Briseles koridoros lemj par mums

ES vadība joprojām nav gatava reāli mainīt situāciju piena nozarē

Šīs nedēļas ES Lauksaimniecības ministru padomes sēdes viens no centrālajiem jautājumiem bija situācija piena tirgū un tās iespējamie risinājumi. Zviedru prezidentūra turpināja diskusiju, balstoties uz Komisijas 24. jūlija ziņojumu. Sausais atlikums AgroPola vērtējumā: atvērtām acīm vērtējot, piena ražotājiem, arī Latvijā - nav reāla pamata cerēt uz to, ka viņu ekonomisko labsajūtu varētu uzlabot Eiropas un Latvijas politiķu lēmumi. Varam vien cerēt, ka šoreiz kļūdāmies

Jau rakstījām, ka šīs nedēļas ES Lauksaimniecības ministru padomes sēdes viens no centrālajiem jautājumiem bija situācija piena tirgū un tās iespējamie risinājumi. Zviedru prezidentūra turpināja diskusiju, balstoties uz Komisijas 24. jūlija ziņojumu.

Un ka Latvijas zemkopības ministrs pauda viedokli, ka Komisijas ziņojumā ierosinātie atbalsta pasākumi ir nepietiekami un tie nenodrošinās tūlītēju risinājumu pašreiz grūtībās nonākušajiem piena ražotājiem. Viņš arī uzstājās ar prasījumu efektīvāk īstenot jau pieejamos īstermiņa pasākumus, kuri nerada risku piena nozarei ilgtermiņā, kā arī rast iespēju paaugstināt eksporta kompensāciju likmes sieriem vismaz līdz tādam līmenim, lai tās kompensētu 70% no Eiropas Savienības un pasaules tirgu cenu atšķirības.

Kaut gan 15 dalībvalstis, pēc ES grandu Vācijas un Francijas ierosinājuma parakstīja kopīgu paziņojumu, arī šī Ministru padome nekādus lēmumus par situācijas risinājumu būtībā nepieņēma. Tik vien, ka turpmākajās nedēļās Komisija strādās ar Īpašo Lauksaimniecības komiteju, lai izdiskutētu Komisijas par labiem atzītus konkrētos priekšlikumus pārmaiņām tiesību aktos, kas nodrošinātu situācijas uzlabošanos nozarē.

Un kā nu nē – ja viedokļi ir tik atšķirīgi.

Principā piekrītot Komisijas skatījumam uz situāciju piensaimniecībā, vairums ministru uzskata, ka politikas koriģējumiem jābūt ietekmīgākiem. Tikai kādiem tad tiem vispār būt.

Ja vieni uzskata, ka jāpalielina intervences cena (atcerēsimies, ka tās pakāpeniska samazināšana līdz pašreizējam līmenim bija 2002. gadā nolemtās piena sektora reformas pamatbūtība), citi tajā pašā laikā atzīst, ka vaina ir piena ražošanas apjomu ierobežošanā, kas efektīvajiem ražotājiem neļauj gūt ienākumus no pietiekamiem ražošanas apjomiem un tāpēc uz laiku jāatceļ piena kvotas. Bet Komisija pret intervences cenas paaugstināšanu, kaut uz laiku iebilst kategoriski. Vēl citiem ir viedoklis, ka tieši otrādi – piena ražošanas apjomus ierobežotā tirgus dēļ ir jāierobežo un ar papildmaksu par kvotas pārsniegšanu ir jāsoda nevis valstis, bet gan arī atsevišķus ražotājus, pat ja valsts kopumā piena pārdošanas kvotu nav pārsniegusi...

Laikam tikai dažos Komisijas piedāvātajos rīcības punktos dalībvalstis pauda salīdzinošu vienprātību:

– palielināt valsts atbalsta griestus no EUR 7500 līdz 15000 Krīzes risināšanas ietavros. Tik ievērosim, ka pašreizējās politikas ietvaros tas būtu jāfinansē no dalībvalsts budžeta, un tas vēl tikai palielinātu tirgus kropļojumus, pret ko vairākas dalībvalsti iebilda.

- pastiprināt piena produktu virzīšanu tirgū, tādējādi palielinot krīzes ietekmē sarukušo pieprasījumu.

Diskusiju atspoguļojumā ievērības vērta ir izteiktā doma – ka papildmaksa par kvotas pārsniegšanu būtu novirzāma, lai radītu resursu kompensācijām, ko varētu izmaksāt no piena biznesa aizejošajām saimniecībām... Iespējams, vienu no pirmajām reizēm tik oficiālā forumā iezīmēta teorētiskā iespēja radīt cukura biznesa apjoma samazināšanā izmantoto mehānismu arī piensaimniecības nozarē. Uzmanīsim no šādas notikumu attīstības iespēju!!!

No intervences cenas paaugstināšanas idejas patiesībā nav atdalāmas eksporta atmaksas – jo būtībā jau tieši cenu kritums pasaules piena tirgos ir izraisījis saasināšanos piensaimniecības ekonomiskajā situācijā. Un arī šeit ir tik dažādi dalībvalstu viedokļi. Pretēji, piemēram arī Latvijas uzskatam (skatīt ministra Dūklava uzstāšanās atreferējumu), dažas citas valstis ir norūpējušās par negatīvo ietekmi, ko šāda rīcība radītu uz attīstības valstu ekonomikām.

Kā sava veida kompromisu Komisija no savas puses piedāvā pārdot intervences uzkrājumus vienīgi tad, kad tirgus krīze būs beigusies, un cenas atgriezīsies normālākā līmenī.

Un kur tad vēl neskaidrības par to, ko patiesībā nozīmēs politikas formulējumi „Eiropas piena sektora modernizācija un piemērošanās”, „tirgus instrumentu pielāgošana sektora modernizācijai”, „līgumattiecību attīstības veicināšana pārtikas ķēdē” un vairāki citi.

Un ja vēl ievērojam, ka, neraugoties uz Ministru padomes lielo ietekmi, reālas pārmaiņas likumdošanā drīkst piedāvāt vienīgi Komisija, un tā principā ir pret piena tirgus cenu līmeņa mākslīgu paaugstināšanu un arī jebkāda ES tiešā atbalsta palielināšanu piena sektoram, tad, atvērtām acīm vērtējot, piena ražotājiem, arī Latvijā - nav reāla pamata cerēt uz to, ka viņu ekonomisko labsajūtu varētu uzlabot Eiropas un Latvijas politiķu lēmumi.

No sirds cerot, ka šī būtu tā reize, kad kļūdāmies, AgroPola redakcija sekos līdzi situācijas attīstībai.