo pastāv neelastīgs pieprasījums, īstermiņa piedāvājums dabas katastrofu ietekme.

Globālās lauksaimniecības apdrošināšanas prēmiju apjoms 2002. gadā sasniedza 6.5 miljardus USD, bet tai pat laikā – tikai 20% no visas pasaules lauksaimniecības produkcijas (graudaugi un lopi) bija apdrošināti1 . Visvairāk attīstīts lauksaimniecības apdrošināšanas tirgus ir Ziemeļamerikā, tam par iemeslu ir salīdzinoši lielās valsts subsīdijas apdrošināšanas prēmijām. Lauksaimniecības apdrošināšanas tirgum ir milzīgs izaugsmes potenciāls tajos reģionos, kur šobrīd tas vēl nav tik attīstīts. 

Laikam ejot, lauksaimniecība ir attīstījusies kā sarežģīta un riskanta nozare, kurai nepieciešami atbilstoši apdrošināšanas risinājumi. Piemēram, lopu epidēmijas, tādas kā (CSF),  lopu mutes un nagu sērgu (FMD), var novest pie būtiskiem zaudējumiem valdībām, lauksaimniekiem un citiem lopu produkcijas ķēdes dalībniekiem. 

Lauksaimniecības riski nav tikai lauksaimnieku bažas. Tie ir nozīmīgi sabiedrībai kopumā, jo lauksaimnieku pavirša attieksme pret riskiem var novest pie nepareizas saimniecības līdzekļu sadales, tādejādi veicinot kopējā lauksaimniecības sektora labklājības bremzēšanu.  Piemēram, lauksaimnieki, kas negribīgi uzņemas risku, var kavēties ieviest jaunas tehnoloģijas, kas ļautu uzlabot produktivitāti – jo to ieviešana saistīta ar papildus risku.

Latvijas pievienošanās ES nesusi gan iespējas, gan ierobežojumus pašmāju apdrošināšanas modeļa izstrādē. Ir pieejams atbalsts un palīdzība no ES, bet tai pat laikā jāievēro dažādi ierobežojumi attiecībā uz atbalsta saņemšanu no valsts puses, lai nodrošinātu brīvu tirgu. 

1.2 Pētījuma mērķi

Šī pētījuma mērķis ir identificēt un analizēt lauksaimniecības apdrošināšanas modeļus 5 Eiropas valstīs. Noslēguma secinājumi un ieteikumi tikuši izstrādāti, lai sekmētu Latvijas lauksaimniecības apdrošināšanas modeļa izstrādi.  

 

1.3 Mērķis un  ierobežojumi

Šī darba mērķis ir sniegt Latvijas Valsts Agrārās Ekonomikas Institūtam pārskatu par lauksaimniecības apdrošināšanas modeļiem, kas tiek izmantoti 5 no ES-15 valstīm (Vācijā, Nīderlandē, Itālijā, Spānijā, Francijā). Bez tam darbā atspoguļoti arī svarīgākie risku vadības jautājumi un instrumenti lauksaimniecības nozarei (apdrošināšana ir viens no šādiem instrumentiem), kā arī CAP prasību un ES likumdošanas apskats, jo lai pētītu iespējas izveidot lauksaimniecības apdrošināšanas modeli Latvijā, nepieciešama kopēja situācijas izpratne.  

Galvenie ierobežojošie faktori pētījumam ir sekojoši:

1. Galvenās grūtības bija iegūt datus, ko analizēt. Tam iespējami vairāki skaidrojumi: a) tie ir pieejami tikai attiecīgo valstu valodās, b) ir nedaudzi modeļi, kuru darbībā iesaistīta valsts, tādejādi ir mazāk iniciatīvas informācijas publiskošanai, un līdz arī pieejamība; no otras puses  - ja attiecīgajā modelī iesaistīta valdība, par to bija pieejama noderīga un apjomīga informācija (Spānija), c) apdrošināšanas modeļi ir tikai izveides stadijā (lūdzu skatīt European Commission, 2001), tādejādi ir maz publiski pieejamas informācijas, jo optimālie risinājumi vēl tiek meklēti.  

2. Publiski pieejamas informācijas trūkuma dēļ šis pētījums nevar tikt uzskatīts par pilnīgu, bet tikai par fragmentāru ieskatu. Neskatoties uz to pētījums skaidri atspoguļo pastāvošās tendences, kuras papildus ir pamatotas ar apdrošināšanas un riska vadības teorētiskajiem aspektiem.   

3. Šis pētījums nevar būt par pamatu, lai izdarītu secinājumus par hipotētisku apdrošināšanas modeli Latvijā, jo neietver dažādo situāciju politisko un ekonomisko analīzi. 

Šis pētījums apkopo galvenos lauksaimniecības riskus, CAP un ES likumdošanas aspektus, kā arī galvenās prasības lauksaimniecības apdrošināšanai un galvenos apdrošināšanas veidus.

 

1.4 Metodoloģija

Lai saniegtu pētījuma mērķi, tika izmantota sekojoša metodoloģija:

 

Otrā nodaļā ietverts pārskats par lauksaimniecības sektoru ES un tā galvenajiem riskiem, lopu epidēmiju un vides aspektiem. Šīs nodaļas galvenais mērķis ir parādīt aplūkojamās tēmas aktualitāti un vērst valdības uzmanību uz minētajām problēmām. 

Trešajā nodaļā aprakstīta CAP un galvenās ES prasības attiecībā uz lauksaimniecības apdrošināšanas modeļiem, kā arī galvenie principi, kas jāņem vērā, veidojot šādu modeli. 

Ceturtajā nodaļā tiek analizēti galvenie apdrošināšanas veidi un prasības un valdības loma. Nodaļas beigās dots īss riska vadības instrumentu pārskats, kas var tikt lietoti kā alternatīva apdrošināšanai. 

Piektajā nodaļā analizēti lauksaimniecības apdrošināšanas modeļi Eiropas valstīs – Spānijā, Francijā, Itālijā, Nīderlandē un Vācijā.  

Visi pētījumā izmantotie materiāli tikuši iegūti no Interneta vai arī no Marsh pārstāvjiem citās valstīs. 

 

1.5 Galvenās atziņas. 

ES lauksaimniecības apdrošināšanas tirgū patlaban notiek lielas pārmaiņas. Atbalsta mehānismi, kas aizsargā vietējos lauksaimniekus no globālā tirgus, tiek atcelti un valdība aizvien mazāk iesaistās un piedāvā zaudējumu kompensāciju. Tai pat laikā vietējās apdrošināšanas kompānijas nav spējīgas apmierināt visas lauksaimnieku prasības, jo tām nav atbilstošu produktu. Turklāt – mainīgie laika apstākļi, nesenie liellopu epidēmiju uzliesmojumi kā arī pieaugošās kvalitātes prasības rada papildus risku.  

Šajā pastāvīgām pārmaiņām pakļautajā vidē tradicionālie ES riska vadības instrumenti vairs nespēj apmierināt augošās prasības. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, var secināt, ka vienīgais, ko lauksaimnieki šajā situācijā var darīt, ir ciešā sadarbībā ar valdībām un vietējām apdrošināšanas kompānijām izstrādāt modeli, kurš apmierinātu viņu vajadzības. 

Cenas un produkcijas risks ir nozīmīgs jebkuram lauksaimniecības sektoram. Ņemot vērā daudzus jaunos produkcijas un cenas rika avotus, tirgū visticamāk tiks veidoti sarežģīti apdrošināšanas un pārapdrošināšanas produkti, kas palīdzēs vadīt šos riskus. 

Šim pētījumam ir liela praktiska nozīme Latvijas valsts institūcijām. Eksistējošo lauksaimniecības apdrošināšanas modeļu un ES likumdošanas analīze sniedz klientam vispārēju priekšstatu – izstrādātās rekomendācijas ieskicē jomas turpmākiem pētījumiem. 

 

 

2. Riski un krīzes lauksaimniecībā

 

Lauksaimniecība tiek uzskatīta par vienu no riskantākajām nozarēm, jo pastāv pieprasījuma cenas neelastīgums un piegāžu īstermiņa raksturs, kā arī to pakļautība dabas parādību riskiem. Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc zemkopība ir viena no visvairāk atbalstītajām nozarēm kā Eiropas Savienībā, tā arī citās attīstītajās pasaules valstīs.    Lai gan zemkopība nodrošina tikai 1,7% no Eiropas Savienības kopprodukta un nodarbina 4,2% no ES darbaspēka, tā patērē gandrīz pusi no ES kopējā gada budžeta. 2003.gadā zemkopības atbalstam tika iztērēti €44,3 miljardi. 

2.1 Zemkopības nozares pārskats par 2003.gadu

2003. gads zemkopībā tika iezīmēts ar zemu produktivitāti kā augkopībā, tā arī lopkopībā. Izņēmums bija piens un cūkgaļa.   Rudenī daļēju kompensāciju sniedza zemkopjiem labvēlīgās cenu izmaiņas. Ražošanas faktoru cenas, izņemot enerģiju, bija zemākas, kamēr zemkopības produktu cenās būtisku izmaiņu nebija. Cenu izmaiņas būtiski atšķīrās dažādās valstīs un dažādos sektoros, tomēr cenas cēlās visiem graudaugiem, augļiem, dārzeņiem, vīnam, mājputniem un olām, savukārt kritumu pieredzēja cukurbiešu, kartupeļu, piena un cūkgaļas cenas. Šajos apstākļos zemkopības kopējie ieņēmumi Eiropas Savienībā pieauga pavisam nedaudz – par 0,9%. Vislielāko kritumu piedzīvoja Vācija: -14%, bet lielāko pieaugumu – Lielbritānija: +20%. 

2.1.1 ES-25 prognozes  

Tirgus prognozes galvenajiem zemkopības produktiem ES-25 valstīs tika veidotas, balstoties uz konkrētiem apsvērumiem.  Vērā tiek ņemta makroekonomiskās vides attīstība, pakāpeniska ES ekonomiskā izaugsme un ASV dolāra nostiprināšanās vidējā laika termiņā. Tiek plānots, ka pasaules zemkopības  tirgus uzrādīs pieaugošu tendenci kā pieprasījuma, tā piedāvājuma ziņā. Tirdzniecības politiku regulēs Urugvajas raunda vienošanās, nekādas jaunas daudzpusējas tirdzniecības vienošanās plānotas netiek. Tāpat tiek pieņemts, ka tiks izpildītas visas pastāvošās saistības. 

Vidējā termiņā graudaugu tirgus prognozes ir vidēji pozitīvas, pateicoties CAP reformas ietekmei un augstākam krājumu līmenim kombinācijā ar labvēlīgākiem pasaules tirgus nosacījumiem. Slikto laika apstākļu dēļ, saražotās graudaugu produkcijas apjoms nokritās no 263 miljoniem tonnu 2002.gadā uz 230 miljoniem tonnu 2003.gadā.  Mazāki obligātie krājumi kombinācijā ar labvēlīgiem laika apstākļiem veicināja strauju kāpumu 2004.gadā, kad kopējā graudaugu raža sasniedza 285 miljonus tonnu, no kurām 63 miljoni tonnu bija saražotas jaunajās dalībvalstīs. 2005.gadā produkcijas apjomi varētu nokrist līdz 261 miljonam tonnu, kas saistīts ar atgriešanos pie lielākiem krājumu apjomiem, kā arī vairākās valstīs atceļot saistību starp ražošanas apjomu un tiešajiem maksājumiem.

ES gaļas tirgus sāk atgūties pēc vairākiem ļoti nelabvēlīgiem gadiem, kas saistīti ar BSE jeb liellopu sūkļveida encefalopātijas un mutes un nagu sērgas uzliesmojumiem 2001.gadā, kā arī putnu gripu 2003.gadā.

ES-25 valstīs liellopa un teļa gaļas patēriņa apjomi pēc BSE krīzes atjaunojās diezgan ātri un 2003.gadā pirmo reizi 20 gadu laikā tās pieprasījums pārsniedza piedāvājumu. Šāda tendence kādu laiku varētu saglabāties, ražošanas apjomam līdz 2012.gadam samazinoties līdz 7,6 miljoniem tonnu, līdz ar piena lopu ganāmpulku strukturālu samazināšanos un viena saimniecības maksājuma ieviešanu. Nemainīgais pieprasījums un nepietiekamais vietējā tirgus piedāvājums varētu noturēt liellopa gaļas cenas salīdzinoši augstā līmenī, veicinot arī importu, īpaši no Dienvidamerikas.

Kopējam gaļas patēriņam tiek prognozēts pieaugums no 87,4 kg/cilv. 2004.gadā līdz aptuveni 89 kg 2012.gadā . Cūkgaļa ir vispieprasītākais gaļas veids ES patērētāju vidū – tās tirgus daļa sastāda aptuveni 50%. Tai seko putnu gaļa ar 27% tirgus daļu, kas kopš 1996.gada ir apsteigusi liellopu un teļa gaļas pieprasījumu.

Balstoties uz šīm tirgus prognozēm, ir noteiktas ienākumu prognozes un finansiālās perspektīvas ES valstīm laika periodam no 2005. līdz 2012.gadam. Šīs vidēja termiņa ienākuma prognozes rāda drīzāk pozitīvu attīstību, plānojot 11,7% ienākuma pieaugumu līdz 2012.gadam, rēķinot faktiskajos skaitļos uz vienu darbaspēka vienību. Tomēr šāds vispārējais pieaugums neatspoguļo būtiskās atšķirības starp ES-15 valstīm un jaunajām dalībvalstīm. Ja ES-15 valstīs zemkopības ienākuma pieaugums varētu būt lēnāks (aptuveni 4% 2004. – 2012.gadā), tad straujāks pieaugums tiek prognozēts jaunajās dalībvalstīs, kur tas varētu sasniegt pat 50,4% prognozētajā laika periodā. Ja rēķinātu kopējo pieaugumu salīdzinājumā ar 2003.gadu (t.i. pirms ES paplašināšanās), zemnieku saimniecību ieņēmumi uz vienu darbaspēka vienību jaunajās dalībvalstīs varētu uzrādīt 137% lielu pieaugumu.

 

Mikroekonomisko rādītāju prognozes ES, 2002 - 2012 

 

European Union. Directorate-General for Agriculture (2005). “Prospects for Agricultural Markets and Income 2005 – 2012” (19.lpp.). 

 

Kopumā zemkopības nozares devums iekšzemes kopprodukta apjomam pēdējo gadu laikā ES-15 valstīs samazinās. Līdz ar dažādu zemnieku saimniecību apvienošanos samazinās arī šajā sektorā nodarbinātā darbaspēka daļa (kopš 1990.gada tā ir samazinājusies par aptuveni 40%). Vairāk nekā puse saimniecību ES-15 valstīs ir mazākas par 12 akriem (aptuveni 4,9 hektāri), lielākās ES saimniecības (sākot no 124 akriem jeb aptuveni 50 hektāriem zemes) sastāda tikai 8%.

Zemkopju vecuma sadalījuma analīze parāda, ka lielāko daļu sastāda cilvēki ar vecumu 55 vai vairāk gadi. ES zemkopju vecums tiek uztverts atšķirīgi – vieni to uztver kā problēmu – zemkopībā iesaistās pārāk maz jaunu cilvēku-, savukārt citi to uzskata par priekšrocību, ticot, ka ražošanas pārpalikuma problēma atrisināsies, tirgū nomainoties zemkopju paaudzēm (OECD, 2004). Arvien lielākai zemkopju daļai tas ir nepilna laika darbs. Daudziem no šiem cilvēkiem ir darbs ārpus zemnieku saimniecības, kas mazina viņu atkarību no zemkopības ieņēmumiem (Eurostat dati). Tas parāda, ka zemkopji neuzskata šo nozari par stabilu ienākumu avotu un tādējādi nevelta pietiekami daudz pūles zemkopības attīstīšanai Eiropā.

2.2. Lauksaimnieku izpratne par riskiem

Risku apjoms, ar kādu saskaras lauksaimnieki, ir atkarīgs no konkrētās valsts, reģiona un sektora un laika (MAFF, 2001). Lauksaimnieku izpratne par riskiem mainās atkarībā no tādiem faktoriem kā vecums, saimniecības lielums un pēctecības nodrošinātība, izmaksām, iespējamo kompensāciju avotiem u.c. faktoriem (Barry et al., 1995; Hardaker et. Al., 1997; Harrington et al., 1999). Tālākajā izklāstā ir apkopoti divu empīrisku pētījumu rezultāti par Nīderlandes mājlopu un Lielbritānijas ražotāju attieksmi pret riskiem.

Rezultāti no Nīderlandes rāda, ka Holandes mājlopu audzētāji uztver riskus, kas saistīti ar produkcijas cenu un lopu slimībām kā ļoti svarīgus (Meuwissen et. Al., 2000). Analizējot saimniecību un lauksaimnieku raksturīgās pazīmes attiecībā uz uztveri par risku avotiem, tika konstatēts, ka riska faktors “finansiālā situācija” tika uzskatīts par svarīgāko piensaimnieku vidū, atšķirībā no cūkkopjiem un jauktajiem saimniekiem (varbūt tas var tikt izskaidrots ar to, ka siers ir ļoti svarīga Nīderlandes eksportprece). Turklāt šis riska faktors tika uzsvērts kā svarīgākais starp lauksaimniekiem ar relatīvi zemiem ienākumiem, relatīvi zemu maksātspējas koeficientu, kā arī relatīvi lielām saimniecībām. Tāpat lauksaimnieki, kuri uztver apdrošināšanu kā svarīgu riska menedžmenta stratēģiju, uzskatīja, ka riski, kuri saistīti ar “finansiālo situāciju” ir ļoti būtiski. Ar likumdošanu un ražošanu saistītie riski tika uzskatīti par relatīvi mazsvarīgiem pēc piensaimnieku domām. Abiem risku veidiem bija apgriezta attiecība ar lielo saimniecību ienākumiem: jo mazāki ienākumi, jo šie abi risku veidi - “likumdošana” un “ražošana” - tika uzskatīti par svarīgākiem. 

Pētījums par Lielbritānijas cūkgaļas ražotāju (National Pig Association) attieksmi pret riskiem secināja, ka cenas un tirgus riski (arī valūtas) bija galvenie risku avoti  Lielbritānijas cūkkopības sektorā, kā varēja arī gaidīt, ņemot vērā cūkgaļas tirgus tendences un CAP režīmu attiecībā uz cūkgaļu.

Galvenie secinājumi no šiem diviem pētījumiem ir tādi, ka lauksaimnieki cenšas kontrolēt notikumu / risku iedarbības faktorus (sekundāros faktori), nevis minimizēt primāros faktorus, kas var novest pie cenas vai saimniecības finansiālas nestabilitātes. Tajā pašā laikā lauksaimnieki uztver risku atšķirīgi. Tas nozīmē, ka apdrošināšanas sistēmas panākumi ir atkarīgi no risku uztveres, kura var atšķirties pa valstīm. 

2.3. Risku kategorijas lauksaimniecībā

Daži riskiem jāpievērš lielāka uzmanība kā citiem. Ja potenciālie zaudējumi ir lieli, tad lielāka uzmanība jāpievērš izvēlei starp iespējamām alternatīvām, jo atšķirības starp iespējamiem gala iznākumiem var būt milzīgas. 

Daži no lauksaimnieku riskiem ir kopīgi ar citu nozaru riskiem, tomēr pastāv arī tieši šai nozarei specifiski riski. Svarīgākie riski var tikt klasificēti sekojoši (Baquet et. Al., 1997; Commission of the European Communities, 2005; Green, 2002; Hardaker et. al., 1997; MAAF, 2001; USDA 1999):

2.3.1. Riski, attiecināmi uz ražošanas faktoriem

• Cilvēku vai personāla risks attiecas uz nāvi, slimību vai traumu lauksaimniecības vadītājam vai tā personālam, un kas var būt par iemeslu biznesa pārtraukšanai. ES personāla riski tiek pamatā segti caur sektora vai vispārējām sociālajām aizsardzības sistēmām. Papildus segumi ir iespējami privātās apdrošināšanas tirgū.

• Aktīvu (īpašuma)  riski  tipiski tiek asociēti ar uguni, vētru, zādzību vai citiem iemesliem, kas rada zaudējumus vai bojājumus ēkām, inventāram, dzīvniekiem un citam lauksaimniecības kapitālam. Zaudējumi var tikt segti ar biznesa apdrošināšanu. Par dabas katastrofu radītiem zaudējumiem iespējams saņemt kompensāciju no valsts vai ES fondiem. 

• Finansiālais risks attiecas uz kapitālu kā ražošanas nepieciešamo faktoru. Pieaugošas kapitāla procentu likmes, nelabvēlīgas valūtas kursu izmaiņas vai nepietiekama likviditāte var pakļaut briesmām finansiālo stabilitāti jebkurā uzņēmumā.

• Valūtas risks attiecas uz nacionālās valūtas devalvāciju vai revalvāciju, kas iespaido importa un eksporta pieprasījumu un pašmāju cenas, turklāt valstīm, kuras nav EMU (Lielbritānija, Zviedrija un Dānija un ES-10), tā iespaido CAP atbalsta apmērus un maksājumus, jo tie tiek veikti EUR.

• Atbildības risks ir saistīts ar jebkuru individuālu vai biznesa aktivitāti. Jaunākās tehnoloģijas (ģenētiski modificētie organismi) vai pieaugošās likumdošanas prasības (pārtikas kontroles normas), var izmainīt atbildības risku un iespējamo vajadzību pēc apdrošināšanas vai citiem riska vadības instrumentiem.

2.3.2. Produkcijas riski

Produkcijas riski, kas saistīti ar lauksaimniecības produkciju vai ražu, parasti saistīti ar nelabvēlīgiem laika apstākļiem (sausumu/plūdiem, krusu, temperatūru), kā arī augu un dzīvnieku slimībām vai kaitēkļiem. Mājlopu audzēšana parasti tiek uzskatīta par mazāk pakļautu ražīguma izmaiņām nekā graudkopība, jo daudzos aspektos šī ražošanas vide ir daudz vieglāk kontrolējama. Tomēr sanitārās krīzes (lopu slimības) var novest pie milzīgiem zaudējumiem.

Riski paši par sevi var tikt asociēti ar pozitīvu vai negatīvu rezultātu, bet krīzes situācija vienmēr tiek uztverta kā kaut kas ar negatīvām sekām. Ar krīzi saprotot neparedzētu situāciju, kas apdraud lauksaimniecības ieguldījumu dzīvotspēju,  - gan lokālā līmenī, gan visam sektoram kopumā. Lauksaimniecības krīzes cēloņi var būt:

 Dabas nelaimes: sausums, plūdi, nepietiekams nokrišņu daudzums, sals, krusa, vētras u.c.

 Slimības un kaitēkļi iespaido dzīvnieku un augu veselību vai arī pastāv inficēšanās iespējas barības ķēdē (dioksīni), zaudējumi no pieaugošās dzīvnieku pārvietošanas un globālās tirdzniecības. Šāda veidā krīze var nopietni iedragāt lauksaimniecības tirgu; lauksaimnieki (mājlopu saimniecības) var ciest lielas ekonomiskas grūtības.

 Ekonomiskiem (konjunktūras) faktoriem ir īslaicīgs, bet nozīmīgs efekts uz saimniecību ienākumiem,

 Neparedzami tirgus pieejamības traucējumi – likumdošanas vai starpvalstu attiecību izmaiņu rezultātā.

 

Pretēji ilgtermiņa un bieži paredzamām strukturālām grūtībām, krīzes situāciju raksturo pēkšņa negaidīta šoka situācija ar negatīvām sekām. Tomēr pat īslaicīga krīze var radīt ilgtermiņa grūtības.

2.3.3. Cenas risks

Cenas risks rodas produkcijas cenai krītot un/vai ieguldījumu izmaksām augot pēc tam, kad lēmums par ražojamās produkcijas veidu tiek pieņemts. Lauksaimniecības sektoram specifiskā pieprasījuma neelastība ir par iemeslu pastiprinātām lauksaimniecības patēriņa preču cenu svārstībām. Ņemot vērā faktu, ka preču cenu izmaiņām nav noteiktas tendences, cenu nepastāvīgums bieži tiek lietots kā arguments ienākumu stabilizēšanas pasākumiem lauksaimniecības politikas sektorā. Atvērtajos tirgos cenas starp reģioniem parasti korelē daudz vairāk kā raža.                     

Visi šie risku elementi var iespaidot un iespaido ienākumus – lauksaimniecības politikas noteicošo elementu. Tomēr dažādi  risku aspekti var korelēt tādā, ka ienākumu risks tiek samazināts. Piemēram, maza raža var tikt saistīta ar augstām cenām un otrādi, lai gan tirgus liberalizācija padara šo apstākli nedrošāku. 

Bez tam dažādi riski ir savstarpēji saistīti. Piemēram, valsts nostājas izmaiņas attiecībā uz cenu līmeņa atbalstīšanu ietekmē cenu risku. Līdzīgi, pieaugošie vides ierobežojumi ietekmē ražas risku. Respektīvi, visu kategoriju riski ietekmē lauksaimniecības ienākumus.

2.3.4. Risku tendences ES 

Atsevišķas tendences Eiropas lauksaimniecībā, kas ietekmē ražotāju pakļautību riskiem, var tikt noteiktas ar diezgan lielu precizitāti. (European Commission, 2001). Produkcijas riski visticamāk aizvien pieaugs, pieaugošo produkcijas kvalitātes prasību rezultātā, kā arī dēļ pieaugošajām prasībām attiecībā uz lopu medikamentiem, vai klimata izmaiņu rezultātā. Turklāt, tendences attiecībā pret lauksaimniecības liberalizāciju un CAP tirgus atbalsta samazināšanu, palielina cenas risku. Eiropas lauksaimniecības specializācija visticamāk vēl palielināsies, tādejādi palielinot gan ražotās produkcijas, gan cenas risku. Ņemot vērā visas jaunās tirgus un tehnoloģiju tendences, ir viegli paredzēt, ka ES lauksaimnieku ienākumi kļūs daudz nepastāvīgāki nekā iepriekš.  

2.4. Mājlopu epidēmiju piemēri pēdējos gados

Mājlopu epidēmijas, tādas kā MNS un CTS neizbēgam ietekmē daudzas saimniecības vienlaicīgi (Asseldonk et al, 2003). MNS ir visinfekciozākā slimība šķeltnadžu vidū (liellopi, cūkas, aitas, kazas un savvaļas atgremotāji) un ir ar lielu potenciālu radīt smagus ekonomiskus zaudējumus. Daudzas valstis ir oficiāli brīvas no MNS (bez vakcinācijas), citās valstīs veic profilaktisku vakcināciju, tomēr ir valstis, kurās MNS ir endēmiska jeb aktīva slimība. ES profilaktiskā vakcinācija ir aizliegta kopš 1991.gada. Pēc 1991.gada MNS izcēlās Grieķijā un Itālijā (1993, 1994, 1996) un Lielbritānijā, Īrijā, Francijā un Nīderlandē (2001 – 2002). CTS arī ir ar augstu infekciozitātes risku, kas ir pietiekami augsts, lai radītu draudus mājlopu audzēšanai. CTS pārnēsātāji ir cūkas un savvaļas vepri. Profilaktiskā vakcinācija tika apturēta visās EU dalībvalstīs jau 1990. gados   (Westergaards, 1991). Vakcinācijas trūkums noveda pie ļoti uzņēmīgas cūku populācijas veidošanās(Edwards et al., 2000) Savvaļas mežacūku populācija ir CSF joprojām ir endēmiska Vācijā un Itālijā (Fritzmeier et al., 2000). 1990.gadā lieli CTS uzliesmojumi (vairāk nekā 40 inficētu saimniecību) konstatēti Nīderlandē (1997), Vācijā (1993, 1994, 1995, 1997, 1999, 2000), Beļģijā (1994), Itālijā (1995, 1996, 1997) (Laevens, 1998 and Asseldonk et al., 2003)

Nīderlandē vien zaudējumi no mājlopu epidēmijā laika posmā no 1997 – 2003 sastādīja vairāk kā 4.4 miljardi Eiro (Asseldonk, 2004).

• CTS (1997 – 1998)

o >10 miljoni cūku

o Valsts: 1.4 miljardi Eiro

o Privātais sektors: 0.9 miljardi Eiro

o Sekojošie zaudējumi: 450 miljoni Eiro

• MNS (2001)

o 250000 dzīvnieki

o Nacionālās ekonomikas zaudējumi: 1.4 miljardi Eiro

• Putnu gripa (2003)

o 30 miljoni putnu nokauti

o Zaudējumi: 270 miljoni Eiro

 

Mājlopu epidēmijas var atstāt liela mēroga ekonomiskas sekas ne tikai uz lauksaimniecību, bet arī uz uzņēmumiem produkcijas ķēdē -  kā tiešie zaudējumi, kurus daļēji kompensē valsts; un zaudējumi, kurus sedz paši, ja vien tie nav apdrošināti privāti .

2.5 Apkārtējās vides aspekts

Lauksaimniecības menedžmenta sasniegumi ir lielā mērā atkarīgi no meteoroloģiskajiem  parametriem, kā temperatūra un nokrišņu daudzums, un ārkārtas gadījumu varbūtība, tādu kā krusa, sausums un plūdi. Šie lauksamniecības riski ir būs ar tendenci palielināties reģionos, kuros notiek klimata izmaiņas, piemēram, reģionos, kur ceļas vidējā temperatūra. Citos reģionos apstākļi lauksaimniecībai var pat uzlaboties. Potenciālais efekts no klimata izmaiņām uz ražu un saistītie riski var tikt sadalīti 3 kategorijās:

Klimata izmaiņu iedarbība uz ražu un saistīto riski

1.kārtas iedarbība Izmaiņas meteoroloģiskajos apstākļos (temperatūra, CO2  koncentrācija)

 Raža

2. kārtas iedarbība Klimata izmaiņas  Sala, krusas, sausuma un citu ekstremālu apstākļu intensitāte  Raža

3. kārtas iedarbība Klimata izmaiņas  Augsnes mitrums, nokrišņu daudzums  Nezāles , sēnes, insekti  Raža

Avots: Ortloff, W. (1997). “Climate change and risks for agriculture: management implications for the insurance industry.” Thesis for the EAEME program “European Master in Environmental management”, September 1997 (page 3).

 

Esošā zinātniskā literatūra par iespējamo klimata izmaiņu ietekmi uz lauksaimniecību parāda diezgan lielu neskaidrību. Klimata izmaiņu pētījumi apstrādā pieejamos datus un izstrādā dažādus iespējamos seku scenārijus, lai izpētītu iespējamās ražas un ieguvumus nākotnē.(Ortfoll, 1997). Šie scenāriji ilustrē kas var notikt Eiropas lauksaimniecībā pēc klimata izmaiņām.

 

Potenciālo klimata izmaiņu ietekmes scenāriji attiecībā uz lauksaimniecību un saistītie riski.  

 

Scenārijs Ietekmētie parametri Palielinājums uz 2020 Palielinājums uz  2050

Temperatūras iespaids

-  Bāzes līnija

 

 

 

-  Sliktākais variants

Vidējā temperatūra

Temperatūras nepastāvība

Sala intensitāte

 

Vidējā temperatūra

Temperatūras nepastāvība

Sala intensitāte

0.5 oC

5%

0%

 

1 oC

10%

20%

1oC

10%

0%

 

2.5 oC

30%

30%

Krusa

-  Bāzes līnija

 

-  Sliktākais variants

Krusas intensitāte

 

Krusas intensitāte

5%

 

10%

10%

 

30%

Sausums

- Bāzes līnija 

 

-  Sliktākais variants

Sausuma intensitāte

 

Sausuma intensitāte

10%

 

15%

20%

 

30%

Kaitēkļi/slimības

-  Bāzes līnija

 

-  Sliktākais variants

Zaudējumus radošu notikumu intensitāte 

 

Zaudējumus radošu notikumu intensitāte

10%

 

20%

15%

 

30%

Avots: Ortloff, W. (1997). “Climate change and risks for agriculture: management implications for the insurance industry.” Thesis for the EAEME program “European Master in Environmental management”, September 1997 (page 4).

 

Cits pētījums (Hohl, 2004) apskatīja siltāka klimata ietekmi uz lauksaimniecības produktiem vidējos platuma grādos (šie reģioni tika izvēlēti, jo tajos parasti atrodas lielas lauksaimniecības platības). Galvenās atziņas ir sekojošas : 

 Palielinās CO2 līmenis: augstāka ražā īstermiņā, mazāka evapotranspirācija, vairāk nezāles.

 Temperatūras palielināšanās: lielāks sausums un karstuma viļņi, mazāk sala, lielāks ražas laiks, mazāks nobriešanas laiks.

 Intensīvs nokrišņu cikls: vairāk konvektīvo lietusgāžu un plūdu, ilgāks sausuma periods, vairāk vētras, erozija, mitruma samazināšanās, mazāk ūdens apūdeņošanai.

 Jūras līmeņi paaugstināšanās: sāļā ūdens ietekme.

 Siltas ziemas: labāks attīstības cikls dažādiem insektiem.

Vidējā termiņā zemākas ražas vienos reģionos kompensēs augstāks ražīgums citos reģionos. Ilgtermiņā problēmas saistītas ar lauksaimniecības ražošanas zonu pārbīdīšanos uz augstākiem platuma grādiem. Attīstošās valstis būs vieglāk ievainojamas kā attīstītās valstis (piegāžu, pieprasījuma, cenu noteikšanas, subsīdiju jomā)

Šajā pašā pētījumā Hohls atzīmē ka 2003.gadā ekonomiskie zaudējumi Eiropā pēc sausuma sasniedza 13 miljardus USD. 

 

 

Sausuma un karstuma viļņu iespaids uz 5 ES valstīm

 Avots: Hohl., R. (2004). “Extreme climate events and agricultural insurance.” MICE Workshop, October 2004 (page 5).

 

Klimata izmaiņas atspoguļo riskus, kas jāuztver nopietni. Daudzi  klimatisko izmaiņu pētījumi parāda, ka nākotnē gaidāmas biežākas dabas kataklizmas, kā arī nelabvēlīgāki laika apstākļi (biežāki nokrišņi, krusa, sals, sausums).

Tajā pašā laikā klimata izmaiņu draudi, nepietiekams kapitāls, likviditātes problēmas rada izdevību apdrošināšanas un pārapdrošināšanas kompānijām radīt un piedāvāt progresīvus riska risinājumus.

Noslēgums.

Galvenie secinājumi no šīs nodaļas ir sekojošie:

1) zemkopjiem vairāk rūp sekundārie faktori, kas ietekmē to ienākumu/peļņu, taču primārie faktori, kas to rada, tiek ignorēti. Pētījumi vairākās ES valstīs liecina, ka lielākie riski, kas patiešām varētu radīt katastrofiskas sekas, tiek gandrīz pilnībā ignorēti no zemkopju puses. Priekšlikumi uzlabojumiem varētu būt sekojoši:

a. valdībām vajadzētu nodrošināt vairāk izglītību un apmācību, kas saistīti ar risku lai palielinātu risku apzināšanos un izmainītu attieksmi pret risku mazināšanu un nākotnē potenciāli iespējamajiem zaudējumiem

b. Valdībām un apdrošinātājiem vajadzētu strādāt kopīgi ar zemkopjiem, lai savlaicīgi sagatavotos sagaidāmajām izmaiņām risku raksturā, lai samazinātu iespējamās sekas un atrastu izdevīgākus risinājumus

2) Attiecībā uz klimata izmaiņām un sliktiem laika apstākļiem, tradicionālās apdrošināšanas vietā vai papildus tai valdības var izskatīt “weather derivatives” finanšu instrumentu lietošanu, kas arī ir riska pārnešanas instrumenti un tie nodrošinātu noteiktas iepriekš paredzētas summas izmaksu gadījumā, ja laika apstākļi pārsniegtu iepriekš fiksētu parametru līmeni (Lerner (2004a, 2004b), Marsh (2005); lai atrastu optimālos risinājumus būs nepieciešama matemātiskā modelēšana.

3) Riski ar ko jāsastopas zemkopībā ir ļoti daudz un tiem ir tendence būt ar ļoti nepastāvīgiem; dabas katastrofu un laika apstākļu riski, kas ietekmē produkciju ir tikai daļa no šī vienādojuma, tāpēc visaptveroša pieeja visu risku vadībā var palīdzēt precīzi atrast vietu apdrošināšanai kā riska pārnešanas instrumentam.

 

 

3. CAP Reforma / ES prasības

 

3.1 CAP Reforma

Vispārējā Zemkopības Polise (Common Agricultural Policy – CAP) ir Eiropas Savienības zemkopības subsīdiju sistēma, kas sastāda aptuveni 44% no ES izdevumiem (Wikipedia. The Free Encyclopedia). Šo subsīdiju darbības princips ir minimālās cenas garantēšana ražotājiem, kā arī tiešie subsīdiju maksājumi par izaudzēto ražu. Šādā veidā ES zemkopji iegūst zināmu ekonomisko drošību, nodrošinot noteiktu zemkopības produktu daudzuma saražošanu. Sistēmas reformas šobrīd ir ieviešanas stadijā, ieskaitot pakāpenisku pāreju laika posmā no 2005-2012 no subsīdijām, kas atbalsta graudaugu ražu uz subsīdijām, kas saistītas ar zemes apsaimniekošanu. Precīza shēmas ieviešana atšķiras dažādās ES dalībvalstīs. 

Kopš 1960- tajiem gadiem CAP ir noteikusi visas prasības, nosacījumus un atbalsta mehānismus visu ES dalībvalstu zemkopībai. Ar dažādu instrumentu palīdzību CAP ir nodrošinājusi ES zemkopjus ar viņu produktu pamatcenu un aizsargājusi tos no ārējās konkurences. Tomēr pēdējās desmitgades laikā CAP sistēma ir kļuvusi finansiāli un politiski nepārliecinoša. Kritiķi atpazīst tādas problēmas kā ilgo laika patēriņu, kas saistīts ar kompensācijas maksājumu saņemšanu, privāto apdrošināšanas risinājumu neizmantošanu, zemnieku kavēšanos ieviest risku vadības procedūras, kā arī zemkopības sektora strukturālos trūkumus, ko izraisa CAP uz ražošanu balstītās subsīdijas. Šīs problēmas savienojumā ar spiedienu no ES un arī ārējiem avotiem (tādiem kā Pasaules Tirdzniecības Organizācija, pasaules tirgi un konkurējošās valstis) ir likušas CAP ieviest reformas, kas pavājina ES pozīcijas globālajā tirgū un attiecībā pret jauniem konkurentiem. Šobrīd CAP atbalsta mehānismi paliek spēkā. Tomēr šo aizsargmehānismu atcelšana padarīs Eiropas zemkopjus pilnīgi neaizsargātus pret pasaules tirgus izmaiņām, tehnoloģijas attīstību, apjomu ierobežojumiem un likumdošanas izmaiņām. 

ES valdības nopietni apdomāja ar CAP ieviešanu saistītos izdevumus (OECD, 2004). Tika panākta vienošanās, ka laika posmā no 2007. līdz 2013.gadam CAP izdevumu “griesti” 25 valstu vienota tirgus organizācijām celsies ne vairāk kā par 1% gadā salīdzinājumā pret 2006.gada līmeni. Sasniedzot “griestu līmeni”, tiks iedarbināts zināms finansiālās disciplīnas mehānisms tiešo maksājumu līmeņa samazināšanai.

3.2 ES vadlīnijas par valsts palīdzību agrārajā sektorā

Saskaņā ar CAP un EC Treaty sekojošais dokuments “Community Guidelines For State Aid in the Agriculture sector (2000/C/28/02) (European Commission, 2000) nodrošina sekojošās galvenās iespējas un ierobežojumus attiecībā uz dalībvalsts palīdzību lauksaimniecības ražotājiem.

 

3.2.1  Valsts palīdzība zaudējumu kompensēšanā.

Šis dokuments pārskaita tos notikumus, kuri var tikt klasificēti kā dabas katastrofas (zemestrīces, lavīnas, zemes noslīdējumi, plūdi, un tml), ārkārtas notikumi (karš, iekšējās nekārtības, streiki – ar pibildi par to apjomu) un nelabvēlīgi laika apstākļi (sals, krusa, ledus, lietus, sausums.)

EK atļauj sniegt palīdzību 100% apmērā zaudējumu kompensēšanai, kas radušies no dabas katastrofām un ārkārtas notikumiem. Dzīvnieku vai augu slimības normāli netiek uzskatītas kā dabas katastrofas vai ārkārtas notikumi.

Zaudējumi no nelabvēlīgiem laika apstākļiem var tikt kompensēti 100% apmērā , ja zaudējumu līmenis sasniedz vismaz 20% no normālas produkcijas līmeņa sliktu apsākļu teritorijās, bet vismaz 30% visās pārējās teritorijās. Palīdzība lai tiktu galā ar dzīvnieku vai augu slimībām var tikt akceptēta tikai daļa no slimību preventīvo pasākumu, kontroles vai iznīcināšanas pasākumiem. Kompensācija par zaudējumiem, kas radušies var tikt nodrošināta līdz iznīcināto graudaugu, nogalināto dzīvnieku normālai vērtībai, iekļaujot saprātīgi kompensāciju par peļņas zaudējumu.

3.2.2. Valsts palīdzība apdrošināšanas prēmiju subsidēšanā.

EK atļauj sniegt palīdzību 80% apmērā no apdrošināšanas prēmijām attiecībā uz zaudējumiem, ko rada dabas katastrofas un ārkārtas notikumi, vai arī attiecībā uz nelabvēlīgiem laika apstākļiem, ja tie pārsniedz augstāk minētos sliekšņus. Ja apdrošināšana ir paredzēta arī citiem gadījumiem (ieskaitot kompensāciju par dzīvnieku un putnu slimībām) tad palīdzības apjoms ir ierobežots ar 50% no apdrošināšanas prēmijas.

EL pieļauj arī citus palīdzības veidus saistībā ar apdrošināšanu pret dabas katastrofām un ārkārtas notikumiem, sevišķi ja valsts iesaistās pārapdrošināšanas shēmu atbalstīšanā, katru gadījumu atsevišķi pārbaudot un sniedzot attiecīgu akceptu. 

 

3.3. Likumdošana attiecībā uz palīdzību maza un vidēja izmēra uzņēmumiem. 

Tā kā attiecībā uz maza un vidēja izmēra uzņēmumiem attiecas īpaša likumdošana (EC No 70/2001), tad Komisijas regula Nr 1/2004 no 2003. gada 23. decembra attiecībā uz EC Treaty 87 un 88 punkta pielietošanu par valsts palīdzību šāda veida uzņēmumiem, kas iesaistīti agrārās produkcijas ražošanā apstrādē, marketingā nosaka valsts palīdzības apjomu īpaši.

Palīdzības apjoms ir harmonizēts ar EK vadlīnijām - “Community Guidelines For State Aid in the Agriculture sector (2000/C/28/02).   

 

3.4. Piemēri no ražošanas lopkopībā.

1) Kontroles mehānisma piemērs var tikt minēta lopkopībā. Dalībvalstīm ir jāpiemēro ES direktīvās atrunātie kontroles mehānismi gadījumā, ja iestājas tā saukto A saraksta slimību uzliesmojums. Šādi pasākumi no vienas puses palielina riska apjomu, tādējādi padarot sarežģītāku apdrošināšanas iegūšanu (piemēram, piespiedu nogalināšanā). Bet no otras puses samazina risku globāli.

2) Tiešo zaudējumu kompensēšana; Eiropas Savienības veterinārais budžets atmaksā 5% no piespiedu nokaušanas (preemptive slaugter – angl.) izdevumiem, 70% no dzīvnieku nokaušanas slimības ierobežošanai (welfare slaughter – angl.) un 50% no administratīvajiem izdevumiem (Padomes Direktīva 90/424/EEC; Ministry of Agriculture, Nature Management and Fisheries, 1998). Pārējās, ne ES kompensētās, tiešo zaudējumu daļas finansēšana ir atšķirīga dažādās ES dalībvalstīs. Tabulā atspoguļotas pašreizējās finansēšanas shēmas parādot atkarību no tā vai primārais sektors piedalās zaudējumu segšanā, maksājot nodevas (Asseldonk, 2003).

 

 

Tiešie lopkopības zaudējumi un sektora atbalsts

 

Valsts Atbalsts

Austrija +

Beļģija +

Dānija -

Francija -

Grieķija +

Īrija -

Itālija -

Lielbritānija +/-

Luksemburga -

Nīderlande +

Portugāle -

Somija -

Spānija -

Vācija +

Zviedrija -

Piezīme: -: nav nodevu sistēmas (angl. - levy), +: ir nodevu sistēma vai obligāta apdrošināšanas shēma

Avots: Asseldonk, M., Meuwissen, M., Huirne, R. (2003). “A risk financing model for livestock epidemics in the European Union”. Institute for Risk management in Agriculture (IRMA), Wageningen University, Nīderlande (6.lpp.).

 

3) Izrietošos zaudējumus rada uzņēmējdarbības pārtraukums, tukšas ēkas, norobežotās zonas, ārkārtas vakcinācijas, kā arī cenu izmaiņas. Šie zaudējumi, ja vien nav individuāli apdrošināti, gandrīz vienmēr jāsedz pašiem zemkopjiem (un citiem ražošanas ķēdes dalībniekiem). 

 

Noslēgums.

Ņemot vērā, ka CAP reforma pašlaik tiek reformēta liberalizācijas virzienā, zemkopjiem nākotnē būs mazāk iespēju izmantot CAP aizsardzību, tāpēc apdrošināšanas programmām vajadzētu ieņemt aizvien nozīmīgāku vietu zaudējumu segšanā.

ES dalībvalstis lielā mērā var kompensēt zaudējumus lauksaimniecībā, kas radušies no dabas katastrofām, ārkārtas notikumiem vai nelabvēlīgiem laika apstākļiem gan izmantojot prēmiju subsidēšanu, gan arī zaudējumu atlīdzināšanu. Zemkopji nedrīkst saņemt vairāk par reāli ciestajiem zaudējumiem, tāpēc dalībvalstij ir jāizlemj par atbalsta veidu – vai nu tas notiek caur atbalstu apdrošināšanā vai arī tiešā veidā atlīdzinot zaudējumus. Abām pieejām ir plusi un mīnusi.

Tiešo maksājumu trūkumi pret apdrošināšanas ir sekojoši:

• Tiešie maksājumi ir pieejami tikai tad, ja iestājas nopietnas katastrofas

• Tiešajiem maksājumiem vienalga ir nepieciešami līdzekļi no kura veikt kompensāciju izmaksu

• Laika posms no zaudējumu rašanās līdz kompensācijas saņemšanai ir garš

• Šī pieeja nerada zemkopju risku apzināšanos.

Apdrošināšanas trūkumi pret tiešajiem maksājumiem ir, ka caur to var subsidēt tikai 50% - 80% no apdrošināšanas prēmijām, kamēr tiešie maksājumi zaudējumu segšanai var sasniegt 100%.

Šie faktori liecina par to, ka ir pamats nopietni apsvērt apdrošināšanas sistēmas izveidi ar valsts atbalstu.

 

 

4. Lauksaimniecības apdrošināšana

 

Graudaugu / ražas apdrošināšana ir izplatītākais lauksaimniecības apdrošināšanas veids , globālo prēmiju kopskaits 2003.gadā sasniedza 5 miljardus USD. Graudaugu apdrošināšana visizplatītākā ir Ziemeļamerikā un Rietumeiropā, kamēr svarīgas lauksaimniecības ražošanas platības Austrumeiropā, Āzijā un Dienvidamerikā, Āfrikā ir maz apdrošinātas. Šīs arī ir potenciālās izaugsmes teritorijas apdrošināšanas un pārapdrošināšanas industrijai.

 

4.1. Galvenie nosacījumi lauksaimniecības apdrošināšanai

 

Lai risks tiktu apdrošināts, ir jāizpildās diviem nosacījumiem: nevēlamo “asimetriskās informācijas” faktoru vadīšana un “sistēmisko risku” seku pārvarēšana. Šos divus apstākļus izskaidro sekojošie materiāli (Bokma-Bakker et al, 1999; European Commission, 2001; Harrington et al, 1999; MAFF, 2001; Skees at al, 1997; Skees et al 1999).

 

 

Asimetriskā informācija

 

Asimetriskā informācija ir saistīta ar problēmu, ka apdrošinājuma ņēmējam un apdrošināšanas kompānijai nav vienāda informācija par iespējamo zaudējumu iestāšanos varbūtību. Tai ir divas dimensijas:

 

Nelabvēlīga selekcija  - notiek, ja tie apdrošinājuma ņēmēji, kuriem ir lielāks risks apdrošināšanu pērk vairāk – un apdrošinātāji par to nav informēti. Parasti apdrošināšanas kompānijas pret šādu nelabvēlīgu selekciju cīnās, prasot apdrošinājuma ņēmējam izpaust jebkādus faktorus, kas norāda uz paaugstinātu risku. Balstoties uz šo informāciju apdrošināšanas prēmijas tiek diferencētas atbilstoši riska apmēram.

 

Morālais risks: Attiecībā uz apdrošināšanu morālais risks ir indivīdu uzvedības maiņa pēc apdrošināšanas seguma iegādes, kas var novest pie zaudējuma iestāšanās varbūtības pieauguma. 

 

Tomēr pastāv aizvien pieaugošas iespējas cīnīties ar šiem faktoriem gan nelabvēlīgo selekciju, gan morālo risku. Piemēram, apdrošinātāji var saskaņot riska parakstīšanas kritērijus ar to objektīvajiem kritērijiem, kas ieviesti citās risku vadības svērās, piemēram HACCP (Hazard Analysis and Critical Control Points), GAP (Good Agricultural Practice), un tā sauktajos “dzīvnieku drošības indeksos”.

 

Sistēmiskais risks

 

Atšķirībā no tādiem riskiem kā zādzības risks un uguns risks, sistēmiskie riski ir savstarpēji saistīti: - daudz cilvēku cieš zaudējumus vienlaicīgi. Sistēmisko risku iestāšanās rezultātā daudzi cilvēki var pieprasīt atlīdzību vienlaicīgi, kas var novest pie situācijas, kad iemaksātā kopējā prēmija nav pietiekama, lai kompensētu esošos zaudējumus, kas savukārt var novest pie apdrošinātāju maksātnespējas. Sistēmisko risku piemēri ir cenas risks un valūtas risks. Visi ražotāji cieš no cenu pazemināšanās vienlaicīgi. Veidi, kādā apdrošinātāji var uzņemties sistēmiskos riskus, ir izmanot pārapdrošināšanu, ģeogrāfisko diversifikāciju un kapitāla tirgus izmantošanu. Daļēji sistēmiskie riski ietver sausumu, plūdus u.c.

 

Vēl viena problēma, kas saistīta ar sistēmiskajiem riskiem, it īpaši tādiem, kuru iestāšanās varbūtība ir zema (kā plūdi un sausums), ir cilvēku izziņas spēju robežas attiecībā uz zemas varbūtības, katastrofisku risku iestāšanās varbūtību. Tā iemesla dēļ cilvēku vēlme maksāt par apdrošināšanas segumu šādiem katastrofiskiem gadījumiem rada mazāku prēmiju daudzumu kā nepieciešams šāda veida apdrošināšanai. 

 

 

Tādejādi, riski ir apdrošināmi, ja izpildās sekojoši pamatnosacījumi:(Skees, 1997; Skees et al, 1999):

• Simetriskā informācija. Apdrošinātājam un apdrošināšanas ņēmējam ir vienāda informācija attiecībā uz riska varbūtības sadalījumu (riska iestāšanās varbūtību) Tā parasti nav galvenā problēma – galvenās grūtības ir ar morālo risku un nelabvēlīgu selekciju. Tādejādi, apdrošināšanas risinājumi ir dzīvotspējīgi un par samērojamu cenu tikai ar nosacījumu, ka šīs problēmas var tikt adekvāti risinātas. 

• Neatkarīgie riski. Risku iestāšanās raksturam dažādiem apdrošinājuma ņēmējiem jānotiek neatkarīgiem. Ja riski ir sistēmiski (atkarīgi), jālieto speciāli līdzekļi, lai padarītu apdrošināšanas risinājumu dzīvotspējīgu.

• Liels skaits riskam pakļauto vienību. “Lielo skaitļu likums” ļauj samērā precīzi paredzēt vidējo nākotnes zaudējumu iestāšanās varbūtību. 

• Aprēķināma zaudējuma iestāšanās varbūtība. Lai noteiktu prēmijas likmes, apdrošināšanas kompānijai jāvar aprēķināt gan vidējais negadījumu iestāšanās biežums, gan to iestāšanās apmērs. Zemas varbūtības riskiem ar lieliem potenciāliem zaudējumiem ir samērā sarežģīti noteikt prēmijas likmi. 

• Ir jāspēj noteikt zaudējuma iestāšanās faktu, kā arī aprēķināt tā apmēru.

• Potenciāliem apdrošinājuma ņēmējiem iespējamie zaudējumi jāuztver kā nozīmīgi, citādi tie uzņemsies risku paši un apdrošināšanu neveiks. Tai pat laikā apdrošināšanas prēmijām jābūt ekonomiski pamatotām un tādām, ko var atļauties apmaksāt. 

Visām lauksaimniecības apdrošināšanā iesaistītajām  pusēm vajadzētu turpināt darbu pie risinājumu radīšanas minētajām problēmām. 

4.2. Apdrošināšana

Daudz lauksaimniecības riski tiek uzskatīti par riskiem „uz robežas”, tādiem, kuri nav ne atkarīgi (sistēmiski), ne neatkarīgi, piemēram, cenas un ražas riski. Lauksaimniecības apdrošināšanas risinājumiem sevī arī jāiekļauj nosacījumi, kas ļauj novērst asimetriskas informācijas problēmu. 

 

4.2.1. Apdrošināšanas veidi

No šiem apsvērumiem var identificēt šādus apdrošināšanas veidus (European Commission, 2001; Meuwissen et al, 1999a):

 

Ražas apdrošināšana galvenokārt iespējama graudkopībā. Lopkopības produktiem parasti ir ražīguma noteikšanas grūtības tā iemesla dēļ, ka produkcija saražota ļoti ātri (piens) vai ļoti lēni un tāpēc, ka šeit nav skaidra, objektīva ražas novākšanas laika (kas palielina morālā riska iespējamību). Kaut gan, arī ne visiem graudaugiem ir noteikts ražas novākšanas laiks. Siltumnīcās audzētiem graudaugiem ir ļoti sarežģīta apdrošināšana (Meuwissen et al, 1999a).

Raža parasti tie apdrošināta pret nosauktiem (zināmiem) riskiem kā krusa, kas ļauj aprēķināt zaudējumu iespējamību, bāzējot to uz statistikas datiem. Apdrošināšana var tik bāzēta un individuālo ražu vai teritorijas ražu. Pirmajā gadījumā apdrošināšanas atlīdzība tiek maksāta gadījumos, ja zaudējumi noslīd zem iepriekš noteikta individuālās ražas līmeņa, kamēr otrajā gadījumā lauksaimnieks saņems atlīdzību tikai tādā gadījumā, ja kopējā raža teritorijā ir mazāka par kādu iepriekš definētu lielumu.  (European Commission, 2001). Ja ražas apdrošināšana ir bāzēta uz teritoriju, tad ir mazākas problēmas ar nevēlamo selekciju un morālo risku. Taču šī apdrošināšana būs pievilcīga tikai tad, ja ražība dažādajās vietās labi korelēs. Pretējā gadījumā riska samazināšanas pakāpe individuālam lauksaimniekam nebūs pietiekoša, lai dalību padarītu pievilcīgu. Ja tiek apdrošinātas individuālās ražas, tad ir jārod risinājumi, lai tiktu galā ar asimetriskās informācijas problēmām.

Ražas apdrošināšanas pieejamība var būt par iemeslu resursu pārnešanai uz produktiem, kuriem ražas apdrošināšana ir pieejama - kā sekas var tikt gaidīta produkcijas līmeņa celšanās un tirgus cenas spiediena palielinājums.

Katastrofu zaudējumi dabas nelaimju un slimību rezultātā rada specifiskas problēmas apdrošināšanai. Dabas nelaimju riski noteiktā reģionā ļoti stipri korelē starp šī reģiona lauksaimniekiem un tie iestājas ar zemu varbūtību uz lieliem zaudējumiem. Ir vairāki iemesli, kāpēc ir grūti piemērot apdrošināšanas produktus, lai nosegtu šādus riskus. (Skees, 1997):

• Riska sistēmiskais raksturs. Ja pārapdrošināšana vai valsts garantijas nav pieejamas, riska raksturs nosaka apdrošināšanas kompānijai noteikt lielākas prēmijas (kas var novest pie tā, ka produkts lauksaimniekiem nav pieejams) un veidot kapitāla rezerves.

• Nepietiekami statistikas dati, lai izrēķinātu notikumu biežumam atbilstošas prēmijas likmes. 

• Apdrošināšanas izspiešana no valdību puses, nodrošinot ad-hoc katastrofu kompensācijas, kas nonāvē apdrošināšanas produktu attīstību.

Līdzīgi kā dabas nelaimēm, arī epidēmijām ir sistēmisks raksturs un dati par slimību uzliesmojumiem ir reta parādība (European Commission, 2001).  Dzīvnieku sērgu gadījumā, pretēji dabas katastrofām, lauksaimnieki var ietekmēt zaudējumu apmēru, pieņemot attiecīgos drošības mērus. Turklāt valsts līdzdalība ir svarīga gan likumdošanas veidošanā, gan tiešo zaudējumu kompensēšanā, sedzot tiešās izmaksas no dzīvnieku sērgām (beigto dzīvnieku vērtību).

Tā kā valsts parasti kompensē tiešos zaudējumus, zaudējumi, kuriem būtu jābūt segtiem, ir biznesa pārtraukšana (tukšas ēkas), piegādes problēmas (pārvietošanas ierobežojumu dēļ) un re-populācija  (Meuwissen et al, 1999a; Meuwissen, 2000).

Apdrošināšanas produktu eksistence pret epidēmiskām saslimšanām ir atkarīga no tādu datu pieejamības, kas kalpo par pamatu, lai varētu adekvāti apēķināt prēmiju apjomus, kā arī no valsts garantiju apjoma un pārapdrošinātāju kapacitātes.

Cenas apdrošināšana ir iespējama tikai tiem produktiem, kuru cenas dati ir pieejami. Lai izvairītos no morālā riska un nevēlamas selekcijas, zaudējumu izvērtējumam jābūt bāzētam uz cenām, kuras nevar tikt ietekmētas no lauksaimnieku puses (nākotnes cena, tirgus cena). Galvenais šķērslis cenu apdrošināšanai ir augsta cenu korelācija, kas saistīta ar sistēmisko risku. Parasti tas, vai cenas apdrošināšana ir pieejama vai nav ir atkarīgs no tā vai ir pieeja „futures” un „options” tirgiem, kā arī no tā, vai pieejama pietiekama pārapdrošināšanas kapacitāte. 

Ja zaudējumi, kam par iemeslu ir kvalitātes pazemināšanās, tiek izslēgti no seguma, cenas apdrošināšana sniedz mazāku aizsardzību. No otras puses, kvalitātes zuduma iekļaušana segumā var radīt morālā riska problēmas, jo kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no vadības lēmumiem. 

Ienākumu apdrošināšana ir kombinēta ar cenas un ražas apdrošināšanu (European Commission, 2001). Tai ir potenciāli lielākas priekšrocības nekā katrai atsevišķi, jo negatīva iznākuma risks  ir mazāks (zema raža var tikt kompensēta ar augstām cenām (un otrādi)).

Ienākumu apdrošināšana var tikt ieviesta uz atsevišķu produkcijas veidu bāzes vai arī attiecībā uz produkcijas portfeli. Pēdējais varētu būt lētāks lauksaimniekiem, jo zemi ienākumi viena uzņēmuma var tikt kompensēti ar lielākiem no cita (ja ienākumi nekorelē pozitīvi).

Lai kā, šāda apdrošināšana var tikt piemērota tikai tad, ja skaidri zināma korelācija starp dažādām precēm. Lai piedāvātu ienākumu apdrošināšanu, apdrošināšanas kompānijai jāvar noteikt saistītais varbūtību sadalījums cenas un ražas riskiem un atrast risinājumus, lai izvairītos no morālā riska un nevēlamās selekcijas problēmām. Bez tam, nepieciešama objektīvu datu pieejamība par cenu un ražas līmeņiem. 

Peļņas apdrošināšana ir potenciāli vispiemērotākā lauksaimniekiem, jo tā pasargā lauksaimnieku no zaudējumiem daudz tiešāk. Tā var tikt balstīta, piemēram, uz tīro saimniecības ienākumu no strādniekiem (saimniecības ienākumi mīnus mainīgās izmaksas, nodokļi, amortizācija, nomas maksa, procentu maksājumi un atalgojums)(Meuwissen, 2000) 

Lai nu kā, apdrošināšanas kompānijām šis apdrošināšanas veids izvirza virkni problēmu saistībā ar morālo risku un nevēlamo selekciju (European Commission, 2001). Potenciālie zaudējumi ir atkarīgi ne tikai no negadījumiem, bet arī no tā kā lauksaimnieki vada savu biznesu. Turklāt lauksaimnieki var viegli manipulēt ar zināmiem elementiem, ietekmējot savus ienākumus (strādnieku kompensācijas u.c.). Šie divi faktori sarežģī noteikt precīzu prēmijas apjomu.

4.2.2. Nosaukto risku graudaugu apdrošināšana (MPCI)

 

Iespējams šobrīd vissarežģītākā no lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmām, kuras ir darbībā, ir MPCI, ko pielieto ASV. MPCI ir federāli atbalstīta un privāti iegūstama graudkopības apdrošināšanas sistēma, kas ļauj ražas neveiksmes un cenas nepietiekamības risku pārnest no lauksaimniekiem uz apdrošinātājiem ar papildus seguma iespējām. (Ortloff, 1997). MPCI produkti piedāvā plašu segumu graudu ražai ar ļoti nedaudziem izņēmumiem un parasti ar salīdzinoši augstiem pašriskiem,  variējot starp 15% un 50% no apdrošināto graudu vērtības.

Bankas ļoti bieži nodrošina lauksaimniecības aizdevumus caur graudu apdrošināšanu un pieprasa lauksaimniekiem aizsargāt nākotnes ražu ar MPCI polisi, ja aizdevums ticis piešķirts izdevumu ražas iegūšanai segšanai. 

Kopš 1985.gada MPCI strauji attīstījās ASV, Kanādā, Spānijā, Portugālē un Izraēlā. Galvenais iemesls bija valsts subsīdiju pieaugums . 2003.gadā MPCI prēmijas visā pasaulē sasniedza aptuveni 4 miljardus USD, kas sastāda aptuveni 5% no visas pasaules lauksaimniecības apdrošināšanas programmām.

Visaptverošā graudu apdrošināšana, kas tiek piedāvāta ar MPCI polisi, ir labs risku vadības instruments lauksaimniekiem, ar kura palīdzību tie var vadīt ražas riskus atklāto audzēto sējumu industrijā. Tomēr tajā pašā laikā apdrošinātājam ir jāsaskaras ar dažām nopietnām riska parakstīšanas problēmām saistībā MPCI:

• Asimetriskā informācija

• Nevēlamā selekcija

• Morālais risks

• Satu pieejamība

Ražas apdrošināšanas produktu attīstība – lai arī ļoti nepieciešama investīciju piesaistei lauksaimniecības sektoram – bieži tiek ierobežota saistībā ar neatkarīgas, uzticamas riska informācijas trūkumu. 

 

Risku parakstīšanas izmaksas. MPCI produktu parakstīšana ir ļoti dārga, jo ir ļoti dārgi radīt reģionam specifisku riska informāciju, radīt infrastruktūru ilgstošai un plašai riska informācijas izvērtēšanai  kā arī specifisku procedūru ieviešanai zaudējumu izvērtēšanai un atlīdzināšanai. 

Lai samazinātu augstās administratīvās izmaksas un prēmiju izmaksas MPCI produktiem, graudkopības apdrošināšanas risinājumiem jābūt bāzētiem uz indeksiem (ražu, nokrišņiem, laika apstākļu riskiem u.c.)

Izveidot caurspīdīgus, nepārprotamus indeksus, kas saistīti ar gaidāmo ražu un bāzēti uz ilgtermiņa datiem no neatkarīgām organizācijām, ir svarīgākā lieta jebkurā graudu apdrošināšanas sistēmā.

 

 

ASV MPCI: Vai modelis ES?

Tā kā MPCI produkts ir pierādījis savu dzīvotspēju ASV tirgū, būtu vērts izvērtēt līdzīgas sistēmas nepieciešamību ES. Primārais jautājums ir saistīts ar to, vai katrai ES valstij būtu atsevišķi jāveido šāda programma vai arī jācenšas ieviest risinājums starpvalstu līmenī. Otrs jautājums – vai ES ir tā institūcija, kurai tas būtu jāveic.

Ņemot vērā atšķirīgos lauksaimniecības, klimata, ekonomiskos un politiskos apstākļus ES valstu vidū, vienotas shēmas ieviešana ar standarta nosacījumiem visam reģionam nešķiet reāla. Daudz ticamāka šķiet iespēja tādai institūcijai kā ES ieviest pamatnostādnes un standartus, balstoties uz kuriem katra valsts atsevišķi varētu veidot savu lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmu ar tai specifiskām iezīmēm. Šajās valstu shēmās valsts varētu nodrošināt pārapdrošināšanu un uzraudzību, ļaujot privātām apdrošināšanas kompānijām piedāvāt lauksaimniecības apdrošināšanu. 

 

Dažādi MPCI Sistēmas finansējuma modeļi

 

Avots: Ortloff, W. (1997). “Climate change and risks for agriculture: management implications for the insurance industry.” Thesis for the EAEME program “European Master in Environmental management”, September 1997 (page 6).

 

Šajā shēmā apdrošinātāji izvērtē lauku saimniecības pēc konkrētiem kritērijiem (piemēram, konkrētās saimniecības produktivitātes dinamiku) un atbilstoši nosaka katrai saimniecībai piemērotu finansējuma avotu.Dažādiem riska līmeņiem atbilstošās finansējuma sistēmas ļauj apdrošinātājiem ņemt vērā specifiskas riska iezīmes. Jo lielāks risks, jo lielāka valsts līdzdalība. Viens no iespējamiem šīs sistēmas trūkumiem ir tāds, ka valsts varētu nebūt gatava piedalīties programmā sākotnējos apmēros, ja notiek būtiskas izmaiņas klimatiskajos apstākļos. 

Citi aspekti, kas jāņem vērā, veidojot Eiropas MPCI shēmu, ietver papildus vērtēšanas shēmas izveidi (bezzaudējumu bonusi, papildus prēmijas par zaudējumiem), kas ļautu definēt seguma limitu procentos no vidējā ražīguma. Kā arī – nepieciešams izveidot apdrošināšanas monitoringa shēmu, kas ļautu cīnīties ar negodīgiem apdrošinājuma ņēmējiem. Bez tam, tiešās kompensācijas par katastrofu nodarītajiem postījumiem nedrīkst pārklāties ar apdrošināšanas shēmām. 

4.3 Pārapdrošināšana

 

Pārapdrošināšana nozīmē daļēju vai pilnīgu riska nodošanu citam apdrošinātājam.  Kompānija, kas nodod risku, tiek saukta par "cedējošo apdrošinātāju"; kompānija, kurai risks tiek nodots, tiek saukta par “pārapdrošinātāju”. 

Pārapdrošināšana ļauj apdrošinātājiem samazināt riska apjomu. Ja apdrošināšanas kompānija darbojas un paraksta risku kādā konkrētā reģionā, tad gadījumā, ja šajā reģionā notiek katastrofa, kas ietekmē visu reģiona infrastruktūru, apdrošināšanas kompānijas rezerves var tikt izsmeltas. Bez pārapdrošināšanas apdrošinātājiem būtu jānosaka ļoti augstas prēmiju likmes, lai spētu nodrošināt rezerves pietiekamā līmenī.

 

Pārapdrošināšanas shēmas (European Commission, 2001):

 Proporcionālā pārapdrošināšana. Apdrošinātājs un pārapdrošinātājs dala risku un prēmijas. Pārapdrošinātājs uzņemas iepriekš atrunātu, fiksētu daļu (%) no riska, ko parakstījis tiešais apdrošinātājs. Šis daudzums nosaka attiecīgi riska un prēmiju sadalījumu starp abiem apdrošinātājiem .

 Neproporcionālā pārapdrošināšana

 „Excess of loss”: pārapdrošinātājs sedz noteiktu zaudējumu daļu no viena negadījuma virs iepriekš atrunāta pašriska līmeņa. 

 „Stop-loss”: pārapdrošinātājs sedz noteiktu daļu no gada kopējiem zaudējumiem virs iepriekš atrunāta pašriska līmeņa. 

Apdrošināšanas sektoram pārapdrošināšana ir viens no šķēršļiem lauksaimniecības apdrošināšanas produktu izveidei, jo pārapdrošināšanas tirgus kapacitāte ir ierobežota. Tādejādi, kopapdrošināšanas izveide ir risinājums, lai nodotu, sadalītu risku. Kopapdrošināšanu izveido apdrošinātāji, lai kopīgi apdrošinātu noteiktus riskus. (European Commission, 2001; Commission of the European Communities, 2005). Bez tam, lai apdrošināšanas kompānija būtu finansiāli dzīvotspējīga, tā nedrīkst uzņemties tikai viena veida riskus. Arī šo problēmu var atrisināt ar kopapdrošināšanas izveidošanu.  Parasti pārapdrošinātāji cenšas dažādot savu risku portfeli, iekļaujot tajā dažādu veidu un reģionu riskus, tādejādi samazinot varbūtību ciest lielus finansiālos zaudējumus viena negadījuma rezultātā. 

Riski, kurus parasti paraksta šāda kopapdrošināšana ietver:

 Jaunus, nezināmus riskus;

 Katastrofiskus riskus;

 Riskus ar zemu iestāšanās varbūtību – kopējo zaudējumu novērtēšana konkrētam laika periodam nav iespējama (nestrādā lielo skaitļu likums);

 Riskus, kurus var segt, tikai ar atbilstošu “know-how”.

Kopapdrošināšanas priekšrocības ir sekojošas:

 Apvienojoties, kopapdrošināšanas biedri var sasniegt maksimālu kapacitāti – riski var tikt sadalīti daudz plašāk. Jo plašāk riski var tikt sadalīti, jo zemākas attiecīgi pārapdrošināšanas cenas. 

 Kopapdrošināšana nodrošina optimālu aizsardzību (kopējas datu bāzes – informācija par apdrošinājuma ņēmēju uzticamību, solidaritātes nosacījumi, un tml);

 Ātra informācijas apmaiņa;

 Apjomu ekenomija.

Eksistē divas kopapdrošināšanas kategorijas:

 Kopapdrošināšana starp apdrošinātājiem.  

 Kopapsrošināšana starp pārapdrošinātājiem: grupa apdrošinātāju (parasti iekļaujot arī pārapdrošinātājus) darbojas kā pārapdrošinātājs, kas sedz daļu no biedru riskiem.

Kapacitāte, kādu apdrošinātājs pievieno kopapdrošināšanai, nosaka kompānijai pienākošos prēmijas daļu kā arī līdzdalību zaudējumu atlīdzināšanā. 

4.4 Valdības loma

 

Galvenais mērķis valdības līdzdalībai zemkopības risku vadībā varētu būt vēlme palīdzēt samazināt zemkopju atkarību no dažādiem riskiem (ar diversifikācijas, sanitāro un fitosanitāro pasākumu, kā arī ar cenu „drošības tīklu” palīdzību) vai riska iestāšanās gadījumā palīdzēt zemkopjiem segt jau radušos zaudējumus. 

4.4.1 Valdības līdzdalības veidi

 

Valdības līdzdalībai zemkopības risku vadībā var būt četri pamatveidi: 

1. Likumdošanas prasības ar mērķi samazināt riskus (piemēram, sanitārās un fitosanitārās normas) vai risku vadības instrumentu ieviešana. Piemēram, daudzas katastrofas (epidēmijas) varētu tikt novērstas (vai, gluži pretēji, veicinātas) ar valdības politikas (vai tās neesamības) palīdzību. Valdības daļēja finansiālā atbildība par zaudējumiem var mudināt to ieviest atbilstošus risku vadības pasākumus (Cutler et al, 1997).

2. Tirgus attīstības sekmēšana. Ar risku vadības instrumentu palīdzību valdības var palīdzēt radīt veiksmīgai tirgus attīstībai nepieciešamos nosacījumus. Piemēram, tās var sniegt zemkopjiem informāciju un organizēt apmācības par riskiem un iespējām tos vadīt. 

3. Risku vadības instrumentu izmaksu samazināšana. Gadījumā, ja paši zemkopji apdrošināšanu atļauties nespēj, pamatotas varētu būt šādas valsts subsīdijas. Ir iespējamas subsīdijas apdrošināšanas un arī pārapdrošināšanas prēmijām. Var tikt piemērotas arī pagaidu subsīdijas, lai veicinātu tirgus risinājumu attīstību.

4. Valdības var arī pašas nodrošināt risku segumu. Piemēram, ar kompensācijām palīdzot segt katastrofā radītus zaudējumus, kopīgu apdrošināšanu un pārapdrošināšanu vai arī ar īpaša „drošības tīkla” palīdzību. Šāda pieeja varētu būt pamatota gadījumā, ja privātais apdrošināšanas tirgus nespēj zemkopjiem sniegt visu nepieciešamo aizsardzību. 

 

Palīdzība katastrofu gadījumā. Šādas kompensācijas tiek izmaksātas ar mērķi palīdzēt zemkopjiem segt zaudējumus neapdrošinātu katastrofu gadījumā (European Commission, 2001). Ekonomikas literatūrā bieži minēts pretarguments šāda veida palīdzībai ir saistīts ar riska apzināšanos. Ja zemkopis apzinās to, ka viņš var rēķināties ar valsts palīdzību katastrofas gadījumā, samazinās iespēja, ka, pieņemot lēmumus, tiks ņemti vērā arī iesaistītie riski. Vēl vairāk, kompensācijas var samazināt zemkopju individuālos centienus riskus samazināt. 

Cita veida kritika nāk no pašu zemkopju puses un ir saistīta ar ilgo laika termiņu, kas paiet no katastrofas iestāšanās brīža līdz kompensācijas saņemšanai. Dažkārt šīs problēmas risināšanai apdrošināšanas industrija tiek izmantota kā sabiedriskās naudas kanāls, tā kā šādi kompensāciju iespējams saņemt ātrāk (pateicoties apdrošināšanas kompāniju infrastruktūrai un pieredzei). 

Eiropas Savienībā kompensācijas izmaksas parasti sedz pašas dalībvalstis. Taču ir nepieciešams ES apstiprinājums, lai samazinātu ražotāju konkurences kropļošanu dažādās dalībvalstīs (sk. Šī darba 3. nodaļu).  

„Drošības tīkls”. Būtībā drošības tīkls ir instruments, kas zemniekiem ļauj izlīdzināt ienākumus ilgākā laika periodā vai iemaksāt naudu kontā labāka ienākuma gados un izņemt naudu mazāk veiksmīgos gados (European Commission, 2001; MAFF, 2001). Drošības tīkli var būt kā privāti, tā arī sabiedriski instrumenti. Piemēram, daudzās valstīs finansiāli atbalstīti drošības tīkli pastāv apdrošināšanas veidā.

4.4.2 Publiski – privāta sadarbība zemkopības apdrošināšanas nodrošināšanai

 

Valdībām vajadzētu subsidēt apdrošināšanas prēmijas, administratīvās izmaksas un/vai pārapdrošināšanu (MAFF, 2001). Izvēloties sadarbības formu, vajadzētu ņemt vērā sekojošo:

 Līgumiem nevajadzētu būt pārāk komplicētiem. Līgumu pārlieka sarežģīšana rada iespēju pašlabuma meklēšanai no apdrošinātāju, kā arī no citām iesaistītajām pusēm.

 Apdrošinātājiem ir nepieciešams minimizēt morālo risku. Tas var izpausties tā ka, piemēram, apdrošinātāji nespēj pareizi parakstīt risku. 

Pirmajā punktā minētais risks var tikt samazināts, skaidri formulējot valdības lomu, kā arī izmaksu/risku novērtēšanā izmantojot “caurspīdīgus” parametrus (piemēram, apdrošinātājiem un valdībām vajadzētu būt pieejamam vienādam informācijas līmenim). Pārapdrošināšanā, kur kontrakti ir balstīti uz objektīvi noteiktiem rādītājiem (piemēram raža teritorijā, vai nokrišņu daudzums) šāda publiski – privāta sadarbība prasībām atbilst vislabāk. Morlālais risks var tikt samazināts, valdībām pārapdrošinot tikai daļu no apdrošinātajiem riskiem. 

 

Pastāv divi šādas publiski – privātas sadarbības veidi:

 valdība var piekrist pārapdrošināt kaut kādu daļu no apdrošināšanas kompāniju riska bez maksas;

 valdība var piedāvāt pārapdrošināšanas segumu par pilnu komerciālu samaksu.

 

Pastāv vairāki argumenti par labu šādas pārapdrošināšanas nodrošināšanai bez maksas (Asseldonk, 2004; Barnett, 1999; Cutler et al, 1997; Hazell, 1992; Hennessey et al, 1997; MAFF, 2001):

 Valdības jau nodrošina kompensācijas izmaksas katastrofu (piemēram, plūdu) gadījumā. Atbalsts caur pārapdrošināšanas nodrošināšanu šķiet efektīvāks, jo katastrofu kompensāciju izmaksa ir ļoti neparedzama un bieži vien rodas jautājums – kam vajadzētu šo kompensāciju saņemt. Katastrofu kompensāciju izmaksu sistēma prasa arī vērā ņemamus administratīvos izdevumus. Nodrošinot pārapdrošināšanu, var tikt izmantota apdrošināšanas kompāniju pieredze un kapacitāte cīņā ar apdrošināšanas morālajiem riskiem un lielu atlīdzības pieprasījumu skaitu.

 Valdības jau nodrošina maksājumus zemkopjiem (piemēram, caur cenu atbalstu). Atbalsts caur pārapdrošināšanu šķiet efektīvāks, jo šādā veidā maksājumi tiek izdarīti tikai tad, ja zemkopja ienākumi ir zemi, bet marginālais derīgums – augsts. 

 Cilvēkiem parasti ir grūti novērtēt katastrofu iestāšanās varbūtību vai ietekmi. Tieši šāda neadekvāta novērtējuma dēļ summa, ko viņi ir gatavi maksāt par apdrošināšanu, var būt mazāka par patieso apdrošināšanas prēmiju, ko prasa apdrošinātājs. Šo starpību varētu segt saprātīgas pārapdrošināšanas subsīdijas. 

 Valdības finansiālās līdzatbildības psiholoģiskais efekts var palīdzēt uzlabot risku situāciju: daudzas katastrofas (piemēram, zaudējumi no plūdiem) var tikt novērstas (vai veicinātas) ar valdības politikas (vai tās neesamības) palīdzību. Valdības finansiālā ieinteresētība var sekmēt atbilstošu risku vadības pasākumu ieviešanu. 

 Valdības finansiālā ieinteresētība var arī samazināt politisko spiedienu katastrofu kompensāciju izmaksām.

 

Tāpat ir vairāki argumenti par labu pārapdrošināšanas nodrošināšanai par pilnu samaksu (Asseldonk, 2004; Cutler et al, 1997; Lewis et al, 1996; MAFF, 2001; Priest, 1996; Skees, 1999).

 

 Potenciāli valdības var piedāvāt pārapdrošināšanu uz ekonomiski izdevīgākiem nosacījumiem nekā privātie pārapdrošinātāji (pieņemot, ka privātais sektors spēj nodrošināt nepieciešamo kapacitāti). Būtiskas priekšrocības valdībai rada to ievērojamā kredītspēja un unikālās varas pozīcijas kā lielākajai sociālajai institūcijai valstī. Šīs priekšrocības ļauj diversificēt atlīdzības uz laika ass un nosegt plašu risku spektru. 

 Ja par riska aizsardzību jāmaksā pašiem zemkopjiem, apdrošināšanas shēma ir patiess risku vadības instruments nevis ienākumus veicinošs faktors no valdības puses. 

Šajā stadijā ir grūti novērtēt vislabāko valdības lomu Latvijas situācijā. Apdrošināšanas modeļa izveidē būtu jāņem vērā visi augstāk minētie faktori, kas atbilstu Latvijas tirgus ekonomiski politiskajai situācijai.

  

4.5 Risku vadība

 

Risku vadīšanas veids un apjoms ir atkarīgs no tādiem faktoriem kā zemkopju uztveres, nepatikas pakāpe pret risku, izmaksām, riska apjomam, tā korelācijas ar citiem riskiem, iespējamās kompensācijas avotiem, kā arī zemkopju ienākumiem un bagātības.

Galvenās risku vadības stratēģijas un instrumenti ir apkopoti sekojoši (European Commission, 2001):

 

• Risku stratēģijas saimniecībā attiecas uz saimniecības vadīšanu, piemēram, izvēloties produkciju ar zemu risku, īsu produkcijas ciklu, uzturot pietiekošu likviditāti un diversificējot produktus. Vairākos pētījumos ir konstatēts, ka zemkopji Eiropā nepiemēro diversifikācijas stratēģiju. Laika posmā no 1975 līdz 1997. gadam nespecializējošo saimniecību skaits samazinājās no 32-17%.

• Risku dalīšanas stratēģijas ietver marketinga un ražošanas līgumu slēgšanu, vertikālo integrāciju, ierobežojot risku “future” tirgos, savstarpējos zaudējumu segšanas fondos un apdrošināšanā.

• Diversifikācija palielinot ienākumu daļu no avotiem, kas atrodas ārpus zemkopības. Eurostat dati liecina, ka šī stratēģija Eiropas lauksaimniecības sektorā tiek izmantota bieži. 

 

Ideālajā situācijā tirgū būtu jābūt pieejamiem plašam riska vadības instrumentu klāstam. Svarīgākie no šiem ir “future” un apdrošināšanas instrumenti:

 

• “future” instrumenti palīdz samzaināt īstermiņa cenas risku un tajā pašā laikā palielina tās caurspīdīgumu. ES “futures” tiek pirktas un pārdotas piecās biržās un to apjomi ir salīdzinoši zemi. Šo risinājumu attīstība tika traucēta no CAP veicinātās cenu stabilitātes programmas puses. Ņemot vērā, ka cenu nepastāvīgums Eiropas tirgos varētu palielināties – līdz ar tirdzniecības liberalizāciju, nosacījumi ”future” tirgus attīstībai varētu uzlaboties.

• Produkcijas risku var nosegt ar apdrošināšanu, ja riski starp saimniecībām korelē maz un ja starp zemkopjiem un apdrošinātājiem nav informācijas asimetrijas problēmas. Labs piemērs ir krusa. Savstarpējie zaudējumu kompensācijas fondi ir apdrošināšanas speciālgadījums. Tie pieder pašiem fonda dalībniekiem un sedz zaudējumus dalībniekiem vai nu izmantojot naudu, kas jau atrodas fondā, vai arī piesaistot papildus līdzekļus no dalībniekiem.  

Noslēgums.

 

Tirgus atbalsts, tiešie maksājumi, diversifikācija CAP kontekstā būtiski ietekmē zemkopju riskus, pat ja galvenais zemkopja mērķis ir ienākuma stabilizācija, nevis risku samazināšana. Sevišķi –cenas atbalsta programmas, kas būtiski ietekmē cenas riskus. ES pasākumi tiek īpaši paredzēti ražošanas risku vadībai, ieskaitot sanitāro un fito-sanitāro pasākumu veikšanai, tāpat arī katastrofu kompensāciju, apdrošināšanas prēmiju subsidēšanu, nosakot to ES vadlīnijās. 

Perspektīvā Eiropā tiek uzdots jautājumos, vai ES vajadzētu saglabāt pašreizējo lomu risku vadībā, vai arī darīt vairāk. Šis jautājums būtu jāmēģina atbildēt CAP reformas kontekstā. Vajadzētu arī pieminēt, ka specifiski risku vadības pasākumi ne vienmēr var aizvietot ienākumu atbalsta politiku. Risku vadības mērķis ir nevis ienākumu atbalsts bet gan tā svārstību samazināšana. Risku vadības instrumenti nevar mainīt ilgtermiņa ienākumu svārstību tendences.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

5. Zemkopības apdrošināšanas modeļi dažādās Eiropas valstīs

 

Apdrošināšanas modeļi lauksaimniecībā nav unikāli. Galvenās atšķirības pastāv segumā, kā arī publiskā sektora līdzdalības līmeņos. Piemēram (Eiropas Komisija, 2001):

 Grieķijā pastāv būtībā valstiska sistēma. Valdība caur valstij piederošajām apdrošināšanas kompānijām ievāc obligātos maksājumus, administrē šo programmu un nodrošina zaudējumu segšanu. Līdz ar to privātā sektora loma šajā sistēmā ir ierobežota.

 Spānijā un Portugālē ir “publiski – privātas sadarbības” sistēma, kur valsts spēlē galveno lomu, nodrošinot kā prēmiju subsidēšanu, tā arī pārapdrošināšanu. Sistēmā ir iesaistīts arī privātais apdrošināšanas sektors, kas rūpējas par programmas administrēšanu un piedalās riska daļas segšanā.

 Itālijā, Francijā, Austrijā un Vācijā  pastāvošās sistēmas atrodas pārsvarā privātā sektora pārvaldībā. Šajās četrās valstīs pastāv būtiskas atšķirības attiecībā uz apdrošināšanas prēmiju subsidēšanu. Kamēr Vācija nepiedāvā nekādas prēmiju subsīdijas, Itālija subsidē ievērojamu zemkopības apdrošināšanas prēmiju daļu.

Ņemot vērā grūtības saņemt atbilstošu vērtīgu informāciju par dažādās Eiropas valstīs esošajiem zemkopības apdrošināšanas modeļiem, zemāk sniegtā analīze nav uzskatāma par pilnīgu un pietiekamu lēmuma pieņemšanai. Tāpat šāda analīze nevar būt pilnīga bez valsts ekonomiskās un politiskās situācijas analīzes , tā kā lēmums par piemērotāko zemkopības apdrošināšanas sistēmu ir ļoti atkarīgs no šiem diviem faktoriem. 

Šajā nodaļā ir atspoguļoti galvenie apdrošināšanas parametri, lai sniegtu salīdzināmu lauksaimniecības apdrošināšanas modeļu analīzi. 

 

5.1 Spānija

 

Spānijai ir bagāta pieredze zemkopības apdrošināšanā. Laika posmā no 1920.-tajiem līdz 1970.-tajiem gadiem tika testētas dažādas sistēmas ar atšķirīgu valsts līdzdalības līmeni. Tomēr dažādo sistēmu sekmes nebija iepriecinošas un lauksaimnieku dalības līmenis – visai zems. Pašreizējā sistēma ir balstīta uz šo pieredzi. Tā tika izveidota 1978.gadā un vēl joprojām turpina attīstīties (Burgaz, 2000; Agroseguro, 1999; Stoppa, 2000; Forteza, 1999).

Spānijas zemkopības apdrošināšanas sistēmā netiek izdalīti riski, kas ir apdrošināmi privātajā sektorā, no riskiem, kuru apdrošināšanā vajadzētu iesaistīties valstij dēļ tirgus nespējas. Visi apdrošināmie zemkopības riski tiek segti, izmantojot privāto sektoru, savukārt valsts nodrošina visa veida apdrošināšanas polišu subsidēšanu. Tiek piedāvātas trīs veidu polises:

 Polises tikai viena atsevišķa riska segšanai (izņēmuma kārtā);

 Polises vairāku risku segšanai;

 Polises visu to risku segšanai, kas atrodas ārpus zemkopju kontroles (“visu risku polises”).

Lielākā daļu polišu ir vairāku risku segšanai. Parasti šīs vairāku risku polises sedz ne tikai klimatiskos riskus, bet arī tādus kā, piemēram, uguns riski (Eiropas Komisija, 2001). Sākot no 2000.gada tiek piedāvāts jauns polises veids dažādu graudaugu aizsardzībai no visāda veida klimatisko risku radītajiem zaudējumiem. 

Apdrošināmie objekti un segtie riski

 

1999.gadā zemkopji varēja izvēlēties starp 58 dažādiem polišu veidiem. Visi graudaugi var tikt aizsargāti vismaz no pašiem svarīgākajiem riskiem.  Trīs no šiem 58 veidiem sedz lopkopības produktus, bet pieci – jūrniecības produktus.

 

Objekti Seguma veids Riski

Graudaugi salna, krusa, plūdi, uguns, lietusgāzes, sausums, karsts vai pārlieku spēcīgs vējš

Mežsaimniecības produkti

Lopkopības produkti Slimības, negadījumi, epidēmijas, nonāvēšana.

Jūrniecības produkti

 

 

 

 

Apdrošināšanas seguma veidi Spānijā

Polises veids

Parametrs Nosauktie riski Integrētie riski Raža

Apdrošinātie riski: Tiek īpaši definēti  un uzskaitīti apdrošināšanas polisē Nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi (vairāku nedefinētu risku segums) Nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi

Apdrošināšana atlīdzina: Noteiktu procentu no zaudējuma apjoma

Starpība starp paredzamo garantēto ražas apjomu un reālo ražas apjomu Starpība starp garantēto ražas apjomu un reālo ražas apjomu

Ražas definēšana: Definē brīvi Ir fiksēta katrai teritorijai un šķirnei Definē individuāli (pamatojoties uz vēsturiskajiem datiem)

Prēmiju noteikšana: Ir fiksēta katrai teritorijai un šķirnei Ir fiksēta katrai teritorijai un šķirnei Tiek noteikta individuāli

Zaudējumu novērtējums: Attiecībā uz katru cietušo zemesgabalu Vidēji attiecībā uz visiem zemesgabaliem izņemot krusu un uguni attiecībā uz katru cietušo zemesgabalu Vidēji attiecībā uz visiem zemesgabaliem izņemot krusu un uguni attiecībā uz katru cietušo zemesgabalu

Avots: Marsh iekšējie resursi.

Iesaistītās puses

Polises var tikt izsniegtas kā individuāliem zemkopjiem, tā arī zemkopju grupām (kooperatīviem, profesionālām organizācijām utt.).  

Dalība šajā sistēmā ir brīvprātīga::

 Zemkopjiem – pieprasot apdrošināšanas polisi;

 Apdrošinātājiem – pievienojoties AGROSEGURO.

Pušu sadarbība

Spānijas zemkopības apdrošināšanas sistēmā netiek izdalīti riski, kas ir apdrošināmi privātajā sektorā, no riskiem, kuru apdrošināšanā vajadzētu iesaistīties valstij dēļ tirgus nespējas. Visi apdrošināmie zemkopības riski tiek segti, izmantojot privāto sektoru.

Sistēma ir balstīta uz komplicētu sadarbību starp privāto un publisko sektoru (Eiropas Komisija, 2001). Galvenais privāto apdrošinātāju uzdevums ir nodrošināt programmas administrēšanu un piedalīties riska daļas segšanā (sk. attēlu 5.1):

 ENESA (Entidad Estatal de Seguros Agrarios) ir Zemkopības ministrijai piesaistīta organizācija. Tās prezidents ir minētās ministrijas apakš-sekretārs, un tās direktoru ieceļ Zemkopības Ministrs. Šajā organizācijā ir pārstāvētas visas sistēmas iesaistītās puses. Tās uzdevumi ietver ikgadējā zemkopības apdrošināšanas plāna izstrādi, kurā atspoguļota sistēmas tehniskā puse (subsīdiju līmenis, apdrošināmās ražas, minimālie ražas standarti, apdrošināšanas polišu izrakstīšanas termiņi un tml.), apdrošināšanas prēmiju subsidēšana (kopā ar reģioniem, t.i. Comunidades autonomas) un apdrošināšanas plānu realizācijas kontrole.  Vēl vairāk, ENESA darbojas kā arbitrs visos strīdu gadījumos. 

 AGROSEGURO (Agrupación Española de Entidades Aseguradoras de los Seguros Agrarios Combinados) ir sešdesmit privāto apdrošināšanas kompāniju apvienība, kas darbojas šajā sistēmā uz kopapdrošināšanas principa. Saskaņā ar šo sistēmu, katra apdrošināšanas kompānija uzņemas daļu no kopējā attiecīgajā gadā parakstītā riska apjoma, proporcionāli tās kapitāla daļai AGROSEGURO. AGROSEGURO tās dalībnieku vārdā uzņemas ikdienas procesu administrēšanu, t.i. prēmijas noteikšana un saņemšana, zaudējumu novērtēšana, kompensāciju izmaksa, zemkopju kontrolēšana utt.

 CCS (Consorcio de Compensación de Seguros) ir publisks uzņēmums, kas darbojas kā pārapdrošinātājs (Ekonomikas Ministrijas uzraudzībā). CCS pārapdrošināšana ir obligāts pasākums. Grafisks sistēmas atspoguļojums parādīts attēlā 5.1 (balstīts uz Stoppa, 2000).

Attēls 5.1 Agricultural Insurance System in Spain

 Avots: Eiropas Komisija (2001). “Risk Management tools for EU agriculture with a special focus on insurance.” Darba dokuments, 2001.gada janvāris (46.lpp.).

ENESA ik gadu publicē gada plānu. Pamatojoties uz plānā atspoguļotajām vadlīnijām, AGROSEGURO izstrādā detalizētus nosacījumus visiem apdrošināšanas produktiem, īpašu uzmanību veltot reģionāli atšķirīgajām apdrošināšanas prēmijām, kas var svārstīties atkarībā no riska lieluma un sevī ietvert arī administratīvās un pārapdrošināšanas izmaksas.  Kad nosacījumi dažādiem produktiem ir noteikti, tie tiek komercializēti caur AGROSEGURO sastāvā esošo apdrošināšanas kompāniju tīkliem. CCS nodrošina obligāto pārapdrošināšanu, papildus ir iespējama arī privātā pārapdrošināšana. CCS sniegtā pārapdrošināšana nav proporcionāla pārapdrošināšanas prēmijai. 

1999.gadā AGROSEGURO izrakstītie rēķini kopsummā sastādīja 307 miljonus EUR, no kuriem 155,8 miljonus sedza paši zemnieki, bet 151,2 miljonus – valsts. Tajā pašā gadā AGROSEGURO administratīvie izdevumi sastādīja 11,7 miljonus EUR. ENESA izmaksā valsts un reģionālās subsīdijas, kas caur AGROSEGURO tiek nodotas apdrošināšanas kompānijām. Subsīdijas sedz līdz 41% no prēmijas apmēra (45% jaunajām vairāku klimatisko risku polisēm). 

 

 

Valdības loma

Šajā modelī valsts spēlē galveno lomu, nodrošinot kā subsīdijas, tā arī pārapdrošināšanu. Dabas katastrofu gadījumos valsts neizmaksā kompensācijas, tā kā zemkopības apdrošināšanas shēma nosedz gandrīz visus riskus, kas var apdraudēt zemkopju ienākumus. 

Valsts nodrošina prēmiju subsidēšanu (apmērā no 20% līdz 44%). 

 

Modeļa priekšrocības un trūkumi 

Sistēmas priekšrocības valsts skatījumā:

 Valdība var iepriekš paredzēt noteiktu nepieciešamā budžeta apmēru dažādām iespējamajām katastrofām 

 Valdība spēj samazināt kā tās ekonomisko, tā arī politisko līdzdalību

 Atlīdzība ir tieši proporcionāla radītajiem zaudējumiem

 Plašais piedāvāto polišu klāsts tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem programmas panākumu iemesliem, kas nodrošina visumā augstu zemkopju ieinteresētības līmeni (2000.gadā aptuveni 30% Spānijas ražotāju piedalījās šajā sistēmā, aptuveni 30% graudaugu un 10% lopkopības produktu bija segti). 

Sistēmas priekšrocības zemkopju skatījumā:

 Polises turētājs saņem atlīdzību, kas proporcionāla ciestajiem zaudējumiem

 Atlīdzība tiek izmaksāta vidēji 60 dienu laikā pēc tam, kad ir ievākta raža un ir veikta saskaņošana

 Zemkopjiem ir iespēja izdarīt lielākas investīcijas zemkopībā un būt labāk aizsargātam pret neparedzamajiem laika apstākļiem. Pateicoties sistēmai, uzlabojas zemnieku saimniecību maksātspējas rādītāji. 

Spānijas oficiālajos avotos minētie sistēmas trūkumi ietver faktu, ka attiecībā uz atsevišķiem reģioniem un atsevišķiem produktiem pastāv būtiskas statistiskas nesakritības, kā arī atsevišķas administratīvās nepilnības un faktu, ka ne visi riski visiem produktiem ir apdrošināmi. Tomēr oficiālie avoti neapspriež sistēmas efektivitātes jautājumu.

Darbības ilgums

Spānijai ir bagāta pieredze zemkopības apdrošināšanā. Laika posmā no 1920.-tajiem līdz 1970.-tajiem gadiem tika testētas dažādas sistēmas ar atšķirīgu valsts līdzdalības līmeni. Tomēr dažādo sistēmu sekmes nebija iepriecinošas un zemkopju dalības līmenis – visai zems. Pašreizējā sistēma ir balstīta uz šo pieredzi. Tā tika izveidota 1978.gadā un vēl joprojām turpina attīstīties (Burgaz, 2000; Agroseguro, 1999; Stoppa, 2000; Forteza, 1999).

 

5.2 Francija

Apdrošināmie objekti un segtie riski

 

Objekti Seguma veidi Riski

Lauksaimniecības objekti ārpus telpām Valsts palīdzība dabas katastrofu gadījumos par lauksaimniecības objektiem (tā nav apdrošināšana!) Neapdrošināmie riski (saskaņā ar 1982. gada 13. jūlija likumu)

Manta (īpašums): dzīvojamām vai komercuzņēmumu, rūpniecības vai lauksaimniecības uzņēmumu ēkās, mēbeles (motorizēti transporta līdzekļi, materiāli, lopi kūtīs un raža klētīs).

 

1) Materiālo zaudējumu apdrošināšana

 

2) Valsts palīdzība dabas katastrofu gadījumos par mantu (nav apdrošināšana!) Apdrošināmie riski tādi kā: uguns, zibens, vētra, krusa, un tml.

 

Neapdrošināmie riski (saskaņā ar 1982. gada 13. jūlija likumu), piem., īpaši stipra vētra, cikloni, plūdi 

 

 

 

Lauksaimniecības objekti.

Valsts palīdzība pieejama attiecībā uz riskiem, kas nav apdrošināmi (neapdrošināmie riski saskaņā ar 1982. gada 13. jūlija likumu), ja izpildās zināmi priekšnoteikumi. 

Manta. 

Ja bojātais vai zaudētais īpašums:

 nebija apdrošināts pret zaudējumiem, tad izpildoties zināmiem priekšnoteikumiem var tikt piešķirta palīdzība no “dabas katastrofās cietušo palīdzības fonda” attiecībā uz zaudējumiem, kas cēlušies no neapdrošināmiem riskiem;

 bija apdrošināts pret zaudējumiem (piemēram, pret ugunsgrēkiem vai dažādiem riska faktoriem), tad atlīdzību izmaksās apdrošināšanas sabiedrība gan attiecībā uz apdrošināmiem riskiem, gan arī “neapdrošināmajiem riskiem”.

 

Iesaistītās puses

 

Lauksaimniecības katastrofu palīdzība paredzēta lauksaimniekiem, kuri cietuši ārkārtīgi liela mēroga neapdrošināmus zaudējumus. 

Nacionālais lauksaimniecības garantiju fonds.

Apdrošināšanas sabiedrības.

Valsts pārapdrošināšanas sabiedrība “Caisse Centrale de Reassurance”.

 

Pušu sadarbība

 

Lauksaimniecības objekti.

Nacionālais lauksaimniecības katastrofu garantiju fonds sedz lauksaimniecības objektu zaudējumus, kas atrodas ārpus ēkām (telpām).

 

Lai varētu saņemt kompensāciju no šī fonda: 

 cietušajam jābūt apdrošinājušam pret ugunsgrēku ēkas un to saturu,

 Ražas zaudējumu gadījumos, ja izmaksas par jaunu sējumu izveidi un ražas zaudējumiem, ko var ciest šī aizstājošā lauksaimniecības kultūra kopā ņemot pārsniedz robežas, kas noteiktas 1980. gada 15. aprīļa starpministriju rīkojumā (27 % un 14 %).

Kompensācija nevar pārsniegt 75 % no zaudējumiem (skat. dekrētu Nr.79-823, izdotu 21.09.1979)

Fonds nenodrošina kompensāciju:

 ja runa ir par krusas, vētras postījumiem tad tie ir apdrošināmi riski un arī pret tiem ir jāveic apdrošināšana. Zaudējumu atlīdzību par šiem riskiem līdz ar to fonds nenodrošina.

 Par riskiem, kas uzlūkojami kā apdrošināmi Francijas apdrošināšanas tirgus praksē.

 

 

Manta:

“Dabas katastrofās cietušo palīdzības fonds” atsevišķos gadījumos piešķir kompensāciju, ja īpašums nebija apdrošināts pret zaudējumiem.

Apdrošināšanas sabiedrības izmaksās atlīdzību par līgumā paredzētajiem apdrošinātajiem riskiem, tai skaitā par dabas katastrofu neapdrošināmajiem riskiem saskaņā ar likumiem , piem., (saskaņā ar 1982. gada 13. jūlija likumu, kā arī 2000. gada 13. novembra likumu Comité Européen des Assurances, 2005), piem., īpaši stipra vētra, cikloni, plūdi

Apdrošinātājiem šīs saistības tiek uzliktas ar likumu, ka visi, kas apdrošina mantu pret uguni un citiem riskiem, saņem apdrošinājumu arī pret nepadrošināmajiem dabas katastrofu riskiem. Prēmiju likmes un apdrošināšanas segums ir noteikts ar likumu.

Apdrošinātāji var izvēlēties veikt šo risku pārapdrošināšanu valsts pārapdrošināšanas sabiedrība “Caisse Centrale de Reassurance” (Comité Européen des Assurances, 2005)

Valsts loma

 

Valsts izstrādā un ar likumu palīdzību uztur modeli palīdzības sniegšanai katastrofu gadījumos (tai skaitā attiecībā uz lauksaimniecību), kā arī regulē apdrošināšanas sabiedrību darbu attiecībā uz obligāti ievērojamām normām apdrošināšanas līgumos.

 

Lauksaimniecības objekti.

Lauksaimniecības katastrofu birojs nodrošina metodiku kompensējamā zaudējuma aprēķināšanai.

Nodrošina palīdzības izsniegšanas procedūru, pieņemot pieteikumus zaudējumu atlīdzībai, kā arī lemjot par atlīdzību un to veicot.

Departamenta lauksaimniecības un mežu direkcija ir pareizas lauksaimniecības nelaimju procedūras norises garants. Kā tāda tā veic sekojošo:

 Piedāvā mērus, kas pieņemami katastrofas gadījumā un konsultē prefektu par tiem;

 Izstrādā prefekta rīkojumu projektus attiecībā uz lauksaimniecības katastrofām;

 Piedalās informācijas ievākšanas misijā;

 Kalpo kā Departamenta ekspertīzes komitejas sekretariāts;

 Nodrošina katastrofu dokumentu pakešu izpēti un izskatīšanu;

 Pārrauga lietu izpētes un kontroles kredītus;

 Sastāda informācijas ievākšanas misiju;

 Sasauc Departamenta ekspertīzes komisiju;

 Vada Departamenta ekspertīzes komisiju;

 Sastāda prefekta ziņojumu (atskaiti), kas tiks nodota lauksaimniecības ministram;

 Nodod ekspertīzei dokumentu paketes (lietas), kuras tas (tā) vērtē kā strīdīgas;

 Veicina jebkuru rīcību, kuras mērķis ir nodrošināt cietušo iesniegtās informācijas kontroli.

Nacionālā lauksaimniecības katastrofu komisija ir konsultatīva instance visos jautājumos, kas saistīti ar lauksaimniecības katastrofām. Tā sapulcējas savā kārtējā sesijā vidēji vienu reizi trimestrī. Tā pieņem lēmumus par lauksaimniecības katastrofas rakstura atzīšanas pieprasījumiem. Kad Nacionālā lauksaimniecības katastrofu komisija ir pieņēmusi labvēlīgu atzinumu par iesniegto pieprasījumu, šis atzinums tiek tālāk izvērsts starpministriju rīkojumā Lauksaimniecība /Finanses /Budžets), kuru īsteno Departamenta lauksaimniecības un mežu direkcija un kas ļauj katastrofā cietušajiem, kuri atbilst nosacījumiem, saņemt zaudējumu kompensāciju.

5.3 Itālija

 

Apdrošināmie objekti un segtie riski

Objekts Segums Riski

Visi Īpašuma bojājums

 

Augļu koki Īpašuma bojājums Slimības

 

Privātā apdrošināšana:

Krusa un radniecīgie riski (salna, vējš, sausums, atsevišķiem produktu veidiem un rajoniem - arī svelmaina saule), augļu kokiem – slimības un bojājumi. 

 

 

 

 

Katastrofu kompensācijas:

Lietusgāzes, plūdi, vētra, salna, sarma, krusa, sausums (tikai tajos apgabalos, kur šie riski / produkti nav apdrošināmi). Kompensācijas notiek dotāciju, subsīdiju, nodokļu atvieglojumu formā. 

Līdzekļi:

 Privātā apdrošināšana: subsīdijas krusai, salnai, vējam un sausumam (katru gadu tiek pārskatīts);

 Katastrofu kompensācija: valsts līdzekļi.

 

Iesaistītās puses

 

Vispārējā sistēma

Itālijā zemkopības apdrošināšanu veic privātā sektora apdrošināšanas sabiedrības, tomēr valsts sniedz ievērojamu finansiālo atbalstu. 

 

(28) Apdrošinātās personas ir individuālas zemnieku saimniecības vai to grupas, kas atrodas rajonos, ko kompetentas reģionālās institūcijas ir atzinušas par dabas katastrofu vai izteikti nelabvēlīgu laika apstākļu skartiem.

 

Pušu sadarbība

Graudaugi

(45) Aizsardzības konsorcijs (izveidots pēc 1970.gada 25.maija likuma Nr 364 un 1981.gada 15.oktobra likuma Nr 185/92) var tās dalībnieku vārdā (ja vien šie dalībnieki nerīkojas paši) izņemt apdrošināšanas līgumus, lai segtu nelabvēlīgu laika apstākļu vai slimību izraisītus zaudējumus. Saskaņā ar Commission Regulation (EEC) apdrošināšanas līgumiem jābūt slēgtiem ar individuālām apdrošināšanas kompānijām vai ar apdrošināšanas kompānijām, kas ir konsorcija biedri. Apdrošināšanas kompānijām jābūt atļaujai segt krusas radītus zaudējumus. Zemkopji var izvēlēties starp trim līgumu veidiem:

 

(a) kompensācija par zaudējumiem noteiktiem zemkopības produktiem krusas, salnas vai citu nelabvēlīgu laika apstākļu rezultātā (atsevišķu klimatisko apstākļu ietekme uz atsevišķiem zemkopības produktiem). 

 

(b) kompensācija par zaudējumiem saimniecībai un noteiktiem zemkopības produktiem, kas radušies dažādu klimatisko apstākļu ietekmē produkcijas vērtībai samazinoties zem normāla biznesa riska līmeņa. Līgums var nodrošināt segumu arī augu slimību gadījumos, ja tās ir saistītas ar nelabvēlīgiem laika apstākļiem, ka arī dzīvnieku slimību gadījumos (vairāku klimatisko notikumu ietekme uz atsevišķiem zemkopības produktiem vai struktūrām). Šāda polise var ietvert arī kvalitātes zuduma segumu. 

 

(c) kompensācija par zaudējumiem zemnieku saimniecības galvenajiem zemkopības produktiem nelabvēlīgu laika apstākļu ietekmē, ja bojājumu līmenis pārsniedz normālu biznesa risku (dažādu klimatisko notikumu ietekme uz vairāk nekā vienu zemkopības produktu). 

 

 

Valsts loma

Vispārējā sistēma

Valsts palīdzība ir iespējama lietusgāžu, plūdu, vētras, salnas, krusas, sarmas, sausuma gadījumos reģionos, kur šie riski / zemkopības produkti nav apdrošināmi. 

Zemkopji saņem kompensāciju par zemkopības produkcijai radītajiem zaudējumiem dabas katastrofu, nelabvēlīgu laika apstākļu vai dzīvnieku slimību gadījumos. (24) Zemkopji var saņemt dažāda veida kompensāciju par zemkopības produkcijai radītajiem zaudējumiem dabas katastrofu, nelabvēlīgu laika apstākļu vai dzīvnieku slimību gadījumos. 

(26) Tāpat tiek sniegta palīdzība arī apdrošināšanas prēmiju segšanai (abi šie palīdzības veidi tiek pieskaitīti pie pasīvajiem aizsardzības veidiem).

(25) Resursi šādām kompensācijām tiek nodrošināti ar nacionālā fonda palīdzību, kas pazīstams kā Nacionālais Solidaritātes Fonds (Fondo di solidarietą nazionale) , kas reģioniem piešķir kompensācijai nepieciešamos līdzekļus.

(29) Lai pretendētu uz kompensāciju, zemnieku saimniecības zaudējumiem jāsastāda vismaz 35%  no kopējā produkcijas apjoma. Izņēmums ir zaudējumi lopkopībā. Aprēķinot zaudējumus, var tikt ņemta vērā arī iepriekš notikusi dabas katastrofa, kas viena pārdošanas gada ietvaros atkārtoti nodara zaudējumus.

(33) Bojājumi infrastruktūrai un zemes uzlabošanas darbiem. No Nacionālā Solidaritātes Fonda netiek kompensēti zaudējumi, kas var būt saistīti ar nevērību, nepietiekamu uzraudzību, dabisku nolietošanos vai ir pieņemama sezonāla rakstura. Nelabvēlīgu laika apstākļu esamība ir jāpierāda ar neapstrīdamiem tehniskiem datiem, ko nodrošina oficiāli laika apstākļu detektori. Tie ir jāsalīdzina ar iepriekšējo gadu datiem, ņemot pietiekami ilgu un statistiski nozīmīgu laika periodu.

(36) Tās saimniecības, kas izpilda augstāk minētās prasības, var saņemt šāda veida kompensācijas:

 

(b) Neatliekamā palīdzība

 

Pamatojoties uz augstāk minēto informāciju, var secināt, ka šāda veida palīdzība tiek sniegta tikai tajos gadījumos, kad ir iestājušies nopietni zaudējumi, kas pieprasa tūlītēju rīcību. Vienreizēja kompensācija daļējai zaudējumu segšanai tiek izmaksāta sekojošos gadījumos:

 ja raža ir pilnīgi vai daļēji zudusi, tiek sniegta kompensācija par katru hektāru,

 dzīvnieku zaudējumu gadījumā tiek kompensēts līdz 40%,

 lauku ēku steidzamiem atjaunošanas darbiem var tikt piešķirta kompensācija līdz 5 miljonu ITL apmērā, 

 zemnieku saimniecību infrastruktūras atjaunošanas darbiem – līdz 50 miljonu ITL apmērā,

 pilnā apmērā var tikt segtas izmaksas, kas saistītas ar ganāmpulka savākšanu, barošanu un pajumtes nodrošināšanu kritiskajā periodā, kas viena nelabvēlīga notikuma gadījumā nevar pārsniegt sešus mēnešus. 

 līdz 90% var tikt segtas izmaksas, kas saistītas ar produkcijas zaudējumu izlīdzināšanu.

(b) Palīdzība summā līdz 3 miljoniem ITL tiešajiem ražotājiem un zemkopjiem, kam zemkopība ir galvenā nodarbošanās. Šī summa var tikt palielināta līdz 10 miljoniem ITL, ja zaudējumi ir nodarīti aizsargājamām sugām. Kompensācija var sasniegt 80% no izdevumiem, un tās mērķis ir veicināt apgrozāmo līdzekļu atjaunošanu (capitale di conduzione). Tie zemkopji, kam zemkopība nav galvenā nodarbošanās, var pretendēt uz kredītu ar labvēlīgiem nosacījumiem un 5 gadu termiņu.  

(c) Kredīti ar labvēlīgiem nosacījumiem un 5 gadu termiņu, kas tiek izsniegti ar mērķi palīdzēt zemkopjiem turpināt darbību kā tajā gadā, kurā iestājās nelabvēlīgais notikums, tā arī nākamajā gadā. Ir iespējams arī segt kredīta maksājumus tajā gadā, kad iestājās nelabvēlīgais notikums, bet ne ilgāk kā 24 mēnešu periodā.

(d) Hipotekārie kredīti ar labvēlīgiem nosacījumiem un 10 gadu termiņu ar mērķi bojāto zemnieku saimniecības ēku, t.sk. koku, siltumnīcu un ceļu, atjaunošanai. Alternatīva iespēja ir saņemt kompensāciju līdz 80% no izdevumu apmēra mazākām saimniecībām, 65% vidēja lieluma saimniecībām un 50% lielākām saimniecībām. Palīdzība var tikt sniegta ēku, zemes, koku atjaunošanai; zemkopības aprīkojuma, produkcijas uzglabāšanai un apstrādei paredzēto ēku labošanai un aizstāšanai; sēklu iegādei un krājumu atjaunošanai.

 

(e) Kredīti ar labvēlīgiem nosacījumiem un 5 gadu termiņu apstrādes un realizācijas kooperatīviem un ražotāju grupām, kas biedriem piegādāto produkcijas apjomu būtiska krituma rezultātā cietuši ienākumu samazinājumu. Šim samazinājumam jāsastāda vismaz 35% no vidējā piegādātās un realizētās produkcijas daudzuma iepriekšējo divu gadu laikā. Skaitīts tiek tikai tas samazinājums, kura iemesls ir dabas katastrofa vai tamlīdzīgs notikums. Jebkādi citi notikumi netiek ņemti vērā. Vēl vairāk, palīdzība nevar tikt sniegta tiem kooperatīviem, kas vairāk nekā pusi no kopējā apjoma iepērk no tirgus piegādātājiem, nevis saviem biedriem. Kredīta apjoms var sasniegt fiksēto darbības izmaksu apjomu un ne vairāk par ienākuma samazinājumu.

(f) Augļu un dārzeņu ražotāju grupas un kooperatīvi var saņemt īpašus maksājumus citrusaugļu uzglabāšanai, kā arī nerealizējamo ābolu un bumbieru pārtvaicēšanai / destilācijai.

(g) Reģioni var izmaksāt arī līdz 100% kompensācijas par ceļu tīkla un ūdens padeves atjaunošanu.

(47) Valsts palīdzība apdrošināšanas izmaksu nodrošināšanā nevar pārsniegt 50% no ikgadējās apdrošināšanas prēmijas (65% rajonos ar lielu klimatisko risku, kas par tādiem atzīti ministru kabineta noteikumos). Praksē kompensācija nekad nav pārsniegusi 50% no apdrošināšanas prēmijas, palielinājums saistībā ar augstāku klimatisko risku nav ticis piemērots. Vidēji valsts palīdzība apdrošināšanas izmaksu segšanā sastāda 30 – 40%.

 

Lopkopības programma

(39) Valsts palīdzība var sasniegt 50% no faktiskajām atbalsta fonda izmaksām.

(41) Likumdošana paredz palīdzību mutes un nagu sērgas, parastā cūku mēra, Āfrikas cūku mēra, vesicular stomatīta un pleuropneumonia gadījumos. Palīdzību var saņemt tikai tās zemnieku saimniecības, kas ir „ražošanas aizsardzības konsorcija” biedri, kas līdz katra gada 30.martam ziņo par savu ganāmpulka lielumu, piekrīt maksāt biedra naudu un nodrošina visas higiēnas un sanitārās prasības. Palīdzība nevar pārsniegt 40% no kopējās realizējamās produkcijas, ko būtu iespējams iegūt no nokautajiem dzīvniekiem. Aprēķinot kompensācijas apmēru (40% robežās), tiek ņemtas vērā saimniecības fiksētās izmaksas, kā arī tas, vai dzīvnieki ir reģistrēti ciltsgrāmatā. Kopējā kompensācija ir proporcionāla saimniecības gaidīšanas periodam, kas nevar būt ilgāks par sešiem mēnešiem liellopiem un trim mēnešiem cūkām, aitām un kazām. 

 

Zemkopības produkti

(42) 80% apmērā var tikt kompensētas izmaksas, kas saistītas ar iniciatīvām (pat pilotprojektiem) aktīvai produkcijas aizsardzībai pret nelabvēlīgiem klimatiskajiem apstākļiem. Piemēram, īpašu tīklu uzstādīšana aizsardzībai no krusas. Kompensāciju saņem aizsardzības konsorcijs, kas arī ir atbildīgs par projektu īstenošanu. 50% apmērā var tikt kompensēta arī agrāk uzstādīta aprīkojuma uzturēšana. Šādi aktīvās aizsardzības projekti var tikt finansēti tikai tādā gadījumā, ja tie ir finansiāli pamatoti salīdzinājumā ar pasīvās aizsardzības formām. Zemkopības Ministrijas pārziņā ir minimālo prasību noteikšana, kad aizsardzības projekts ir uzskatāms par ekonomiski pamatotu. 

 

Papildus informācija

Itālija no visām ES-15 valstīm ir iztērējusi visvairāk līdzekļu (aptuveni 4 miljoni EUR) katastrofu kompensāciju maksājumiem laika posmā no 1988. līdz 1997.gadam (Eiropas Savienība, 2001). Salīdzinājumam Spānija ir iztērējusi aptuveni 1,5 miljonus EUR, bet Austrija – tikai 108 tūkstošus EUR.

 

5.4 Nīderlande

 

Apdrošināmie objekti un segtie riski

Objekti Seguma veids Riski

Augi siltumnīcās Siltumnīcas polise    - tiešie un izrietošie zaudējumi Uguns, vētra, krusa, sniegs, elektrības padeves traucējumi 

Liellopi Izrietošie zaudējumi Bruceloze, BSE, infekcioza lopu Pleuropnemonia, Mutes un nagu sērga, liellopu mēris, tuberkuloze un Vesicular stomatīts

Vaislas broileri Izrietošie zaudējumi MG un salmoneloze

 

Iesaistītās puses

Sistēmas raksturojums

Nīderlandē pastāv brīvprātīga, privāta zemkopības apdrošināšanas sistēma, kas ir balstīta uz apdrošinātāju – nevis valsts institūciju – piedāvājumu.

Vaislas broileru programma

Savstarpēja apdrošināšanas shēma, tātad zemkopji paši sev ir gan apdrošinātie, gan apdrošinātāji. 

Lopkopības programma

Tai pat laikā, valsts pārvalda fondu, no kura tiek segti tieši lopkopības zaudējumi slimību epidēmijas rezultātā. Banka garantē pietiekamu iemaksu apjomu fondam. (Asseldonk et al, 2003).

Tomēr izrietošos zaudējumus Nīderlandē sedz tikai privātā sistēma.

Pušu sadarbība

Sistēmas raksturojums

Sadarbību starp apdrošinātājiem un apdrošinātajiem zemkopjiem regulē apdrošināšanas līgums.

Lopkopības programma

Attiecībā uz tiešo zaudējumu segšanu Zemkopības Ministrija un zemkopji ir vienojušies par sistēmu, kur banka nodrošina garantiju un ražotāji izdara iemaksas, galvenokārt pēc epidēmijas iestāšanās. Iemaksas lielums ir atkarīgs no faktiskā epidēmijas apmēra.

Šajā sistēmā valsts var saņemt kapitālu no privātas bankas faktisko zaudējumu finansēšanai vai līdzfinansēšanai. Šī nauda bankai tiek atmaksāta no lopkopības sektora puses ar papildus maksājumu palīdzību noteiktā laika periodā. 

Attiecībā uz izrietošajiem zaudējumiem papildus segums (kas gan ir iespējams tikai liellopiem) sastāda vai nu kādu daļu no nokauto dzīvnieku apdrošināšanas summas (10 – 30% robežās) vai arī ir balstīts uz darbības pārtraukšanas perioda ilgumu (dažās polisēs šis periods ir ierobežots). Kopumā apdrošināšanas atlīdzība ir balstīta uz mirušo vai nokauto lopu skaitu. Segtie riski ir: Bruceloze, BSE, infekcioza lopu Pleuropnemonia, Mutes un nagu sērga, liellopu mēris, tuberkuloze un Vesicular stomatīts. Apdrošināšanas segums attiecas tikai uz liellopiem, bet neattiecas uz cūkām, aitām vai mājputniem.

Papildus informācija

Pēc parastā cūku mēra (CSF) 1997.gadā Nīderlandes valdība nolēma, ka zemkopjiem nākotnē ir jāsedz lielāka zaudējumu daļa pašiem, un tagad ir ieviesta sistēma, kur cūku un liellopu audzētājiem būs segums 227 miljonu EUR apmērā piecu gadu periodā.

Šobrīd izrietošos zaudējumus apdrošina mazāk kā 10% zemkopju.

 

5.5 Vācija

 

Apdrošināmie objekti un segtie riski

 

Objekti Seguma veids Riski

Vīnkopības produkti Īpašuma bojājums Krusa, salna

Cukurbietes Kvalitāte Cukura sastāvs

Kartupeļi Kvalitāte Cietes sastāvs

Vētra, salna, lietusgāzes (tikai Austrumvācijas lielajām saimniecībām)

Visi Izrietošie zaudējumi Uguns

Dzīvnieki Tiešie un izrietošie zaudējumi Slimības, negadījumi

Mežsaimniecības produkcija Tiešie zaudējumi Uguns, vētra

Avots: Asseldonk et al, 2003; Eiropas Komisija, 2001.

 

Iesaistītās puses

 

Sistēmas raksturojums

Vācijā pastāv brīvprātīga, privāta apdrošināšanas sistēma, kas balstīta uz apdrošinātāju – nevis valsts institūciju – piedāvājumiem (Eiropas Komisija, 2001).

 

Lopkopības programma

Līdzīgi kā Nīderlandē, arī šeit pastāv valsts (administratīvās padomes) pārvaldīts fonds, no kura tiek segti tieši lopkopības zaudējumi epidēmisku slimību rezultātā.

Izrietošos zaudējumus Vācijā sedz privāta sistēma, kas pazīstama ar nosaukumu “Entragsschadenversicherung” (Asseldonk et al, 2003). 

 

Pušu sadarbība

Sistēmas raksturojums

Sadarbība starp apdrošinātajiem un apdrošināšanas kompānijām tiek regulēta ar apdrošināšanas līgumu palīdzību.

 

Lopkopības programma

Programmu pārvalda administratīvā padome, kas nosaka iemaksu līmeni utt. Administratīvo padomi veido kā zemkopju, tā arī ministrijas pārstāvji. Iemaksu lielums ir atšķirīgs dažādām šķirnēm, bet visbūtiskākās atšķirības rada fonda vajadzības. Kompensācijas tiek izmaksātas no esošajiem fonda līdzekļiem, un gadījumā, ja fondā naudas pietrūkst, to sedz Zemkopības Ministrija. Tomēr turpmāko gadu laikā ministrijai šie izdevumi tiek atmaksāti, un tas ir visbiežākais iemesls tam, ka iemaksu lielums pēc epidēmijas iestāšanās pieaug. Iemaksas tiek izmantotas tikai veterināro pasākumu līdzfinansēšanai pēc epidēmijas iestāšanās. Līdz ar to tiek segti tikai tie izdevumi, kas ir saistīti ar to dzīvnieku nokaušanu, kuru iznīcināšanu paredz Eiropas Savienības veterinārās prasības. 

Viens no seguma veidiem, ko piedāvā “Ertragsschadenversicherung”, ir visa veida izrietošo zaudējumu segšana, iekļaujot zaudējumus, ko izraisa pārvietošanas aizliegums.  Atlīdzības apmērs ir balstīts uz starpību starp faktisko bruto peļņu pēc zaudējuma iestāšanās un apdrošināto bruto peļņu, ņemot vērā pašrisku un seguma periodu 12 mēneši. No movement standstills izrietošie zaudējumi tiek segti 50% apmērā. Apdrošinātajiem zemkopjiem jāvar uzrādīt grāmatvedības dokumenti par trīs gadu periodu. Prēmija sastāda noteiktu procentuālo daļu no apdrošināšanas summas, kas ir noteikta, pamatojoties uz ganāmpulka vērtību un ikgadējo bruto peļņu. Noteiktās robežās zemkopis izvēlas ganāmpulka vērtību. Šobrīd apdrošināts tiek vairāk kā 50% slaucamo govju, 30% liellopu, 42% cūku mātīšu un 23% cūku tēviņu. Aitas nav iespējams apdrošināt. Mājputnu apdrošināšana arī vairs nebūs iespējama (šobrīd apdrošināts tiek mazāk par 5% no visiem mājputniem).

Privātā apdrošināšana nesedz tiešos zaudējumus, kas tiek segti no valdības puses (Asseldonk et al, 2003). 

Krusas apdrošināšana (Lutzke, 2005) 

• Krusas apdrošināšanai Vācijā ir senas tradīcijas, un tā ir iespējama visiem graudaugiem un specializētajiem augiem.

• Privātā apdrošināšana sedz kā kvantitatīvos, tā arī kvalitatīvos zaudējumus

• Apdrošināšanas summa tiek aprēķināta, par pamatu ņemot normālos apstākļos prognozējamo ražas apjomu uz vienu hektāru

• Prēmijas apmērs ir atkarīgs no iespējamā riska, ka iestāsies zaudējums

• Plašāku informāciju, lūdzu, meklējiet: www.hagelversicherung.de

 

Valsts loma

Lopkopības programma

Vācijas programma ir izveidota uz valsts likumdošanas pamata, tomēr par programmas izpildi ir atbildīgs katrs rajons (Bundesland) (Asseldonk et al, 2003).

Arī Vācijā gadījumā, ja fondā ir nepietiekami līdzekļi, valdība kompensē atlikušos zaudējumus. Tā kā nākamo gadu laikā valdībai šie līdzekļi tiek atgriezti, lauksaimieku izdarīto iemaksu apmērs parasti pēc epidēmijām palielinās (Asseldonk et al, 2003).

Saskaņā ar Lutzke (2005):

• Šī valdības fonda funkcija ir nodrošināt palīdzību, kompensāciju un cita veida atbalstu lauksaimniekiem dzīvnieku slimību gadījumos. 

• Dalība fondā ir obligāta visiem tādu dzīvnieku īpašniekiem kā zirgi, liellopi, cūkas, aitas un mājputni.

• Visiem biedriem ir pienākums ziņot par sava ganāmpulka apmēru un katru gadu fondā izdarīt iemaksas, kas atkarīgas no dzīvnieku skaita un veida.

• Fonds sedz izdevumus par dzīvnieku vakcināciju vai citiem preventīviem pasākumiem

• Tiek kompensēta dzīvnieku iznīcināšana pēc slimības uzliesmojumiem.

Eiropas Savienības veterinārais budžets atmaksā 50% no izmaksām par piespiedu nokaušanu, 70% no izmaksām par nokaušanu, lai uzlabotu apstākļus (angl.- welffare slaughter) un 50% no administratīvajām izmaksām saskaņā ar 90/424/EEC (Asseldonk, et al., 2003).

 

Sistēmas raksturojums

Valdība nenodrošina apdrošināšanas prēmiju subsīdijas (European Commission, 2001).

 

Papildus informācija

Zemkopju dalības līmenis programmā “Ertragsschadenversicherung” pārsniedz 50% slaucamajām govīm, 30% liellopiem, 42% cūku mātītēm un 23% cūku tēviņiem (Asseldonk et al, 2003). Aitas nav iespējams apdrošināt, un arī mājputnu apdrošināšana vairs nebūs iespējama (šī brīža dalības līmenis ir mazāks par 5%).

Nobeigums

No visām Eiropas valstīm zemkopības apdrošināšanā vistālāk ir tikusi Spānija, kas nu jau 25 gadus veiksmīgi vada Agroseguro, valdībai nodrošinot nozīmīgu sistēmas atbalstu. Ir sasniegts arī augsts zemkopju dalības līmenis programmā. 

Dzīvnieku apdrošināšanai ir izveidotas obligātas sistēmas, kas tāpat saņem valsts atbalstu. Ir iespējams arī brīvprātīgs darbības pārtraukšanas segums. 

 

 

 

Attēls 5.2 Privātās brīvprātīgās apdrošināšanas shēmas segums un zemkopju dalības līmenis

 

Avots: Asseldonk, M., Meuwissen, M., Huirne, R. (2003). “A risk financing model for livestock epidemics in the European Union.” Institute for Risk management in Agriculture (IRMA), Wageningen University, Nīderlande (11.lpp.).  

 

 

6. Galvenie secinājumi un ieteikumi

Pat 21. gadsimtā lauksaimniecības graudaugu audzēšana ir augsta riska nozare. Tā pakļauta laika apstākļu un lopu slimību riskam, kuri ir grūti kontrolējami tikai ar individuālas saimniecības risku vadības instrumentiem. Tā kā klimatiskie apstākļi ir atšķirīgi katrā reģionā, lauksaimniekiem nepieciešamas īpaši viņu saimniecībām vietēji izstrādātas risku vadības stratēģijas, kas ietver riska identificēšanu, novērtēšanu, kontroli un finansēšanu. 

Lai risks būtu apdrošināms, jāizpildās dažiem pamata nosacījumiem, no kuriem svarīgākie ir: spēja vadīt asimetriskas informācijas efektus un pārvarēt risku sistēmiskuma efektus.

Visplašāk izplatītais risku vadības veids tradicionālā, intensīvā lauksaimniecībā ir risku diversificēšana. Tomēr risku vadības ieviešana ir salīdzinoši dārgs process, kas neļauj pieejamo resursu optimālu izmantošanu

Modernas industrializētas lauksaimniecības raksturo specializācija, lieli kapitāla ieguldījumi un zema darbaspēka intensitāte. Produkcijas riski modernās industrializētās lauku saimniecībās parasti ir augstāki nekā tradicionālajās saimniecībās dēļ specializācijas un lielajiem kapitāla ieguldījumiem un tādejādi saimniecībām grūti šos riskus uzņemties uz sevi – nepieciešami atbilstoši riska pārnešanas risinājumi.

Trīs secinājumi par eksistējošiem sabiedriski-privātiem lauksaimniecības apdrošināšanas modeļiem :

• Pirmkārt, modeļu jābūt balstītiem uz “bottm – up” pieeju, lai tie būtu sekmīgi; apdrošināšanas produktiem jābūt izstrādātiem, lai apmierinātu konkrētās valsts un reģiona lauksaimniekus. 

• Otrkārt, sistēmai jādod laiks attīstīties – tādejādi tā var pieskaņojoties lauksaimnieku vajadzībām (gan no produktu, gan segto risku viedokļa)

 Treškārt, nepieciešama spēcīga un cieša sabiedrības uzraudzība, lai izvairītos no pieaugošas sarežģītības, kas var novest pie tā, ka tiek pazaudēts sākotnējais apdrošināšanas mērķis, un, ka iesaistītās puses pārmērīgi meklē savus labumus. 

Apdrošināšanas risinājumiem būtu jābūt veidotiem dalībvalstu līmenī. Nepieciešama “bottom-up” pieeja šo risinājumu izveidē, jo:

 Laba apdrošināšana varētu pamazām aizvietot ad-hoc valsts kompensācijas lauksaimniekiem. Tas ļautu stabilizēt izdevumus un samazināt katastrofu palīdzības negatīvos aspektus. 

 Dalībvalstis būs daudz labākā pozīcijā lai strādātu ar fondiem, kas varētu būt daļa no sistēmas, ja tie kalpotu specifisku zemkopju grupu specifisku vajadzību apmierināšanai.

Par ES iejaukšanās vairāk kā pašreiz būtu jābūt piesardzībai. ES varētu būt nozīmīga loma gadījumos, kad produkcijas riski ir lielā mērā sistēmiski (lielu zaudējumu iespējamība jebkurā gadā), kas ir par iemeslu tam, ka apdrošināšanas produkti netiek piedāvāti tirgū vai arī ir ļoti dārgi un tādejādi komerciāli ne-dzīvotspējīgi. Viens no risinājumiem varētu būt apdrošināšanas / pārapdrošināšanas kopapdrošināšanas veidošana, kuru ietvaros apdrošināšanas kompānijas kopīgi uzņemtos riskus un piedāvātu segumu. ES varētu atbalstīt šādu procesu, izstrādājot atbilstošu likumdošanu, kur tas nepieciešams. Dažādu reģionu un produkcijas grupu risku apvienošana līdzvērtīgi ir svarīga arī savstarpējo fondu turētājiem. 

Ilgtermiņā lielāka ES iejaukšanās būtu iespējama pie sekojošiem nosacījumiem:

• Pirmkārt, instrumentam būtu jāiederas vispārējo CAP. Katrā ziņā nedrīkst būt pārklāšanās ar citiem lauksaimniecības risku vadības instrumentiem.

• Otrkārt, jābūt pieejamiem pietiekamas kapacitātes fondiem. 

Pārapdrošināšanas izmantošana  varētu atrisināt visbiežāk pieminēto šķērsli apdrošināšanas sistēmas attīstībai, t.i., katastrofiska tipa zaudējumu segšanu. Ja šāda pārapdrošināšana būtu iespējama, aizvien vairāk apdrošināšanas sabiedrību būtu gatavas piedāvāt katastrofisku zaudējumu apdrošināšanu.

ES dalībvalstīs ir dažādi apdrošināšanas modeļi, lai segtu lauksaimniecības riskus. Līdz ar to šajā darbā ir ierobežota vērtība, jo nav ņemti vērā attiecīgo valstu politiski ekonomiskie apstākļi. Līdz ar to Latvijas apstākļiem galvenais ieteikums ir veidot savu modeli, kas saskaņots ar CAP un EK prasībām. 

 

7. Praktiski ieteikumi lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmas izveidei Latvijā. 

 

Šie ieteikumi ir veidotie pamatojoties uz Marsh pētījuma (turpmāk, Pētījuma) secinājumiem, lai attīstītu idejas par valsts līdzdalību Latvijas lauksaimniecības apdrošināšanā.

 

Konstatējumi/ieteikumi: Pētījums rāda, ka:

1. Risku apzināšanās

Valsts atzīst, ka pašreizējais risku profils Latvijā uztrauc gan lauksaimniekus gan valsti par lauksaimniecības ražošanas zaudējumu segšanu.

 

Valsts demonstrē noteiktu attieksmi šajos jautājumos.

Globāli klimats mainās, kas rada papildus nenoteiktības un risku, ka dabas apstākļu ietekme pastiprināsies.

 

Dažādās valstīs risku profils ir dažāds, piemēram, Spānijā – sausums, Lielbritānijā, maigs klimats, kas nerada pārāk lielus riskus augkopībā un tas atstāj ietekmi uz apdrošināšanas modeļa izveidi.

2. Zaudējumu segšanas veidi

Zaudējumus var segt:  

- pats lauksaimnieks

- apdrošinātāji

- valsts

- finanšu institūcijas, kas nav apdrošinātāji

 

Uzdevums: izvēlēties vispiemērotāko kādu no augstāk minētajām metodēm!

 

Ja lauksaimnieks būtu gatavs segt zaudējumu pats, tad problēmu nebūtu.

 

Ja lauksaimnieks negrib vai nevar segt zaudējumus pats, tad tas prasīs atlīdzību no valsts vai apdrošinātājiem. Valstij radīsies jauni - lauksaimniecības profila riski.

 

Ja lauksaimnieks nesaņems valsts atbalstu, tas radīs valstij jaunus – lauksaimnieku riskus, piemēram, caur lauksaimnieku nemieriem, vai to maksātnespēju.

 

Apdrošinātāji ir pateikuši, ka šobrīd tie nav gatavi lielos apjomos apdrošināt lauksaimniecības riskus.

 

Ieteikums: Noskaidrot lauksaimnieku riska profilu, risku apetīti un ideālos zaudējumu segšanas instrumentus.

 

Ieteikums: Izvērtēt valsts riskus, kas izriet no lauksaimniecības ražošanas un lauksaimniekiem, lai izvēlētos valsts līdzdalības apjomu un formu zaudējumu kompensēšanas un apdrošināšanas sistēmas izveidē. 

Piemēram,

Pašfinansēšana

Apdrošināšanas līgums

Kompensācija

“Weather derrivatives”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Risks neatbilst apdrošināma riska definīcijai, kas rada grūtības iegūt pārapdrošināšanu.

 

“bottom up” pieeja. 

 

 

 

Forma un apjoms izriet no lauksaimniecības risku profila, politiski ekonomiskās situācijas.

 

 

3. Valsts risinājumi

Pirms lauksaimniecības un valsts risku novērtēšanas darbības plāna izstrāde būtu pāragra, tomēr, ir realizējami soļi:

 

1) apzināt EK likumus, tendences palīdzības sniegšanai lauksaimniecībā un sīkākai izpētei izvēlēties tādas valsts modeli, kur valsts loma ir visapjomīgākā

 

2) veidot politisko gribu nosakot precīzus valsts palīdzība instrumentus – likumu vai noteikumus, kas saka kādos apstākļos, apjomā, kurš būs tiesīgs saņemt atlīdzību    

 

3) veidot valsts riska ekonomisko finansēšanas instrumentu, izvēloties formu, veidu, avotu zaudējumu segšanai. 

 

2), 3) praktiskai ieviešana nebūs efektīva, ja nebūs veikta lauksaimniecības un valsts risku identificēšana un novērtēšana kā minēts augstāk.

 

 

 

Nākotnes apdrošināšanas sistēmas izveide jābalsta drošiem pamatiem, ņemot vērā labāko praksi, piemēram, Spāniju.

 

 

Tas nepieciešams, lai radītu lauksaimniekam radītu tā un valsts riska dalījumu, tādējādi motivējot apdrošināšanas pieprasījuma veidošanos.

 

 

Tas nepieciešams, lai valstij vienmēr būtu līdzekļu kompensāciju izmaksai, apstiprinot politisko gribu. 

 

Optimālo riska finansēšanas instrumentu izvēle ir atkarīga no risku profila un tirgus iespējām.

4. Apdrošināšanas sistēma

Apdrošināšanas sistēmas izveide ar valsts līdzdalību pirms ir skaidrs lauksaimnieka un valsts risku dalījums var, bet tas nav ekonomiski izdevīgi, jo valsts atbalsta formas var būt ļoti dažādas:

- tieša zaudējumu segšana,

- apdrošināšanas prēmiju subsidēšana

- obligātas kārtības/likumu izveide zaudējumu segšanai, profilaktiskajiem pasākumiem,

- pārapdrošināšanas seguma nodrošināšana

- apdrošināšanas metodikas izveide

- izglītošana

- un tml.

 

Tāpēc vajadzētu realizēt augstāk minētos  ieteikumus, lai veidojot apdrošināšanas sistēmu, būtu iespējams balstīties uz konkrētiem datiem par riska profilu un vajadzībām, gan lauksaimnieku, gan valsts. Bez nozīmīga valsts atbalsta sistēma neattīstīsies, jo šī brīža situācija rāda, ka valstī ir pārāk liels sistēmiskais risks, kas nav piemērots apdrošinātāju biznesam. 

 

Optimālas apdrošināšanas izvēle atkarīga no risku profila un tirgus iespējām.

 

Apdrošināmo risku var pārveidot, ar atbalstu iejaucoties valstij, kas dod cerības sistēmas sekmīgai izveidei. 

 

Salīdzinošais valstu apskats dod plašu priekšstatu par dažādajām iespējām. 

 

 

Atsauces

 

Agroseguro (1999). “Informe Annual”, Madrid.

 

Asseldonk, M., Meuwissen, M., Huirne, R. (2003). “A risk financing model for livestock epidemics in the European Union.” Institute for Risk management in Agriculture (IRMA), Wageningen University, the Netherlands. 

 

Asseldonk, M. (2004). “Financing epidemic livestock diseases control policy: analytical framework & EU experience.” Institute for Risk management in Agriculture (IRMA), Wageningen University, the Netherlands. Presentation for the Agricultural Economics Society Conference. 

 

Baquet, A., Hambleton, R. and Jose, D. (1997). “Introduction to risk management; understanding agricultural risks.” USDA/Risk Management Agency, Washington DC, December 1997. 

 

Barnett, B.J. (1999). “US government natural disaster assistance: historical analysis and a proposal for the future.” Disasters: Journal of Disaster Studies, Policy and Management 23, 139-155. 

 

Barry, P.J., Ellinger, P.N., Hopkin, J.A. and Baker, C.B. (1995). “Financial management in agriculture.” Interstate Publishers, Danville, Illinois. 

 

Bokma-Bakker, M.H. and Vesseur, P.C. (1999). “Aims, atructure and phasing of the Animal Safety Index.” Report P.1.222, ISSN 0922-8586, Research Institute for Pig Husbandry, Rosmalen, the Netherlands. 

 

Burgaz, F.J. (2000). “Gestion de risques en matiere de revenu.” Prezentation at the OECD Workshop on Income Risk Management, Paris.

 

Comité Européen des Assurances, “The insurance of natural events on European markets”, June 2005

 

Commission of the European Communities (2005). “Commission staff working document on risk and crisis management in agriculture.” Brussels, March 2005. 

 

“Common Agricultural Policy: beginnings to the present.” Published on the http://europa.eu.int/scadplus/leg/en/lvb/l04000.htm

 

Council Directive 90/424/EEC; Ministry of Agriculture, Nature Management, and Fisheries, 1998.

 

Cutler, D.M. and Zeckhauser, R.J. (1997). “Reinsurance for Catastrophes and Cataclysms.” NBER Working Papers 5913, National Bureau of Economic Research, Inc. 

 

Edwards, S., Fukusho, A., Lefevre, P.-C., Lipowski, A., Pejsak, Z., Roehe, P. and Westergaard, J. (2000). “Classical swine fever: the global situation.” Veterinary Microbiology 73, 103-119. 

 

EU Council Directive 85/511/EEC.

 

EU Council Directive 80/217/EEC.

 

EU Council Directive 90/424/EEC.

 

Euro PA and Associates (2000). “Risk management and the UK pig industry.” A report prepared for the National Pig Association and the Meat and Livestock Commission, as part of an Agricultural Development Scheme Grant from MAFF. 

 

European Commission (2000). Community Guidelines For State Aid in the Agriculture sector (2000/C/28/02). 

 

European Commission (2001). “Risk Management tools for EU agriculture with a special focus on insurance.” Working document, January 2001. 

 

European Commission (2004). Commission  Regulation No 1/2004 of 23 December 2003 on the application of Articles 87 and 88 of the EC Treaty to State aid to small and medium-sized enterprises active in production, processing and marketing of agricultural products.

 

European Union. Directorate-General for Agriculture (2004). “Agriculture in the European union. Statistical and Economic Information 2003.”  Based on Eurostat data. 

 

European Union. Directorate-General for Agriculture (2005). “Prospects for Agricultural Markets and Income 2005 – 2012.” 

 

Eurostat.

 

Forteza del Rey Morales, V. (1999). “El sistema de seguros agrarios combinados espanol, situacion actual.” Seminario Internacional, Los Sistemas de Proteccion de Riesgos en la Agricultura del Siglo XXI, Madrid.

 

Fritzmeier, J., Teuffert, J., Greiser-Wilke, I., Staubash, Ch., Schluter, H. and Moenning, V. (2000). “Epidemology of slassical swine fever in Germany in the 1990s.” Veterinary Microbiolofy 77, 29-41. 

 

Green, J. (2002). “Don’t break a leg… Managing risks on your small farm.” Cornell University, NY.  

 

Hardaker, J.B., Huirine, R.B.M. and Anderson, J.R. (1997). “Coping with Risk in Agriculture.” CAB International, Wallingford, UK. 

 

Harrington, S.E. and Niehaus, G.R. (1999). “Risk management and insurance.” Irwin McGraw-Hill, Boston. 

 

Hazel, P.B.R. (1992). “The appropriate role of agricultural insurance in developing countries.” Journal of International Development 4 (6), 567-581. 

 

Hennessey, D.A., Babcock, B.A. and Hayes, D.H. (1997). “Budgetary and producer welfare effects of revenue insurance.” American Journal of Agricultural Economics 79, 1024-1034. 

 

Hohl., R. (2004). “Extreme climate events and agricultural insurance.” MICE Workshop, October 2004. 

 

Harst, H.S., Dijikhuizen, A.A., Huirne, R.B.M. and Meuwissen, M.P.M. (1999). “Monte Carlo simulation of virus introduction into the Netherlands.” Preventive Veterinary Medicine 41, 209-229. 

 

Jalvingh, A.W., Nielsen, M., Maurice, H. Stegeman, A.J., Elbers, A.R.W. and Dijkhuizen, A.A. (1999). “Spatial and stochastic simulation to evaluate the impact of events and control measures on the 1997/98 CSF-epidemic in the Netherlands.” Preventive Veterinary Medicine 42, 271-295. 

 

Laevens, H. (1998). “Epizootiology of classical swine fever: Experimental infections simulating field conditions, and risk factor for virus transmission in the neighborhood of an infected herd.” PhD Thesis, University of Gent. 

 

Lerner, J (2004a) “Answering agriculture’s needs”,  Environmental Finance, December 2004 – January 2005

 

Lerner, J (2004b) “Improving the message”,  Environmental Finance, October 2004

 

Lewis, C.M. and Murdock, K.C. (1996). “The role of government contracts in discretionary re-insurance markets for natural disasters.” Journal of Risk and Insurance 63, 567-597. 

 

Lutzke, M., (2005) letter of 31.08.20005 from Federal Ministry of Consumer Protection, Food, 31.08.2005

 

MAFF (2001). “Risk management in agriculture.” A discussion document prepared by the Economics and Statistics Group of the Ministry of Agriculture, Fisheries and Food, January 2001. 

 

Marsh internal resources.

 

Marsh internal resources. “Spanish Agricultural Insurance System Overview 2005”. 

 

Marsh (2005), “Weather Derivatives”, information brochure, 2005

 

Meuwissen, M.P.M., Huirine, R.B.M. and Hardaker, J.B. (1999a). “Income insurance in European agriculture.” European Economy No 2, Luxembourg. 

 

Meuwissen, M.P.M., Huirine, R.B.M. and Hardaker, J.B. (1999b). “Income insurance for individual farmers: feasibility for European agriculture.” Organized session papers, IX European Congress of Agricultural Economists, “European Agriculture facing the 21st century in a global context”, p.428-444, Warsaw. 

 

Meuwissen, M.P.M., Huirine, R.B.M. and Hardaker, J.B. (2000). “Risk and risk management; an empirical analysis of Dutch livestock farmers.” Accepted for publication in Livestock Production Science. 

 

Nielen, M., Jalvingh, A.W., Meuwissen, M.P.P., Dijkhuizen, A.A. (1999). “Spatial and stochastic simulation to evaluate the impact of events and conrol measures on the pattern of the 1997/98 CSF outbreak in the Netherlands. II: Basic scenario 1997/98outbreak and comparison strategies.” Preventive Veterinary Medicine 42. 

 

OECD (2004). “Analysis of the 2003 CAP Reform.” OECD Publications, France. 

 

Ortloff, W. (1997). “Climate change and risks for agriculture: management implications for the insurance industry.” Thesis for the EAEME program “European Master in Environmental Management”, September 1997. 

 

Priest, G.L. (1996). “The government, the market, and the problem of catastrophic loss.” Journal of Risk and Insurance 12, 219-237. 

 

Skees, J.R. (1997). “Agricultural insurance in a transition economy.” Proceedings of the Seminar on agricultural financing and credit infrastructure in transition economies, OECD, Paris. 

 

Skees, J.R. (1999). “Agricultural risk management or income enhancement?” Regulation: The ratio Review of Business and Government 22(1), 35-43. 

 

Skees, J.R., Black, J.R. and Barnett, B.J. (1997). “Designing and rating an area yield crop insurance contract.” American Jounal of Agricultural Economics 79, 430-438. 

 

Skees, J.R. and Barnett, B.J. (1999). “Conceptual and practical considerations for sharing catastrophic/systemic risks.” Review of Agricultural Economics 21, 424-441

 

Stoppa, A. (2000). “Agricoltura e sistemi assicurativi: il caso della Spagna.” In: L’Informatore Agrario n.21, 2000, Verona, Italy.

 

USDA, Economic Research Service (1999). “Managing risk in farming: concepts, research and analysis.” Washington, D.C. 

 

Westergaard, J. (1991). “The effect of the EEC internal market on trade of animals and animal products, disease situation and control programmes.” Published in: Eriksson (ed). The importance of animal disease for trade, food and public health in an integrated Europe. Stockholm, Rapport Nr. 56, 8-29. 

 

Wikipedia. The Free Encyclopedia. Web page: http://en.wikipedia.org/wiki/Common_Agricultural_Policy

 

 

 

Interneta resursi

 

http://www.findalink.net/reinsurance/def-r.php

 

http://www.risktransfermagazine.com/xq/asp/sid.0/articleid.E5907949-60BD-4997-8D2A-66B5DEE63FBD/qx/printer.htm

 

http://www.eomd.esa.int/files/contracts/131-176-149-30_200521014421.pdf

 

http://www.scotland.gov.uk/Resource/Doc/1037/0003475.pdf

 

http://www.geinsurancesolutions.com/erccorporate/theinstitute/pc/inst_ind_prop_insurancereinsurance.htm