Apskati

Kas nosaka piena cenas

Andris Miglavs, AgroPols
21.04.2008

Iepriekšējā "AgroPola" laidienā aizsākām tēmu par to, kā tirgus ekonomikas apstākļos veidojas Latvijas piena tirgus cenas. Šoreiz gan par to, kā katrs interesents patstāvīgi var mēģināt projecēt pasaules piena produktu tirgus cenas uz Latvijas svaigpiena iepirkuma cenām, gan arī par to, vai ir iespējams šīs svaigpiena cenas paaugstināt, sniedzot piena ražotājiem iespējas vairāk nopelnīt.
To, ka pienam kā piena produktu ražošanas izejvielai ir divas galvenās vērtības - piena tauki un olbaltumi, varam pateikt arī citādi - sviests un vājpiena pulveris ir rūpnieciski sadalīts piens, kuru, atšķirībā no svaigpiena, piemērotos apstākļos var glabāt salīdzinoši neierobežotu laiku.
Un tā – parēķināsim kopā, kā sausā vājpiena un sviesta cenas pārvēršas lauksaimnieka saņema­majā svaigpiena cenā.
ES sviesta ekporta cena pašlaik pēc augstā 6000 USD/t līmeņa 2007. gada septembrī noslīdējusi līdz vairs tikai 4250 USD/t, vai ~ 2670 EUR/t, kas pārvēršot latos pēc Latvijas bankas oficiālā kursa, būtu vairs tikai 1874 LVL/t. To arī izmantosim tālākajos aprēķinos. Līdzīgus aprēķinus veicot ar sausā vājpiena eksporta cenām, kas noslīdējušas līdz ~3490 USD/t, iegūstam 1538 LVL/t. Ja ievērojam, ka sviestā noteiktais piena tauku daudzums ir ne mazāks kā 82%, bet sausajā vājpienā piena olbaltumu - ne mazāks kā 35,6%, tad varam aprēķināt, ka pēc šo vielu satura svaigpienā Latvijā 2007. gadā no 1890 kg no saimnie­cībām nopirkta svaigpiena varēja saražot 100 kg sviesta un 178 kg sausā vājpiena. Ja ražošanas procesā nebūtu vielas zudumu. Bet ir. No bakterifūga lietošanas vien varam pierēķināt vismaz 2%. Bet to jālieto, jo, kā piena ražotāju asociācijas kopsapulcē pastāstīja PVD pārstāve Una Statkus, gandrīz 2/3 no analizētajiem piena paraugiem nav atbilduši svaigpiena kvalitātes noteiktajiem kritērijiem. Kas nozīmē, ka šī paša produkta apjoma izražošanai vajag jau par vismaz 30 kg piena vairāk - 1928. No šī svaigpiena izražotā sviesta un sausā vājpiena kopvērtība tirgus cenās būtu LVL 438. Ja ievērtējam pārstrādes industrijas izmaksas (sākot no piena savākšanas, ietverot visas pārstrādes izmaksas un beidzot ar pārdošanas izmaksām un normālu saimniecisko peļņu) aptuveni 25 % līmenī no pārdodamās produkcijas vērtības, tas prasītu pārstrādes uzņēmumā atstāt vismaz LVL 109 no šīs produkcijas tirgus vērtības.
Pie šādiem piena produktu tirgus nosacījumiem un ražošanas izmaksām pārstrādes līmenī, par izejvielu - svaigpienu varētu samaksāt LVL 329, kas, izdalot to ar 1928 vajadzīgajiem piena litriem, dotu iepirkuma cenu 17,4 LVL/100kg svaigpiena. Un tikai.
Šādus pat aprēķinus veicot ar pagājušā gada augstajām pasaules piena tirgus cenām, mēs nonāktu pie iepirkuma cenas pat 26 LVL/100 kg. Savukārt, līdzīgi rēķinot ES politikā noteikto intervences cenu attiecinājumu uz svaigpiena tirgu, iegūsim vien nepilnu 14 LVL/100 kg līmeni. Tomēr skaidri jāapzinās, ka šādi aprēķini ir visai aptuveni, un sniedz priekšstatu par piena tirgus vidējā līmeņa attīstības tendencēm. Mēģinot iegūtos aprēķinu rezultātus attiecināt uz konkrētajām situācijām, papildus jāievēro virkne citu faktroru.
Vispirms jau tās ir tirgus tendences – svaigpiena tirgus uz pieaugumu reaģē vēlāk kā gatavo produktu tirgus – industrijai vispirms ir skaidri jāsajūt izejvielas deficīts tirgus iespēju izmantošanai. Un cenas pieauguma tempi nebūtu tik strauji. Savukārt, uz produkta cenas samazinājumu reakcija svaigpiena tirgū ir ātrāka un straujāka – ja industrijai nav jācīnās par piena resursu svaigpiena tirgū, tā var atļauties cenas samazināt krasāk.
Piemēram sausā vājpiena Rietumeiropas eksporta cena atgriezusies jau pērnā gada līmenī, un ir pagaidām nostabilizējusies aptuveni 3500 USD/t līmenī (1. att.). Un nekas pagaidām neliecina, ka būtu gaidāms, kāds jauns straujš cenu kāpums. Šis ir augstāks cenu līmenis nekā bija 2006. gadā, tomēr ievērojami zemāks kā 2007. gadā. Un tas varētu atbilst arī tam resursu cenu sadārdzinājumam pasaulē, ko ražotāji nebūs spējuši kompensēt ar produktīvākām un taupošākām tehnoloģijām.
Ja papildus ievērojam, ka Āzijas tirgos piena produkti tiek kotēti galvenokārt USD, bet tā kurss jau ilgāku laiku ir dilstošs, piena produktu tirgos cenas Eiropas iekšējā valūtā eiro samazinājušās vēl vairāk, un pašlaik jau praktiski noslīdējušas zem pagājušā gada cenu līmeņa (2. att.).
Un tie ir spēles noteikumi, kurus piedāvā dzīve un kurus jāievēro tirgus spēles dalībniekiem, pieņemot savus lēmumus par ražošanas attīstīšanu, pārstrukturēšanu vai izbeigšanu.
Svaigpiena pārdošanas cena atkarīga arī no tā kvalitātes – un ne tikai no katra atsevišķā ražotāja, bet visas piena ražošanas nozares nodrošinātā kvalitātes līmeņa – iespēja izslēgt no ražošanas procesa pārstrādes rūpniecībā bakterifūgus vien varētu palielināt piena iepirk­šanas cenu vismaz par 2%. Maz? Un ja pievienojam visai lielos izdevumus dārgajām un vairākkārtējām vājpiena pulvera analīzēm uz aizliegtās vielas hlorampenikola klātbūtni? Bet kuru jāpārbauda, jo vēl joprojām dažam Latvijas piena slaucējam tas ir licies gana labs, lēts un samērā grūti noķerams līdzeklis dzīvnieku ārstēšanai.
Un vēl arī piena savākšanas izmaksas, braucot un apstājoties ik pēc kārtējiem 50 - 100 kg piena…
Un vēl arī salīdzinoši ar citām valstīm lielais cilvēku skaits, kas strādā piena pārstrādes rūpniecībā un kuru produktivitāte ir salīdzinoši zemāka. Kas būtu pat pieņemami, ja viņi ražotu eksportam kādu tirgū atpazīstamu īpaši augstas pievienotās vērtības produktu. Tomēr mūsu eksporta struktūrā joprojām dominē tā sauktie industriālie produkti, ko izmantot tālākai pārstrādei – Čederas siers, sausais vājpiens, sviests, krējums, svaigpiens…
Cenu varētu paaugstināt, pārdodot piena produktus mazum­tirdzniecības tīklos par augstākām cenām un ar mazākām izmaksām - bet to, savukārt, kavē pat neadekvāti lielā un ļoti asā konkurence būtībā vienādu produktu ražojošu uzņē­mumu starpā. Piemēram, kaimiņ­valstī Somijā veikalos atrodami vien būtībā viena pārdevēja - "Valio" ražotie piena pamatprodukti.
Ir tik daudz neizmantotu rezervju. Bet…
Ir skaidri jāapzinās, ka tirgus cenu prognozēšana vispār ir nepateicīga nodarbe tās veicējam. Jo nekad nav bijis iespējams un nekad nebūs iespējams paredzēt nedz pilnīgi visus faktorus, kas ietekmē konkrēto produktu cenas konkrētajos tirgos, nedz šo faktoru detalizētu attīstību nākotnes laika posmā, nedz visas šo faktoru mijiedarbības. Tādēļ jebkuru prognozi kā tādu arī ir jāuztver – tā ir izpratne par iespējamāko notikumu attīstību nākotnē pie prognozes gatavošanas brīdī labākās informā­cijas un izpratnes par notikumu attīstību.
Un vēl. 2007. gada aprīlī sagata­votajā „Latvijas piensaimnie­cības nozares darbības uzlabošanas stra­tēģiskā programmā” iekļautie uzstādījumi savu aktualitāti nav zaudējuši arī pašlaik - tikai efektīvas piena ražošanas un pārstrādes sistēmas darbība spēs ļaut saglabāt piensaimniecību kā vadošo Latvijas lauksaimniecības preču produkcijas ražošanas nozari. Kaut arī vispārējo inflatorisko procesu ietekmē arī piena cena pagaidām vēl pakāpusies virs pagājušajā gadā prognozētā 160 LVL/t līmeņa. Bet resursu cenas jau ir augušas vēl straujāk….
Tāpēc noslēgumā vēlos un pat varu apgalvot dažas lietas:
1. Nav kāda atsevišķa uzņēmuma vai pat valstī strādājošas uzņēmumu grupas iespējās ietekmēt piena iepirkuma cenas vairāk nekā 2 santīmu robežās par piena litru – un tās ir aptuvenās izmaksas, ko varētu nozīmēt laba svaigpiena eksports uz kādu citu valsti (kā to jau esam darījuši mēs uz Lietuvu, un kā to dara vai ir darījuši ražotāji, piemēram - no Austrumvācijas uz Nīderlandi, Polijas uz Vāciju, Austrijas uz Itāliju utt.)
2. Nav vērojamas pazīmes, ka būtu kāda politiķu vai citu „ļauno” spēku sazvērestība nolūkā mērķtiecīgi iznīcināt Latvijas piena ražošanas nozari. Tā būtu politiska pašnāvība (ja to būtu darījušas valsts varas struktūras) vai ekono­miska pašnāvība (ja to darītu piena pārstrādes industrija) apzināti graut būtībā vienīgo eksportpotenciālo Latvijas lauku ekonomikas nozari.
3. Katrs ražotājs, arī piena ražotājs lauku saimniecībā, tomēr ir uzņēmējs. Un viņa darbības būtība ir rast risinājumu – kā, izmantojot pieejamos resursus, pietiekami lēti saražot tirgū vajadzīgu produktu, lai no tā pārdošanas ne vien atmaksātu ražošanas izdevumus, bet arī nopelnītu. Un, ja viņš to nespēj vai pat nevēlas – skarbi, tomēr saimniecisko darbību ir jāpārtrauc.
4. Ir visai bezjēdzīgi šķiest enerģiju, lai prasītu valstij noteikt kādus administratīvus regulējumus piena tirgus cenām. Valsts to nevar izdarīt. Un nevajag prasīt no politiķiem neizpildāmus solījumus.
5. Mūsu piensaimniecības vienīgā reālā iespēja saglabāt savu darboties spēju arī turpmāk ir kļūt efektīvākai, šā vārda pilnīgākajā izpratnē. Lai cik arī neliktos nodrāzts šis vārds. Bet cita ceļa vienkārši nav. Lētāk saražot labu pienu. Lētāk to nogādāt pārstrādes uzņēmumā. Lētāk to pārstrādāt dārgāk pārdo­damā pircēja pieprasītā produktā un ar mazākām pārdošanas izmaksām to pārdot.
Ja kāds nav gatavs šo ceļu meklēt un iet, tad nevajag investēt ražošanas attīstībā savā uzņēmumā un drīzāk meklēt kādu citu nodarbes veidu vai sociālā pabalsta saņemšanas iespēju.
Gan lauksaimniecībā. Gan rūpniecībā.

AgroPols

x

Paroles atgadināšana