Grāmatas

Latvijas saimniecības vēsturiskā pieredze 1918.-1940. Otrais izdevums

Izcila ekonomista, izcila zinātnieka un vienkārši lieliska cilvēka radīts unikāls datos balstīts Latvijas ekonomikas portretējums. Tās ekonomikas, kuras augsmi 1940.gada vasarā pārtrauca padomju okupācija. Autors savas grāmatu pirmo redakciju pabeidza jau 1995.gadā, un to veselos 20 (!) eksemplāros publicēja Latvijas Statistikas institūtā 1996.gadā. Mums kā LVAEI ekonomistiem šķita nepiedodami, ka tik izcils Latvijas ekonomikas vēstures avots ļaudīm ir praktiski nepieejams, tāpēc piedāvājām autoram izdot to atkārtoti. Sagatavojot jauno izdevumu, autors ir izlabojis pamanītās kļūdas un arī veicis vairākus papildinājumus. Šeit pielikumā pievienots fails ar grāmatas pilna pirmstipogrāfijas manuskripta PDF versiju. Un ieskatam sniegts paša autora rakstītais grāmatas ievads.

IEVADS

Par Latvijas neatkarības gadiem (1918. – 1940.) ir sarakstīts daudz grāmatu. Starp tām var atrast gan plašas vēsturiskas monogrāfijas, [1] gan mācību grāmatas. Tagad, kad mums kļuvis pieejams arī ārzemēs dzīvojošo latviešu sarakstītais, bibliotēkās sastopams plašs atmiņu un memuāru literatūras klāsts, kur izgaismotas tādas detaļas, kuras vēstures grāmatas neuzņem. [2] Vairums no šīm grāmatām atspoguļo Latvijas Valsts izveidošanos, brīvības cīņas, partiju nesaskaņas Satversmes sapulcē un Saeimās, K.Ulmaņa autoritāros pārkārtojumus un Latvijas neatkarības zaudēšanu 1940.g., tātad valsts iekšpolitiskos un ārpolitiskos notikumus, saprotot šos vārdus plašā nozīmē. Jau salīdzinoši mazāk darbu ir veltīts Latvijas saimniecības vēsturei. Tomēr arī par to ir publicētas lielas un nopietnas grāmatas. [3] Vai par šiem jautājumiem būtu vēl jāraksta?
Vēsturnieku vidū ir samērā izplatīts uzskats, ka ir nozīme publicēt rakstu vai grāmatu tad, ja tajā ir parādīti līdz šim nezināmi un vēsturei būtiski notikumi un fakti. Te rodas jautājums, ko uzskatīt par līdz šim nezināmu? Vai to, kas atrodams tikai arhīvos vienā vai nedaudzos eksemplāros? No vienas puses arī to var uzlūkot par zināmu, ja jau šie fakti ir rakstiski dokumentēti. No otras puses, vai ir pamats uzskatīt par "zināmu" visu to, kas ir aprakstīts tādos rakstos un grāmatās, kas Latvijā atrodamas tikai lielo bibliotēku krātuvēs, turklāt pāris eksemplāros katrā? Par vēsturei zināmo un nezināmo īsti viennozīmīga atbilde nav iespējama. Mūsuprāt ir nozīme rakstīt nevien par to, kas līdz šim nav zināms, bet arī par to, ko studenti, skolotāji, kultūras darbinieki un citi inteliģences slāņi praktiski nezina, ko nezina vai izliekas nezinām deputāti,  ministri un viņu padomdevēji.
Mūsu darbs nepretendē uz vēsturiska pētījuma statusu klasiskā izpratnē. Autors ir centies saasināt lasītāju uzmanību ne tik daudz uz līdz šim nezināmo vai maz zināmo, bet, pēc savas pārliecības, uz galveno. Uz to, kas varētu veidot tautas un valsts vēsturisko pieredzi. Pieredze, izmantojot analoģijas, noder šodienas aktuālo jautājumu risināšanā, un tā dod iespēju neatkārtot tās kļūdas, kuras jau kādreiz pieļautas un kas valsts mērogā maksājušas ļoti dārgi. Līdzšinējo, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, parlamentu un valdību darbība rāda, ka vēsturiskā pieredze tiek izmantota ļoti selektīvi. Paņem to, kas patreiz valdošajam slānim  šķiet izdevīgs, piemēram, 1937.g. Civillikumu, bet neizmanto, pat pilnīgi noklusē to, kas nav izdevīgs, piemēram, 1933.g. Sodu likumu, 1935./38.g. Kredītlikumu utt. Mūsu uzskats ir, ka sabiedrībai vēsturiskā pieredze ir jāzina pilnībā, un šādas informētības veidošana ir viens šīs grāmatas virsuzdevums.
Rakstot par pēdējā  gadsimta vēsturi, nevienam autoram nav izdevies palikt pilnīgi neitrālam un objektīvam. Katrs atklātāk vai slēptāk izsaka arī savus vērtējumus par notikušo, un  šie vērtējumi nereti tiešāk  vai netiešāk atspoguļo kādas partijas vai sabiedrības grupas uzskatus.
Tajos gadu desmitos, kad pasaulē valdīja saimnieciska rosme, ekonomikas teorijā dominēja tirgus liberālisma idejas. No šo ideju viedokļa ir vērtēta Latvijas brīvvalsts saimnieciskā darbība lielākajā daļā emigrācijā  publicēto darbu un arī  rakstos, kas publicēti pēdējos gados tepat Latvijā. No tādas pozīcijas raugoties, Latvijas saimnieciskā politika trīsdesmitajos gados vērtēta ļoti kritiski.
Mūsu gadsimta pieredze nevien Latvijā, bet lielākajā  daļā  pasaules valstu ir parādījusi, ka tirgus liberālisma idejas ir populāras tad, kad saimnieciskajā dzīvē ir rosme, uzplaukums. Tā tas  bija, piem., 1920. - 1929.g. Kad  sākās  un  bija  jāpārvar  saimnieciskā  krīze, piem., 1930. - 1933.g., visās  valstīs kļuva populāra ideja par valsts saimniecības regulēšanu. Tādas idejas un uz tām balstīti likumi radās arī Latvijā jau dažus gadus pirms K.Ulmaņa autoritārajiem pārkārtojumiem. Šie likumi un valdību darbība, mūsuprāt, pilnīgi  atbilda tālaika apstākļiem, bija  nepieciešami krīzes pārvarēšanai un tādēļ vērtējami pozitīvi.
Mūsdienās, deviņdesmito gadu pirmajā pusē, pasaulē, ja arī nav izteikta saimnieciska uzplaukuma, tad nav arī izteiktas krīzes. Tādēļ ir dabiski, ka populāras atkal ir tirgus liberālisma idejas. Turpretī Latvijā un arī citās uz sabrukušās PSRS bāzes izveidojušās valstīs valda dziļa saimnieciska un arī garīga krīze. Tās pārvarēšanai  būtu vajadzīga visaktīvākā valdības rīcība. Bet starptautiskā ideoloģija un pat starptautiskās organizācijas uzspiež vietējiem apstākļiem pilnīgi neadekvātu saimniecisko liberālismu.
Ja divdesmitajos un trīsdesmitajos gados saimnieciskie  notikumi  un saimnieciskā politika Latvijā  attīstījās vienā fāzē, tad tagad realitāte un politika ir pretfāzēs, kas ļoti padziļina krīzi, radot tautas hipernoslāņošanos, lielākās iedzīvotāju daļas grimšanu nabadzībā, mirušo skaita pārsvaru pār dzimušajiem jau  desmitos tūkstošu gadā.
Autors necenšas lasītājiem uzspiest savu pārliecību,  bet  vienkārši apgaismot tālaika vēsturiskos faktus atbilstoši tālaika saimnieciskai politikai. Ņemot vērā valsts uzplaukumu trīsdesmito gadu otrajā pusē, vismaz pamatos šī politika būtu vērtējuma pozitīvi. Par atsevišķām kļūdām, kuras arī mūsuprāt tika pieļautas, runāsim attiecīgās nodaļās. Ir saprotams, ka visi lasītāji mums nepiekritīs, un tas ir dabiski. Autors galvenokārt vēršas  pie  tiem  lasītājiem, kuri vēl šaubās vai atrodas vienpusējas informācijas ietekmē. Mūsu grāmata ir zināms pretsvars. Daļai lasītāju tā ļaus paskatīties uz tālaika saimniecisko vēsturi no citas, neierastas puses. Precīzāk, no aizmirstas un noklusētas puses. Tas ir grāmatas otrs virsuzdevums.
Tā kā grāmatā būs visumā pozitīvi vērtēti ulmaņlaiku saimnieciskie likumi un valdības praktiskā darbība, lasītājiem var rasties iespaids, ka autors pozitīvi vērtē arī 1934.g. 15.maija pārkārtojumus visumā. Tik viennozīmīgi tā tas nav.
Vēsturiskā pieredze būtu viengabalaināka, ja tālaika saimniecisko politiku, kāda tā bija, būtu realizējusi  vai nu Saeima, vai visas tautas vēlēts prezidents. Vēsturē tas notika citādi, un saimnieciskā krīze virzīja uz tādu rīcību. Vērtējot K.Ulmaņa rīcību, ir svarīgi divi apsvērumi, uz kuriem jānorāda jau pašā sākumā.
Jaunā saimnieciskā politika, ko saasinātā veidā realizēja  K.Ulmanis kā  autoritārs  vadītājs  pēc  15.maija, tautsaimnieku darbos ir izstrādāta jau iepriekšējos gados un daļēji realizēta vēl  4.Saeimas pieņemtajos likumos.
K.Ulmaņa “apvērsums” notika bez asinsizliešanas un bez neviena nāvessoda līdz pat 1940.g. notikumiem. Tādēļ vārdu  "diktatūra",  ar ko pēdējos gadu desmitos saprotam Staļina un Hitlera režīmu un  tiem līdzīgu valsts iekārtu, uz ulmaņlaikiem tieši attiecināt nevar. Ja arī daļa vēsturnieku uzskata, ka ulmaņlaikos bija diktatūra, tad tā bija cita veida diktatūra.
Autors, pēc izglītības un profesijas statistiķis, uzskata, ka saimnieciska rakstura pētījumā izšķirošie ir fakti, kurus apkopo vēsturiskie statistikas datu krājumi. [4] Tādēļ grāmatā ir ietverts daudz tabulu. 
Grāmata ir veidota, izmantojot rakstu sēriju, kura 1994.g. publicēta laikrakstā “Labrīt”. Raksti grāmatā sakārtoti tematiskā secībā, papildināti ar jauniem materiāliem un atziņām, kā arī novērsta zināma atkārtošanās, kura dažos gadījumos radās rakstu sēriju gatavojot pakāpeniski. Tomēr autors necentās rakstus  pārveidot  tā, lai iegūtu pilnīgi akadēmisku vēsturisku monogrāfiju. Mūsu tēma ir vēsturiskā pieredze, tādēļ uzskatījām par iespējamu saglabāt grāmatā arī zināmus publicistikas  elementus  un  salīdzinājumus  ar mūsdienām.
Autors izsaka pateicību laikraksta “Labrīt” redakcijai  par minētās rakstu sērijas publicēšanu un turpmāk atsaucēs norāda, kur atrodamas šīs publikācijas.
Par grāmatas tēmu autors publicēja arī vairākus rakstus Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs. Pateicība pienākas arī šī izdevuma redakcijai, un vajadzīgajās vietās būs  nepieciešamās norādes.
Rezultātā grāmata ir adresēta vienlaikus trim lasītāju lokiem. Plašākais lasītāju loks vēlēsies iepazīties tikai ar autora viedokļiem un secinājumiem. Šie lasītāji var izlasīt tikai grāmatas pamattekstu, kurš ir uzrakstīts populārā valodā. Jau šaurāks loks vēlēsies iepazīties ar teiktā pamatojumu. Viņiem ir  domātas samērā plašās tabulas, ietverot tajās arī tekstā neiztirzātus datus. Lasītājiem ar akadēmiskām  interesēm autors piedāvā daudz atsauču un piezīmju, norādot tajās visus pirmavotus, kuri noder nevien grāmatā ietvertā materiāla pārbaudei, bet arī tālākām studijām.