Politikas jaunumi

Kopējā lauksaimniecības politika Eiropas sabiedrības labumam: Eiropas vadošo lauksaimniecības ekonomistu grupas deklarācija

Praktiski kopš iestāšanās reālu sarunu sākšanās brīža, kad Eiropas komisija izteica savu iestāšanās nosacījumu piedāvājumu, mūsu valsts lauksaimnieku sabiedrībā ir cīnījušies 2 viedokļi - gandarījums par pieejamajiem atbalsta maksājumiem un pieeju ES koptirgum ar tā būtiski augstākām cenām un sarūgtinājums par nevienlīdzīgo pieeju tiešmaksājumu aprēkināšanā un izmaksā, kas īpaši sāpīga kļuvusi pēc šo maksājumu atdalīšanas no konkrēto produktu ražošanas. Un tomēr izrādās, ka ne tikai mūsu zemes lauksaimnieki ar pašreizējo KLP nav apmierināti. Praktiski visu Eiropas savienības valstu vadošie lauksaimniecības ekonomisti ir vienojušies kopējā deklarācijā, kas aicina politiķus patiešām fundamentāli reformēt ES kopējo lauksaimniecības politiku. Lai Eiropas naudu patiešām izmantotu visas Eiropas sabiedrības labumam! Publicējam pilnu deklarācijas tekstu. Un aicinām Latvijas lauksaimnieku un ekonomistu sabiedrību arī pievienoties šai deklarācijai. 18.novembrī Briselē Rezidences pilī - Starptautiskajā preses centrā - īpašā pasākumā grupa deklarantu klātienes diskusijā iepazīstinās ar deklarācijas būtību un tapšanas fonu.

Kopējā lauksaimniecības politika Eiropas sabiedrības labumam:
vadošo lauksaimniecības ekonomistu grupas deklarācija.

(A Common Agricultural Policy for European Public Goods)

Eiropas Kopējai lauksaimniecības politikai ir vajadzīga reforma. Nenovēršamās sarunas par budžeta ietvaru pēc 2013. gada piedāvā reālu iespēju veikt nepieciešamās izmaiņas. Eiropai ir svarīga plaša publiska diskusija, lai pieņemtu pareizu lēmumu. Mēs vēlamies šajā diskusijā sniegt savu ieguldījumu.

Kopš 1992. gada KLP cenu atbalsta mehānismi ir pakāpeniski pārveidoti lauksaimniekiem izmaksājamajos atdalītajos tiešmaksājumos (tā sauktais Vienotais saimniecību maksājums - VSM). Tas patiešām ir mazinājis KLP negatīvos blakusefektus. Pašreizējā KLP rada mazākus kropļojumus Eiropas un pasaules lauksaimniecībā un nodara mazāku ļaunumu attīstības valstu nabadzīgajiem lauksaimniekiem. Tā arī mazāk motivē izmantot videi kaitīgas ražošanas metodes. Tomēr dārgi izmaksājošā Vienotā saimniecību maksājumu sistēma ir ārkārtīgi nevienlīdzīga attiecībā uz dalībvalstīm un arī individuāliem lauksaimniekiem. Tai nav skaidru mērķu nedz ienākumu sadales, nedz lauku attīstības, nedz vides aizsardzības jomā. Šajā mehānismā atbalsts lauku attīstībai un vides aizsardzībai bieži ir ietverts nepilnīgi un arī ieviests tiek neefektīvi. Vēl vairāk- palikušie vecās KLP tirgus cenu atbalsta sistēmas mehānismi (piemēram, eksporta subsīdijas un augstie importa tarifi piena produktiem) joprojām rada problēmas attiecībās ar ES tirdzniecības partneriem. Tie vājina ES sarunu pozīciju tās mēģinājumos atcelt pārmērīgās tirgus aizsardzības barjeras visā pasaulē un panākt sekmīgu Dohas raunda noslēgumu.

Ir pienācis laiks pārveidot KLP, lai stiprinātu tās pozitīvās iezīmes. Vienīgi tad, ja KLP efektīvi palīdzēs apmierināt sabiedrības intereses, tā būs pareiza mūsu pilsoņu uztverē, un ilgtspējīga arī tālākā nākotnē. Eiropas Savienībai ir jāiesaistās sektora finansēšanā un regulēšanā vienīgi tādā pakāpē, ciktāl tas kalpo plašākiem mērķiem un, konkrēti – kad lauksaimniecības politikas ietekme pārsniedz atsevišķu valstu robežas. Citiem vārdiem – politikai jāatspoguļo subsidiaritātes (lēmumu pieņemšanas decentralizācijas) princips. Sociālajām un [ienākumu] pārdales politikām būtu jāpaliek valstu un to zemju valdību atbildībā, kas labāk spētu sabalansēt vietējās intereses ar finansiālajām iespējām. Savukārt, godīgu konkurenci ES iekšējā tirgū var iegūt ar stingru uzraudzību, un tas neprasa tik milzīgus ES finanšu resursus.

Nākotnes KLP mērķi

Varam izcelt četras KLP mērķu grupas:

¨ konkurētspējas un ekonomiskās efektivitātes paaugstināšana;

¨ pārtikas pieejamības nodrošināšana;

¨ ienākumu pārdale;

¨ publisko produktu ražošanas veicināšana.

Tomēr tikai pēdējā no nosauktajām rada ilgtspējīgu pamatu nākotnes KLP.

1. Ekonomiskā efektivitāte un konkurētspēja. Kopumā – labi funkcionējoši tirgi labāk par jebkuru valsts iejaukšanos spēj attīstīt uz pieprasījumu orientētu, inovatīvu un konkurētspējīgu lauksaimniecības sektoru. Tomēr ES ir sava pamatota loma, ko tā var pildīt - veicināt zinātni un pētniecību gan sabiedriskajā, gan privātajā sektoros – jo zinātnes un pētniecības darba rezultāti bieži ir izmantojami un tiek izplatīti pāri valstu robežām. Un dalībvalstis var tikai iegūt, apvienojot savu pētnieku pūliņus. Šāds ES atbalsts tomēr labāk iekļautos esošajā ES zinātnes un pētniecības politikā, kam ir nepieciešamā kompetence šajā jomā, nekā ja tā būtu KLP daļa.

2. Pārtikas pieejamība. ES ir pietiekami turīga un tai ir pietiekama pirktspēja, lai nepieciešamības gadījumā varētu iegādāties vajadzīgo pārtiku pasaules tirgū. Pat ja pasaules cenas ir augstas. Pārtikas pieejamība ES patlaban nav apdraudēta. Tiesa gan – nabadzīgākās mājsaimniecības var just apgrūtinājumu augsto cenu periodos, tomēr labākais veids, kā tām palīdzēt, ir sociālās labklājības programmas. Vēl vairāk – ES varētu pat vēl palielināt savu pārtikas ražošanu, ja tāda vajadzība nākotnē rastos. Reaģējot uz pieaugošajām cenām, lauksaimnieki palielinātu ražošanas platības un izmantotu ražošanā intensīvākus paņēmienus.

Joprojām par pamatotu var uzskatīt mērķi gatavoties iespējamiem nākotnes draudiem un saglabāt ražošanas potenciālu, ko viegli varētu iesaistīt ražošanā pārtikas deficīta gadījumā. No šī aspekta, precīzi mērķēti maksājumi – piemēram, saglabāt augsnes auglību – būtu daudz efektīvāki kā vispārējas subsīdijas esošo lauksaimniecības ražošanas vai nodarbinātības apjomu saglabāšanai.

Globālās sasilšanas, ierobežoto ūdensresursu un joprojām pieaugošās apdzīvotības starptautiskajā kontekstā pārtikas pieejamība, protams, ir risināms jautājums. Tomēr kā argumentu esošās KLP pamatošanai izmantot pārtikas pieejamību pasaulē nav nekāda pamata. Lai pasaulē mazinātu badu un nabadzību, tam atvēlamo naudu labāk izmantot, to ieguldot lauksaimniecības zināšanās un infrastruktūrā attīstības valstīs, nekā novirzīt to Eiropas lauksaimniekiem.

3. Ienākumu pārdale. Kaut virknē dalībvalstu lauksaimniecības mājsaimniecību ienākumi ir mazāki par nelauksaimniecības sektora vidējiem ienākumiem un var būt pat zem nacionālajiem nabadzības sliekšņiem, lauksaimniecības subsīdijas nav efektīvs sociālās politikas instruments. Ja sabiedrības atbalsta maksājumi ir atkarīgi no lauksaimniecības ražošanas un zemes īpašumtiesībām, turīgie lauksaimnieki un zemesīpašnieki iegūst lielāko atbalsta daļu, kamēr nabadzīgie nelauksaimnieki joprojām paliek sliktākā stāvoklī.

Tā vietā valsts atbalstam būtu jābūt mērķētam uz mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem un labklājību, neatkarīgi no sektora, kurā tās ir nodarbinātas. Ienākumu atšķirības starp Eiropas reģioniem un dalībvalstīm joprojām ir lielas. Kohēzija ir nozīmīgs princips ES ar tās 27 dažādajām dalībvalstīm, tomēr KLP ieguldījums šī jautājuma risināšanā ir patiešām skumdinošs. Lauksaimniecības atbalsts nav mērķēts uz nabadzīgākajiem reģioniem vai dalībvalstīm, un nauda lauksaimniecībai bieži nepavisam nav tas, kas valstīm būtu vajadzīgs to ekonomiku attīstīšanai.

4. Lauku publiskie produkti. Lauksaimnieki bieži rada publiskos produktus, ko sabiedrība augstu novērtē, bet kas tirgū nav pietiekami novērtēti. Par šādiem publiskiem produktiem var būt vides aizsardzība, bioloģiskās daudzveidības, augsnes auglības un ūdens kvalitātes saglabāšana, ainavas saglabāšana, pārtikas drošība, augu un dzīvnieku veselība, arī lauku attīstība. Daži no šiem publiskajiem produktiem ir ar globālāku nozīmi – piemēram, bioloģiskā daudzveidība - un prasa ES rīcību. Citi - piemēram, ainava – ir ar lokālāku nozīmi, un būtu loģiskāk, ja ar šiem produktiem nodarbotos dalībvalstu vai vietējās varas.

Vides aizsardzība: Daži no vides aizsardzības rakstura publiskajiem produktiem patiešām varētu pretendēt uz ES atbalstu. Kā redzamākais te ir cīņa pret klimata pārmaiņām. Tas ir globāls izaicinājums, kam vajadzīgs pārnacionāls risinājums. Siltumnīcefekta gāzu emisiju monitorings, kas vajadzīgs, lai piemērotu oglekļa nodokļus un kvotu tirdzniecības shēmas, nav viegls uzdevums lauksaimniecībā. Arī maksājumi par klimatam draudzīgu saimniekošanas paņēmienu izmantošanu varētu būt noderīgi, lai mudinātu lauksaimniekus vides aizsardzībai darīt vairāk kā noteikts tiesību aktos noteiktajās prasību minimumos. Arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšana var pretendēt uz ES atbalstu, jo dzīvnieki, ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību apdraudošais piesārņojums iet pāri valstu robežām. Tāpat ūdens saglabāšana tīrībā un ūdens trūkuma, tāpat arī – plūdu, novēršana ir visas Eiropas rūpe, jo upes, ezeri un jūras dala visi eiropieši.

Ainavu saglabāšana. Vairums ieguvuma no dažādas, tradicionālas, labi koptas ainavas paliek valstī – gan iedzīvotājiem nepastarpināti baudot šo ainavu, gan piesaistot kvalificētus cilvēkresursus šai teritorijai, gan attīstot tūrismu. Šie visupirms ir nacionāli - ne visas Eiropas publiskie produkti. Tajā pašā laikā Eiropas iedzīvotāji izbauda arī citu valstu ainavas, tādējādi radot pamatu kolektīvam ES atbalstam [ainavas saglabāšanai].

Pārtikas standarti. Dažkārt tiek argumentēts, ka subsīdijas ir vajadzīgas, lai ļautu ES lauksaimniekiem izpildīt Eiropā likumdošanā daudz augstākā līmenī noteiktās pārtikas drošības prasības, lai nemotivētu lauksaimniecības ražošanu pārcelt uz citām valstīm, kur zemāki standarti. Tomēr jāuzsver, ka arī importētajai pārtikai ir jāatbilst ES pārtikas drošības standartiem un šajā ziņā tās ražošanā ir tādas pat izmaksas.

Tajā pat laikā ir ar vides aizsardzību, mājdzīvnieku labturību un izmantoto ražošanas paņēmienu citiem ētiskajiem aspektiem saistītie jautājumi, ko nav viegli atrisināt. ES ir jāpieliek vairāk pūļu starptautiskajās sarunās, lai nodrošinātu atbilstošu marķēšanu un starptautiski harmonizētu ražošanas vides un ētiskos standartus. Ja Eiropas vēlētāji lemj attiecināt augstākus standartus uz saviem lauksaimniekiem, tad Eiropas patērētājus adekvāti jāinformē par importēto produktu raksturlielumiem.

Lauku attīstība. Ja valsts vēlas subsidēt decentralizētāku apdzīvotības struktūru, tā ir nacionālā izvēle un nevis Eiropas publiskais produkts. Tajā pat laikā kohēzijas princips nosaka, ka ES ir jāpalīdz attīstībā atpaliekošajiem reģioniem attīstīt viņu potenciālu. To vislabāk var izdarīt caur ES reģionālo politiku, kas neaptver tikai lauksaimniecību vien, un kas var izmantot daudz integrētāku pieeju lauku ekonomikai. Lauku attīstība var būt daļa no reģionālās attīstība s politikas attālajos un reti apdzīvotajos reģionos, tomēr pašreizējās KLP lauku attīstība s programmas nav mērķētas uz tām teritorijām. Tās izceļ lauksaimniekus bez visaptveroša skatījuma uz vietējo attīstību.

Nākotnes KLP aprises

Mēs piekrītam, ka Eiropai ir vajadzīga lauksaimniecības politika. Tomēr tai jākoncentrējas uz tām jomām, kur Eiropas iedarbība rada lielāko vērtību. KLP nav labākais politikas ietvars paaugstināt lauksaimniecības efektivitāti, pārdalītu ienākumus ES un ārpus tās robežām, nodrošinātu pārtikas pieejamību vai veicinātu lauku attīstību. Nākotnē KLP vajadzētu sniegt lauksaimniekiem atbilstošu motivāciju radīt Eiropas publiskos produktus, īpaši vides jomā. Tas ietver sevī cīņu pret klimata pārmaiņām, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ūdens saimniecību - novēršot ūdens piesārņošanu, nepietiekamību un plūdus.

Nākotnes KLP tādējādi fundamentāli atšķirtos no pašreizējās KLP. Pirmo pīlāru ir pakāpeniski jālikvidē. Ja sākotnēji to ieviesa, lai lauksaimniekiem kompensētu cenu atbalsta samazināšanu, tad šodien galvenais pirmā pīlāra instruments – Vienotais saimniecības maksājums neatbilst sabiedrības interesēm. To pakāpeniski jālikvidē un jārada jaunus pasākumus, kur atbalstu sniedz nevis balstoties uz pagātnes stāvokli, bet rīcību nākotnē. Bet otrā pīlāra pasākumus pilnīgi jāpārvērtē. Ir jāsaglabā tikai tos politikas instrumentus, kas veicina patiesi Eiropas nozīmes publisko produktu ražošanu un ir efektīvi virzīti šo mērķu sasniegšanai, kas izslēdz pārmērīgus maksājumus.

Kā jau augstāk uzsvērts, dažus no lauksaimniecības ražotajiem publiskajiem produktiem turpmāk būtu jāfinansē no nacionālajiem budžetiem un ne no ES resursiem. Tomēr ir reāls risks, ka nacionālās un reģionu varas iestādes varētu ieviest politikas, kas kropļotu iekšējo koptirgu. Tālāka dalībvalsts fleksibilitātes palielināšana ir jāsabalansē ar ES uzraudzību pār ES atbalstīto programmu un arī nacionālo politikas mehānismu ieviešanu dalībvalstīs. Tas prasa stingrus un skaidrus ES noteikumus, rūpīgu monitoringu un novērtēšanu, kā arī efektīvu un konsekventu šo noteikumu piemērošanu.

Piedāvātās politikas pārmaiņas jau pašas par sevi veicinātu godīgāku konkurenci ES iekšējā tirgū. Pašlaik ir lieli izkropļojumi, jo pirmā un otrā pīlāra subsīdiju līmeņi būtiski atšķiras starp valstīm un saimniecībām, tāpat dažas valstis vairāk novirza līdzekļus modernizācijai, kamēr citas dod priekšroku maksājumiem par vides aizsardzību vai lauku dzīves kvalitāti. Saskaņota visas Eiropas virzība uz lauksaimniecības subsīdijām, kas stimulētu publisko produktu ražošanu, varētu šo nevienlīdzīgo spēles noteikumu laukumu izlīdzināt.

Pārmērīga tirgus spēka koncentrēšanās pārtikas industrijas un mazumtirdzniecības rokās var būt neizdevīga gan lauksaimniekiem, gan patērētājiem. ES ir jāpievērš uzmanība jebkuram tirgus spēka izkropļojumam pārtikas ķēdē, lai nodrošinātu visiem tās dalībniekiem iespēju slēgt godīgus darījumus.

Kā rezultāts lauksaimniecības politikas reformām ES un citur, neprognozējamiem laika apstākļiem, kas izriet no klimata pārmaiņām, nākošajās desmitgadēs, ar ko mums ir jārēķinās - ir nestabilitāte pasaules tirgus cenās. Kad tirgus cenas kūleņo, uz valdībām tiek virzīts liels spiediens, prasot iejaukšanos, lai aizsargātu lauksaimniekus, un tas var būtiski apdraudēt reformētās KLP nākotni. ES ir jānoraida šādus prasījumus, īpaši gadījumos, kad Eiropas lauksaimnieku aizstāvība notiek uz attīstības valstu lauksaimnieku rēķina. Tomēr ES ir jāievēro reālos riskus, ko zemas cenas var radīt. Tas nozīmē, ka tālākām KLP reformām ir jānes sev līdzi jaunas politikas, kas dod iespēju lauksaimniekiem izmantot riska vadības instrumentus un, iespējams, sniedzot ienākumu drošības tīklu, lai spētu tikt galā īpaši zemu pasaules cenu gadījumos.

Saskaņā ar šīm rekomendācijā veikta KLP reforma spēs nodrošināt drošāku pārtikas pieejamību, samazinās siltumnīcefekta gāzu emisiju, panākt lielāku bioloģisko daudzveidību un atbildīgāku zemes un ūdens pārvaldību ar mazākām izmaksām. Tā arī palīdzēs nodrošināt godīgu konkurenci starp lauksaimniekiem iekšējā tirgū un veicinās atbildīgu tirdzniecības politiku, kas stiprinās ES uzticamību pasaules sabiedrībā. Vēl vairāk – tā atļautu [politikas] izdevumu pārorientēšanu starp visām Eiropas publisko produktu budžeta līnijām. KLP reforma tādējādi ir nozīmīgs solis efektīvākas tādas Eiropas Savienības veidošanā, kas iegūst un saglabā iedzīvotāju atbalstu.

Markuss Hofreiters, Austrija, Profesors, Dabas resursu un lietišķo dzīvības zinātņu universitāte, Vīne

Johans Swinnens, Beļģija, Profesors, Katoļu universitāte, Lēvene

Plamens Miševs, Bulgārija, Profesors, Nacionālās un pasaules ekonomikas universitāte, Sofija

Tomašs Douha, Čehijas Republika, Profesors, Lauksaimniecības ekonomikas pētniecības institūts (VUZE), Prāga

Sørens Elkjers Frandsens, Dānija, Profesors, Kopenhāgenas universitāte

Rando Varniks, Igaunija, Ekonomikas un sociālo zinātņu institūts, Igaunijas dzīvības zinātņu universitāte

Alans Metjūzs, Īrija, Profesors, Triniti koledža, Dublina

Džovanni Anania, Itālija, Profesors, Kalabrijas universitāte (UNICAL), Kosenza

Andris Miglavs, Latvija, Lauksaimniecības attīstības un ekonomisko attiecību nodaļas vadītājs, LVAEI, Rīga

Alans Svinbanks, Lielbritānijas Apvienotā karaliste, Profesors, Redingas universitāte

Irēna Kriščiukaitiene, Lietuva, Lauku saimniecību ekonomikas nodaļas vadītāja, Lietuvas Agrārās Ekonomikas institūts, Viļņa

Gerrits Fabers, Nīderlande, Profesors, Utrehtas universitāte

Jeržijs Vilkins, Polija, Profesors, Varšavas Lauksaimniecības universitāte

Francisko Ksavjērs Miranda de Avilezs, Portugāle, Emeritētais profesors, Lisabonas Tehniskā universitāte

Dinu Gavrilesku, Rumānija, Lauksaimniecības ekonomikas institūts, Bukareste

Ļubica Bartova, Slovākija, Profesore, Slovākijas Lauksaimniecības universitāte, Nitra

Emils Erjavecs, Slovēnija, Profesors, Ļubļanas universitāte

Kuosti Pietola, Somija, Somijas MTT Ekonomikas pētījumu institūts, Jokioinena

Hose- Maria Garsija Alvarezs-Koks, Spānija, Profesors, Valensijas Politehniskā universitāte

Jozefs Popps, Ungārija, Direktors, Lauksaimniecības ekonomikas pētniecības institūts (AKI), Budapešta

Stephan v. Cramon- Taubadel, Vācija, Profesors, Getingenas universitāte,

Eva Rabinoviča, Zviedrija, Zinātnes direktore, Zviedrijas Pārtikas un lauksaimniecības ekonomikas institūts, Lunda

Valentīns Zārnts, Eiropas koordinators, Pētnieks, Starptautiskās politiskās ekonomikas Eiropas centrs (ECIPE)