Vai piena tirgus regulēšana ES bijusi efektīva?

Agnese Krieviņa, AgroPols
22.10.2009

Eiropas Revīzijas palāta veikusi pārbaudi par to, cik efektīva bijusi piena tirgus regulēšana ES, ņemot vērā galvenos piena nozares politikas mērķus. Nesen arī publiskots ziņojums, kurā akcentēts jautājums, vai piena un piena produktu tirgus regulēšanas instrumenti ir sasnieguši galvenos mērķus. Tāpat norādītas problēmas, kam jāpievērš uzmanība, liberalizējot tirgu turpmāk un paturot prātā piena kvotas atcelšanu.

Piena tirgus kopējā organizācija (TKO) ES darbojas kopš 1968. gada, turklāt tā bijusi pirmā TKO kopējā lauksaimniecības politikas ietvaros, savukārt kopš 1984. gada ieviesta kvotu sistēma. Jau 2000. gada, bet īpaši 2003. gadā, sākta nozares liberalizēšana, mazinot tirgus atbalsta ietekmi. Pērn veiktā KLP “veselības pārbaude” apstiprināja liberalizācijas turpināšanas nepieciešamību, paredzot, ka kvotu sistēma pilnībā tiks atcelta 2015. gadā.

ES piena nozares politika galvenokārt ir vērsta uz tirgus līdzsvarošanu, cenu stabilizēšanu, pietiekami augsta dzīves līmeņa nodrošināšanu piena ražotājiem, kā arī viņu konkurētspējas nodrošināšanu. Kopš 2003. gada, kad tika pieņemts lēmums samazināt tirgus atbalsta pasākumus, konkurētspēja ir kļuvusi par vienu no galvenajiem Komisijas pasākumu mērķiem.

Galvenie ES piena tirgus regulēšanas instrumenti ir piena kvota, intervence, produktu realizācijas veicināšanas pasākumi, ārējās tirdzniecības režīms, kā arī eksporta kompensācijas. Samazinot intervences cenu līmeni, 2004. gadā tika ieviesta daļēja kompensācija piena ražotāju ienākumu atbalsta maksājumu veidā.

Vai tika panākts līdzsvars tirgū?

Kopš kvotu ieviešanas šī sistēma efektīvi darbojas tādā nozīmē, ka ražošanas apjomi Kopienā nepārsniedz noteikto maksimālo daudzumu. Vairākus gadus Kopienas noteiktā piegādes kvota tika pārsniegta pavisam nedaudz (mazāk par 1%), taču kopš 2004./2005. kvotas gada tā nav pilnībā izlietota. Bet 2007./2008. gadā tās izmantošana atpalika par 1% no ES-27 kopējās kvotas. Pašreizējā kvotu sistēma ierobežo piena ražošanu tikai dažās dalībvalstīs.

Taču tajā pašā laikā maksimālais kvotas daudzums ievērojami pārsniedza iekšējā tirgus patēriņa vajadzības. Tādējādi 20 gadus bija nepieciešami intervences pasākumi, eksporta subsīdijas un patēriņa atbalsts, lai regulētu tirgu un realizētu produktu pārpalikumus. Netika uzskatīts, ka nodokļu maksātāju subsidētie lielie pārpalikumi būtu pretrunā ar mērķi panākt līdzsvaru. 2003. gada veiktās reformas ietekmē - kopš 2004. gada piena produktu pārpalikumi sāka sarukt, jo samazinājās piena pulvera un sviesta ražošana par labu siera ražošanai, tāpat palielinājās iekšējais patēriņš, īpaši jaunajās dalībvalstīs. Tikai ievērojami pieaugot piena produktu cenām pasaules tirgū, šo produktu pārpalikumi uz kādu laiku tika likvidēti un nebija vairs nepieciešams atbalstīt to realizāciju un maksāt eksporta kompensācijas (2006. gada beigas - 2007. gads).

Palāta novērtējusi, ka Eiropas tirgū piena produktu realizācijas veicināšanas pasākumiem (skolas piens, piena pulvera izmantošana dzīvnieku barībā, vājpiena pārstrāde kazeīnā un kazeinātos u. c.) pēdējos gados bijusi visai maza nozīme.

Vai piena cena tika stabilizēta?

Palāta secinājusi, ka pēc piena kvotas sistēmas ieviešanas un līdz 2006. gadam nominālās piena ražotāju cenas bijušās stabilas, taču ar tendenci samazināties reālā izteiksmē. ES piena ražotāji parasti varēja pārdot pienu par augstākām cenām kā Jaunzēlandes piensaimnieki, zemākām kā Šveices, bet gandrīz tādām pašām, tikai stabilākām, kā ASV piensaimnieki.

Tāpat secināts, ka ražotāju un patēriņa cenas gandrīz nav saistītas - to attīstības dinamika atšķīrusies. No 2000. gada sākuma līdz 2007. gada vidum nominālās patēriņa cenas piena produktiem palielinājās par 17%, lai gan nominālā ražotāju cena samazinājās par 6%.

Palāta atzīst, ka piena kā izejvielas cena veido nelielu daļu no piena produktu patēriņa cenas - no 30% līdz 50% atkarībā no produkta veida. Tajā pašā laikā Eiropas nozarei raksturīga liela pārstrādes un realizācijas uzņēmumu koncentrācija, kas tiem ļauj dominēt cenas noteikšanā.

Kāda bijusi ietekme uz piena ražotāju ienākumiem?

Palāta norāda, ka piena lopkopības ienākumi vidēji ir augstāki nekā lauksaimniecībā kopumā, kur vērojama ienākumu samazināšanās. Atbalsts veido nozīmīgu un arvien pieaugošu piensaimnieku ienākumu daļu, taču tas ievērojami atšķiras dažādās dalībvalstīs. Vidējos nominālos piena ražotāju ienākumus palielinājusi arī nozares restrukturizācija, un laikā no 1995. līdz 2007. gadam nozares saimniecību skaits samazinājies uz pusi. Saimniecībām kļūstot lielākām un kāpjot produktivitātei, efektīva saimniekošana kompensējusi piena cenu krišanos.

Tāpat palāta uzsver, ka piena ganāmpulka lielums ES un valstīs, ar kurām tā galvenokārt konkurē, ievērojami atšķiras. Ja ES-25 vidējais slaucamo govju skaits saimniecībā bija 15 dzīvniekus, tad ASV šis rādītājs sasniedza 120, bet Jaunzēlandē - 322 dzīvniekus.

Vai ES ražotie produkti kļuvuši konkurētspējīgāki pasaules tirgū?

Kopš 1984. gada ES daļa pasaules piena produktu tirgū arvien vairāk sarūk. Ņemot vērā sviesta un vājpiena pulvera intervences cenas samazināšanu, kopš 2004. gada krities arī eksporta kompensāciju apmērs. Pateicoties augstajām cenām pasaules tirgū, no 2007. gada jūnija līdz 2008. gada decembrim visiem piena produktiem tika noteikta nulles likme eksporta kompensācijām.

Palāta novērojusi, ka Eiropas piena pamatproduktu (sviesta un piena pulvera) ražotāji pasaules tirgū spējuši konkurēt galvenokārt tikai tad, kad cenas bijušas augstas. Pārējā laikā eksports ticis atbalstīts, izmantojot kompensācijas. Savukārt cenas pasaules tirgū mazāk ietekmē to produktu eksportu, kuriem ir lielāka pievienotā vērtība, piemēram, siera eksportu.

Ar 2013. gadu Komisija plānojusi atcelt eksporta kompensācijas, tāpēc produkcijai būtu jāspēj konkurēt pasaules tirgū bez atbalsta.

Pievērš uzmanību un iesaka

Saistībā ar ES piena nozares liberalizāciju, palāta izdalījusi trīs faktorus, kam Komisijai un dalībvalstīm būtu jāpievērš uzmanība.

1) tirgu nestabilitāte, kas drīzumā atkal var izraisīt pārprodukciju;

2) restrukturizācijas paātrināšanās, kas varētu izraisīt piena saimniecību ievērojamu sarukumu mazāk labvēlīgajos apvidos un piena ražošanas koncentrēšanos kādā noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā;

3) Eiropas piena nozares konkurētspēja, kas būs atkarīga no spējas pielāgoties pasaules tirgus prasībām cenas un produkcijas kvalitātes ziņā.

Savukārt palātas galvenie ieteikumi Komisijai paredz:

1) arī turpmāk pārraudzīt piena tirgu, lai pēc nozares liberalizācijas novērstu pārprodukciju;

2) uzraudzīt cenu veidošanās procesu pārtikas nozarē, nepieļaujot, ka, pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumiem koncentrējoties, piena ražotāji kļūst par cenas ņēmējiem, un galapatērētājiem ir ierobežotas iespējas gūt labumu no cenu samazināšanās;

3) izstrādāt stratēģiju, kas būtu piemērota gan to reģionu, kur piena ražošana ir apdraudēta, specifisko problēmu risināšanai, gan ietekmes uz vidi novēršanai piena ražošanas koncentrācijas apgabalos;

4) turpmāk galveno uzmanību pievērst Eiropas iekšējā patēriņa vajadzību apmierināšanai, papildu ražojot augstas pievienotās vērtības produktus, ko iespējams eksportēt pasaules tirgū bez ES atbalstošajām eksporta kompensācijām.

Sīkāk ar ziņojumu iespējams iepazīties:
http://eca.europa.eu/portal/pls/portal/docs/1/3096311.PDF

AgroPols