Talcinieki ar striķīti iezīmēja savu lasīšanas teritoriju, saimnieks Aivars Eglītis ķērās pie kombaina stūres, gatavas, sarkanas dzērvenes bira ogu lasītāju spaiņos un no kombaina krita kastītē.

Aivars Eglītis mantoja vectēva īpašumu, arī vairāk nekā desmit hektārus purva.
"Ko citu purvā audzēt, ja ne dzērvenes," saka Aivars Eglītis. Lielās ogas aug divos hektāros, saimnieks domā, ka nākotnē tās aizņems vismaz piecus hektārus.

2004.gadā no Amerikas, ķīpās sapakotas, tika atvestas lielogu dzērveņu stīgas. Pirms tam bija sarežģīts darbs, lai no stādījumiem paredzētās vietas dabūtu nost apaugumu. Purva augsni nokaisīja ar ģipsi, ar spraudeņiem nokaisīja divus hektārus un ar diskiem braukājot iespieda augsnē. Daudzi spraudeņi aiziet postā, bet ar laiku purvā izveidojas dzērvenāju klājums. Trešajā gadā var vākt pirmās ogas. Toreiz divos hektāros savāca piecus litrus, bet šoruden Andris Eglītis domā novākt sešas, septiņas tonnas dzērveņu.

"Daudzi pat neiedomājas, kāda neatlaidīga ir cīņa ar viršiem un bērziņiem. Tikko ravējot tiec līdz vienam lauka galam, vari atkal sākt no otra. Nekādas ķīmikālijas dzērveņu audzētāji lietot nedrīkst. (Nezin kādēļ zemenēs drīkst?) Polijā un Amerikā arī dzērveņu purvus neravē, bet lieto ķīmiju. Mums ierēdņi saka - vajagot izmēģināt, kāda ietekme, kā lietot, bet dzērveņu audzētāju ir tik maz, kas par to maksās?" domās dalās "Ārgaļu" saimnieks un uzsver, ka lielogu dzērveņu audzēšana Latvijā ir perspektīva. Patlaban dzērveņu stādījumi aizņem ap simts hektāru, lielākajās saimniecībās purva ogas audzē ap 30 hektāru platībā. Lietuvā nav tādu purvu, kur varētu audzēt dzērvenes, bet Igaunijā veģetācijas periods ogām ir par īsu.