Pieredze

Kad likumi neatbilst iedzīvotāju vēlmēm

Harju reģiona (Igaunija) Kūsalu pagasta iedzīvotāji ir apmierināti ar iespēju lauksaimniecības ražojumus nopirkt tieši no paša ražotāja. Tirdzniecība notiek vienu reizi nedēļā, noteiktā laikā, un ražotājs atved tikai tik daudz preču, cik pasūtīts.

„Preču izcelsmei ir liela nozīme. Galvenokārt priekšroku dodam pašmāju ražojumiem. Ja ir iespējams atbalstīt savus lauksaimniekus, vienmēr to darām,” stāsta pagasta iedzīvotāji. „Šāda tirdzniecība ir daudz ērtāka nekā preču vešana uz tirgu. Tirgū patērējam daudz laika, bet mēs sēžam un gaidām, kamēr kāds nopirks. Šeit jau stundas laikā prece ir izdalīta, un es varu braukt mājās turpināt savu darbu,” jauno tirdzniecības veidu slavē arī bioloģiskā piena ražotājs Ants Āmans.

Diemžēl šādai tirdzniecībai kļūt vēl populārākai liedz daži svarīgi faktori. Viens no tiek - dārzeņu, olu un miltu izstrādājumu pasūtījumu apjoms nav sevišķi liels. Savukārt piena produktus bez Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) atļaujas saimnieks var tirgot tikai savā fermā, nevis citur, kaut arī pieprasījums ir. Ja ražotājs savu produkciju vēlas pārdot lielākos apjomos, ir divas iespējas - pārdot tirgū vai veikalā. Abos gadījumos ir vajadzīga PVD atļauja. Par piedalīšanos gadatirgū PVD ir tikai jāinformē. Informēšana ir vienkārša un bez maksas - jāiesniedz pieteikums.

Tomēr arī šeit bez naudasmaka neiztikt. Divu lappušu garā pieteikuma iesniegšana, kā solīts, ir bez maksas, taču par pieņemšanu, kas tiek uzskatīta par kontroles funkciju, ražotājam ir jāmaksā EEK 1500 liels nodoklis. Jāmaksā arī par veselības apdrošināšanu (EEK 200-520) un ūdens analīzēm (EEK 1715). Labāk veicas tiem, kuri lieto ūdeni no vienotas apgādes sistēmas, jo tad analīzes rezultātus iespējams prasīt no uzņēmuma. Taču vietējie iedzīvotāji spriež tā: „Vislielākā loma kvalitātes nodrošināšanā ir ražotāja un patērētāja kontaktam. Tam, ka kādam cilvēkam nav ražošanai vai tirdzniecībai nepieciešamo “papīru”, mūsuprāt nav nekādas nozīmes. Ticam saimnieka prasmei un zināšanām, ka prece tiek ražota, paturot prātā higiēnas prasības. Jau no laika gala govis ir slauktas un piens piedāvāts kaimiņiem. Kāpēc gan šoreiz jārīkojas savādāk?”

Taču PVD ir nelokāms: „Mēs neatļausim nezināmu uzņēmumu darbību - tā ir nelikumība, un nekādu izņēmumu šeit nebūs.” Pagasta vadība tomēr labvēlīgi izturas pret šādu lauksaimniecības ražojumu tirdzniecību. Tiek arī piedāvāts ieviest abpusējās atbildības principu. Proti: pārdevējs un pircējs savstarpēji uzņemas risku par preces kvalitāti.

Turklāt jau secināts, ka šāds lauksaimniecības preču pārdošanas princips labvēlīgi iespaido arī bezdarba samazināšanos. Pagasta iedzīvotāja Aili Sepa, kura jau 16 gadus ir bez darba, visu šo laiku esot izdzīvojusi, pateicoties divām slaucamām govīm un iespējai regulāri pārdot pienu visiem, kuri to vēlējušies pirkt. Pagasta iedzīvotāji uzskata, ka lauksaimniecības produktu pārdošana pēc principa “ražotājs – patērētājs” varētu zelt un izplatīties visā Igaunijā, ja vien to nebremzētu likums, kas ražotājam ar savu preci neļauj braukt tālāk par mājas slieksni.

Igaunijas Lauksaimniecības ministrijas preses sekretāre Katrīna Loi skaidro, ka šāda nodokļa atcelšana tiek plānota un gatavotas izmaiņas attiecīgajā likumā. Šī nodokļa vietā pārtikas izplatītājam būtu jāmaksā uzraudzības nodoklis, kas attiecas tikai uz reāli veiktām kontrolēm. Likuma labojumi ir iesniegti izskatīšanai Tieslietu ministrijā. Tiek plānots, ka pēc apstiprināšanas valdībā labojumi stāsies spēkā 2010. gada 1. janvārī.

1980. gada beigās no Kanādas savās tēva mājās atgriezās Lembits Sots. Viņš jau bija pazīstams mākslinieks, tomēr nolēma nodarboties ar lauksaimniecību. Viljandes reģiona Karksi pagasta „Lēlu” mājās viņš mīt kopā ar dēlu Tomu un sievu Annu - Līsabeti.

Pēc vairākiem lauksaimniecībā pavadītiem gadiem „Lēlu” saimnieks negrozāmi ir nolēmis šai nodarbei vilkt svītru pāri: „Nav nekādas ieinteresētības šādu saimniekošanu turpināt, jo par izaudzēto labību neviens man nevar samaksāt, un visu laiku prece jāražo ar zaudējumiem. Ja graudu pašizmaksa ir 2500 EEK/t, bet tirgū piedāvā tikai 1700 EEK/t, šādai ražošanai zūd jēga. Kopējos saimniecības izdevumus palielina arī izdevumi par apkuri un elektroenerģiju, kā arī pavasara sējas darbiem ņemtais bankas aizdevums”.

Līdz šim L. Sots apstrādāja 500 ha zemes. Tagad iznomāto zemi viņš nolēmis atdot atpakaļ īpašniekiem un nevienu sauju labības vairs nesēt. Tomēr visus kūtī esošos lopus Sots uz kautuvi nedomā vest. „Man bija 95 slaucamās govis, 45 no tām atstāšu līdz pavasarim lai pārliecinātos, ko dod šāda saimniekošana. Mums pašiem pieder 200 ha zemes, tos es domāju atstāt ganībām,” skaidro saimnieks. Anna-Līsabete piebilst, ka daļa lopu jau likvidēti: „Esam pārdevuši 20-30 govis. Arī gaļas lopu skaits ir samazinājies par 40, bet vēl ir 40 jaunlopi”.

„Tas, ka vairs nevaram uzturēt saimniecību, nav tikai mana problēma, tā ir visu lauksaimnieku problēma,” ar rūgtumu saka „Lēlu” saimnieks un kritizē labības cenas Igaunijā. „Par miežiem man piedāvā 1200 EEK/t, par kviešiem 1600-1700 EEK/t, bet tas ir gandrīz divas reizes mazāk kā pašizmaksa. Tajā pašā laikā Eiropas biržā kviešu cena ir 2180 EEK/t, Parīzes biržā - 2200, bet Londonas biržā - 2160 EEK/t”.

Kopš atgriešanās Igaunijā L. Sots vienmēr ir iestājies par privāto saimniecību tradīciju turpināšanu no paaudzes paaudzē. Vēl pērn intervijā laikrakstam „Maaleht” Lots atzina, ka, arī svešumā dzīvojot, tēva mājas esot bijušas prātā vienmēr. Lai saimniecību atjaunotu, viņš ieguldījis visus iepriekš uzkrātos līdzekļus. Diemžēl tagad saimniecību uzturēt nav iespējams, jo lauksaimnieciskās produkcijas realizācija ir atstāta likteņa varā - vairs neatmaksājas ne ražot pienu, ne arī audzēt graudaugus. „Kāds jau paliks šeit dzīvot, durvis ciet neslēgsim... Arī dēls vēl paliek šeit, lai izlemtu, ko darīt tālāk,” nopūšas Lembits Sots.