Zināšanas saimniekošanai8. saruna. Cik daudz jāražoSanita Spruģe, AgroPols
21.09.2007 Pievienotie dokumenti08_saruna_bildes.docIepriekšējā sarunā (sk. "Agropola" 16. numuru) runājām par izmaksām, bruto segumu un tā aprēķināšanu un secinājām, ka saimniekam savas saimniecības darbības efektivitāti iespējams izvērtēt, izmantojot arī citus ekonomiskus lielumus, proti - bezzaudējumu punktu. Par to arī šī saruna. Kas ir bezzaudējumu punkts? Bezzaudējumu punkts ir lielums, kas parāda kritisko produkcijas pārdošanas apjomu, t. i., apjomu, kad saimniecība strādā bez zaudējumiem, bet arī peļņa vēl netiek gūta. Kāpēc jārēķina? Bezzaudējumu punkta aprēķins un analīze ļauj noteikt: cik lieliem jābūt ieņēmumiem no saražotās produkcijas realizācijas, lai saimniecībā nerastos zaudējumi; kāds pārdotās produkcijas apjoms nepieciešams, lai sasniegtu plānoto peļņu; kāda ir pieļaujamā plānoto un reālo produkcijas realizācijas apjomu starpība, lai nerastos zaudējumi; kā saimniecības peļņu ietekmēs produkcijas realizācijas cenas, realizētā apjoma un izmaksu izmaiņas. Kā to noteikt? Atbildes uz iepriekš izvirzītajiem jautājumiem var atrast, izmantojot dažādus aprēķinus. Kādu aprēķina vienādojumu izvēlēties, atkarīgs no aprēķinu mērķa - vai vēlamies noskaidrot nepieciešamo ražošanas apjomu, vai aprēķināt vēlamo produkcijas realizācijas cenu, vai noteikt faktisko rezultātu pieļaujamo nobīdi no plānotajiem. Lai šādus aprēķinus varētu veikt, ir jāzina un jāsaprot ne tikai nepieciešamie un vēlamie ražošanas apjomi un cenas, bet arī savas saimniecības ražošanas izmaksas, cik lielas un kādas ir mainīgās un pastāvīgās izmaksas, par ko runājām 6. sarunā (sk. "Agropola" 14. numuru). Tradicionāli bezzaudējumu punkts tiek aprēķināts situācijā, ja tiek ražots viena veida produkts, piemēram, saimniecība nodarbojas ar graudkopību, un visa saražotā produkcija tiek realizēta, vai arī - kāda cita saimniecība nodarbojas ar piena lopkopību, un tirgus produkts ir piens. Tas nozīmē, ka visas saimniecības izmaksas, gan mainīgās, gan pastāvīgās, tiek segtas ar ieņēmumiem, kurus iegūst, realizējot pienu. Ja saimniecībā realizācijai tirgū tiek ražoti vairāki produkti, tad, novērtējot un plānojot nepieciešamos ražošanas apjomus, būtu jāņem vērā, ka ieņēmumiem no katra produkta ražošanas būtu jānosedz ne tikai mainīgās izmaksas, bet arī sava noteikta pastāvīgo izmaksu daļa. Tādējādi aprēķinos pieņem, ka ražotās produkcijas struktūra nemainīsies vai arī pastāvīgās izmaksas tiek sadalītas produktu veidiem, un bezzaudējumu punkta analīze tiek veikta katram produktam atsevišķi. Lai varētu veikt nepieciešamos aprēķinus un analizēt bezzaudējumu punkta veidošanos, gribu akcentēt jau iepriekšējās sarunās minētos ekonomiskos lielumus, kas nepieciešami šā punkta noteikšanai, un to veidošanos: · ieņēmumi no produkta ražošanas - iegūstam, saražoto produkcijas daudzumu sareizinot ar realizācijas cenu, papildus ņemam vērā arī blakusprodukciju, bet neaizmirstam par ražošanas atbalsta maksājumus; · ražošanas mainīgās izmaksas - tās izmaksas, kas atkarīgas no produkcijas ražošanas apjoma; saimniecības kopējās mainīgās izmaksas iegūstam, vienas ražošanas vienības (1 ha, 1 dzīvnieka) mainīgās izmaksas sareizinot ar ražošanas vienību skaitu; · pastāvīgās izmaksas - izmaksas, kas nav atkarīgas no ražošanas apjoma, bet saimniecībā veidojas pat neatkarīgi no tā, vai ražošana notiek, vai nenotiek; · peļņa - naudas daudzums ko iegūstam visvienkāršākajā variantā - no realizācijas ieņēmumiem atņemot kopējās izmaksas; vai arī naudas daudzums, kas apmierinātu saimnieka vajadzības, ko saucam par vēlamo peļņu. Vēlamo peļņu var sasaistīt ar alternatīvajām izmaksām, ko iepriekš aplūkojām 6. sarunā. Shematisks minēto lielumu attēlojums parādīts 1. attēlā. Turpat redzama arī bruto seguma un bezzaudējumu punkta veidošanās un savstarpējās teorētiskās sakarības starp šiem lielumiem. Lai varētu aprēķināt bezzaudējumu punktu mūsu saimniecībai, kuru izvēlējāmies piemēram, atgādināšu pieņemtos saimniecības ražošanas nosacījumus: · saimniecībā ir 50 liellopi, no kuriem 32 slaucamās govis; · izslaukums ir 7000 kg no govs gadā; · ieņēmumi no 1 govs Ls 1199,62, no kuriem Ls 1190 ir ieņēmumi no piena (atgādinājumam sk. 7. sarunu par bruto segumu lopkopībā), atbalsta maksājumi Ls 150,04; · mainīgās izmaksas 1 govs turēšanā ir Ls 700,87; · saimniecības pastāvīgās izmaksas - Ls 20 000. Mēģināsim izvērtēt saimniecības ražošanas rādītājus, nosakot, kādam jābūt saimniecības piena realizācijas apjomam, lai nerastos zaudējumi, kā arī pavērtēsim dažādus iespējamos attīstības variantus. Ja bezzaudējumu punkts ir tāds ražošanas apjoms, kur saimniecībai nerodas zaudējumi, un peļņa arī netiek gūta, tas nozīmē, ka tas ir ražošanas apjoms, kur ieņēmumi ir vienādi ar saimniecības kopējo izmaksu summu. No ieņēmumiem atņemot mainīgās izmaksas, iegūstam bruto segumu, par kuru runājām iepriekšējā sarunā. No bezzaudējumu punkta aprēķiniem redzam: lai strādātu bez zaudējumiem, saimniecības kopējam bruto segumam ir jābūt vienādam vismaz ar saimniecības pastāvīgajām izmaksām. Kādi ir ieņēmumi un izmaksas saimniecībā, ja govju skaits ir dažāds? Kā iepriekš minēju, lai saimniecība strādātu bez zaudējumiem, tās kopējiem ieņēmumiem ir jābūt lielākiem vai vienādiem ar saimniecības kopējām izmaksām. Protams, pastāvīgās izmaksas ir pastāvīgas noteiktās robežās, jo, palielinoties ražošanas apjomam vai konkrēti dzīvnieku skaitam, palielinās arī to lielums. Analizējot tabulā iekļautos datus, nebūtu pareizi vienas govs turēšanai attiecināt Ls 20 000, tomēr salīdzinājumam un rezultātu izvērtēšanai tas noder. Pēc 1. tabulas datiem varam teikt, ka šī bezzaudējumu robeža ir atkarīga no pastāvīgo izmaksu lieluma un tās starpības, kas veidojas starp ieņēmumiem un mainīgajām izmaksām jeb bruto segumu. Jau vairākkārt precizēju, ka saimniekošanas rezultātus ir svarīgi izvērtēt ar un bez atbalsta maksājumiem. Tāpēc arī 1. tabulā iekļauts bruto segums ar saņemto valsts atbalstu piena lopkopībā (bruto segums 3) un bez saņemtā atbalsta (bruto segums 1). Kāds tad ir rezultāts? Salīdzinot ieņēmumus un kopējās izmaksas, redzam, ka saimniecībā ieņēmumi no 32 slaucamām govīm ir par Ls 761,28 lielāki nekā kopējās izmaksas (Ls 43 189,12 - Ls 42 427,84 = 761,28). Bet, salīdzinot bruto segumus ar pastāvīgajām izmaksām, varam teikt, ka bez atbalstu saņemšanas, saimniecībai paplašinot ganāmpulku līdz 40 govīm, ieņēmumi nenosedz ražošanas pastāvīgās izmaksas (Ls 19 950 < Ls 20 000), lai gan starpība ir neliela. Cik daudz jāražo, lai nerastos zaudējumi? Lai noteiktu nepieciešamo dzīvnieku skaitu bezzaudējumu punkta sasniegšanai, zinot saimniecības izmaksas, var izmantot šādu formulu: Bezzaudējumu punkts = Pastāvīgās izmaksas/(Ieņēmumi - Mainīgās izmaksas) Šajā gadījumā ieņēmumi un mainīgās izmaksas ir nepieciešams zināt vienam dzīvniekam - tas ir tas pats vienas ražošanas vienības bruto segums. Saimniecībai, kuru minējām piemērā, bezzaudējuma punktu aprēķinām Ls 20 000 / (Ls 1 349,66 - 700,87) = 30,8. Tas nozīmē, ka nepieciešamais govju skaits, lai strādātu bez zaudējumiem, ir 31. Vai pēc tā var teikt, ka papildu ražošanas vienības palielinās peļņas lielumu? Daļēji, jo katra papildu ražošanas vienība palielinās ne tikai ieņēmumus, bet palielināsies arī mainīgo un pastāvīgo izmaksu summas, jo būs jāiepērk vai jāatražo dzīvnieki, vairāk jāsagādā barība, palielināsies degvielas izmaksas vai elektroenerģijas patēriņš utt. Zinot, ka bezzaudējumu punkta aprēķinu rezultātu svarīgākais ietekmējošais lielums ir ieņēmumi, kas savukārt atkarīgi no realizācijas cenas un realizējamā daudzuma, svarīgi būtu arī aprēķināt nepieciešamo produkcijas realizācijas daudzumu, izteiktu nevis dzīvnieku galvās, bet piena kg. Ja turpinām iesākto aprēķinu, pieņemam, ka piena pārdošanas cena ir 170 Ls/t un no vienas govs tiek izslauktas 7 t, mainīgās izmaksas Ls 700,87, tad vienas saražotās piena tonnas bruto segums ir Ls 648,79 / 7 t = 92,68 Ls /t. Pastāvīgās izmaksas Ls 20 000, izdalot ar Ls 92,68, iegūstam 215,8 t. Tas nozīmē, ka šāds piena daudzums saimniecībai, neatkarīgi no dzīvnieku produktivitātes, ir jārealizē viena gada laikā, lai nerastos zaudējumi. Vai arī nepieciešams aprēķināt, cik lieliem jābūt ieņēmumiem bezzaudējumu punktā: Ieņēmumi bezzaudējumu punktā = (Ieņēmumi * Pastāvīgās izmaksas)/ Bruto segums Tas nozīmē, ka pie noteiktas cenas un produkcijas realizācijas daudzuma, neatkarīgi no dzīvnieku skaita (ieņēmumi 1 349,66, bruto segums Ls 648,79) un pastāvīgo izmaksu summas (Ls 20 000,00), saimniecībai ir jānodrošina Ls 41 605,45 (1 349,66*20 000/648,79=41 605,45) lieli ieņēmumi, lai strādātu bez zaudējumiem. Veicot šādus aprēķinus, esam vērtējuši savas saimniecības darbību, uz papīra modelējot dažādas iespējamās finanšu situācijas, un varam pieņemt lēmumus turpmākai darbības nodrošināšanai, lai pašu veiktais darbs neradītu zaudējumus. Tiesa, ne vienmēr plānotie rezultāti reāli dzīvē tiek sasniegti (ne tikai cilvēciskā faktora, bet arī dažādu citu lauksaimniecību ietekmējošo riska faktoru dēļ), tāpēc ir iespēja aprēķināt arī pieļaujamo kļūdīšanās robežu vai noteikt, kādu produkcijas daudzumu pieļaujams nerealizēt. Kāda ir pieļaujamā starpība starp plānoto? Šis aprēķins ļaus noteikt, kāds varētu būt pieļaujamais realizācijas apjoma iztrūkums ražošanas vienībās vai latos, lai saimniecība neciestu zaudējumus. Lai to aprēķinātu, nepieciešams zināt plānotos ražošanas apjomus. Ja saimnieks plāno realizācijas ieņēmumu no 32 slaucamām govīm saglabāt esošajā līmenī (Ls 43 189,12) un saražot 224 t piena, tad, aprēķinot, cik lielu produkcijas daudzumu saimnieks var atļauties nerealizēt, iegūstam Ls 1 583,67 (Ls 43 189,12 - Ls 41 605,45=1 583,67) jeb tikai 4% (1 583,67 / 43 189,12*100=3,66) no saražotā produkcijas daudzuma, ko sauc par rentabilitātes slieksni. Tātad saimnieks var atļauties nerealizēt tikai 4% no saražotā produkcijas daudzuma. Plānojot ganāmpulka paplašināšanu, palielināsies arī pieļaujamā starpība jeb rentabilitātes slieksnis. Pēc ekonomiskās nozīmes zems rentabilitātes slieksnis norāda uz augstu zaudējumu riska pakāpi, ja saražoto produkciju neizdodas realizēt tā, kā plānots. Tas nozīmē, ka saimnieks, noteikto produkcijas daudzuma nerealizējot, nopietni riskē darbības rezultātā iegūt zaudējumus. Vai ir iespējams sasniegt vēlamo peļņu? Ja atceraties, iepriekšējās sarunās (precīzāk, kad stāstījām par izmaksām) analizējām un vērtējām, cik saimnieks gribētu nopelnīt, cik daudz vajadzētu nopelnīt, saņemt kā atlīdzību par savu darbu, kas tiek ieguldīts saimniecībā... Šajā sarunā secinājām, ka saimniecības peļņai ir jābūt vismaz tikpat lielai, cik lielas ir alternatīvās izmaksas. Mūsu minētajā piemērā saimniecībai tās bija Ls 16 000 gadā. Tātad pieņemsim, ka šādu naudas summu saimnieks vēlētos saņemt kā atlīdzību par savu darbu. Cik daudz saimniekam ir jāražo, lai nodrošinātu šādu peļņu? Lai to noteiktu, vispirms ir jāaprēķina nepieciešamais produkcijas vienību skaits vēlamās peļņas sasniegšanai, t. i., govju skaits. Ja pieņemam, ka saimnieks plāno saglabāt pašreizējo vidējo izslaukumu (7 t no govs) un realizēt par 170 Ls/t, jo tas ietekmē bruto seguma lielumu, tad aprēķinu veicam, izmantojot šādu formulu: Produkcijas vienības vēlamās peļņas sasniegšanai = (Vēlamā peļņa + Pastāvīgās izmaksas) / Bruto segums Tātad (Ls 16 000+Ls 20 000) / Ls 648,79 = 55,49, t. i., 56 slaucamās govis. Tas nozīmē, ka saimniekam ir jāpaplašina ganāmpulks, ja vien viņam ir visi nepieciešamie ražošanas resursi un jaudas. Bet, ja ir nepieciešami papildu ieguldījumi? Par kādu cenu saimniekam būtu jārealizē piens, ja saimniecība ražošanu nepaplašinātu, bet vēlētos sasniegt Ls 16 000 lielu peļņu? Lai to aprēķinātu, vispirms ir jāizrēķina, kādam jābūt bruto segumam, lai nodrošinātu nepieciešamos ieņēmumus. To varam aprēķināt, veicot nelielus formulas pārveidojumus. Bruto segums uz vienu slaucamo govi būs vienāds ar vēlamās peļņas un pastāvīgo izmaksu summas dalījumu ar esošo ražošanas apjomu, t. i., (Ls 16 000+ Ls 20 000) / 32 = 1125 Ls. Pēc tam jāaprēķina nepieciešamā piena pārdošanas cena, izsakot to no bruto seguma aprēķināšanas formulas. Tādējādi, veicot matemātiskos pārveidojumus, vispirms aprēķinām noteiktā bruto seguma un mainīgo izmaksu summu Ls 1125 + Ls 648,79 = Ls 1 773,79, no kā atņemam atbalsta maksājumus (jo tie ietverti bruto seguma aprēķinā un piena cenu neietekmē) Ls 1773,79 - Ls 150,04 = Ls 1 623,75. Saglabājot esošo ražību - 7 t, viena tonna piena ir jāpārdod par Ls 232 (Ls 1 623,75 / 7 = 231,96). Kā nodrošināt šāda lieluma sasniegšanu? Vai to vispār ir iespējams sasniegt? Samazināt mainīgās izmaksas, t. i., optimizēt ražošanas tehnoloģiju, izmaksu samazināšanās uz cenu samazināšanās rēķina izklausās nereāli. Kāpināt ražību un cerēt uz iepirkuma cenu palielinājumu? Jūs teiksiet: spēlēšanās ar skaitļiem? Bet labāk spēlēties uz papīra, nevis dzīvē, jo tā zaudējumi būs mazāki.
|
|
Sestdiena, 20. aprīlis
 |
