Projekts

LATVIJAS REPUBLIKAS  

ZEMKOPĪBAS MINISTRIJA 

LAUKSAIMNIECĪBAS ATTĪSTĪBAS KONCEPCIJA 

1997 

 

SATURA RĀDĪTĀJS

Preambula 2

Lauksaimniecības attīstības pamatnostādnes 4

Nozaru attīstība 7

Graudkopība 7

Tilpumainās lopbarības ražošana 10

Piensaimniecība 11

Cūkkopība 15

Putnkopība 17

Zirgkopība 18

Aitkopība 19

Cukura ražošana 20

Kartupeļu ražošana 23

Dārzeņkopība 24

Augļkopība 25

Linkopība 27

Situācijas raksturojums 27

Attīstības virzieni un perspektīvas 28

Realizācijas veidi un metodes 28

Zivsaimniecība 29

Mežsaimniecība 32

Netradicionālās lauksaimniecības nozares 35

Diskutablie, izstrādājamie un sakaņojamie jautājumi 37

 

 

 

 

Preambula

Lauksaimniecības likumā ir formulēta valsts labvēlīga attieksme pret lauksaimniecību kā vienu no svarīgākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, nominēti galvenie mērķi – veidot racionālu, efektīvu un konkurētspējīgu ražošanu un noteikti valsts atbalsta pasākumi mērķu sasniegšanai. 

Latvijas Republikas Saeima 1997.gada 10.septembrī apsprieda Lauksaimniecības likuma izpildes gaitu un konstatēja nepieciešamību izstrādāt lauku vides un lauksaimniecības attīstības koncepciju.

Lauksaimniecības attīstības koncepcija izstrādāta saskaņā ar Lauksaimniecības likumu un Saeimas 1997.gada 10. septembra lēmumu.

Šis dokuments ir sastāvdaļa kopīgai “Lauku vides un lauksaimniecības attīstības koncepcijai”, kas izstrādājama, sadarbojoties ministrijām un citām valsts institūcijām.

Lauksaimniecības attīstības koncepcijas galvenā vadlīnija ir lauksaimniecības potenciālo iespēju izmantošana un attīstīšana, lai ražotu vietējā un pasaules tirgū konkurētspējīgu produkciju.

Latvijas lauksaimniecības potenciālās iespējas nosaka vairākas faktoru grupas: bioloģiskais, ekoloģiskais, bioklimatiskais un intelektuālais potenciāls.

Fotosintētiskais potenciāls praktiski ir neierobežots un dod iespējas ražot vairāk tonnu jaunas augu organiskās vielas no katra hektāra lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Lauksaimniekiem pieejamo un viņu rīcībā esošo kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu ražības potenciāls jau tālu pārsniedz 10 t/ha graudu, kā arī 10 tonnu piena gadā no govs ieguves robežu.

Šķirņu pārbaude Latvijas apstākļos pierāda iespējas tuvoties Eiropā radīto šķirņu potenciālam un iegūt 7 –10 t/ha graudu, 50 – 70 t/ha kartupeļu, 10 – 15 t/ha zāles sausnas.

Bioklimatiskais potenciāls, kas veidojas no aktīvo temperatūru summas, nokrišņu daudzuma, to izvietojuma sezonā un citu ekoloģisko resursu mijiedarbības, Latvijā ir labvēlīgs relatīvi stabilai lauksaimniecībai ar nosacījumu, ja tiek audzēti katram augšņu un dabas apstākļu rajonam piemēroti kultūraugi.

Lauksaimnieku rīcībā ir 1,6 miljoni hektāru meliorētas zemes, kuras sistēmu būvju un ierīču kopvērtība ir ap 2 miljardi latu.

Agrotehnoloģiskās zinātnes uzkrātais potenciāls ļauj reāli ekspluatēt visu bioloģisko, organisko, augšņu, vides un citu faktoru potenciālu, kā arī pērkamos resursus, ja tikai praktiski strādājošam lauksaimniekam pašam ir pietiekamas profesionālās zināšanas un materiāli tehniskās iespējas.

Lauksaimnieku intelektuālais potenciāls un profesionālā sagatavotība diemžēl nereti ir ierobežojošs faktors pārējo potenciālo iespēju racionālai un efektīvai izmantošanai. Sakarā ar to, Zemkopības ministrija ir izstrādājusi un sākusi īstenot praktisko lauksaimnieku profesionālās izglītošanas ilglaicīgu programmu.

Ierobežojošie un limitējošie faktori. Augšņu kultūrtehniskais stāvoklis pēdējos 10 gados daudzviet ir stipri pazeminājies: bojātas, nesakārtotas meliorācijas sistēmas, pasliktinājusies augšņu vides reakcija (ph), pazeminājies trūdvielu un augiem izmantojamā PK saturs augsnēs, bet pastiprinājusies piesārņotība ar nezālēm un citiem kaitīgiem vai konkurējošiem organismiem.

Tādēļ ir izstrādātas valsts ilglaicīgās finansiālās atbalsta programmas augšņu kultūrtehniskai ielabošanai, kas garantēs dabas faktoru un pērkamo resursu efektīvu izmantošanu.

Mašīnas un iekārtas pārsvarā ir fiziski nolietotas un morāli novecojušas. Lauksaimniecības traktoru, darba mašīnu un tehnoloģisko iekārtu modernizācija ir nepieciešama vairumam lauksaimniecības preču ražotāju.

Lai šo limitējošo faktoru pakāpeniski, bet konsekventi pārvarētu, paredzēts valsts ilglaicīgs finansiāls atbalsts.

Ražošanas ēkas un būves lauksaimniecības uzņēmumu absolūtajā vairākumā nav piemērotas modernām racionālām tehnoloģijām un efektīvai ražošanai. Tā ir trešā problēmu grupa, kuru risināšanā nepieciešams un arī ir paredzēts valsts ilglaicīgs atbalsts.

Mājlopu kvalitatīvais un ģenētiskais sastāvs prasa būtisku rekonstrukciju, lai piena ražošanas “mašīnas” – govis – būtu jaudīgākas, bet citi lopi ražotu tirgū pieprasītu un relatīvi konkurētspējīgu produkciju.

Platību potenciāls. Latvijā ir 2,3 miljoni lauksaimniecības mērķiem izmantojamas zemes, no kuras pagaidām tiek izmantoti 2 miljoni hektāru.

Dominējošās kultūraugu grupas var būt graudaugi un zāles, pārsvarā – daudzgadīgās.

Ekonomiski efektīvai graudu ražošanai var izmantot tuvākos gados vairāk kā 0,5 miljons hektāru, bet vēlāk to platība var paplašināties.

Vairāk kā 1 milj. ha zemes izmantojams zāles lopbarības ražošanai ziemai un vasarai.

Šīm abām kultūraugu grupām ir arī visaugstākā bioenerģētiskā efektivitāte, pie tam daudzgadīgām zālēm tā ir vēl augstāka nekā graudaugiem.

Apjomu iespējas. Izstrādājot subsidējamos saimniecību organizācijas projektus, izvēloties specializāciju, iekārtojot augsekas, veicot augšņu kultūrtehnisko ielabošanu, radikāli progresējot darba kultūrai un realizējot citus zinātniskas zemkopības sistēmas komponentus, tuvākajos gados graudu kopraža Latvijā var sasniegt vismaz 2 miljonus tonnu, bet zāles kopraža – 5 miljonus tonnu sausnas, attīstoties tālākā nākotnē attiecīgi līdz 3 un 7 –8 miljoniem tonnu.

Iespējamie augkopības produkcijas veidi un apjomi nosaka lopkopības virzienus un produkcijas potenciālos apjomus.

 Lauksaimniecības attīstības pamatnostādnes

Izvērtējot Latvijas lauksaimniecības potenciālu, ir apzināts, ka tā nav saistāma tikai ar iekšējo tirgu. Tas nozīmētu tikai daļēju Latvijas lauksaimniecības potenciālo iespēju, strādājošo un zemes resursu izmantošanu un ražošanas ierobežošanu, kas kļūtu par šķērsli lauksaimniecībā nodarbināto dzīves līmeņa paaugstināšanai. Tā būtu nozares stagnācija. Līdz ar to šī nozare nespētu pilnveidot lauku vidi un pildīt sociālās funkcijas.

Valsts lauksaimniecības politikas galvenais mērķis ir izveidot lauksaimniecību par nozari, kas spētu integrēties vienotajā Eiropas koptirgū un ražotu pasaules tirgus prasībām atbilstošu preču produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā.

Šī mērķa sasniegšana ir iespējama, sistemātiski un vienlaicīgi strādājot vairākos virzienos:

1. Ražošanas tehnoloģiskā modernizācija;

2. Kvalitātes vadīšana visā ražošanas un realizācijas procesā;

3. Produkcijas tirgus veicināšana un attīstība.

Lai integrētu lauksaimniecību kopējā lauku vidē, nepieciešama Zemkopības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības,  Ekonomikas, Labklājības un Satiksmes ministriju sadarbība.

Metodes un instrumenti mērķa sasniegšanai

Lai realizētu valsts lauksaimniecības politiku, nepieciešams iedarboties uz lauksaimniecību visos tās komponentos un posmos: zinātnē, izglītībā, ražošanā, pārstrādē un realizācijā - izmantojot tālāk aprakstītās metodes.

1. Likumdošana. Lauksaimniecības politikas mērķu sasniegšanai jāizstrādā šādi likumprojekti:

• “Par saimniecisko pašpārvaldi”;

• Zemes nomas likums;

• “Par veterinārmedicīnu”;

• Augu aizsardzības likums.

2. Izglītība visos posmos:

 turpināt profesionālās izglītības reformu, nodrošinot tās kvalitāti atbilstoši mērķim;

 izveidot labas prakses atbalsta zemnieku saimniecību tīklu;

 atbalstīt lauksaimniecības ražotāju un pārstrādātāju nepārtrauktu tālākizglītību;

 panākt augstākās izglītības līmeņa atbilstību starptautiskajām prasībām. 

3. Lauksaimniecības zinātnes, izglītības un prakses integrācija, kuras uzdevums ir dot ekonomiski izdevīgākos preču produkcijas ražošanas, pārstrādes un realizācijas risinājumus, šajā nolūkā izvērtējot un adaptējot labākās pašmāju un ārvalstu tehnoloģijas. 

4. Valsts atbalsta sistēmas attīstība lauksaimniecībā, galvenokārt to izmantojot konkurētspējīgu saimniecību attīstības priekšnoteikumu radīšanai, kā arī lauksaimniecības pārstrādes rūpniecībā - eksportspējīgas produkcijas ražošanai. Subsīdijas izmantojamas konkrētu programmu realizācijai un noteiktu mērķu sasniegšanai. Subsīdiju sistēmai jābūt ilglaicīgai, dodot iespēju pieņemt saimnieciski pamatotus darbības lēmumus. Investīcijas lauksaimniecībā novirzāmas ražošanas infrastruktūras attīstīšanai.

5. Kredītpolitika. Lauksaimniecība raksturojas ar lēnu kapitāla un apgrozības līdzekļu apriti, tādēļ tā jānodrošina ar labvēlīgākiem kreditēšanas nosacījumiem nekā citas tautsaimniecības nozares. Īstermiņa kredītpolitikai jāsekmē lauksaimniecības tirgus funkcionēšana. Ilgtermiņa kredītpolitikā atbalstāma pieejamība kredītresursiem, izmantojot garantiju fondus un kredītu cenu samazināšanu. Atbalstāma krājaizdevumu sabiedrību veidošanās.

6. Nodokļu politika. Tai jābūt stabilai un ilglaicīgai. Nodokļu izmaiņu rezultātā nedrīkst pasliktināties lauksaimniecības nozaru finansiālais stāvoklis. Nodokļu politika attiecas uz ikvienu ražotāju, neatkarīgi no tā ražošanas apjomiem. 

7. Kvalitātes vadības sistēma. Pakāpeniski jāpārņem Eiropas Savienības un pasaules tirgus lauksaimniecības produktu kvalitātes un nekaitīguma prasības. Jānodrošina valsts uzraudzība pār lauksaimniecības produktu kvalitātes prasību ievērošanu to ražošanas vietās, pirmapstrādē, glabāšanā, transportā. Jāveicina uzņēmumu paškontroles attīstīšana.

8. Profesionālās izglītošanas jomā paredzēt:

- augstākās profesionālās izglītības nepieciešamību lauksaimniecības produktu kvalitātes jomā;

- izglītošanu kvalitātes vadīšanas pamatprincipos;

- zemnieku apmācību savu ražojumu kvalitātes vadīšanā un tās pašnovērtēšanā.

9. Izvirzītā mērķa sasniegšanai lauksaimniecībā nepieciešama precīza uzskaite un savlaicīga informācija par lauksaimniecībā un tirgū notiekošajiem procesiem.

10. Tirgus politika:

 iekšējā tirgus stabilitātei nepieciešams sakārtot likumdošanu atbilstoši starptautiski pieņemtajām normām, veicinot konkurenci starp preču produkcijas ražotājiem;

 ārējā tirgus veicināšanai pielietojams un attīstāms pasākumu komplekss, kas vērsts uz pieejas atvieglošanu eksporttirgiem un lauksaimniecības produkcijas realizācijai nepieciešamo kvalitatīvo rādītāju un kvantitatīvo apjomu sasniegšanu.

11. Struktūrpolitika: 

 lauksaimniecības zemju racionāla izmantošana un efektīva apsaimniekošana, atbalstot platību konsolidāciju, augsnes auglības uzlabošanu, lauksaimniecībai neizdevīgu platību apmežošanu;

 ražotāju kooperēšanās veicināšana;

 efektīvu saimniecību veidošanās atbalstīšana;

 nozares pārvaldes struktūras veidošana atbilstoši ES prasībām;

 vides aizsardzības prasību izstrādāšana un to ievērošana;

 profesionāli izglītotas jaunatnes ieinteresēšana lauksaimniecībā ar atsevišķām valsts atbalsta programmām;

 nozaru un teritoriālās saimnieciskās pašpārvaldes veidojumu sekmēšana.

12. Resursu ekonomija. Veicināt resursu racionālu izmantošanu, sekmējot  katram reģionam  ekonomiski izdevīgāko nozaru un sējumu platību struktūras izvēli, ievērojot augšņu un dabas apstākļus.

13. Latvijas zivsaimniecība - vienotā pārtikas ražošanas kompleksa daļa. Tās attīstības politika ir veidojama, tuvinot to Eiropas Savienības zivsaimniecības jaunās politikas nostādnēm. Zivsaimniecības attīstības politikas galvenie pamatvirzieni ir šādi:

 zivsaimniecības attīstība atbilstoši pieejamiem zivju resursiem un ražošanas jaudām;

 zivju resursu potenciāla saglabāšana un attīstība;

 zivsaimniecības un zivrūpniecības zinātnes attīstīšana;

 Baltijas zvejas flotes tehniskā modernizācija;

 zivju pārstrādes uzņēmumu modernizēšana atbilstoši Eiropas Savienības higiēnas prasībām zvejas produktu ražošanai un piedāvājumam tirgū.

14. Mežsaimniecības attīstība. Veicināt lauksaimniecības un mežsaimniecības tālāku integrāciju. Meža nozares ilglaicīgas attīstības stratēģijas un taktikas pamatprincipus nosaka nacionālā meža politika. Meža politikai ir jānodrošina meža un meža zemju ilgtspējīga (nenoplicinoša) un efektīva apsaimniekošana.

15. Lauku infrastruktūras attīstīšana sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Satiksmes ministriju, pašvaldībām un citām institūcijām.

 Nozaru attīstība

Latvijas dabas un augšņu apstākļi ir ļoti piemēroti augstražīgai un ekonomiski efektīvai pļavu, ganību un daudzgadīgo tīrumzāļu kultūrām. Šo kultūraugu grupa tradicionāli aizņem lielāko daļu lauksaimniecības zemes. Zāļu ražas izmantošanas visracionālākais veids ir lopbarības ražošana, kura ir piemērotākā pamatbarība piena lopiem – plašai, intensīvai un eksportspējīgai piensaimniecībai.

Otra visplašākā Latvijas apstākļiem piemērotā kultūraugu grupa ir graudaugi un pākšaugi, kuri var aizņemt vairāk kā trešdaļu no lauksaimniecības zemes.

Latvijas graudkopībai ir pilnībā un stabili jāsedz pārtikas graudu iekšzemes pieprasījums un enerģētiskās barības vajadzību piena lopkopībai, cūkkopībai un putnkopībai. Bez tam ievērojamus daudzumus graudu Latvija var ražot eksportam.

Līdz ar to graudkopība un piensaimniecība ir absolūti dominējošās pirmās prioritātes grupas nozares Latvijas lauksaimniecībā. Bez tam pirmajā prioritāšu grupā ietilpināma arī cūkkopība, kas sekmēs graudsaimniecības potenciālās produkcijas plašāku izmantošanu.

Prioritāro nozaru otrajā grupā ietilpst kartupeļu, cukurbiešu, dārzeņu, augļu un ogu kultūras, kā arī putnkopība un liellopu gaļas ražošana.

Kartupeļu nozarei pilnīgi jāsedz pārtikas un to pārstrādes produktu pieprasījums, ka arī stērķeles un spirta rūpniecības pieprasījumu.

Cukurbiešu audzēšana saistās ar esošo cukurfabrikas darbību.

Dārzeņkopība, intensīvā augļkopība un ogu kultūras ir konkurētspējīgas nozares.

Racionāli organizēta specializēta putnkopība var efektīvi izmantot ievērojamu daudzumu Latvijā audzētu graudu.

Liellopu gaļas ražošana var izmantot daudz zāles barības un graudaugu.

Graudkopība

Mērķis – ražot graudus visu veidu vietējo patērētāju pieprasījuma apmierināšanai pēc kvalitatīviem graudiem pārtikai, lopbarībai, dzērienu ražošanai, citai rūpnieciskajai pārstrādei, kā arī konkurētspējīgu produkciju eksportam.

Situācijas raksturojums

Saskaņā ar graudu bilanci, Latvijā pārtikas graudu vajadzība ir 219 tūkst. tonnu, t. sk. kviešu – 160 tūkst. t, rudzu – 50 tūkst. t. Pēc Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta aprēķiniem, ievērojot lopkopības attīstību, perspektīvā graudu vajadzība var divkāršoties, salīdzinājumā ar pašreizējo līmeni. Valstī esošās zemes platības un resursi šādu apjomu saražošanu spēj nodrošināt.

Pašlaik graudus ražo vairāk nekā 104 tūkst. saimniecību. Ceturtdaļu graudaugu audzē mazās saimniecībās ar graudaugu sējumu platību līdz 5 hektāriem, pusi – platībās līdz 20 hektāriem. Mazās saimniecībās trūkst apgrozāmo līdzekļu, daudzās no tām graudaugi tiek audzēti neatbilstoši agrotehniskajām prasībām un graudu ražas ir ļoti zemas un neatbilst šķirņu potenciālam. Sīksaimniecībām rodas arī lielākas grūtības graudu realizācijā, jo eksportam un pārstrādei nepieciešamas lielas viendabīgas kvalitātes graudu partijas. 

Pēdējos gados palielinās minerālmēslu, kodinātas sēklas un augu aizsardzības līdzekļu lietošana. Tā rezultātā palielinās pārtikas graudu ražošana un iepirkšana no vietējiem ražotājiem. No 1997. gada ražas iepirkts, pieņemts glabāšanā un pārstrādei160 tūkst. tonnu pārtikas graudu, kas ir par 22% vairāk nekā iepriekšējā gada attiecīgajā periodā. Pārtikas graudu vajadzības līdz 1998. gada ražai nodrošina esošie graudu krājumi.

Neraugoties uz to, ka izdevumi labības ražošanai palielinās ātrāk nekā cenas, pie racionāla ražošanas līmeņa (vismaz 2,5 – 3 tonnas no hektāra) pārtikai un dzērienu ražošanai pārdoto graudu ražošana ir rentabla.

Samazinājušās aramzemes platības ar optimālu augsnes reakciju un pietiekamu kustīgā fosfora un kālija saturu. Labības ražošanas attīstību kavē fiziski un morāli novecojusi materiāli tehniskā bāze. 

Labības iekšējā tirgū vēl nav sasniegtas stabilas ilgtermiņa līgumu attiecības starp labības ražotājiem un iepircējiem – pārstrādātājiem.

Saskaņā ar likumu “Par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi” un citu normatīvo aktu noteikumiem valsts labības politiku realizē bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība “Labības tirdzniecības aģentūra”.

Latvijas Graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienība un Zemnieku federācija nepietiekoši pārstāv Labības audzētāju un pārstrādātāju intereses.

Attīstības virzieni

1. Graudaugu sējumu ražības kāpināšana. 

2. Kvalitātes vadības sistēmas pilnveidošana visā ražošanas un realizācijas procesā.

Pasākumi

1. Ražības kāpināšana. Zinātnes un prakses integrācijas rezultātā rast izdevīgākos risinājumus labības šķirņu, tehnoloģiju, mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļu pielietošanā, šajā nolūkā izvērtējot un adaptējot labākos pašmāju un ārvalstu sasniegumus. Turpināt zemnieku apmācības sistēmas pilnveidošanu. 

Veicināt ekonomiski stabilu labības preču produkcijas ražojošo saimniecību veidošanos, atbalstot zemju konsolidāciju.

Izveidot racionālu sēklkopības sistēmu.

Orientēt labības ražotājus uz reģionālo specializāciju, rekomendējot tādu kultūraugu audzēšanu, kas konkrētā zonā vairāk piemēroti.

Izstrādāt un pielietot sankciju sistēmu par nezāļu izplatīšanu.

Veicināt zaļmēslojuma kultūru pielietošanu augsnes auglības celšanai.

2. Kvalitātes vadības sistēma. Pakāpeniski pārņemt ES un pasaules tirgus graudu kvalitātes standartus un prasības, tādējādi nodrošinot arī konkurētspējīgu graudu sagatavošanu eksportam.

Nodrošināt valsts uzraudzību kvalitātes prasību ievērošanā. Jāturpina labības pārstrādes un uzglabāšanas uzņēmumu tehnoloģisko laboratoriju aprīkošana ar starptautiskām prasībām atbilstošām iekārtām.

3. Labības ražotāju kooperācijas veicināšana.

Lauksaimniecības zemju, tehnikas un iekārtu racionālai un intensīvai izmantošanai, saspringtas situācijas novēršanai labības novākšanas laikā, veicināt labības audzētāju kooperēšanos.

1. Labības ražotāju pašpārvaldes sistēmas pilnveidošana. 

Lai pārstāvētu labības audzētāju intereses pagastu pašvaldībās, rajonos un valsts līmenī labības ražošanas un realizācijas jomā, veicināt pašpārvaldes formējumu rašanos un darbību. Tas labības ražotājiem atvieglos tehnisko apkalpošanu, līgumu slēgšanu, interešu aizstāvību strīdu gadījumā.

5. Valsts atbalsts. Atbalsta sistēmai jābūt ilglaicīgai un vērstai uz priekšnoteikumu radīšanu, lai ražotu pasaules tirgus prasībām atbilstošu preču produkciju, kas būtu konkurētspējīga ar citu valstu ražojumiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā. Valsts atbalsts sniedzams: 

 tehniskai modernizācijai konkurētspējīgas produkcijas ražošanai;

 augšņu kultūrtehniskai un agrotehnoloģiskai ielabošanai;

 augstas kvalitātes sēklas materiāla ražošanai;

 zemes tirgus attīstībai;

 graudu glabāšanai;

 alus miežu ražošanai.

Atbalsta metode – līdzfinansēšana.

Labības tirgus

Iekšējais tirgus. Tirgus stabilitātei pilnveidot likumdošanu, atbilstoši starptautiski pieņemtajām normām.

Veicināt ilglaicīgu līgumattiecību veidošanos starp graudu ražotājiem un pārstrādātājiem vai vairumtirgotājiem. 

Maksimāli samazināt labības valsts rezervi līdz ražas novākšanas sākumam, atbrīvojot līdzekļus jaunās ražas iepirkšanai.

Veikt patērētāju izglītošanu, reklamējot vietējo produkciju.

Ārējais tirgus. Attīstāmi pasākumi, kas atvieglotu iekļaušanu eksporttirgos:

- labības un tās produktu kvalitatīvo rādītāju sasniegšana;

- veicināt graudu tirdzniecības (piramīdas) struktūras veidošanos, kura nodrošinātu sīkražotāju saražoto mazo apjomu graudu partiju apvienošanu, tālākai izmantošanai.

Pasākumi graudu iepirkšanai no 1998. gada ražas

1. Izstrādāt parauglīguma projekta variantus starp graudu ražotājiem un labības pārstrādes un/vai glabāšanas uzņēmumiem.

2. Sadarbībā ar Latvijas Banku izstrādāt priekšlikumus par graudu kā komercķīlas noformēšanu.

3. Ierosināt grozījumus normatīvajos aktos, paredzot elastīgāku valsts labības rezerves veidošanu.

4. Paredzēt subsīdijas graudu glabāšanai.

Tilpumainās lopbarības ražošana

Mērķis – racionāli izmantot Latvijas augšņu un dabas resursus un klimatiskos apstākļus efektīvai daudzgadīgo un viengadīgo zāļu audzēšanai, radot vislētāko un pilnvērtīgāko lopbarības bāzi piensaimniecībai un liellopu gaļas ražošanai

Situācijas raksturojums

Latvijā ir ievērojams pļavu kultūrai piemērotu, pārmitru lauksaimniecības zemju īpatsvars.

Savukārt, lielas platības aizņem Vidzemes, Kurzemes un Latgales pauguraines, kur agroekonomiski izdevīgākā kultūraugu grupa ir daudzgadīgās stiebrzāles un tauriņzieži.

Bez tam, tauriņzieži un citas zāles ir agroekonomiski ļoti efektīvs komponents arī klasiskajās tīrumu augsekās visos Latvijas novados un augšņu veidos, kas paaugstina augsekas auglību, saista un uzkrāj bioloģisko slāpekli, būtiski ietaupa izmaksas mēslojumam.

Kopā Latvijā saimnieciski vēlamā lopbarības zāļu platība pārsniedz 1 miljonu hektāru.

Bez tam svarīgi, ka:

- daudzgadīgo zāļu audzēšanai jātērē vismazāk dārgo energoresursu un tām ir visaugstākā bioenerģētiskā efektivitāte;

- lauksaimnieku rīcībā ir plaša daudzgadīgo tauriņziežu un stiebrzāļu sugu un šķirņu izvēle, kas garantē iespēju katrā vietā un augsnē audzēt piemērotāko un līdz ar to – ekonomiski efektīvāko sugu un šķirni;

- zāļu lopbarība var būt lētākā un pilnvērtīgākā;

- kvalitatīva zāļu lopbarība garantē vislētāko pienu un visefektīvāko piensaimniecību.

Attīstības virzieni

1. Augstražīgu pļavu atjaunošana un veidošana tām piemērotās platībās.

2. Piemērotāko tauriņziežu un stiebrzāļu vai to maisījumu audzēšana piena lopkopībā specializējušos saimniecību augsekās (paugurainēs).

3. Tauriņziežu izmantošana augšņu auglībai un zaļmēslojumam graudkopībā specializētās saimniecībās.

4. Augstvērtīgu ganību ierīkošana lētai un pilnvērtīgai barībai vasarā.

Pasākumi

1. Lauksaimnieku profesionālā izglītošana:

- katrām augsnēm piemērotāko zāļu sugu un šķirņu izvēlē;

- augstražīgu zelmeņu veidošanā;

- zāles novākšanā un konservēšanā.

2. Saimnieciski racionālāko projektu un tehnoloģisko risinājumu izstrāde un ieteikšana zāles lopbarības konservēšanai un glabāšanai.

3. Zāles lopbarības novākšanas un konservēšanas tehnoloģiski efektīvu un ekonomiski racionālu mašīnu nomāšanas un kopiegādes (koplietošanas) sistēmas veidošanas atbalsts.

Piensaimniecība

 Mērķis - Izveidot valstī piensaimniecību par stabilu un ekonomiski izdevīgu nozari, kas ir spējīga konkurēt pasaules tirgū.

Situācijas raksturojums

Piena ražošana

Govju skaits Latvijā ir stabilizējies robežās no 270 līdz 280 tūkstošiem.

Kopējā piena ieguve 1997. gadā ir 985,3 tūkstoši tonnu, kas par 97% nodrošina valsts iedzīvotāju vajadzības pēc piena un piena produktiem. Nozares attīstību kavē tas, ka:

 47,6% no slaucamo govju kopskaita izvietoti 1-2 govju saimniecībās. Šāda piena ražotāju struktūra nesekmē lēta piena ražošanu un apgrūtina tā realizāciju pārstrādei; 

 nepilnvērtīgas un sliktas kvalitātes lopbarības izēdināšana, kā rezultātā govju produktivitāte ir zema. Vidējais izslaukums pēc statistikas datiem 1996. gadā bija tikai 3237 kg no govs;

 piena slaukšanas un pirmapstrādes novecojušu tehnoloģisko iekārtu izmantošana nerada priekšnosacījumus augstas kvalitātes piena iegūšanai.

Govju šķirņu struktūrā “Latvijas brūnā” šķirne, kura veidota kā kombinētā tipa piena un gaļas šķirne, joprojām sastāda 82,4% no kopējās populācijas, bet “Latvijas melnraibā” šķirne – tikai 13,5%.

 Piena pārstrāde

 Latvijas piena pārstrādātāji pašlaik nespēj konkurēt pārstrādes izmaksu ziņā ar kaimiņvalstu pienotavām un tehnoloģiskajā jomā ievērojami atpaliek no piensaimniecībā attīstītāko valstu pārstrādes uzņēmumiem.

Pārstrādes uzņēmumiem, kuros produkcijas ražošanas izmaksas ir lielas, pazeminās produkcijas konkurētspēja tirgū, un tie kavē samaksu piena piegādātājiem.

Rūpnieciskai pārstrādei 1997. gadā pārdoti 361,6 tūkstoši tonnu  piena, kas sastāda 37% no kopējā valstī saražotā piena.

Zemas un viduvējas kvalitātes piena iepirkuma cena zemniekam dod iespēju izdzīvot, taču tā nerada priekšnosacījumus saimniecības attīstībai.

Piena produktu tirgus

Piena produktu importa – eksporta bilance 1996. gadā un 1997. gada pirmajā pusē ir pozitīva. 1996. gadā eksportētā piena un piena produktu apjoms ir par 12,8 milj. latu un attiecīgi 1997. gada pirmajā pusē par 7,6 milj. latu lielāks kā importētās produkcijas apjoms.

Nozīmīgākie eksportējamie piena produkti ir sviests, siers, vājpiena pulveris un piena konservi. Apjomīgākie eksporta tirgi 1996. gadā bijuši Eiropas Savienības valstīs un Krievijā.

Latvijas piena produktu eksportu ir pozitīvi ietekmējušas Eiropas Savienības piešķirtās piena produktu eksporta kvotas. Tās darbojas Latvijas Republikas un Eiropas Savienības brīvās tirdzniecības līguma ietvaros un ar samazinājumu par 80% no ievedmuitas pamatlikmes ir piešķirtas siera, sviesta, piena konservu, vājpiena un pilnpiena pulvera eksportam.

Kvalitāte un kvalitātes uzraudzība

Pašlaik no pārstrādei iepirktā piena tikai viena trešā daļa tiek pielīdzināta augstākās šķiras prasībām. Piena kvalitāti negatīvi ietekmē sanitārām normām neatbilstoša piena ieguve, uzglabāšana, kā arī piena savākšanas tehnika un organizācija.

Valstī nav pilnībā nodrošināta atbilstoša piena un piena produktu kvalitātes kontrole, kā arī nav izveidota vienota sistēma piena kvalitātes noteikšanai. 

Attīstības perspektīvie virzieni

Piena ražošanā

Latvijas dabas un augšņu apstākļi ir ļoti labvēlīgi efektīvas konkurētspējīgas piensaimniecības attīstībai. Latvijas lauksaimniecība var ražot lielus daudzumus piena produktu eksportam, pilnīgi apmierinot arī iekšējā tirgus pieprasījumu pēc piena produktiem.

Lai ražošana būtu ekonomiski izdevīga, rekomendējamais ganāmpulka lielums ir vismaz 20 govis un vairāk ar izslaukumu vismaz 5000 kilogramu no govs gadā.

Govju ēdināšanā galvenā uzmanība jāvelta lētai, kvalitatīvai un pilnvērtīgai lopbarībai.

Lai uzlabotu piena kvalitāti un saglabātu govju veselību, jāpilnveido esošās un jāizmanto jaunas piena slaukšanas un pirmapstrādes tehnoloģiskās iekārtas. 

Vēlams palielināt augstražīgo melnraibo šķirņu govju īpatsvaru tajās saimniecībās, kas var nodrošināt šai šķirnei nepieciešamos ēdināšanas un turēšanas apstākļus.

Selekcijā jāizmanto izteikta piena tipa vaislinieki, kuru ciltsvērtība vismaz par 20% pārsniedz attiecīgā ganāmpulka vidējo līmeni.

Saskaņā ar selekcijas plānu, govkopībā jāturpina importēt un izmantot augstvērtīgus vaislas buļļus un bioproduktu, tas dos iespēju uzlabot piena kvantitatīvos un kvalitatīvos rādītājus.

Piena pārstrādē

Jāsekmē uzņēmumu koncentrācija un specializācija, ievērojot reģionālās intereses, lai samazinātu pārstrādes izmaksas un līdz ar to paaugstinātu piena iepirkuma cenu. 

Pienotavām ir jāizvirza vienādas veterinārās un sanitārās prasības, kā arī jānodrošina godīgas konkurences iespējas.

Nepieciešama tehnoloģiju modernizācija, kas ļautu ražot tirgū konkurētspējīgu produkciju.

Piena pārstrādes uzņēmumiem jāražo tādi produkcijas veidi, pēc kuriem ir pieprasījums tirgū, vienlaicīgi aktīvi jāstrādā pie esošā tirgus saglabāšanas un jaunu tirgu meklēšanas.

Piena produktu tirgū

Piena produktu tirgū jāatbalsta konkurētspējīgas piena produkcijas eksports.

Kvalitātē un kvalitātes uzraudzībā

Jānosaka vienota sistēma piena kvalitātes vērtēšanai un apmaksai, šim nolūkam jāizveido neatkarīgas piena kvalitātes kontroles laboratorijas. Paralēli jāveido vienots piena un piena produktu kvalitātes kontroles mehānisms.

Jāturpina darbs pie piena ražošanas fermu un piena pārstrādes uzņēmumu reģistra izveidošanas un vienotas dzīvnieku apzīmēšanas sistēmas ieviešanas.

Atbalsts nozares attīstībai

1.Likumdošanas sakārtošanai dzīvnieku audzēšanā, veterinārijā un kvalitātes kontrolē nepieciešams izstrādāt šādus likumus un normatīvos aktus: 

- Ciltsdarba likums;

- MK noteikumi “Par dzīvnieku reģistrēšanu un apzīmēšanu”;

- MK noteikumi “Higiēnas prasības piena ražošanā”;

- MK noteikumi “Higiēnas prasības piena pārstrādes uzņēmumos”;

- izdarīt izmaiņas standartā VST 1-81 “Govs piens” (1992.gada .St.LV).

2. Jāturpina un jāattīsta valsts atbalsta programma:

- tehnoloģiski modernu, racionālu lopu mītņu būvniecībai;

- piensaimniecības tehnoloģiskai modernizācijai;

- augstražīgu ganāmpulku komplektēšanai;

- citiem attīstības pasākumiem.

3. Jāpanāk Latvijas Republikas un Eiropas Savienības tirdzniecības līguma ietvaros paredzēto piena produktu eksporta kvotu izmaiņas palielināšanas virzienā, jāpaplašina valsts intervence piena produktu tirgū, jānoslēdz tirdzniecības līgumi ar citām pasaules valstīm.

4.Jāsekmē pārstrādes uzņēmumu piedalīšanās starptautiskās izstādēs, tādējādi paplašinot eksporta tirgu.

Nepieciešamās investīcijas nozares attīstībai.

 Lai izveidotu piensaimniecību par stabilu un ekonomiski izdevīgu nozari ir nepieciešami 7 – 10 gadi un pēc aptuveniem aprēķiniem piena ražošanas nozares attīstībā jāiegulda 120 – 130 miljoni latu. 

 Piena ražotāju ieguldījums tuvākajos gados varētu būt ne vairāk kā 15 – 20% no nepieciešamajām investīcijām. Pārējās summas nosegšanai, ir nepieciešami kredīti uz izdevīgākiem noteikumiem nekā pašlaik piedāvātie. Jāpagarina kredītu izsniegšanas laiks. 

 Cūkkopība 

Mērķis - apmierināt iekšējā tirgus pieprasījumu pēc kvalitatīvas vietējās cūkgaļas un ražot eksportspējīgu produkciju. 

Situācijas raksturojums

Cūkgaļas ražošanā

Latvijas cūkaudzētāji šobrīd ražo mazāk cūkgaļas par tās pieprasījumu iekšējā tirgū.

Cūku skaits Latvijā ir mainīgs, tas samazinās un palielinās atbilstoši ekonomiskajai situācijai.

Saimniecības sāk specializēties cūkgaļas ražošanā, tomēr 1996. gadā 61,9% cūku atradās zemnieku un piemājas saimniecībās, kas turēja no 2 līdz 19 cūkām, un tikai 17,3% cūku atradās saimniecībās, kas vienuviet audzē vairāk nekā 5000 cūku. 

Latvijā cūkgaļas ražošana netiek subsidēta. Nelielas subsīdijas tiek piesaistītas cūkkopības selekcijai.

Cūkgaļas pārstrādē un tirgū

Preču produkcija galvenokārt tiek saražota lielākajos cūku audzēšanas uzņēmumos. Piemājas saimniecībās un palīgsaimniecībās cūkas audzē pārsvarā pašpatēriņam un nedaudz cūkgaļas pārdod uzpircējiem. Šāda gaļa bieži tiek izmantota bez veterinārās  kontroles un uzraudzības. Nesertificētie pārstrādes uzņēmumi, iespējams, izmanto arī nelegālā importa gaļu un pārdod tirgū nepārbaudītus un, iespējams, nekvalitatīvus gaļas izstrādājumus, kuri nodara zaudējumus valsts budžetam un apdraud patērētāju veselību. Iespējama nevienlīdzīga konkurence starp sertificētiem un nesertificētiem pārstrādes uzņēmumiem, kuri strādā vai nu nelegāli, vai neuzrāda visu saražoto produkciju.

Attīstības perspektīvas

Nozares intensifikācija un kvalitatīvas pašražotas cūkgaļas piedāvājuma palielināšana iekšējā tirgū

Jāveido cūkkopība par intensīvu nozari, kura piedāvātu tirgum kvalitatīvu cūkgaļu par konkurētspējīgu cenu. Pieaugot lielražotāju daļai, samazināsies cūkgaļas cenu svārstības.

Pieprasījuma pilnīga apmierināšana ar kvalitatīvu Latvijā ražotu cūkgaļu ir kompleksa sistēma, kas ietver lauksaimnieku apmācību, cūkgaļas ražošanas palielināšanu, patērētāja aizsardzības nodrošināšanu un citus pasākumus.

Attīstības virzieni

Galvenie attīstības virzieni:

1. selekcijas darbā 

 ģenētiski augstvērtīgu dzīvnieku izselekcionēšana un mērķtiecīga izmantošana tīršķirnes un ekonomiski izdevīgiem krustojumiem;

 augsproduktīvu šķirnes dzīvnieku iepirkšana ārzemēs;

 kvalitatīvāko vaislas dzīvnieku izmantošana mākslīgās apsēklošanas stacijās un punktos;

 šķirnes dzīvnieku tirdzniecības sistēmas izveidošana;

2. cūkgaļas ražošanā

2-3 gadu laikā nepieciešams sasniegt šādus ražības rādītājus:

 gadā iegūt ne mazāk kā 22 sivēnus no sivēnmātes;

 sasniegt dzīvsvara pieaugumu nobarojamām cūkām no dzimšanas līdz 100 kg ne mazāku kā 520 g. diennaktī;

 vidējo speķa biezumu (pēc 3 mērījumiem) pie 100 kg dzīvmasas ne lielāku par 20 mm;

 barības vienību patēriņu 1 kg dzīvmasas ražošanai ne vairāk par 3,2 barības vienībām (maiņas enerģijā – 41 MJ (1998. gadā lopkopībā paredzēts pāriet uz aprēķinu maiņas enerģijas vērtībās));

 liesās gaļas daudzumu kautķermeņos vidēji 55%.

Modernizēt ražošanu, nodrošināt tās atbilstību vides aizsardzības prasībām.

3. pārstrādē un tirgū 

Jākontrolē ievestās gaļas un gaļas produktu kvalitāte un to atbilstība likumu un normatīvo aktu prasībām.

Latvijas tirgus jāpiepilda ar kvalitatīvu un pašražotu produkciju.

Pārstrādes uzņēmumos:

 jāsakārto pārstrādes tehniskā un tehnoloģiskā bāze,

 jāizveido kvalitātes vadības sistēma atbilstoši ES prasībām un jārada priekšnoteikumi šīs sistēmas atzīšanai saskaņā ar ISO 9000 standartiem. 

4. kooperācijā

Cūkkopības nozares attīstības un intensifikācijas pamatā ir ražotāju kooperācija un integrācija: graudaugu audzētājs – lopbarības ražotājs – tīršķirnes un krustojuma cūku ražotājs – cūkgaļas ražotājs – gaļas pārstrādātājs un realizētājs. Jau šobrīd, neveicot lielus papildus kapitālieguldījumus, iespējams kāpināt cūkgaļas ražošanu par 10 – 15%. Tas radītu noietu 40 – 50 tūkstošiem tonnu lopbarības graudu.

Atbalsta metodes

1. Cūkgaļas ražošanas un pārstrādes tehniskā un tehnoloģiskā modernizācija. Izstrādātā kredītpolitika dos iespēju ražotājiem uzlabot cūku ēdināšanas tehnoloģijas un turēšanas apstākļus, pārstrādātājiem iegādāties modernas un augstražīgas pārstrādes tehnoloģijas, kas nodrošina konkurētspējīgas produkcijas ražošanu.

2. Cūku audzētāju izglītošana. No valsts puses atbalstīt cūkkopības labas prakses saimniecību veidošanos. 

3. Kvalitatīva šķirnes materiāla selekcijas un ražošanas stimulēšana;

4. Uzņēmumu atzīšana, produkcijas ražošanas uzraudzība un kvalitātes kontrole;

5. Vienotas dzīvnieku apzīmēšanas un reģistrācijas sistēmas izstrādāšana un ieviešana.

 Putnkopība

Mērķis – attīstīt putnkopības nozari uz rūpnieciskiem pamatiem, piepildot iekšējo tirgu ar konkurētspējīgu putnkopības produkciju.

Situācijas raksturojums

Olu un putnu gaļas ražošana realizācijai Latvijā galvenokārt notiek specializētajās saimniecībās un putnu fabrikās, kas dod ap 70 procenti no kopējā olu apjoma un ap 75 procenti no kopējā putnu gaļas apjoma. 

1996. gadā valstī saražoja 8.7 tūkst. tonnu putnu gaļas un 470.8 milj. olu, bet patērēja attiecīgi 18 tūkst. t putnu gaļas un 520 milj. olu. 1997. gadā saražoja 464,7 milj. olu, kas ir par 1.3% mazāk kā 1996. gadā.

Putnkopības saimniecībām ir visas iespējas pašām apgādāt Latvijas tirgu ar putnu gaļu un olām, bet to konkurētspēja ar Latvijā ievesto produkciju ir nepietiekama. Galvenie iemesli ir šādi:

1. Latvijā nav sava tirgus aizsardzības pret nekvalitatīvu importa putnkopības produkciju. Valstī tiek ievestas nenosakāmas izcelsmes marķējuma olas, kuras tiek realizētas arī pēc to derīguma termiņa izbeigšanās.

2. Tirgū, iespējams, tiek iepludināta nemuitota putnkopības produkcija, kura ir daudz lētāka, un zemās pirktspējas dēļ iedzīvotāji izvēlas šo produkciju.

3. Salīdzinot ar kaimiņu valstīm, Latvija ir neizdevīgākā situācijā. Lietuvā un Igaunijā valdība atbalsta putnkopības nozari, subsidējot proteīna  barības iegādi un eksporta produkciju. Bez tam šajās valstīs ir zemākas energoresursu izmaksas.

Latvijā nav specializētas šķirnes putnu audzētavas, tādēļ katru gadu vecāku formas putni jāiepērk ārzemēs, galvenokārt Nīderlandē.

Attīstības perspektīvas

Putnkopība attīstīsies: 

 izmantojot augstražīgas, ekonomiski izdevīgas tehnoloģijas;

 pilnveidojot ēdināšanu, lai samazinātu barības patēriņu produkcijas vienības ražošanai;

 izmantojot augstvērtīgu vaislas materiālu, kas garantē ātraudzību ar zemu barības patēriņu;

 paaugstinot profesionālo kvalifikāciju.

Divu – trīs gadu laikā putnkopības nozari iespējams izveidot par konkurētspējīgu gan iekšējā, gan ārējā tirgū, ja nozarē iegulda Ls 3 milj. tehnoloģijas modernizēšanai un ik gadu Ls 0,5 milj. vaislas materiāla iegādei.

Paralēli vistu audzēšanai jāsekmē pārējo putnu sugu (zosu, pīļu, tītaru) audzēšana, subsidējot vaislas materiāla iegādi.

 Zirgkopība

Mērķis – audzēt iekšējā un ārējā tirgū pieprasītus augstvērtīgus šķirnes zirgus sportam, atpūtai, tūrismam, un darbam.

Situācijas raksturojums

Zirgu skaits 1997.gada 1.janvārī bija 25,8 tūkstoši jeb par 5,3% mazāk nekā 1996.gadā. 1997. gadā zirgu skaits turpināja samazināties. 

Ar zirgkopību Latvijā nodarbojas četras zirgu audzētavas un 42 šķirnes zirgu fermas. Latvijā audzē Latvijas, Hanoveras, Holšteinas, Trakenes šķirnes zirgus. Latvijas šķirnes zirgi kopumā sastāda 90% no visiem zirgiem, tie tiek izkopti divos tipos – sporta un braucamā. Braucamā tipa zirgu skaits pēdējos gados  samazinās, bet sporta tipa zirgu skaits pieaug. Pēc sporta tipa zirgiem ir pieprasījums Vācijā, Holandē, Dānijā, Somijā, Itālijā, Zviedrijā, Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijā u.c. Šim nolūkam, sākot ar 1988.gadu, notiek plānveidīga labāko Rietumeiropas jājamzirgu šķirnes vaislas ērzeļu ievešana valstī. Šie vaislinieki tiek izmantoti Latvijas sporta tipa zirgu eksterjera un kustību īpašību uzlabošanai. Pateicoties 1996. un 1997. gada sezonā uzrādītajiem augstajiem Latvijas zirgu sacensību rādītājiem, lielu ievērību ieguvuši viņu pēcnācēji. Rezultātā zirgaudzētājiem ir iespējams realizēt sešus mēnešus vecus kumeļus par cenām, kādas iepriekšējos gados tika maksātas par labi trenētiem trīs līdz četrus gadus veciem zirgiem, taču joprojām cenu līmenis par Latvijā audzētiem zirgiem ir samērā zems, kas nenodrošina zirgkopības nozares stabilu rentabilitāti. 1993.gadā eksportēti 360 zirgi, bet 1996.gadā jau ap 1700 zirgi.

Realizācijas veidi un metodes

1.Selekcijas darbā mērķtiecīgi jāizmanto augstvērtīgi vietējie un importa vaislas dzīvnieki ģenētiski kvalitatīvu kumeļu ieguvei, lai izaudzētu tirgū konkurētspējīgus zirgus. Jāturpina sakārtot nozares attīstība kopumā, subsidējot:

 augstvērtīgu, pasaules slavenu vaislas ērzeļu vai to pēcnācēju iepirkšanu no ārzemēm un izaudzēšanu Latvijā; 

 īpašniekus, kuru zirgi uzrādījuši izcilus rezultātus starptautiskajās zirgu sporta sacensībās;

 jaunzirgu pārbaudi pēc darba spējām.

2.Jāuzlabo zirgkopības speciālistu mācību programmas, izveidojot valsts atbalsta prakses saimniecību minēto speciālistu teorētiskajām un praktiskajām apmācībām, t.sk. zirgu treneru izglītošanai.

3.Jāveic zirgkopības saimniecību tehniskā un tehnoloģiskā modernizācija ar ieguldīto līdzekļu līdzfinansēšanu no valsts.

 Aitkopība

Mērķis – saglabāt Latvijā izveidoto aitu šķirni bioloģiskai daudzveidībai un izaudzēt kvalitatīvu vaislas materiālu zemnieku un piemājas saimniecību vajadzībām. 

Situācijas raksturojums

Valstī aitu skaits ar katru gadu samazinās. Ja 1995.gadā vēl bija 72 tūkstoši, tad šobrīd ir palikuši tikai 55 tūkstoši aitu. Zemnieku un piemājas palīgsaimniecībās aitas nelielos daudzumos audzē un izmanto savām interesēm.

Galvenais iemesls aitu skaita samazinājumam ir nelielais pieprasījums pēc aitkopības produkcijas un zemās iepirkuma cenas.

Latvijā ražoto aitu vilnu ir iespējams realizēt tikai mazajos vilnas pārstrādes cehos, kas ražo daiļamatniecības izstrādājumus. Lielie tekstiluzņēmumi izmanto ievesto smalkvilnu. 

Vietējo aitu vilnas pārstrādes cehi strādā ar novecojušām  tehnoloģiskām iekārtām, bet, tā kā to produkcijai nav pieprasījuma, jaunu tehnoloģiju iegādei nepietiek līdzekļu. 

Aitas gaļu iespējams realizēt tikai ļoti ierobežotā daudzumā. 

Valstī nav neviena uzņēmuma, kurā pārstrādātu aitādas patēriņam.

Attīstības perspektīvas

Aitkopībai, kā tirgus produkcijas ražošanas nozarei, perspektīvas šobrīd nav. Šī nozare varētu attīstīties tikai tad, ja  atrastu ārējo tirgu. Pasaulē šobrīd ir pieprasījums pēc jēru gaļas, jo tā ekoloģiskā ziņā ir pārāka par citu sugu lopu gaļu. Tāpēc varētu atbalstīt tās saimniecības, kas vēlētos ņemt kredītus gaļas šķirņu aitu ganāmpulku veidošanai un vilnas pārstrādei.

Valsts uzdevums  saglabāt šķirnes aitu genofondu, lai izaudzētu kvalitatīvus vaisliniekus zemnieku saimniecībām un piemājas palīgsaimniecībām.

Piecu – septiņu gadu laikā ieguldot Ls 4 -5 milj., aitkopības nozari varētu pārstrukturēt jēru gaļas ražošanai. Šim nolūkam nepieciešama kopēja Latvijas Lietuvas, Igaunijas, darbības programma, lai slēgtu līgumus ar valstīm, kuras ir ieinteresētas pirkt šo produkciju, bet tikai lielos daudzumos (gadā 5-6 tūkst. astoņus mēnešus vecus 50 kg smagus jērus).

 Cukura ražošana

Mērķis – paaugstināt cukurbiešu audzēšanas un pārstrādes efektivitāti un apmierināt iekšējā tirgus pieprasījumu ar pašražoto cukurbiešu cukuru.

Situācijas raksturojums

Tirgū

Pašreizējā cukura tirgus gada ietilpības prognoze ir 100 tūkst. t. Pieprasījums tiek apmierināts ar pašražoto cukurbiešu cukuru (35%); ar cukuru, kas saražots no importētā jēlcukura (45%), ar importēto balto cukuru, kas tiek ievests ar eksporta nosacījumiem (20%). Tirgus prioritāte ir cukurbiešu cukuram, no jēlcukura tiek ražots tikai nepietiekamais daudzums saskaņā ar tirgus bilanci.

Tirgus nepietiekamība un nestabilitāte ir cukurbiešu audzēšanas un cukura ražošanas attīstības pamatproblēma.

Iespējams, ka šo problēmu saasina baltā cukura imports, kas tiek ievests licencēšanas kārtībā bez muitas nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa pārstrādei eksporta produkcijā, jo esošā licencēšanas un muitošanas kārtība neaizsargā iekšējo tirgu pret šī cukura intervenci. Bet licences baltā cukura importam Zemkopības ministrija spiesta izsniegt tāpēc, ka pārtikas ražotājus (“Laima”, “Uzvara” u.c.) neapmierina vietējā cukura kvalitāte, kura izmantošana šokolādes un citu produktu ražošanā pazeminātu to kvalitāti un konkurētspēju, sevišķi eksportspēju. Iespējama arī cukura kontrabanda. Šo un, iespējams, arī citu faktoru ietekmes rezultātā, neraugoties uz cukura tirgus ietilpības un ražošanas apjomu sabalansētību, pēc stāvokļa 01.01.1998. sagaidāms nerealizētā cukura atlikums apm. 40 tūkst. t. Iepriekšējos gados tas bija 14-15 tūkst. t robežās.

Cukura ievedmuitas tarifs 120 Ls/t ir 2.3 reizes zemāks nekā ES. Tas neaizsargā pret subsidētām un dempinga cenām. Vidējā cukura vairumtirdzniecības cena 350 Ls/t ir par 90 Ls/t zemāka kā ES vairumtirgus cena, bet ievērojami augstāka par pasaules cenām.

Cukurbiešu ražošanā

Palielinās cukurbiešu un cukura raža, notiek kultūras specializācija un koncentrācija, agrotehnoloģijas modernizācija. Atsevišķās saimniecībās cukurbiešu raža pārsniedz 40t/ha un cukura raža 6 t/ha. Šie rādītāji ir tuvi Rietumeiropas valstu vidējam līmenim. Vidējais cukura saturs tuvojas 17% robežai.

Tomēr vidējā cukurbiešu ražība, kā redzams 1. tabulā, nav racionāla, daļa cukurbiešu neracionālā veidā tiek uzglabāta cukurfabrikās, sastopami nelietderīgi cukurbiešu pārvadājumi.

 1. tabula

Cukurbiešu audzēšanas rādītāji

 

Iepirktas

cukurbietes

(tūkst. t.) Biešu

raža

(t/ha) Cukura

raža

(t/ha) Cukura

saturs

(%) Sējam-

platība

(tūkst. ha) Pārstrādes

jaudu noslo-dze (%)

1994.g. 140 20 3.1 15.53 7.0 35

1995.g. 250 28 4.5 16.20 8.9 62

1996.g. 230 23 3.9 16.82 10.0 57

1997.g.

(sagaidāms) 330 29 4.8 16,50 11.4 82

 

Cukura ražošana:

Kā redzams 2.tabulā – palielinās cukura ražošanas apjomi un īpatsvars no cukurbietēm, pieaug cukura iznākums, tiek palielinātas pārstrādes jaudas (Jelgavas c/f.), notiek tehnoloģiskā modernizācija, tajā iesaistīti ārzemju investori. Cukurfabrikas strādā bez zaudējumiem.

Negatīvās parādības ir nepilnīga ražošanas jaudu noslodze, jēlcukura pārstrādes potenciāla izmantošana tikai par 10-20%, nepietiekami tehnoloģiskās modernizācijas tempi, nepietiekama peļņa.

2. tabula

Cukura ražošanas rādītāji

Cukura Saražots cukurs (tūkst. t.)

iznākums (%) no cukurbietēm no jēlcukura kopā

1994.g. 11.75 15.9 38.6 54.5

1995.g. 12.50 30.5 58.0 88.5

1996.g. 13.38 29.9 52.1 82.0

1997.g.

(sagaidāms) 13.20 43.0 48.5 91.5

Attīstības virzieni

1. Cukurfabriku tehnoloģiskā modernizācija un cukurbiešu pārstrādes jaudu palielināšana līdz 7000 t/diennaktī.

2. Cukura tirgus stabilizācija un tā ietilpības palielināšana.

3.Cukurbiešu audzēšanas efektivitātes paaugstināšana un to kopražas palielināšana līdz 700 tūkst. t gadā.

Realizācijas veidi un metodes

1. Cukurrūpniecības modernizācijas periodā saglabājams pašreizējais ievedmuitas tarifs baltajam cukuram. 

2. Izstrādājami priekšlikumi Finansu ministrijai par jaunu kārtību muitas un pievienotās vērtības nodokļu iekasēšanā, importējot balto cukuru pārstrādei, paredzot, ka pie ievešanas tiek samaksāts muitas un pievienotās vērtības nodoklis pilnā apmērā, kas tiek atmaksāti pie saražotās produkcijas izvešanas, saskaņā ar deklarēto cukura daudzumu produktā. Vairumtirdzniecībā norēķiniem par cukuru jānotiek tikai bezskaidras naudas formā, uz cukura izcelsmi apstiprinoša dokumenta pamata.

3. Izskatāms jautājums par cukura importa licencēšanas kārtību. 

4. Slēdzot divpusējus starpvalstu brīvās tirdzniecības līgumus, jāņem vērā arī Latvijas cukura ražotāju intereses.

5. Tirgus paplašināšanai jāizmanto visas iekšējā un ārējā tirgus iespējas, radot attiecīgus apstākļus pašražotā cukura vietējam patēriņam un cukuru saturošu produktu eksportam.

Cukurbiešu audzēšanā vēlama to sējumu platību paplašināšanās līdz 14.5-15.0 tūkst. hektāru ar vidējās ražības pieaugumu līdz 35- 40 t/ha. Tam nepieciešama:

 jaunu intensīvu šķirņu un tām piemērotas agrotehnoloģijas ieviešana;

 sēklas materiāla, minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu iegādes kreditēšanas sistēmas attīstīšana (trīspusēji līgumi: audzētājs, firma, cukurfabrika);

 valsts atbalsts cukurbiešu ražošanai paredzētās tehnikas iegādei, saskaņā ar subsīdiju izmantošanas programmu.

Pārstrādes jaudām jāpalielinās, apsteidzot cukurbiešu audzēšanas apjomu pieaugumu. 

 Kartupeļu ražošana

Mērķis – attīstīt kartupeļu audzēšanu kā specializētu nozari, kas spēj ražot konkurētspējīgu produkciju iekšējam tirgum, izejvielu pārstrādei, produkcijas eksportam.

Situācijas raksturojums

Nozarē mazs īpatsvars ir specializētām preču produkcijas ražotājām saimniecībām, joprojām kartupeļi pārsvarā tiek audzēti tikai pašapgādei.

Maz kartupeļu pārstrādā (Latvijā ap 3%, ES vairāk par 20%), maz piegādā notīrītus un pa šķirnēm fasētus kartupeļus.

Galvenie pārstrādes uzņēmumi “Latfood” un “Aloja – Starkelsen” veido kartupeļu ražošanas sistēmas, specializācijai atbilstošu šķirņu audzēšanā.

Darbojas Kartupeļu audzētāju un pārstrādātāju savienība un uzsāk darbu Kartupeļu kooperatīvā sabiedrība "Kartupeļi".

Kartupeļu audzēšanu Latvijā raksturo tabulā sakārtotie dati

Platība, tūkst. ha Ražība, cnt/ha

Gads kopā t.sk. valsts un zemn. saimn. % t.sk. valsts un zemn. saimn. piemājas un person. saimn.

1995.g. 75.3 30.3 40 128 106

1996.g. 78.7 32.5 41 150.8 127.9

1997.g. 67.0 x x x x

 

Attīstības virzieni

1. Kartupeļu audzētāju kooperācija konkurētspējīgas, tirgus prasībām atbilstošas produkcijas ražošanai. 

2. Kartupeļu pārstrāde – palielinot apjomus un produkcijas dažādību.

3. Sēklaudzētāju specializācija, lai ražotu katram izmantošanas veidam atbilstošas šķirnes kvalitatīvu sēklas materiālu.

4. Kvalitātes kontroles sistēmas pilnveidošana atbilstoši ES prasībām.

Realizācijas veidi un metodes

1. Nepieciešams attīstīt kartupeļu noietu NVS valstīs.

2. Jāveic zemnieku izglītošana par ekonomiski efektīvām, modernām kartupeļu audzēšanas tehnoloģijām.

3. Nepieciešams atbalsts:

 ražošanas, uzglabāšanas un realizācijas sistēmas izveidei;

 kartupeļu sēklaudzēšanai; 

 kvalitatīvas, konkurētspējīgas izejvielas ražošanai kartupeļu pārstrādei;

 jaunu tehnoloģiju ieviešanai.

 Dārzeņkopība

Mērķis – attīstīt dārzeņu audzēšanu kā specializētu nozari, kura spēj piepildīt iekšējo tirgu, apgādāt Latvijas dārzeņu pārstrādes uzņēmumus, nodrošināt eksportu austrumu un rietumu virzienā ar kvalitatīvu produkciju.

Situācijas raksturojums

1994.g. 1995.g. 1996.g.

Platība, tūkst. ha 17,4 17,5 15,7

Kopraža, tūkst. t 223 224 180

Patēriņš, tūkst. t - 153 177

Tirgus ar svaigiem dārzeņiem tiek apgādāts, taču vietējai produkcijai ir sezonas raksturs, jo ražotājiem trūkst sakņu glabātuves, kas apgādātas ar piemērotu tehnoloģiju.

Likvidētas vai netiek izmantotas laistīšanas iekārtas. Krasi samazinājies siltumnīcu saimniecību skaits un platības.

Vietējo dārzeņu pārstrāde notiek minimālā apjomā, jo maz tiek pielietotas modernas tehnoloģijas, un ne vienmēr pārstrādei paredzētie dārzeņi atbilst tirgus prasībām.

Nav pietiekama specializācija un līdz ar to maz tiek pielietota augstražīga, specializēta tehnika un tehnoloģijas, tāpēc ir augsta produkcijas pašizmaksa, bet nepietiekami augsta kvalitāte

Vietējā tirgū ir iespējama nelegālā importa produkcija. Dārzeņkopības audzētāju intereses koordinē Latvijas Dārzkopju asociācija.

Attīstības virzieni

 specializētu dārzeņkopības saimniecību veidošanās;

 jaunu tehnoloģiju ieviešana segtajās platībās, to modernizācija, īpaši energoresursu taupīšanas virzienā;

 izaudzētās dārzeņu ražas uzglabāšanas un pārstrādes sistēmas veidošana;

 kvalitātes kontroles un sertifikācijas sistēmas pilnveidošana;

 dārzeņkopības saimniecību kooperācija konkrētām tirgus prasībām atbilstošas produkcijas ražošanai.

Realizācijas veidi un metodes

Veicama pašreizējā nozares inventarizācija un situācijas analīze. Jāveicina dārzeņu audzētāju profesionālās izglītības līmeņa celšana ar konsultatīvā dienesta un izglītības iestāžu pakalpojumiem, kā arī konkursa kārtībā izveidojot atbalsta saimniecības, kuras kalpotu par bāzi dārzkopju apmācībai, jauno tehnoloģiju izmēģināšanai un demonstrēšanai.

Nepieciešamais atbalsts ražošanas, realizācijas, uzglabāšanas, pārstrādes un realizācijas sistēmas izveidei :

 tehnoloģisko iekārtu iegādei, saskaņā ar subsīdiju programmu un nolikumiem;

 svaigas vai pārstrādātas eksportprodukcijas palielināšanai, ierosināmi atbalsta pasākumi produkcijas kvalitātes uzlabošanai un tehnoloģiju modernizācijai;

Publicēt izdevumā “Tirgus & Cenu Apskats” plašāku informāciju par dārzeņu eksporta iespējām un cenām.

Augļkopība

Mērķis – izveidot augļkopību par nozari ar līdzsvarotu ražošanas, pārstrādes un realizācijas sistēmu, kas apgādātu iekšējo un ārējo tirgu ar augstas kvalitātes konkurētspējīgu produkciju.

Situācijas raksturojums

Dārzu platības 1996.gadā bija 16,2 tūkst. ha, t.i. galvenokārt vecie, ekstensīvie dārzi, kuri daudzviet vairs netiek apsaimniekoti, šo stādījumu uzturēšanai un attīstībai nākotnē nav perspektīvas. Jaunie, intensīvie dārzi, kas ražo kvalitatīvu, konkurētspējīgu produkciju. Šādu dārzu Latvijā ir ap 20 ha, bet tas nesedz iedzīvotāju pieprasījumu pēc svaigiem augļiem – āboli vien ir nepieciešami  ap 70 tūkst. t. gadā.

Pēdējos gados straujāk pieaug ogulāju, sevišķi zemeņu, platības, jo intensīvu augļudārzu iekārtošana prasa lielus kapitālieguldījumus. Vietējais tirgus ar svaigām ogām, īpaši ar zemenēm un upenēm, sezonas laikā ir apgādāts pilnīgi, atsevišķos gadījumos vērojama pat pārprodukcija. Ogu pārstrādei ir galvenokārt sezonas raksturs.

Galvenās problēmas nozarē ir posmu – “ražotājs – pārstrādātājs” un “ražotājs – tirgotājs” nesakārtotība, zemā produkcijas kvalitāte, produkcijas uzglabāšana. Tieši šo problēmu dēļ ir vērojams liels importa pieplūdums gan svaigu, tūlītējam patēriņam paredzētu, gan pārstrādei domātu augļkopības produktu tirgū.

Attīstības virzieni

 intensīva tipa augļu un ogu dārzu iekārtošana;

 augļkopības saimniecību kooperācija konkrētām tirgus prasībām atbilstošas produkcijas ražošanai;

 svaigu augļu un ogu uzglabāšanas sistēmas izveide;

 Latvijā ražoto augļu un ogu pārstrādes uzņēmumu attīstīšana;

 mērķtiecīga augļkopības attīstība Latgales rajonos;

 augļu un ogu ražošanas perioda pagarināšana.

Realizācijas veidi un metodes

1. Veicama pašreizējā nozares stāvokļa inventarizācija un analīze.

2. Saražotās augļu un ogu produkcijas kvalitātes kontroles sistēmas izveidošana.

3. Komercdārzkopības lietišķo pētījumu virzieni :

 intensīvu dārzu audzēšanas un iekārtošanas tehnoloģijas izstrādāšana;

 ogu un augļu pārstrādē un uzglabāšana;

 augstvērtīga, vīrusbrīva stādāmā materiāla audzēšana.

4. Plašāk izmantot konsultatīvā dienesta pakalpojumus, izveidot reģionālas atbalsta saimniecības augļkopībā, uz kuru bāzes veikt dārzkopju apmācību, kā arī jaunu tehnoloģiju izmēģināšanu un demonstrēšanu.

5. Atbalstīt augļkopju profesionālās un kooperatīvās organizācijas.

6. Izstrādājot valsts atbalsta pasākumus turpmākiem gadiem, ierosināt apspriest iespējas un lietderību subsidēt visai nozarei nozīmīgus projektus vai programmas šādos pamatvirzienos:

 intensīva tipa stādījumu ierīkošana;

 nozarei specifisku pārstrādes ražotņu izveide un iekārtu iegāde, īpaši atbalstot jaunu, oriģinālu, kā arī eksportam domātu produktu ražošanu;

 glabātavu celtniecība vai rekonstrukcija;

 produkcijas uzglabāšana;

 zemu temperatūru saldēšanas tehnoloģijas attīstība un ar to saistītu iekārtu iegāde un bāzu izveidošana;

 atveseļota stādāmā materiāla audzēšanas un sertificēšanas sistēmas izveide (konkursa kārtībā);

 jaunu tehnoloģiju ieviešana.

 Linkopība

Mērķis – izveidot linkopību par nozari ar līdzsvarotu ražošanas, pārstrādes un realizācijas sistēmu, kas apmierinātu linu izstrādājumu pieprasījumu iekšējā tirgū, ražotu augstas kvalitātes konkurētspējīgu produkciju eksportam.

Situācijas raksturojums

Līdz 1991. gadam linu pirmapstrādes rūpnīcām valsts 70 – 75 procentu apmērā kompensēja iepirkto izejvielu vērtību. 1992. – 1993. gadā tika pārtraukts valsts atbalsts linu nozarei, un 1993. gadā linus pārtrauca audzēt. 1994. gadā atsākta linu subsidēšana.

Stāvokli linu audzēšanā raksturo sekojoša tabula:

Gads Platība,

tūkst. ha Ražība, cnt/ha (linšķiedrā) Linu audzētāju

s-bu skaits Platība 1 saimniecībā,

ha

1994. Latvijā 1,47 2,8 223 6,6

Latgalē 1,10 2,9 161 6,8

1995. Latvijā 1,46 5,5 177 8,2

Latgalē 1,25 5,3 123 10,2

1996. Latvijā 1,24 6,0 133 9,3

Latgalē 1,10 6,0 98 11,2

1997. Latvijā 1,52 117 13,0

Latgalē 1,31 86 15,3

Pēdējo gadu linu platības un pirmapstrādes rūpnīcām realizētie linu stiebriņu apjomi noslogo to jaudas  tikai par 20 %. Daļēji tas izskaidrojams ar linu pirmapstrādes rūpnīcu parādiem linu audzētājiem par 1995. – 1996.g. pārdotajām izejvielām. To izraisīja šādi apstākļi:

 ārējā tirgū kritās pieprasījums pēc neapstrādātas linšķiedras;

 praktiski pārtrauca darbu un linšķiedras iepirkšanu no linu fabrikām valsts uzņēmums “Larelini”.

1996. gada otrajā pusē tika privatizēts un atsāka darbu uzņēmums “Larelini”, un linšķiedras realizācijas problēmas vairāk nepastāv.

Apmēram 85 % linu izstrādājumu tiek eksportēti galvenokārt kā linu diegi un neapstrādāts audums.

SIA “Larelini”, no kuras darbības rezultātiem lielā mērā atkarīgi visas nozares rezultāti, pārgāja valsts uzņēmuma “Larelini” parādi Ls 1,02 milj. apmērā. Kaut gan uz trim gadiem pagarināta nodokļu parādu (Ls 840 tūkst., t.sk. kavējuma naudas Ls 350 tūkst.) atmaksa, un kārtējie maksājumi ir nokārtoti, tomēr tie ierobežo uzņēmuma iespējas veikt ražošanas modernizāciju, un nākotnē tas var atsaukties uz iespējām konkurēt linu tirgū. Finansiālā situācija uzņēmumā lielā mērā normalizētos, ja tiktu pieņemts lēmums par kavējuma naudas samazināšanu, kura projekts sakārtots sekojošā tabulā.

 Linu pirmapstrādes uzņēmumu budžeta parādu maksāšanas grafiks un linu stiebriņu iepirkšanas līgumcena

Rādītāji Parāda summa 1997.g. Maksājumi pa gadiem

1998. 1999. 2000. 2001.

Linu pirmapstrādes rūpnīcas – parādi, Ls tūkst. latu 220 90 65 65 -

 - līgumcena par 1 t stiebriņu, Ls 20 25-30

30-35 35-40 45-55

SIA “Larelini” parādi, tūkst. latu 840 265 267 266 42

 

Attīstības virzieni un perspektīvas

Paaugstināt linu audzēšanas efektivitāti ar šādiem pasākumiem:

 veicinot sējumu platību paplašināšanos un ražības kāpināšanu;

 attīstot kvalitātes paaugstināšanas vadības sistēmu visā ražošanas, novākšanas, pirmapstrādes un realizācijas procesā.

Sagaidāmie linkopības ražošanas rādītāji un nepieciešamā atbalsta apjomi

Rādītāji Gadi

1997. 1998. 1999. 2000. 2001.

1.Linu platības, ha 1520 2000 2500 3000 3500

2.Pārdos linu stiebriņus, t 3000 4500 6500 8500 10000

3.Valsts subsīdiju mini-mālais apjoms, tūkst. latu 270 270 270 270 270

4.Optimālais subsīdiju apjoms, tūkst. latu 270 360 420 600 600

 

Realizācijas veidi un metodes

1. Linu audzēšanā specializēto saimniecību veidošanās.

2. Jaunu intensīvu agrīnu un vidēji agrīnu šķirņu un tām piemērotu audzēšanas tehnoloģiju ieviešana.

3. Sēklas materiāla, minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu iegādes kreditēšanas sistēmas veidošana (trīspusēji līgumi: audzētājs, firma, linu pārstrādes uzņēmums.

4. Linu audzēšanas tehnikas iegādes subsidēšana, saskaņā ar valsts atbalsta programmu.

 Zivsaimniecība

Mērķis - Radīt ilgstošas zivsaimniecības attīstības iespējas, kas balstītos uz Latvijai pieejamiem zivju resursiem un nodrošinātu zvejas flotes un pārstrādes uzņēmumu atjaunošanu un modernizāciju, veicinot kvalitatīvas, Eiropas Savienības prasībām atbilstošas un pasaules tirgū konkurētspējīgas produkcijas ražošanu.

Situācijas raksturojums

Zivsaimniecības nozare sevī ietver zvejniecību, zivju pārstrādi, zivkopību un zivju krājumu atražošanu, zivsaimniecības zinātni, kā arī valsts pārvaldi.

Pašlaik zivsaimniecība ir viena no perspektīvākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, jo tai ir stabila vietējo izejvielu bāze – Baltijas jūras un Rīgas jūras līča zivju resursi, spējas ražot pasaules tirgū konkurētspējīgu produkciju, pēc kuras ir stabils tirgus pieprasījums.

Sākot ar 1994.gadu, nozveja Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī palielinās vairāk nekā par 10% gadā, un 1996.gadā tā sasniedza 70 tūkst. t., kas ir lielākā nozveja kopš 1980.gada.

Okeāna nozveja pēdējos gados strauji samazinās, tas saistīts ar kuģu novecošanu un to skaita samazināšanos no 70 kuģiem 1993.gadā līdz 13 kuģiem pašlaik, kā arī ar zivju resursu pieejamību. Šāda situācija prasa nopietnu okeāna zvejas tālākas attīstības izvērtēšanu.

Iekšējos ūdeņos nozvejotais zivju daudzums sastādīja: 1995.g. – 1037 t, 1996.g. – 815 t., tas ir nedaudz vairāk par 1% no jūras nozvejas; šāda situācija saistīta ar saldūdens zivju zemo tirgus vērtību un ierobežoto pieprasījumu.

Šobrīd zvejas flotes kuģu vidējais vecums ir 20 gadu, tas izvirza prasības tās atjaunošanai un modernizācijai, lai rastu iespēju zivju resursu efektīvai izmantošanai un konkurētspējai pasaules tirgū.

Iekšzemes kopprodukta kopapjomā zivju produkcija 1995.gadā sastādīja 2,3%, 1996.gadā - 3,36%.

Zivju konservu ražošanā eksports no kopējā saražotā daudzuma sastādīja: 1995.gadā – 90,55%, 1996.gadā – 98,79%.

Eksportētās zivju produkcijas (t.sk. zivju konservu) īpatsvars Latvijas kopējā eksporta apjomā 1995.gadā sastādīja 8,5% un 1996.gadā 9,0%. Lauksaimniecības produkcijas eksporta apjomā zivju produkcija 1995.gadā sastādīja 27,5% un 1996.gadā – 53,6%.

Zivju produkcijas ārējās tirdzniecības bilanci raksturo šādi rādītāji (Ls milj.):

1995.gadā 1996.gadā

eksports 56,9 71,8

imports 9,2 14,7

ārējās tirdzniecības bilance +47,7 +67,1

 

Zivsaimniecības attīstības veidošanas principi

un galvenie virzieni

Struktūrpolitika būtu jābalsta uz principiem, kas ļautu veidot modernu konkurētspējīgu zvejas floti, zivju pārstrādi un zivkopību, sekmējot piekrastes reģionu sociālo un ekonomisko attīstību.

Latvijas zivsaimniecības attīstības politika tiek veidota, tuvinot to Eiropas Savienības Kopējās zivsaimniecības politikas nostādnēm, un tā balstās uz Zivsaimniecības attīstības valsts programmas (1995.-2010.g.) pamatprincipiem un ietver sekojošus galvenos attīstības virzienus:

1. Zivju apstrādes uzņēmumu modernizēšana atbilstoši Eiropas Savienības higiēnas prasībām zvejas produktu ražošanai un piedāvājumam tirgū:

 nacionālās programmas Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā realizācija un “Baltās grāmatas” rekomendāciju īstenošana zivsaimniecībā;

 ES standartiem atbilstošas zivju produkcijas kvalitātes kontroles sistēmas ieviešanas veicināšana;

 zivju produkcijas minimālo kvalitātes nekaitīguma kritēriju noteikšana un ieviešana;

 videi draudzīgu zivju pārstrādes tehnoloģiju ieviešana;

 zivju apstrādes uzņēmumu darbības atbilstības nodrošināšana saskaņā ar starptautiskām higiēnas prasībām;

 pārtikas kvalitātes nodrošināšanas sistēmas ieviešana ražošanas uzņēmumos, garantējot cilvēku veselībai, dzīvībai un videi nekaitīgas zivju produkcijas ražošanu.

2. Novecojušās Baltijas jūras flotes pakāpeniska atjaunošana un nomaiņa zivju resursu efektīvai izmantošanai:

 Baltijas jūras un tās piekrastes zvejas flotes attīstības apakšprogrammas izstrādāšana;

 Baltijas zvejas flotes pakāpeniska atjaunošana un nomaiņa;

 efektīva un vidi saudzējoša kuģu aprīkojuma un zvejas rīku ieviešana;

 labvēlīgas investīciju un kredītpolitikas veicināšana;

 valsts subsīdiju piesaistīšana zivsaimniecības nozarē;

 zvejniecības kopuzņēmumu veidošanas atbalstīšana.

3. Latvijas zivsaimniecības attīstība atbilstoši pieejamiem zivju resursiem un ražošanas jaudām:

 atbilstības panākšana starp zvejas flotes lielumu, nozvejas jaudām un Latvijai pieejamiem zivju resursiem;

 zvejas flotes, zivrūpniecības, vides un zivju resursu aizsardzības, dabas aizsardzības, zivsaimniecības zinātnes un izglītības attīstības apakšprogrammu izstrāde;

 okeāna zvejas tālākas attīstības perspektīvu izvērtēšana atbilstoši Latvijas zvejas iespējām un ekonomiskām vajadzībām;

 Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī nozvejoto zivju pilnvērtīgas izmantošanas veicināšana pārtikas produkcijas ražošanai;

 svaigu un pārstrādātu zivju izsoles tirgu veidošana.

4. Zivsaimniecības zinātnes un izglītības, un zivju atražošanas potenciāla saglabāšana un attīstība:

 nacionālās zivsaimniecības zinātnes virzienu un pētījumu projektu prioritāšu noteikšana;

 starptautisko zivsaimniecības pētniecības programmu atbalstīšana;

 zivju resursu ilgtspējīgas izmantošanas pamatojumu izstrādāšana;

 nozares ekonomiskās efektivitātes novērtējuma iekļaušana zinātniskos un ekonomiskos pētījumos;

 iekšējo ūdeņu zivsaimnieciskā kadastra pilnveidošana un zivkopības perspektīvo attīstības virzienu pētīšana;

 sadarbības attīstība zivju krājumu atražošanas jautājumu risināšanā starpvalstu līgumu ietvaros;

 zivsaimniecības pamatu iekļaušana piekrastes reģionu vispārējās izglītības mācību programmās;

 jaunu tehnoloģiju ieviešana valsts zivju audzētavās, to rekonstrukcija un modernizēšana;

 nozares speciālistu sagatavošanas nodrošināšana un to kvalifikācijas paaugstināšanas veicināšana;

 uz zivsaimniecību orientētas apmācības veicināšana piekrastes reģiona vispārizglītojošās skolās.

5. Zivsaimniecības nozares pārvaldes attīstība un tālāka pilnveidošana:

 zivsaimniecības nozares pārvaldes pilnveidošana, balstoties uz Eiropas Savienības zvejas pārzināšanas principiem;

 ārvalstu tehniskās palīdzības projektu piesaistīšana un īstenošana jautājumos, kas saistīti ar Latvijas integrāciju Eiropas Kopējā zivsaimniecības politikā;

 starptautiskās sadarbības turpmāka attīstība, aktīvi piedaloties starptautisko zivsaimniecības organizāciju darbā; tajā skaitā:

 Starptautiskajā Baltijas jūras zvejniecības komisijā (IBSFC);

 Starptautiskajā Jūras pētniecības padomē (ICES);

 Ziemeļrietumu Atlantijas zvejniecības organizācijā (NAFO);

 ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Zvejniecības komisijā (COFI).

 sadarbības attīstība ar citām valstīm divpusējo līgumu ietvaros (ES, ASV, Krieviju, Dāniju, Farēru salām un Kanādu; līgums ar Igauniju vēl nav stājies spēkā; jaunu līgumu sagatavošana ar Lietuvu un Poliju);

 tālākas sadarbības attīstība starp Valsts zivsaimniecības pārvaldi, zivju aizsardzības institūcijām, pašvaldībām un zivsaimniecības sabiedriskajām organizācijām zvejas pārzināšanas jautājumos;

 zinātniski pamatota zivju resursu pārvaldīšana, nodrošinot resursu ilgtspējīgu, racionālu izmantošanu;

 datorizētas zivju nozvejas uzskaites un uz satelīta sakariem balstītas kuģu uzraudzības sistēmas veidošana;

 zivju fonda efektīvas izmantošanas pilnveidošana zivsaimniecības attīstības, zivju resursu izpētes, atražošanas un aizsardzības jomā.

Mežsaimniecība

Meži ir Latvijas nacionālā bagātība, kura saglabājama un vairojama, lai apmierinātu sabiedrības ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās vajadzības. Mežs pilda neaizstājamas ekoloģiskās un sociālās funkcijas gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī.

Meža nozares ilglaicīgas attīstības stratēģijas un taktikas pamatprincipus Latvijā nosaka nacionālā meža politika (MP). Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Latvijas meža politikai ir jānodrošina šādi galvenie mērķi:

 meža un meža zemju ilgtspējīga (nenoplicinoša) apsaimniekošana;

 meža apsaimniekošanas efektivitāte.

MP kontekstā “nenoplicinoša apsaimniekošana nozīmē meža un meža zemju pārvaldīšanu un lietošanu tādā veidā un pakāpē, kas saglabā to bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, vitalitāti un to potenciālu, tagad un nākotnē, izpildīt nozīmīgas ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas vietējā, nacionālā un globālā līmenī un neizraisa draudus citām ekosistēmām” (Helsinku rezolūcija Nr.1).

Meža politikas uzdevums ir līdzsvarot sabiedrības interešu realizācijas iespējas:

 saglabājot Latvijas meža ekoloģisko vērtību;

 nodrošinot meža sociālo funkciju realizāciju;

 radot labvēlīgu vidi ekonomikas attīstībai;

 pilnveidojot likumdošanu.

Meža politikas pamats ir Satversme, Latvijas ratificētas starptautiskās konvencijas un starptautiskie līgumi, valdības parakstītas starptautiskās vienošanās, nacionālās meža apsaimniekošanas tradīcijas un pieredze.

1. Mežs un meža zemes

Mežs ir Latvijas vides nozīmīga sastāvdaļa, kuru veido ar kokiem apaugušas zemes. Ņemot vērā meža nozīmīgumu vides saglabāšanā, cilvēku sociālo vajadzību apmierināšanā un tautsaimniecībā, MP mērķis ir nodrošināt esošo meža platību saglabāšanu, nosakot meža zemes transformācijas ierobežojumus un veicinot lauksaimniecībā un citādi neizmantojamo zemju apmežošanu.

2. Meža īpašums

Visi meži, neatkarīgi no īpašnieka, ir apsaimniekojami pēc vienādiem mežsaimnieciskajiem principiem. To regulē Latvijas Republikas likumdošana, visiem īpašniekiem garantējot vienādas tiesības un nosakot vienādus pienākumus, īpašumtiesību neaizskaramību un saimnieciskās darbības patstāvību.

Ekoloģisko un sociālo funkciju veikšanai īpašnieks savā mežā var noteikt papildus apsaimniekošanas ierobežojumus. Ja valsts ekoloģisko un sociālo funkciju realizācija rada saimnieciskās darbības papildu ierobežojumus, tos citu īpašnieku mežos jākompensē ar finansu mehānismu palīdzību, ieviešot nepieciešamo likumdošanu.

3. Mežs un vide (ekoloģiskie jautājumi)

Meža politikas mērķis meža ekoloģiskajā sfērā ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un uzturēšana pašreizējā līmenī.

Meža apsaimniekošanas principi tiek pilnveidoti, ievērojot meža ekosistēmu lomu vietējos un globālajos procesos - oglekļa piesaistīšanā un tā aprites stabilizēšanā, ūdensteču un ūdenskrātuvju, augšņu un ainavu aizsardzībā, u.t.t.. Jānovērtē mežsaimnieciskās darbības ietekme uz vidi. Jāveido ekoloģiski pamatota aizsargājamo teritoriju sistēma, kas nodrošina ekosistēmu, sugu, ģenētisko resursu saglabāšanu mežos. Jāveic stāvokļa monitorings.

Mežsaimnieciskajā darbībā vēlamas dabiskus procesus atdarinošas metodes, tuvinot ekosistēmas to dabiskajai struktūrai un saglabājot elementus, kas uztur bioloģisko daudzveidību.

4. Sociālie jautājumi

Meža politikas mērķis sociālo jautājumu sfērā ir līdzsvarot sabiedrības un meža īpašnieku intereses meža sociālo vērtību izmantošanā un darba attiecību veidošanā meža nozarē.

Mežu apsaimniekošanā tiek ievērota kultūrvēsturisko vērtību un ainavu aizsardzība. 

Medības tiek regulētas ar likumu, respektējot īpašnieku intereses.

5. Ekonomiskie jautājumi

Meža politikas ekonomiskais mērķis ir nodrošināt meža nozares ilgtspējīgu attīstību uz pašfinansēšanās principiem, ievērojot ekoloģiskos un sociālos nosacījumus, dot maksimāli iespējamo pievienotās vērtības pieaugumu.

Lai sasniegtu nozares ekonomiskos mērķus, tiek attīstīti šādi priekšnoteikumi:

 tirgus ekonomikas un brīvās konkurences attīstība meža nozarē, pilnveidojot likumdošanu;

 meža izmantošanas principu valstiska regulēšana, lai stabilizētu koksnes resursu nepārtrauktu pieejamību;

 ekonomiskajai un reģionālajai attīstībai nepieciešamās infrastruktūras izveidošana un uzturēšana meža zemēs;

 stabilas uzņēmējdarbības attīstības iespēju veidošana valsts mežos to saistot ar mežsaimniecības ilglaicīgām funkcijām;

 koksnes resursu izmantojamības paaugstināšana, īpaši koksnes atlieku izmantošana tālākai pārstrādei – plātņu un celulozes ražošanā, enerģētikā u.t.t.. 

6. Valsts loma ilgtspējīgā meža apsaimniekošanā

Valsts mērķis meža nozarē ir radīt apstākļus ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem meža politikas kopējo mērķu sasniegšanai. Valstij meža nozarē ir četras pamata funkcijas - normatīvā, uzraudzības, īpašnieka un atbalsta funkcija.

Normatīvā funkcija ietver meža politikas formulēšanu un tās realizācijai nepieciešamo tiesību aktu izstrādi, nodrošinot visu procesā ieinteresēto grupu informētību un iespējamu līdzdalību.

Uzraudzības funkcija ietver tādas institucionālās vides izveidi, kas nodrošina likuma un likuma pamatoto tiesību aktu piemērošanu un to ievērošanas kontroli visos mežos, neatkarīgi no to īpašnieka.

Īpašnieka funkcija nozīmē tādu valsts meža apsaimniekošanu, kas nodrošina valsts mežam piemītošo, sabiedrības akceptēto ekoloģisko un sociālo funkciju realizāciju un ienākumus.

Atbalsta funkcija ietver sevī darbības, kuras valsts ar savām institūcijām un (vai) finansējumu veic, lai radītu apstākļus meža ilglaicīgo funkciju stabilizācijai un sekmētu privātā sektora attīstību.

7. Mežizglītība, mežzinātne un informācija

Mežizglītība, mežzinātne un informācija ir mežsaimniecības nozares sastāvdaļas, kas nodrošina nepieciešamās zināšanas un prasmes meža politikas, likumdošanas un prakses pilnveidošanai, mežu ilgtspējīgai apsaimniekošanai. 

Mežizglītība

Latvijas mežizglītības mērķis ir sagatavot speciālistus mežsaimniecības nozarei, kuru zināšanas un prasme nodrošina Latvijas mežsaimniecības konkurētspēju un dinamisku attīstību un tiktu starptautiski atzītas. Valsts koordinē apmācības procesu mežizglītības ķēdē. Valsts nosaka prasības speciālistu kvalifikācijai, veic visu profesionālās izglītības mācību iestāžu akreditāciju. 

Mežzinātne

Mežzinātnes mērķis ir sekmēt zinātniski pamatotu meža ilgtspējīgas un daudzfunkcionālas apsaimniekošanas attīstību. Meža nozares ekoloģiskie, tehnoloģiskie, ekonomiskie un sociālie pētījumi ir veicami saistībā ar Latvijas meža vidi un resursiem.

Valsts atbalsta meža procesu ilglaicībai atbilstošus pētījumus. Lai veicinātu mežzinātnes attīstību, turpināt zinātnes un izglītības institūciju organizatorisko pilnveidošanu, pētniecības programmu sasaisti ar prioritārajiem nozares attīstības jautājumiem. 

Informācija

Meža informācijas sistēmas mērķis ir apgādāt valsts, privāto sektoru, sabiedrību un starptautiskās institūcijas ar patiesu informāciju par meža stāvokli, apsaimniekošanu un mežmateriālu tirgu.

Valsts meža informācijas sistēmas apkopotajiem datiem ir jābūt publiski un operatīvi pieejamiem. Valsts nosaka Meža informācijas sistēmas finansēšanas avotus, apjomus un institūcijas. 

Netradicionālās lauksaimniecības nozares

Mērķis - attīstīt netradicionālās lauksaimniecības nozares un alternatīvo uzņēmējdarbību ražojošajā, pārstrādes un pakalpojumu sfērā, balstoties uz vietējā darbaspēka un dabas resursu racionālu izmantošanu lauku apvidos.

Situācijas raksturojums

Ar bioloģisko lauksaimniecību nodarbojas apmēram 200 saimniecības 2750 ha platībā. Zaļo sertifikātu saņēmušas 76 saimniecības.

Ar dzērveņu audzēšanu nodarbojas ap 30 zemnieku saimniecības, kuru rīcībā ir 850 ha purvu platību. Augstvērtīgs dzērveņu šķirņu materiāls iestādīts 15 ha platībā.

1996.gadā saražots 100-120 t rūpnieciski audzējamo sēņu.

Ārstniecības augi tiek audzēti 80-100 ha platībā.

Uzsākta vēžu dabīgās populācijas atjaunošana.

Privāto mežu īpatsvars Latvijas mežu kopplatībā ir ap 25%, un tas turpina pieaugt. Ik gadus tajos par 2000-4000 ha pieaug kailciršu platības, kurās netiek veikta meža atjaunošana.

Lauku tūrisms Latvijā organizēti attīstās jau piekto gadu, un 1998.gadā darbosies ap 90 šajā virzienā specializējušās zemnieku saimniecības. Tūristu pieprasījums pēc atpūtas laukos kopš 1996.gada palielinājies divkārt, un 1997.gadā 4000 tūristu ir pasūtījuši savas brīvdienas laukos ar asociācijas “Lauku ceļotājs” palīdzību. Ārvalstu apmeklētāju īpatsvars sastāda ap 20% (1995.gadā – 8%).

Vietējā tirgus pieprasījums pēc pašražotās netradicionālās produkcijas netiek apmierināts. Maziem produkcijas apjomiem ir ierobežota ārējā tirgus pieejamība.

Nepietiekama ir informācija un pieredze jaunu tehnoloģiju pielietošanā. Trūkst kvalificētu speciālistu konkrētās nozarēs. Netiek izmantotas reklāmas iespējas.

Pirmajos saimniekošanas gados ir nepieciešami lieli kapitālieguldījumi, kuri nedod tūlītēju atdevi. 

Attīstības perspektīvas

Sekmīgi attīstīsies dažāda veida un lieluma uzņēmumi (zemnieku saimniecības), kas nodrošinās vietējo tirgu ar dažāda veida, t.sk. ekoloģiski tīru produkciju, kas būs konkurētspējīga arī ārējā tirgū.

Veidosies videi draudzīga, ekonomiski dzīvotspējīga un sociāli atbildīga lauku vides apsaimniekošanas prakse.

Netradicionālo lauksaimniecības nozaru attīstībai izmantojamas iespējas saņemt dažādu starptautisko programmu un fondu atbalstu. Latvijas integrācija ES pavērs iespēju piesaistīt lauku reģionu attīstībai papildu finansu resursus no ES Strukturālajiem fondiem.

Attīstības virzieni

Latvijas apstākļos līdz šim mazizplatītu vai jaunu introducēto augu kultūru un dzīvnieku sugu audzēšana.

Lauku tūrisms un citi ar rekreāciju saistītie pakalpojumi.

Bioloģiskā lauksaimniecība.

Iekšējo ūdenstilpju (dīķu, ezeru, upju, strautu) apsaimniekošana.

Kūdras purvu apsaimniekošana.

Netradicionālo mežsaimniecības metožu attīstīšana privātajos mežos un citi virzieni.

Realizācijas veidi un metodes

Konkursa kārtībā izveidot netradicionālo lauksaimniecības nozaru un alternatīvo nodarbošanās veidu atbalsta demonstrējumu saimniecības, kuras kalpotu par bāzi mācībām, jaunu tehnoloģiju izmēģināšanai un demonstrēšanai.

Ieviest netradicionālo saimniekošanas metožu mācību programmas profesionālās izglītības sistēmas optimizācijai lauku apvidos.

Nepieciešamais atbalsts: 

 lauksaimniecības netradicionālo nozaru un alternatīvo nodarbošanās veidu attīstībai;

 kūtsmēslu krātuvju ierīkošanai;

 privāto meža platību mākslīgajai atjaunošanai un lauksaimniecībā neizmantojamo zemju apmežošanai.

Lauku uzņēmējdarbības attīstībai un lauku vides apsaimniekošanai nepieciešamo likumdošanas un normatīvo aktu izstrādāšana.

Lauku kredītpolitikas pilnveidošana. Veicināt iekļaušanos dažādās finansējumu programmās.

Starptautiski atzītu produkcijas kvalitātes un ražošanas procesu sertifikācijas sistēmu izveide un ieviešana.

Tirgus

Publicēt “Tirgus & Cenu Apskatā” plašāku informāciju par pieprasītāko netradicionālo preču produkcijas tirgu.

 Diskutablie, izstrādājamie un sakaņojamie jautājumi

1. Ievērojot nozaru pārstāvju ierosinājumus koncepcijas izstrādes procesā, par nodokļu jautājumiem, līdz 1999.gada valsts budžeta projekta sastādīšanai jāizstrādā argumentēti priekšlikumi un projekti par nepieciešamiem grozījumiem un papildinājumiem likumdošanas un normatīvajos aktos:

• par dīzeļdegvielas akcīzes nodokļa kompensācijas

- saņemšanas vienkāršošanu;

- aprēķināšanas mehānismu dārzeņkopībā un augļkopībā;

• par siltumnīcās izlietotā šķidrā kurināmā akcīzes nodokļa kompensāciju;

• par pievienotās vērtības nodokļa samaksas atlikšanu graudu pārdošanas sezonā;

• par nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumu daļēju izlietošanu zemes racionālai izmantošanai un zemes tirgus attīstībai;

• par nodokļu atvieglojumiem dažu veidu kooperatīvajām sabiedrībām;

• par nodokļu atvieglojumiem atsevišķām nozarēm;

• par pārstrādei ievedamo produktu nodokļu samaksas kārtību;

• par nodokļu atvieglojumiem zivsaimniecībā;

• par muitas tarifu izmaiņām atsevišķiem produktiem.

2. Zinātniskās un ekonomiskās diskusijās jāizvērtē saņemtos nozaru speciālistu priekšlikumus valsts atbalsta jautājumos atsevišķiem ražojumiem vai nozarēm:

• par kvalitatīva piena ražošanu;

• par kvalitatīvas cūkgaļas ražošanas palielināšanu;

• par siltumnīcu izmantošanu;

• par linu audzēšanu;

• citiem lauksaimniecības ražojumiem.

3. Savlaicīgi, līdz valsts budžeta projekta formēšanai sagatavot programmas pieprasāmā valsts atbalsta izmantošanas pasākumiem, to apjomiem, izpildes laikiem, līdzdalības nosacījumiem, finansēšanas avotiem un iesniegt tās Finansu ministrijā.

4. Izpētīt hipotekārās kreditēšanas straujākas attīstības veicināšanas iespējas un izstrādāt ieteicamos pasākumus.

5. Izpētīt iespējas un izstrādāt attiecīgus priekšlikumus par iespējām paplašināt lauksaimniecības preču noietu NVS valstīs, veidojot starpvalstu līgumattiecības.

6. Diskusiju ceļā izlemt jautājumu par cukura importa licencēšanas kārtības maiņu.

7. Izpētīt valsts intervences iespējas un lietderību lauksaimniecības produktu tirgū, aprēķināt tai nepieciešamos valsts budžeta līdzekļus un iesniegt izlemšanai budžeta projekta izskatīšanas gaitā.