Citi raksta

Neiekrist bedrē

Laikrakstā  "Diena"  publicētas Jāņa Ulmes pārdomas par EK marta sākumā sniegto atļauju ES valstīs audzēt ģenētiski modificētu kartupeļu šķirni rūpnieciskai izmantošanai.

Pēdējo gadsimtu laikā cilvēcei savos bērnišķīgajos mēģinājumos valdīt pār planētu ir nācies ne tikai iebraukt auzās, bet arī iekulties dziļākās vietās, no kurām dažkārt ļoti grūti tikt ārā. Ar progresa lozungiem aizsegta kārtējo zinātnes "sasniegumu" retorika nav nekas jauns – gandrīz vārds vārdā ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) popularizēšanas metodes sasaucas ar virkni sasniegumu, kurus uz savas ādas esam izbaudījuši pēdējās desmitgadēs. Sākot ar klasisko piemēru DDT ķimikāliju, līdz pat azbestam un tūkstošiem citu produktu.

Tomēr būtisks elements atšķir šīs iepriekšējās diskusijas un dzīvē gūtās mācības no ĢMO jautājuma – iepriekš brīžos, kad atklājās negatīvās ietekmes, produktu no aprites varēja izņemt kontrolēti, bet ar ģenētiski modificētiem kultūraugiem tas nav iespējams.

Tiesa gan, šis arguments tomēr nekavēja pēc 13 gadu pārdomām EK marta sākumā sniegt atļauju ES valstīs audzēt ģenētiski modificētu kartupeļu šķirni rūpnieciskai izmantošanai – kompānijas BASF izgudrojumu "Amflora". Kā liecina kopš atļaujas brīža notiekošā publiskā diskusija, riskantāku piemēru publiskās debates uzkurināšanai par ĢMO jautājumiem EK būtu bijis grūti izvēlēties.

Pirmkārt, atļauts ir izgudrojums, kas netika atzīts par drošu vairāk kā 10 gadu. Otrkārt, pirmo reizi savā vēsturē pat Eiropas Pārtikas nekaitīguma institūcija (EPNI) nespēja vienoties par šī produkta drošumu. Treškārt, atļauja dota, ignorējot ES lēmumu pieņemšanas labo toni – EK atbildīgajam komisāram pēkšņi izlemjot par atļaujas sniegšanu.

Visbeidzot, izrādījies, ka nevienam jau šis produkts nav vajadzīgs – to jau atsacījušies izmantot lielākie nozares uzņēmumi, ieskaitot pasaules otro lielāko cietes ražotāju Emsland Starke. Izrādījies, ka tirgū jau ir brīvi pieejamas vismaz divas kartupeļu šķirnes, kurām dabiskā selekcijas veidā iegūtas tādas pašas īpašības kā "Amflora".

Pārmetumi, ka vides ministrs ceļ paniku vai histēriju, varētu nebūt īpaši vietā. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju noraida ĢMO audzēšanu un pārtiku. Ja šos viedokļus šad tad gar ausīm tik ļoti labprāt palaiž atbildīgā ministrija, tad ministram, kurš tos ņem vērā, varbūt uzreiz nevajadzētu piekarināt populisma birku. Jo īpaši tāpēc, ka Latvija nav unikāla ar savu piesardzību attiecībā pret ĢMO un satraukumu par veidu, kā šajā jomā Eiropā tiek pieņemti lēmumi.