Jaunumi ekonomikāVai Latvijas saimniecību struktūra ir optimāla?Armands Vēveris, AgroPols
31.07.2009 Lauksaimnieciskajai darbībai ir jāspēj arī radīt pietiekami augsta pievienotā vērtība, lai saglabātu darbavietas un ienākumus sektorā nodarbinātajiem. Pašreiz, kad produktu un resursu cenu izmaiņu attiecība lauksaimniecībā kļuvusi nelabvēlīga, bet subsīdiju kāpums apstājies, vienīgā iespēja saglabāt sektora konkurētspēju, ir iespējami efektīva resursu izmantošana. Lai Latvijas lauksaimniecības sektors spētu konkurēt Eiropas Savienībā (ES) un pasaules tirgū, resursu izmantošanas efektivitāte tajā nedrīkst būt zemāka kā konkurējošās valstīs. Lauksaimnieciskajai darbībai ir jāspēj arī radīt pietiekami augsta pievienotā vērtība, lai saglabātu darbavietas un ienākumus sektorā nodarbinātajiem. Saglabāt sektora konkurētspēju Laikā no 2004. līdz 2007. gadam lauksaimniecībā tika iepludināts daudz līdzekļu - gan caur subsīdijām, gan cenu kāpumu, tādējādi ienākumi pieauga, pat nepievēršot īpašu uzmanību resursu izmantošanas efektivitātei. Pašreiz, kad produktu un resursu cenu izmaiņu attiecība lauksaimniecībā kļuvusi nelabvēlīga, bet subsīdiju kāpums apstājies, vienīgā iespēja saglabāt sektora konkurētspēju, ir iespējami efektīva resursu izmantošana. Tā ir atkarīga no daudziem faktoriem, bet viens no svarīgākajiem ir saimniekošanas apjoms. Tādēļ ir veikts pētījums, lai salīdzinātu, kā mainās resursu izlietojuma efektivitāte atkarībā no saimniecību lieluma, un analizētu šo efektivitātes izmaiņu raksturu dažādiem resursiem darbaspēkam, kapitālieguldījumiem, starppatēriņa resursiem. Tas arī ļauj izdarīt secinājumus par dažāda lieluma saimniecību efektivitāti un dod iespēju gan lauksaimniekiem, gan politikas veidotājiem plānot vēlamos attīstības virzienus, ņemot vērā nepieciešamību samazināt resursu izmaksas. Lopbarības, enerģijas un darba izmaksu lielais īpatsvars mudina pievērst īpašu vērību šo izmaksu līmeņa analīzei. Turklāt, lai objektīvāk novērtētu reālā darba ieguldījumu, ir ņemtas vērā ne tikai algotā, bet arī nealgotā darba izmaksas. Lai salīdzinātu dažādas specializācijas saimniecības, šajā darbā kā saimniecību lieluma mērs izmantots ekonomiskais lielums, ko mēra Eiropas lieluma vienībās (ELV). Analīze tika veikta galvenajās specializācijas grupās (laukkopības, piena un cūkkopības saimniecības), izmantojot saimniecību uzskaites datu tīkla (SUDAT) datus. Īpaša uzmanība pievērsta lopbarības un enerģijas izmaksām, kuru līmenis, saskaņā ar iepriekšējiem pētījumiem, Latvijā ievērojami pārsniedz citu valstu līmeni, kā arī darba izmaksām. Veiktās analīzes rāda, ka pēdējos gados izmaksu ekonomijai nav tikusi pievērsta vajadzīgā vērība, tāpēc izmaksu īpatsvars lauksaimniecības produktu vērtībā ir palielinājies, turklāt Latvijā tiešo izmaksu īpatsvars produkcijā ir jūtami augstāks nekā vidēji ES valstīs. Tā, piemēram, 2006. gadā to īpatsvars produkcijas vērtībā (bez subsīdijām) Latvijā, saskaņā ar SUDAT rezultātiem, sasniedza 104%, salīdzinājumā ar 97% citās ES valstīs, kas atrodas līdzīgos klimatiskos apstākļos. Izmaksu attiecība pret produkcijas vērtību Latvijā ir nelabvēlīgāka kā Polijā un Lietuvā, tādējādi Latvijas produkti, salīdzinot ar šo valstu produkciju, ir mazāk spējīgi konkurēt. Vislielāko nelabvēlīgo ietekmi rada augstās lopbarības, kā arī enerģijas izmaksas, jo to īpatsvars produkcijas vērtībā divkārt pārsniedz atbilstošo līmeni citās valstīs. Arī mēslojuma un sēklas materiāla izmaksas jūtami pārsniedz vidējo. Orientējošie zaudējumi šā iemesla dēļ lauksaimniecības komerciālajā sektorā Latvijā mērāmi ap 2500 latu vidēji saimniecībā jeb 47 milj. latu visā sektorā kopā (22% no neto pievienotās vērtības). Arī darba izmaksu īpatsvars 2006. gadā Latvijas saimniecībās jau pārsniedza citu ES valstu vidējo. Aug specializēto saimniecību loma Lauku saimniecību struktūra Latvijā, kopumā vērtējot, ir sadrumstalota. Tomēr pēdējos gados vērojama koncentrācija, kas izpaužas galvenokārt šādos virzienos: aug saimniecības vidējais lielums, taču samazinās saimniecību skaits; audzis specializēto saimniecību skaits lopkopības nozarēs, īpaši piena un ganāmo mājlopu grupās; aug saimniecības vidējais bruto segums, bet samazinās ieguldītā darba patēriņš. Lauku saimniecību struktūras dati rāda, ka aptuveni 2/3 Latvijas lauku saimniecību ir specializējušās kāda noteikta produkcijas veida ražošanā (neietilpst jauktās specializācijas). Turklāt specializācijas līmenis strauji mainījies pēdējo gadu laikā - 2005. gadā tādas bija 54% no saimniecību kopskaita, bet 2007. gadā - jau 63%. Arī nodarbināto īpatsvars specializētajās saimniecībās ir līdzīgs. Taču no kopējā bruto seguma šīs saimniecības rada ievērojami vairāk - jau 2007. gadā tie bija 75%. Tas liecina, ka specializētajās saimniecībās kopumā ir lielāki apjomi, un to vieta Latvijas lauksaimniecībā ir ļoti nozīmīga. Izplatītākie specializācijas veidi Latvijā ir laukkopības saimniecības (graudaugu un eļļas augu audzēšana) un piena lopkopība. Trešo vietu ieņem jauktas specializācijas saimniecības, kurās galvenā ir gan augkopība, gan lopkopība. Kopš 2005. gada straujāko attīstību guvušas piena lopkopības, kā arī ganāmo mājlopu audzēšanas saimniecības - skaits audzis teju par 2/3, bet radītais bruto segums - vairāk nekā 2 reizes. Pārējo veidu saimniecību skaits ir krities, tomēr bruto segums samazinājies vienīgi jauktas augkopības un lopkopības, kā arī ilggadīgo kultūru un dārzeņkopības saimniecībām. Tas ļauj secināt, ka pēdējās divas specializācijas patiešām sarūk, bet pārējās, tajā skaitā laukkopības, cūkkopības un putnkopības attīstās, lai arī to skaits samazinās. Ņemot vērā pašreizējo struktūru, tuvāk aplūkosim 3 galvenās specializācijas grupas -laukkopības, piena lopkopības, kā arī cūkkopības un putnkopības saimniecības. Atsevišķos gadījumos aplūkota arī jauktā specializācija (augkopība ar lopkopību), kā arī visas saimniecību grupas kopā. Savukārt 1. tabula uzskatāmi parāda, ka Latvijā dominē saimniecības ar ekonomisko lielumu līdz 4 ELV- to īpatsvars kopējā skaitā ir 90%. Saskaņā ar ES klasifikāciju, tās uzskatāmas par ļoti mazām. Bet vidēji mazas un vidējas saimniecības (4 - 40 ELV) ir tikai 9%, lielas un ļoti lielas saimniecības - 0,9% no kopskaita. Salīdzinot galvenos specializācijas veidus, vienīgi piena lopkopības grupā ir augstāks vidēja lieluma saimniecību īpatsvars - 19%. Taču lielo un ļoti lielo saimniecību visvairāk ir cūkkopības un putnkopības grupā - 3,9%, kā arī laukkopības grupā 1,75%. 1. tabula Lauku saimniecību dalījums ekonomiskā lieluma grupās Latvijā 2007. gadā
Avots: CSP dati Lai gan skaita ziņā lielo un ļoti lielo saimniecību nav daudz, tomēr tajās tiek ražota ievērojama daļa produkcijas. To īpatsvars kopējā SBS pārsniedz 40%. Tā 2007. gadā tajās ieguva 58% graudu kopražas, 84% rapšu, 66% gaļas, 32% piena un 87% olu. Turklāt lielo saimniecību īpatsvars ražošanas struktūrā ar katru gadu nozīmīgi pieaug. Tomēr arī mazās ir pamanāmas - saimniecības līdz 4 ELV veido 27% no kopējā SBS, bet līdz 8 ELV - 36%. Saimniecībās līdz 8 ELV 2007. gadā saražoti 66% kartupeļu, 52% lauka dārzeņu, 35% piena, 46% liellopu un aitu gaļas. Līdz ar to kļūst redzams, ka saimniecību struktūra Latvijā ir vairāk koncentrēta lielajās un mazajās, savukārt vidējās saimniecības (8-40 ELV), kas atbilst ģimenes uzņēmumam, veido t4% no saimniecību skaita, un to īpatsvars kopējā SBS ir tikai 22%. Salīdzinājumam var minēt, ka ES vidēji visvairāk saimniecību atrodas 4 -8 ELV grupā, taču Rietumeiropas valstīs, kuru klimatiskie apstākļi ir tuvāki Latvijai, saimniecības ir lielākas. Vācijā un Lielbritānijā visvairāk saimniecību ir grupās no 16 līdz 100 ELV, Austrijā un Beļģijā - no 40 līdz 100 ELV, Nīderlandē - pat virs 100 ELV, Somijā - no 16 līdz 40 ELV. Arī Polijā, kas pazīstama ar lielu saimniecību skaitu, visbiežāk sastopamā ekonomiskā lieluma grupa ir 4 -8 ELV. Vienīgi Lietuvā saimniecību struktūra ir līdzīga Latvijai, taču kaimiņiem vidējie saimniekošanas apjomi strauji kāpj. Izmaksu rādītāji dažādās Latvijas saimniecību grupās Lai izpētītu, vai šāda saimniecību struktūra Latvijā no ekonomiskā viedokļa ir optimāla, analizēsim izmaksu atdevi konkrētās saimniecību grupās. Vienīgais reprezentatīvais informācijas avots par izmaksu līmeni dažādās saimniecībās Latvijā pašlaik ir SUDAT. Tas aptver saimniecības, sākot no 2 ELV, neiekļaujot mazākās saimniecības, kas saražo 17% no SBS un kas ir 80% no kopēja saimniecību skaita (2007. gads). Taču var pieņemt, ka šo saimniecību izmaksu rādītāji būs līdzīgi nākamajai lieluma grupai, kas tiek iekļauta SUDAT - no 2 līdz 4 ELV. 2. tabula Izmaksu īpatsvars produkcijas vērtībā, atbilstoši saimniecību specializācijai un lieluma grupām 2007. gadā Latvijā
Avots: SUDAT Salīdzinot kopējo izmaksu attiecību pret saražotās produkcijas vērtību tirgus cenās (2. tabula), redzams, ka 2007. gadā izmaksas kopumā bija nedaudz mazākas par ražotās produkcijas vērtību - 96,2% (2006. gadā - 102%). Visās saimniecībās kopā zemākais izmaksu īpatsvars ir tieši mazajām (91%), bet augstākais - vidēji mazajām un lielākajām (100%). Specializācijas grupās rezultāti daļēji svārstās (to lielā mērā iespaido tas, cik efektīvas saimniecības iekļuvušas konkrētajā izlasē), tomēr tendence ir līdzīga. Vienīgi cūkkopības un putnkopības saimniecībās, palielinoties saimniekošanas apjomiem, izmaksu īpatsvars sākotnēji pat pieaug, taču vislielākajās saimniecībās tas ir zemākais. Tas arī izskaidro, kādēļ šajos sektoros attīstās tieši vislielākās saimniecības. Te gan jāpiebilst, ka izmaksu līmeni mazajās saimniecībās nozīmīgi iespaido tas, ka šajā tabulā iekļautas tikai faktiskās izmaksas (bez pieskaitāmajām), neņemot vērā nealgotā darba patēriņu, kas tiks aplūkots turpmāk. Atsevišķu specializācijas grupu analīzē lielākā vērība pievērsta tām izmaksām, kas konkrētajam veidam raksturīgākās, bet īpaši - lopbarības, enerģijas un mēslojuma izmaksām, jo to īpatsvars produkcijas vērtībā Latvijā ir ievērojami lielāks nekā caurmērā ES valstīs. Arī darba izmaksu loma arvien pieaug, turklāt to apjoms un struktūra, atkarībā no saimniecības lieluma, jūtami atšķiras. Lai dati būtu objektīvi un salīdzināmi, ņemsim vērā gan algotā darbaspēka, gan pierēķinātās nealgotā darba izmaksas. 3. tabula Atsevišķu izmaksu veidu īpatsvars produkcijas vērtībā dažāda lieluma laukkopības saimniecībās 2007. gadā Latvijā
Avots: Aprēķini, izmantojot SUDAT datus 4. tabula Izmaksu īpatsvars produkcijas vērtībā piena lopkopības saimniecībās 2007. gadā Latvijā
Avots: Aprēķini, izmantojot SUDAT datus 5. tabula Izmaksu īpatsvars produkcijas vērtībā cūkkopības un putnkopības saimniecībās 2007. gadā Latvijā
Avots: Aprēķini, izmantojot SUDAT datus Analizējot triju galveno specializācijas virzienu saimniecības (3., 4. un 5. tabula), var izdarīt vairākus galvenos secinājumus. Vislielākās degvielas izmaksas ir vidēji mazajās saimniecībās (8-16 ELV), bet, to lielumam pieaugot, izmaksu līmenis krīt. Izņēmums ir lielākās saimniecības piena lopkopībā, kur līmenis atkal ceļas (4. tabula). Lopbarības izmaksu līmenis piena lopkopības saimniecībās daudz neatšķiras, izņemot vislielākās saimniecības, kurās tas ir mazākais. Arī cūkkopības un putnkopības grupā ievērojami mazākas lopbarības izmaksas ir vislielākajām saimniecībām. Savukārt mēslojuma un ķīmisko līdzekļu izmaksas ievērojami pieaug, palielinoties saimniecību lielumam, taču lielākajās grupās pieaugums nav tik straujš. Galvenās lielo un mazo saimniecību atšķirības ir darbaspēka izmantošanas efektivitātē un arī tā raksturā. Mazās saimniecības izmanto gandrīz tikai nealgoto darbaspēku, bet lielās - algoto. Tādēļ algotā darba izmaksu loma ievērojami aug, palielinoties saimniecību lielumam. Īpaši strauji tas redzams piena lopkopībā. Lai objektīvi analizētu darba efektivitāti, jānovērtē arī nealgotais darbs, tādēļ norādīts arī kopējo darba izmaksu īpatsvars. Iekļaujot to, redzam, ka vismazākajās saimniecībās darba patēriņš ir nesamērīgi liels, salīdzinot ar nākamajām. Jāpiebilst arī, ka saimniecībās zem 2 ELV darba patēriņš uz produkcijas vienību ir vēl augstāks. Tajā pašā laikā redzams arī, ka vismazākais darba izmaksu īpatsvars ir saimniecību grupā no 40 līdz 100 ELV (laukkopībā - līdz 250 ELV), bet vēl lielākās tas atkal pieaug. Saimniekošanas rezultāti jūtami atšķiras Galvenais rādītājs, kas nosaka komerciāla uzņēmuma efektivitāti un iespējas pastāvēt, ir peļņa jeb ekonomiskais rezultāts. Ievērojot sektora specifiku, to raksturosim ar diviem rādītājiem: neto pievienoto vērtību (NPV) uz ieguldītā darba vienību (tā raksturo saimnieciskās darbības efektivitāti un iespējamos ienākumus tajā nodarbinātajiem) un uzņēmēja peļņu (return to management) pret ieguldīto pašu kapitālu. Abi šie rādītāji ietver arī saņemtās subsīdijas. 6. tabula NPV uz darbaspēka vienību saimniecību grupās 2007. gadā Latvijā, Ls/GDV
Avots: Aprēķini, izmantojot SUDAT datus Neto pievienotās vērtības apjoms uz pilna laika nodarbināto (sk. 6. tabulu) dažādās saimniecību grupās atšķiras 5 un vairāk reizes, bet laukkopībā - pat 10 reizes. Saimniecību ekonomiskajam lielumam pieaugot līdz 40 ELV, NPV apjoms strauji aug, tad kāpums kļūst lēnāks, un vislielākajās saimniecībās kopumā pat samazinās. Taču nozīmīgas atšķirības uzrāda specializācija: laukkopībā (kā arī cūkkopībā un putnkopībā) vislielākajās saimniecībās ir vislielākie ienākumi, bet piena lopkopībā tie šajā grupā ievērojami sarūk. Piena lopkopībā un arī vidēji valstī visaugstākā NPV ir grupās no 40 līdz 250 ELV.Ņemot vērā, ka vidēji Latvijas komerciālo saimniecību (par tādām vismaz daļēji var uzskatīt Saimniecību uzskaites datu tīklā - SUDAT - iekļautās) NPV uz darbaspēka vienību vairāk nekā 2 reizes atpaliek no augstākā līmeņa saimniecību grupas, var secināt, ka Latvijas saimniecības ne tuvu neizmanto potenciālās iespējas ienākumu gūšanai no lauksaimnieciskās darbības. Lielākajā daļā specializācijas virzienu rezultāti ievērojami uzlabojas, sākot no 16 ELV, taču cūkkopības un putnkopības grupā NPV līmenis ir pietiekams vienīgi vislielākajās saimniecībās. No uzņēmēja viedokļa raugoties, svarīgs rādītājs ir uzņēmēja peļņa. Tā raksturo ieguvumu no ieguldītā kapitāla, tādējādi no tās lieluma ir atkarīga uzņēmēja interese darboties konkrētajā nozarē. Šo rādītāju aprēķina šādi: Pēdējie divi ir kalkulētie posteņi, un tos svarīgi iekļaut, lai iegūtais rezultāts raksturotu tīro aprēķināto ieguvumu tieši no konkrētās uzņēmējdarbības, ņemot vērā darba un kapitāla alternatīvas izmantošanas iespējas. 7. tabula Uzņēmēja peļņa uz pašu kapitāla vienību saimniecību grupās 2007. gadā Latvijā
Avots: Aprēķini, izmantojot SUDAT datus Iegūtie rezultāti (sk. 7. tabulu) uzrāda ļoti lielas uzņēmēja peļņas atšķirības atkarībā no saimniecību lieluma. Visās aplūkotajās specializācijās saimniecībām līdz 4 ELV peļņa ir negatīva, bet no 4 līdz 8 ELV - tuva nullei. Grupā no 8 līdz 16 ELV jau parādās peļņa (vidēji 7% no ieguldītā kapitāla), un tās lielums ievērojami pieaug vēl divās nākamajās grupās, labākos rezultātus sasniedzot grupās no 40 līdz 250 ELV - 28%. Taču vislielākajās saimniecībās kapitāla atdeve strauji samazinās, izņemot laukkopības, cūkkopības un putnkopības grupas. Tas liecina par visefektīvāko kapitāla izmantošanu lielajās saimniecībās, un arī norāda, ka saimniecības optimālais lielums ir atkarīgs no specializācijas - laukkopībā, cūkkopībā un putnkopībā tas ir lielāks, bet piena lopkopībā - mazāks. Taču svarīgi, ka neviens efektivitātes rādītājs neliecina par pietiekami labiem rezultātiem saimniecībās, kas ir mazākas par 16 ELV. Tajā pašā laikā tikko izdarītie secinājumi nav attiecināmi pilnīgi uz visiem gadījumiem. Noteikti jāpatur prātā, ka ir aplūkoti tikai galvenie specializācijas veidi. Kā labi zinām, ir dažādi nišas" produkti, kurus ražojot, var sasniegt labus rezultātus arī ar nelieliem apjomiem, tomēr tādā gadījumā visdrīzāk tā būs blakusnodarbošanās. Ekonomiskais lielums vismaz 16 ELV būtu nepieciešams, lai nodrošinātu vienu pilna laika slodzi. Jāpiebilst arī, ka kardināli atšķirīgus rezultātus iegūst, nerēķinot nealgotā darba apmaksu. Šādā gadījumā pat vismazākajās saimniecībās nosacītā uzņēmēja peļņa veidotu 19%, kas ir tuvu vidējam rādītājam visās saimniecībās - 23%. Arī šādi rēķinot, vislielāko peļņu gūst saimniecības ar 16-250 ELV, bet grupā virs 250 ELV tā ir pat mazāka kā mazajās. Tas nozīmē, ka ekonomiskais pamats mazo saimniecību pastāvēšanai ir tad, ja tajās izmantotajam darbaspēkam trūkst alternatīva pielietojuma vai arī esošais kapitāls nav realizējams utt. Tomēr šāda situācija nevar būt ilgstoša, un to arī rāda prakse - mazo (arī vidēji mazo) saimniecību skaits strauji samazinās. Zinot, ka aprēķinos izmantotā informācija ir iegūta saskaņā ar starptautisku SUDAT metodiku ar mērķi nodrošināt tās reprezentativitāti, un SUDAT veidotāji Latvijā strādā jau 12 gadus, aprēķinu ticamība vērtējama kā visai augsta. SUDAT tiek izmantoti grāmatvedības dati, kas apstrādes procesā tiek pārbaudīti. Tomēr, ņemot vērā salīdzinoši nelielo izlases apjomu (ap 1000 saimniecību) un visai sīko dalījumu grupās, iespējams, ka atsevišķu apakšgrupu rādītāji var neatainot vidējo stāvokli valstī. Lai no tā izvairītos, šeit ir izmantoti galvenokārt lielākie grupējumi, aplūkojot galvenos specializācijas veidus, izvairoties no pārlieku sīka dalījuma, kā arī secinājumos ir akcentētas galvenās tendences, kas iezīmējas samērā skaidri un tās apstiprina ne tikai 2007. gada, bet arī iepriekšējo gadu rezultāti. Ko varam secināt? Latvijas lauku saimniecību struktūrā skaita ziņā dominē ļoti mazās saimniecības, tomēr tikai nedaudzu produktu ražošanā tās ieņem nozīmīgu vietu. Gaļas produktu ražošanā dominē lielās un ļoti lielās saimniecības, taču samērā mazattīstīts ir vidēja lieluma saimniecību sektors. Liela daļa saimniecību ir specializējušās noteiktā virzienā, un šis specializācijas līmenis ir strauji audzis. Kopumā resursu izmantošanas efektivitāte un saimniecību finansiālie rezultāti ievērojami uzlabojas, saimniecībai sasniedzot 16 ELV slieksni. Mazākām saimniecībām darba patēriņš uz produkcijas vienību ir ļoti augsts, bet citi izmaksu rādītāji, kopumā ņemot, izteikti neatšķiras no pārējām saimniecību grupām. Tomēr izmaksu struktūra atšķiras - zemākais lopbarības un enerģijas izmaksu īpatsvars produkcijā ir vislielākajās saimniecībās, savukārt mēslojuma izmaksām ir pretēja tendence. To apliecina arī ārvalstu pieredze, jo Rietumeiropā (izņemot kontinenta dienvidus) dominē saimniecības ar 16-100 ELV. Kopumā var vērtēt, ka 16 ELV slieksnis ir ļoti nozīmīgs, lai saimniecība varētu radīt pietiekamu pievienoto vērtību. Augstākā neto pievienotā vērtība uz ieguldītā darba vienību, kā arī pašu kapitāla atdeve ir saimniecībām ar lielumu no 40 līdz 250 ELV. Laukkopībā labākus rezultātus uzrāda lielās saimniecības (no 100 līdz 250 ELV), bet piena lopkopībā, jau sākot ar 16 ELV, rezultāti ir tuvi optimālajiem. Savukārt vislielākās saimniecības (virs 250 ELV) vidēji uzrāda zemākus ekonomiskos rezultātus kā iepriekšējās grupas. Izņēmums ir cūkkopība un putnkopība, kurās labākie rezultāti ir vislielākajām saimniecībām. Pētījuma rezultāti ļauj secināt, ka saimniekošanas apjoms ir ļoti nozīmīgs faktors, lai sasniegtu labus saimniekošanas rezultātus un lietderīgi izmantotu resursus, īpaši - darbaspēku. Darbaspēkam sadārdzinoties, šī problēma kļuvusi aktuāla, it īpaši mazajām saimniecībām, kurās darba patēriņš ir relatīvi vislielākais. Tādējādi, lai celtu Latvijas lauku saimniecību konkurētspēju, ir nepieciešams palielināt saimniekošanas apjomus mazajās saimniecībās. Lietderīgi būtu rosināt atsevišķu nelielu saimniecību apvienošanos, sekmējot to resursu racionālu izmantošanu. Pašreizējos apstākļos ekonomisks pamats mazo saimniecību pastāvēšanai var būt vienīgi tad, ja tajās izmantotajam darbaspēkam trūkst alternatīvas. Iespējams, viens no veidiem var būt saimniecību apvienošanās, kā arī kooperācija, lai lietderīgāk noslogotu to rīcībā esošos resursus, kā arī palielinātu resursu apjomu un tirgus spēku. Jāņem arī vērā nelielo saimniecību sociālā funkcija - tās var kalpot kā alternatīvas nodarbošanās iespēja, draudot bezdarbam. Vislielākajās saimniecībās (izņemot cūkkopības un putnkopības, kā arī daļēji laukkopības saimniecības) ekonomiskie rezultāti ievērojami krītas, salīdzinot ar ne tik lielām saimniecībām. Tādēļ, iespējams, atsevišķos gadījumos var pat būt lietderīgi vislielākās saimniecības reorganizēt, sadalot tās mazākās un vieglāk pārvaldāmās un efektīvākās vienībās.
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Piektdiena, 19. aprīlis
 |
