Zināšanas saimniekošanai

7. saruna. Kā nauda tiek tērēta

Sanita Spruģe, AgroPols
28.08.2007

Pievienotie dokumenti

saimniek_7.doc
Iepriekšējā sarunā (sk. “Agropola” 14. numuru) tikām skaidrībā, kas ir izmaksas, kā tās veidojas saimniecībā un kā novērtēt savas darbības ekonomisko izdevīgumu. Secinājām arī, ka svarīgi ir noteikt saimniecības darbībā ieguldīto resursu ekonomisko efektivitāti, un atzinām, ka darbības plānošanas procesā ir nepieciešams noteikt ražošanas apjomus. Bet kā to izdarīt?
Kas ir bruto segums?
Viens no ekonomiskajiem rādītājiem, kas ļauj novērtēt ražošanā iztērētās naudas efektivitāti un salīdzināt dažādu kultūraugu vai lopu grupu audzēšanas tehnoloģijas gan vienā saimniecībā, gan dažādās saimniecībās, ir bruto segums.
Bruto segums raksturo produkta tirgus vērtības pārsniegumu pār tiešajām mainīgajām izmaksām.
Bruto segums =
= Ieņēmumi - Mainīgās izmaksas
Bruto segums ir rādītājs, ko izmanto ne tikai saimniecības darbības analīzei, bet arī plānošanai. Bruto segumu aprēķina saimniecībā ražotajai tirgus produkcijai, tātad produkcijai, kas tiek vai var tikt realizēta.
Aprēķinot bruto segumu, to izsaka uz ražošanas pamatvienību, uz vienu salīdzināmo vienību - augkopībā tas ir 1 ha, lopkopībā - 1 dzīvnieks.
Dažos gadījumos var pieņemt arī citas mērvienības, piemēram, ja saimniecība papildus nodarbojas ar lauku tūrismu, bruto segumu var aprēķināt 1 apmeklētājam. Laika periods, kuram tiek aprēķināts bruto segums, ir viens gads, taču tas var būt arī audzēšanas vai nobarošanas periods.
Bet līdzās tirgus produkcijai saimniecībā tiek audzēta arī produkcija, kas netiek realizēta, tomēr izmaksas prasa, piemēram, augkopības produkcija, ko izbaro lopiem. Šo kultūru audzēšanas mainīgās izmaksas tiek iekļautas dzīvnieku bruto segumu aprēķinos kā barības izmaksas. Tāpēc ir svarīgi saimniecībā izprast izmaksu veidošanās savstarpējo saistību - kas no kā rodas un kur tiek izlietots.
No iepriekšējās sarunas zinām, ka ražošanas procesā veidojas mainīgās un pastāvīgās izmaksas, tātad bruto segums ir tā starpība, kas parāda atlikumu, ar kuru jānosedz pastāvīgās izmaksas, jo mainīgās izmaksas jau ietvertas pašā bruto segumā. Aprēķinot bruto seguma lielumu vienai vienībai, varam noteikt, cik daudz jāražo, lai segtu kopējās ražošanas izmaksas.
Kā to noteikt?
Pieņemsim, ka mūsu saimnieks ir nolēmis aprēķināt savas saimniecības bruto segumu. Iepriekš apstaigājis savus laukus, apskatījis ganāmpulku un atvēris savus finanšu pierakstus, viņš grib noskaidrot, kāds ir darba rezultāts. Lai varētu iegūt saimniecības kopējo bruto segumu, vispirms jāaprēķina katra pārdošanai ražotā produkta bruto segums.
Tātad bruto seguma aprēķināšanai ir nepieciešamas 2 svarīgas finanšu pozīcijas - ieņēmumi un mainīgās izmaksas. Sāksim ar ieņēmumiem.
Ieņēmumi. Ražošanas procesā rodas produkcija, kuru iespējams pārdot par noteiktu cenu, bet ne visa saražotā produkcija tiek pārdota, daļa no tās, iespējams, tiek patērēta arī savām vajadzībām - izbarota dzīvniekiem, izlietota pašu saimnieku vajadzībām, piemēram, lopbarība, kas tiek sagatavota saimniecībā vai piens teļiem. Tāpēc veidojas tā sauktais iekšējais saimnieciskais patēriņš vai pašpatēriņš, kas tiek izlietots ražošanas vajadzībām (sēklas materiāls, pašražotā barība u. c.) un arī ģimenes uzturam.
Veidojot bruto segumu, ieņēmumi tiek noteikti visai saražotajai produkcijai, neatkarīgi no tās izlietojuma.
Otra svarīga ieņēmumu novērtēšanas sastāvdaļa ir pats produkts. Ražojot veidojas tā sauktie pamatprodukti un blakusprodukti. Piemēram, augkopībā graudi ir pamatprodukts, bet kā ražošanas blakusprodukts rodas salmi, piena lopkopībā pamatprodukts būs piens, blakusprodukcija - teļi, brāķētās govis, kūtsmēsli. Precīzāka bruto seguma aprēķinam ir nepieciešams noteikt arī blakusproduktu vērtību. To izdarīt ir vienkāršāk, ja arī blakusprodukcija tiek realizēta vai tai ir noteikta tirgus vērtība. Tiesa, pie mums blakusprodukcija bieži netiek iegūta kā tirgus produkts (to vairāk attiecinu uz augkopību), bet, ja mēs salmus pārdotu, tas veidotu būtisku ienākumu daļu.
Papildus ieņēmumiem no ražošanas, kā norādīts arī 2. sarunā, varam gūt ieņēmumus no valsts atbalsta politikas maksājumiem. Tie var būt maksājumi par produkta ražošanu (VPM, PVTM) vai īpašu saimniekošanu (bioloģiskā lauksaimniecība, MLA). Arī šie ieņēmumi tiek iekļauti bruto segumu aprēķinā. Ir svarīgi noteikt darbības rezultātu bez saņemtajiem atbalsta maksājumiem, tāpēc rezultāti tiek analizēti ar un bez šiem ieņēmumiem.
Mainīgās izmaksas. Bruto seguma aprēķinā tiek iekļautas tās izmaksas, kas tieši nepieciešamas konkrētā produkcijas veida ražošanai, un kuru lielums ir pakļauts ražotās produkcijas daudzuma izmaiņām. Katrai saimniecībai šī bruto seguma daļa veidosies atšķirīga, jo katrai ir:
1) atšķirīga audzēšanas tehnoloģija - izmantotie līdzekļi un materiāli;
2) dažādi augsnes, klimatiskie u. c. apstākļi;
3) atšķirīga izmantotā tehnika vai pakalpojumi;
4) savas specifiskās izmaksas.
Galvenokārt mainīgo izmaksu daļa ir tā, kas veido atšķirīgus dažādas produkcijas bruto segumus. Tā ir ne tikai augkopības vai lopkopības produkcijai vispār, bet arī konkrētās nozares iekšienē - graudkopība vai eļļas augu, slaucamo govju vai gaļas liellopu audzēšanā. Tādējādi bruto segumi mainās arī saimniecībās un reģionos.
Tas nozīmē, ka savas darbības plānošanai nevar pieņemt par pamatu kaimiņa vai kāda cita saimnieka aprēķināto bruto segumu, bet, izmantojot to, izvērtēt un izanalizēt savu darbību gan var. Galvenais faktors salīdzināšanai ir līdzīgie ražošanas apstākļi. Ja tas tā ir, un ir zināms, ka kaimiņa bruto segums atšķiras, ir jāveic analīze, kāpēc tā. Bet pie jautājuma, kā analizēt bruto segumus, nonāksim vēlāk.
Kā noteikt vērtību?
Bruto seguma aprēķins balstās uz principu, ka tiek noteikts saražotais produkcijas vai patērēto resursu daudzums un cena1. Ja saimniecībā tiek veikta pēc iespējas precīzāka uzskaite par saražotās produkcijas un patērēto resursu daudzumu, tad šī lieluma noteikšanai nevajadzētu sagādāt problēmas. Bet kā ar cenu?
Ja skatāmies no ekonomikas viedokļa, varam izšķirt ražošanas (pārdošanas) cenu un tirgus cenu. Ražošanas cena būs cena, par kādu saimnieks ir gatavs pārdot savu ražojumu, lai segtu ražošanas izmaksas, cena, kura nosedz ražošanas izmaksas un ietver peļņas daļu. Bet ne vienmēr pircējs ir ar mieru tik maksāt. Tāpēc veidojas tirgus cena, kas ir vienošanās starp pārdevēju un pircēju par optimālāko variantu, turklāt šajā vienošanās procesā katra puse grib zaudēt iespējami mazāk. Protams, bieži, īpaši lauksaimniecībā, šis vienošanās process atkrīt, un cena ir vienkārši jāpieņem, ja produkciju gribam realizēt, vai arī jāizvēlas cits pircējs, piemēram, piens jāpārdod kaimiņvalstīs.
No saimnieka viedokļa produkta un resursu novērtēšanai pieņemamāka būtu ražošanas cena, bet tajā pašā laikā rezultātu novērtēšanai ir nepieciešams ņemt vērā arī tirgus situāciju. Šāda cenu izvēle (tirgus vai ražošanas) vairāk attiecināma uz pašpatēriņu, piemēram, lopbarību varam novērtēt ražošanas cenā (ražošanas izmaksu lielums) vai tirgus cenā (cena, par kuru varam nopirkt), jo ražošanas cena, iespējams, būs mazāka par tirgus cenu.
Lai bruto seguma rezultātu tuvinātu realitātei, aprēķinos ieteicams izvēlēties tirgus cenu.
Bez tiešajām audzēšanas izmaksām (izejvielu izmaksām) - sēkla, mēslojums, augu aizsardzības līdzekļi, barība, veterinārās izmaksas u. c., katra produkta ražošanai ir nepieciešamas arī tehnikas (augkopībā) un roku darba operācijas (lopkopībā), kas ir atsevišķa bruto segumu aprēķina sadaļa pie mainīgajām izmaksām.
Kā novērtēt tehnikas un roku darbu?
Arī tehnikas un roku darba vērtība bruto seguma aprēķinos veidojas pēc tāda paša principa kā izejvielām. Ir lietas, ko saimniecība var izdarīt pati, bet tie darbi, kam saimniecībā nepieciešamās tehnikas nav, tiek pirkti kā pakalpojums. Ja skatāmies uz saimniecību, ko izmantojām piemērā, tad tā pati sagatavo rupjo lopbarību ganāmpulka ēdināšanai, bet enerģijas un kombinēto barību pērk.
Vērtības noteikšana vienkāršāka ir gadījumā, kad nepieciešamā lieta tiek pirkta par naudu, jo tad bruto segumā iekļaujam noteikto summu. Tradicionāli bruto seguma aprēķinos tiek iekļautas tikai tās tehnikas pakalpojumu izmaksas, kas tiek pirktas kā ārējs pakalpojums. Bet pašu spēkiem veiktie darbi aprēķinos netiek parādīti. Taču arī tie prasa zināmu līdzekļu (naudas un laika) patēriņu, tāpēc pilnīgāka ekonomiskā rezultāta iegūšanai ir svarīgi novērtēt arī saimniecības iekšienē veikto mehānisko darbu izmaksas.
Pēc LLKC apkopotajiem datiem, 2006. gadā siena vālošanas pakalpojuma izmaksu amplitūda ir no Ls 7,00 līdz Ls 16,33. (LLKC bruto segumu aprēķinos izmanto vidējo cenu). Pie noteiktiem nosacījumiem, veicot šāda pakalpojuma iekšējo izmaksu aprēķinu saimniecībai ar 100 ha platību, darbs izmaksā Ls 7,13. Vēl viens piemērs salīdzinājumam - aršanas pakalpojuma cenu dažādība ir no Ls 20,42 līdz Ls 36,43, bet saimniecībā ar 100 ha lielu apstrādājamo platību - Ls 31,29. Citai saimniecībai, kura tehniku izmanto 500 ha platībā, darbu izmaksas ir Ls 24,38.
Par tehnikas pakalpojumu izmaksu noteikšanu varētu būt vēl viena saruna - kādi nosacījumi un sākotnējie dati ir jāņem vērā, lai veiktu kvalitatīvu aprēķinu. Bet galvenais, ko gribu uzsvērt un kas arī sasaucas ar šīs rakstu sērijas mērķi, ir tas, ka pirms tehnikas iegādes nepieciešams pavērtēt tās izmantošanas lietderību. Tehniku ir ieteicams iegādāties piemērotu ražošanas apstākļiem un nodrošināt tai optimālu slodzi. Tas ne tikai attaisnos veikto ieguldījumu, bet dos arī papildu labumus.
Kāds izskatās bruto segums augkopībā?
Lai bruto seguma aprēķins būtu pārskatāms un vieglāk analizējams, tas tiek ietverts tabulās. Racionāli izveidota tabulas forma ļaus salīdzināt rezultātu ne tikai pie mainīgiem ražošanas nosacījumiem, bet dos iespēju izvērtēt sasniegtos rezultātus dažādos gados. Turklāt bruto seguma aprēķins augkopībā ir vienkāršāks (sk. 1. tabulu) nekā bruto segums lopkopībā (sk. 2. tabulu).
Neatkarīgi no bruto seguma veida, ieņēmumu un mainīgo izmaksu pozīcijas ir ieteicams saimniecības vajadzībām atšifrēt, norādot konkrētu mēslojuma vai augu aizsardzības līdzekļu nosaukumus, barības veidu vai tehnikas pakalpojumus.
Apkopoto ieņēmumu un izmantoto resursu analīzei tiek veidoti 3 bruto segumi - bruto segums 1, bruto segums 2 un bruto segums 3, un katram no tiem ir sava ekonomiskā interpretācija.
Bruto segums 1 parāda ieņēmumu un ražošanas izejvielu mainīgo izmaksu starpību pie nosacījuma, ka visi darbi saimniecībā tiek veikti pašu spēkiem, un tehnikas izmantošanas izmaksas ietilpst saimniecības patstāvīgajās izmaksās (nolietojums, remonti, apkopes, degvielas patēriņš). Piemērā - Ls 209,83.
Bruto segums 2 - rāda darbības rezultātu, ja saimniekam visi graudu audzēšanai nepieciešamie tehnikas pakalpojumi jāpērk ārpus saimniecības. Tehnikas pakalpojumu izmaksas veido Ls 189,18, kas ir 49,9% no mainīgo izmaksu kopsummas, tādējādi šā bruto seguma lielums samazinās līdz Ls 20,65. Ja bruto segums 2 veidojas kā negatīvs skaitlis, tas nozīmē, ka saimniecībai ar gūtajiem ienākumiem no graudu audzēšanas nav iespējams segt ražošanas mainīgās izmaksas. Turklāt šis negatīvais rezultāts būs jākompensē citiem saimniecībā ražotajiem produktiem. Bet vai tāda saimniekošana ir efektīva?
Bruto segums 3 atspoguļo darba rezultātu, ņemot vērā pieejamos atbalsta maksājumus. Tas, protams, finansiālo rezultātu uzlabo, tomēr tam nevajadzētu būt pamatfaktoram ražošanas lēmumu pieņemšanā.
Bet bruto segums lopkopībā?
Atšķirībā no augkopības bruto seguma, lopkopības bruto segumu tabulās neparādās tehnikas un roku darba izmaksas, bet izmaksas par algoto darbaspēku.
Pirms rēķināt saimniecības ganāmpulka bruto segumus ir svarīgi:
• saprast lopkopība nozares vietu saimniecībā, lai novērtētu ražošanā nepieciešamo līdzekļus (kas tiek pirkts ārpus saimniecības un kas iegūts no pašas saimniecības);
• zināt nepieciešamo barības daudzumu noteiktas produktivitātes sasniegšanai;
• zināt mājlopu kustību, to atnešanās un apsēklošanas plānu saimniecībā - dzīvnieku nobarošanas periodu vai pamatganāmpulkā esošo dzīvnieku derīgās izmantošanas laiku;
Pamatganāmpulkā esošajiem dzīvniekiem bruto segums tiek aprēķināts vienam gadam, un vērā tiek ņemti dažādi ražošanas un atražošanas nosacījumi - brāķētie dzīvnieki, jaundzimušo skaits, dzīvnieku krišanas koeficienti.
Piena lopkopībā bruto segums tiek aprēķināts slaucamai govij. Atkarībā no tā, vai ganāmpulka atražošanai grūsnas teles tiek pirktas, vai tiek izmantoti pašu audzēti dzīvnieki, 2. tabulā ir apkopoti bruto seguma aprēķini saimniecībā.
Pamatprodukcija piena lopkopībā ir piens, kas arī veido galveno ieņēmumu daļu. Kā blakusprodukciju var izdalīt ieņēmumus, kas rodas, brāķējot govis - produktivitātes, vecuma, veselības stāvokļa dēļ. Intensīvi saimniekojot, govs izmantošanas laiks, pēc ekspertu ieteikumiem, tiek pieņemts 3 pilni ražošanas gadi. Tādējādi brāķēšanas koeficients ir 0,33 jeb 33%, un realizācijas ieņēmumi būs:
800x0,40=320x0,33=Ls105,60. Ieņēmumi no teļu realizācijas (Ls 22,50) tiek aprēķināti, pieņemot teļu krišanas koeficientu 10%, tāpēc tie izteikti ar 0,9 vienībām (25x0,90=22,50). Savukārt teles vērtība ir saistīta ar ganāmpulka atjaunošanu, tāpēc šis rādītājs tiek saistīts ar govju brāķēšanas koeficientu, un tas nozīmē, ka katru gadu vienu govi nepieciešams aizvietot ar 0,33 telēm, attiecīgi par šo lielumu samazinot ieņēmumus vai iekļaujot tos izmaksās.
Brāķētajām govīm, teļiem un telēm vērtība tiek norādīta tirgus cenās, izņemot gadījumu, ja tele ganāmpulkā ir pašaudzēta. Atjaunojot ganāmpulku ar pašu audzētu dzīvnieku, tā vērtību (Ls 429,10) norāda kā dzīvnieka audzēšanas izmaksas - izmaksas, kas rodas, izaudzējot dzīvnieku no teļa līdz telei, ko var ieskaitīt slaucamo govju grupā. Kūtsmēsliem tirgus cenu nerēķina, bet tiek noteikts to elementu saturs, kas novērtēts minerālmēslu vērtībā. Tas tiek ieskaitīts augkopības nozarē, kas samazina augkopības izmaksas.
Aprēķinātie bruto segumi parāda, ka lielāks bruto segums ir tad, ja ganāmpulku atjauno ar pašaudzētu teli, taču bruto seguma aprēķinā nevar ietvert laika faktoru, cik ilgi dzīvnieks aug - izmaksas prasa, bet ienākumus nedod.
Tāpat kā augkopībā, arī lopkopības bruto segumiem iespējami sīkāks izmaksu atšifrējums palīdz salīdzināt un novērtēt aprēķināto rezultātu.
Kā analizēt?
Aprēķinātais bruto segums vienai ražošanas pamatvienībai ļauj noteikt produkta ražošanas efektivitāti. Ja saimnieks ir aprēķinājis, ka 1 ha graudu audzēšana, pieņemot, ka saimniecībā nav graudu audzēšanai nepieciešamās tehnikas, izmaksās Ls 379,35 (sk. 1. tabulu), bet viena izaudzētā tonna 379,35/4=Ls 94,84, kas saimniekam izdevīgāk - graudus barībai pirkt vai ražot pašam?
Lai pieņemtu pamatotus ražošanas lēmumus, bruto segums ir jāanalizē, salīdzinot izmaiņas vairākos periodos:
• vai izmaiņas notiek pozitīvā vai negatīvā virzienā - bruto segums palielinās vai samazinās;
• vai izmaiņas ir notikušas, palielinoties realizācijas ieņēmumiem, ko var izraisīt pārdotās produkcijas vienību skaita vai cenu palielināšanās;
• vai izmaiņas ir notikušas ražošanas izmaksu dēļ, ko var ietekmēt izmaiņas cenu vai tehnoloģiju (izmantoto izejmateriālu vai tehnikas pakalpojumu) jomā.
Bruto seguma palielinājumam būtu jānotiek uz realizācijas apjoma un ražošanas tehnoloģiju optimizācijas rēķina, nevis cenu izmaiņām, jo summas palielināšanās uz cenu rēķina var radīt konkurētspējas problēmas.
Aprēķinot katra produkcijas veida bruto segumu un sareizinot to ar konkrēto ražošanas apjomu (ha vai dzīvnieku skaitu), iegūstam saimniecības kopējo bruto segumu.
Katras kultūras aprēķinātajam bruto segumam ir jābūt lielākam par 0, jo bruto segums ir tas naudas daudzums, kas veidos kopējo naudas summu, kam jānosedz saimniecības pastāvīgās izmaksas un no kuras jāsamaksā nodokļi.
Kāpēc jārēķina?
Pieļauju, ka daudzas saimniecības par pamatu savas darbības novērtēšanai vai plānošanai izmanto LLKC sagatavotos Bruto segumu aprēķinus konkrētajam gadam. Lai gan viedokļi un komentāri par šo darbu ir dažādi, tomēr gribu uzsvērt, ka tas ir tikai informatīvs materiāls, kas ļauj analizēt, izvērtēt un meklēt atšķirības dažādu kultūru audzēšanā, kā arī audzēšanas tehnoloģijās. Protams, ka svarīgi ir saprast, kādam mērķim vispār bruto segums saimniecībā tiek aprēķināts. Vai tā ir tikai formalitāte, vai nozares efektivitātes novērtēšana! Tāpēc katrai saimniecībai pašai ir jāaprēķina savi bruto segumi, lai pieņemtu pareizos ražošanas lēmumus.
Aprēķinātais bruto segums ļauj noteikt:
• katra saimniecībā ražotā produkta (kultūras vai dzīvnieka) izdevīgumu - negatīvs tā lielums liek saimniekam pieņemt lēmumu par konkrētā produkta ražošanas turpināšanas izdevīgumu;
• nepieciešamo resursu daudzumu ražošanas procesa nodrošināšanai, pieņemot resursu (zemes un darba) ierobežotību - vai saimnieka rīcībā esošais zemes un darbaspēka daudzums dod iespēju sasniegt nepieciešamos ražošanas apjomus, lai saimniecība neciestu zaudējumus;
• salīdzinošu nozares analīzi, ja resursu ieguldījums ir līdzīgs - kādu kultūru (miežus vai kviešus) vai dzīvniekus (slaucamās govis vai gaļas liellopus) vienādos ražošanas nosacījumos audzēt ir ienesīgāk;
• darbības rezultātu mainīgos tirgus apstākļos - kāds būs rezultāts, ja mainās saražotās produkcijas daudzums vai cenas.
Tomēr bruto segums nav universāls rādītājs, jo:
• aprēķinos netiek ietverti ražošanas riski - bruto segums ir skaitlis, kura aprēķinā tiek pieņemta noteikta cena, ražības līmenis vai izmantoto darbu reižu skaits. Bet ja šie lielumi netiek sasniegti vai tiek pārsniegti? Tāpēc, plānojot, ir svarīgi piesardzīgi izvēlēties cenas un plānotos daudzumus un izvērtēt izmaiņas dažādās cenu un daudzumu variācijā;
• tas nenorāda uz naudas līdzekļu pietiekamību un izmantojamo resursu nodrošinājumu, jo ar plānotajiem realizācijas ieņēmumiem saimniekam jānodrošina ražošanas procesu nepārtrauktība.
Kādi papildu rādītāji ļauj novērtēt saimniecības darbības efektivitāti, par to nākamajā sarunā. ˜

AgroPols

x

Paroles atgadināšana