Viedokļi

Uz viena zara gan veterinārārsts, gan zemnieks

“Mēs esam viena no vecākajām profesionālajām organizācijām Latvijā,” pamatoti lepojas Latvijas Veterinārārstu biedrības (LVB) valdes priekšsēdētāja Māra Viduža, un atgādina, ka organizācija dibināta 1921. gadā. Viņa arī precizē, ka II Pasaules kara laikā un mainoties valsts varai Latvijā, tās darbība gan tikusi pārtraukta. Nākamais ļoti aktīvais posms ildzis apmēram trīsdesmit gadus (no 1957. līdz 1987.), bet jau 1989. gadā radikāli viss mainījies. Savukārt 1993. gadā Latvijas Veterinārārstu biedrība reģistrēta oficiāli. Šobrīd tā aptver apmēram 1000 biedru.

“Mēs esam viena no vecākajām profesionālajām organizācijām Latvijā,” pamatoti lepojas Latvijas Veterinārārstu biedrības (LVB) valdes priekšsēdētāja Māra Viduža, un atgādina, ka organizācija dibināta 1921. gadā. Viņa arī precizē, ka II Pasaules kara laikā un mainoties valsts varai Latvijā, tās darbība gan tikusi pārtraukta. Nākamais ļoti aktīvais posms ildzis apmēram trīsdesmit gadus (no 1957. līdz 1987.), bet jau 1989. gadā radikāli viss mainījies. Savukārt 1993. gadā Latvijas Veterinārārstu biedrība reģistrēta oficiāli. Šobrīd tā aptver apmēram 1000 biedru.

Turpina Māra Viduža:

- Mūsu vidū ir gan veterinārārsti, kuri nesen ieguvuši diplomu, gan pieredzes bagāti praktiķi, gan arī LLU studenti (sākot no 4. kursa), tāpat veterinārfeldšeri (viņu skaitam gan ir tendence samazināties), un LLU Veterinārmedicīnas fakultātes mācību spēki, kuri aktīvi piedalās mūsu konferencēs, pauž viedokļus, strādā darba grupās, lasa lekcijas. Bet galvenokārt aptveram veterinārārstus - praktiķus, un viņu ir tik, cik ir. Jā, LLU Veterinārmedicīnas fakultāti ik gadu beidz 25-30 jaunie speciālisti, un tas nozīmē, ka šobrīd Latvijā darba vidē vajadzētu būt apmēram 2,5-3 tūkst. cilvēku ar veterināro izglītību. Tomēr šie speciālisti strādā arī citās jomās: valsts pārvaldē, mācību iestādēs, zinātniskajos institūtos u. tml.

- Jā. Bet vispirms tas saistīts ar to, ka mūsu profesija prasa mūžizglītību. Nevar ar zināšanām, kas iegūtas pirms 10, 20 vai pat 35 gadiem, startēt darba tirgū uz vienlīdzīgiem pamatiem un tādā pat kvalitātē kā, pieņemsim, nesen beidzis speciālists, kurš apguvis jaunāko. Mūžizglītība liek nepārtraukti būt apritē: mācīties kursos, papildināt zināšanas, būt informētam par jaunākajiem medicīniskajiem sasniegumiem utt. Turklāt to diktē arī tirgus - ir jāvar klientam piedāvāt Eiropas līmeni, un pamazām mēs uz to ejam. Tāpēc arī sertifikācija kalpo par tādu kā līdzekli, kas veicina visu laiku būt šajā mūžizglītības ciklā.

- Šobrīd “vidējais veterinārārsts” ir sieviete vislabākajos gados, kura tomēr strādā laukos. Jaunie dakteri, protams, ar lielām cerībām meklē savas darba vietas, bet dzīve ir dzīve, tirgus ir tirgus - un viņi pievēršas mazo dzīvnieku ārstēšanai un paliek pilsētās. Tādējādi vidējais vecums pilsētās un ar mazajiem dzīvniekiem strādājošajiem vetārstiem ir mazāks. Savukārt tie, kuri sniedz veterinārmedicīniskos pakalpojumus lauku teritorijās, ir gados vecāki cilvēki. Tāpēc mūs māc bažas par to, kas nomainīs šos cilvēkus, kad viņi slimības vai vecuma pensijas dēļ vairs nespēs strādāt. Šobrīd speciālisti labi ieplūst darba tirgū pilsētās un darbā ar mīļdzīvniekiem. Savukārt darbā ar lauksaimniecības dzīvniekiem šī nomaiņa varētu būt visai sāpīga. Tāpēc par to jārunā jau šobrīd. Taču, ko gan var solīt jaunajam veterinārārstam, lai viņš dotos strādāt uz laukiem, ja Zemkopības ministrija (ZM) joprojām (jau kopš neatkarības atgūšanas) nav nodefinējusi lauksaimniecības politiku valstī? Mums nav vīzijas - vai būsim agrāra valsts, vai tūrisma valsts un vai mums vispār būs svarīga jebkura lauksaimnieciskā ražošana. Līdz ar to jaunajam veterinārārstam, kurš gatavs strādāt laukos, nekādi nevaram ieteikt: tu vēl varētu paņemt klāt mākslīgās apsēklošanas pakalpojumus, konsultācijas, ārstniecību, un to varēsi darīt visus 40 darba mūža gadus. Nevaram. Un tas nozīmē tikai vienu: lauku veterinārārsti “sēž” uz tā paša zara, uz kura visi Latvijas zemnieki.

- Cik mēs redzam un secinām - ārstu teritoriālais sadalījums varētu nebūt vienmērīgs. Kādā teritorijas vienībā viņu nav nemaz, kādā ir vairāki. Bet ir jāsaprot viena lieta. Ja vetārsts pelna tikai no sava pakalpojuma (no ārstniecības, konsultācijas vai mākslīgās apsēklošanas) un ja tajā teritorijā ir ļoti mazs dzīvnieku skaits (uz 25 kv. km - 100 govis, turklāt mazajās saimniecībās), viņš nevar nopelnīt iztikas minimumu. Tātad viņam jābrauc arvien lielāki attālumi. Tā atkal ir “runga” ar diviem galiem. No vienas puses, klients ir neapmierināts, ka dakteris nav sasniedzams rokas spiediena attālumā, bet, no otras puses - jāsaprot arī ārsts.

- Tāda, ka dakteri, kuri šobrīd lielākoties strādā “solo” variantā, kas fiziski ir ļoti smagi (viens ārsts - 7 dienas nedēļā, 24 stundas diennaktī, un tā visu gadu), apvienotos, un šie 3 vai 4 cilvēki, kopīgi sadarbojoties, apkalpotu lielāku teritoriju. Mēs par šo variantu runājam, šķiet, jau kopš brīža, kad Latvija atguva neatkarību. Tas ir tuvs Ziemeļvalstīs redzētajam modelim. Arī klientu apmierinātība tad būtu labāka, jo ārstu prakse dotu iespējas izvēlēties tieši “savu” speciālistu. Tiesa, arī šobrīd ir iespējas izvēlēties - ja cilvēks jūt, ka nespēj ar konkrēto vetārstu sadarboties (galvenokārt traucē komunikācija: ne viens izstāsta līdz galam to, ko grib dzirdēt otrs, ne otrs visu vēlas pastāstīt), viņš atrod citu.

Un līdz ar to mēs atgriežamies pie tā, ka vetārstu vienlaikus ir gan par daudz, gan trūkst. Manuprāt, tuvākajos 5 gados situācija nostabilizēsies, taču vetārstu būs mazāk. Ja Latvijā mainīsies situācija laukos, un saimnieki sāks turēt vairāk produktīvo dzīvnieku, veidojot varbūt ne tikai fermas ar 200-300 govīm, bet arī ar 30-50, ko var apkalpot viena ģimene, nealgojot papildu darbaspēku, veterinārārstiem laukos pavērsīsies plašākas darba iespējas.

- Domāju, ka lielā mērā tās tomēr ir mentalitātes īpatnības, lai kā tās atkal negribētos akcentēt. Trūkst savstarpējās uzticēšanās, bet šādā praksē tai ir ļoti liela nozīmē. Varbūt traucē arī tas, ka esam katrs par sevi un nevēlamies daudz kontaktēties. Bet tiem, kuri strādā tālu prom no centriem, it bieži vispār nekur iet negribas, pat ar kvalifikācijas celšanu ir tā, kā ir...

Tomēr mums ir arī vairāki veiksmīgas darbības piemēri. Viens no tiem - Vidzemes veterinārais serviss Valmieras rajonā, ko vada Egils Juitinovičs un Andris Zālītis. Tur ir mazo dzīvnieku veterinārā prakse-klīnika, tāpat viņi piedāvā ģenētisko materiālu, lauksaimniecības dzīvnieku ārstniecību un konsultācijas. Viņi aptver lielu teritoriju, un saimnieki, ar kuriem klīnika sadarbojas, ir apmierināti. Līdzīga spektra uzņēmums ir arī Olāra Obodņikova veterinārais serviss Kurzemes pusē - Kuldīgā. Uz līdzīgu sistēmu pašlaik iet klīnika “Livet”, kas strādā Līvānos un ir ģimenes uzņēmums.

Tie ir spilgtākie piemēri, bet pamazām arvien vairāk ārstu nonāk pie atziņas, ka ir jāsadarbojas.

- Vai cilvēki šobrīd var atļauties vetārsta pakalpojumus lopiņiem? Vai neekonomē kā uz savas veselības rēķina?

- Oktobra sākumā kopā ar LOSP iesniedzām Finanšu un Zemkopības ministrijai priekšlikumu par PVN vienādošanu medikamentiem. Jo šobrīd, kopš 2009. gada 1. janvāra, humānajiem medikamentiem PVN ir 10%, bet veterinārajām zālēm un ierīcēm - 21%. Varētu jau teikt, ka šis PVN tieši uz veterinārārsta “maciņu” ietekmi neatstāj - to taču samaksā klients. Jā, samaksā, tāpēc, ka šobrīd viņam ir ar ko maksāt. Bet rīt viņš šo pakalpojumu vairs neņems, jo tam pietrūks līdzekļu. Arguments, kāpēc šobrīd PVN nav visiem medikamentiem vienāds, ir tas, ka, lūk, valsts ieņem pietiekoši lielu summu no šā PVN. Taču, salīdzinot 2008. un 2009. gada pirmajos sešos mēnešos realizētās veterinārās zāles, to tirdzniecības apjoms samazinājies par trešo daļu, kaut iekasētais PVN ir trīskāršojies. Ieņēmumi lielāki, jo PVN lielāks, bet tirdzniecība samazinājusies. Tātad dzīvnieki vienkārši netiek ārstēti, netiek izmantoti medikamenti. Saslimušos vai nu pēc pirmā ekonomiskā izvērtējuma atzīst par derīgiem gaļā, vai arī ārstē tādā veidā, par ko mēs, vetārsti, neesam informēti. Varētu arī būt, ka vairāk dzīvnieku tiek izbrāķēts, lai gan tos varētu sekmīgi izārstēt.

Kā zināms, ar samazināto PVN likmi mēs strādājām pie iepriekšējiem budžetiem. Pērn, pieņemot budžetu, veterinārajiem medikamentiem to paaugstināja. Diemžēl saskatīja tikai to variantu, kas attiecas uz mīļdzīvnieku ārstniecību, nevis produktīvo dzīvnieku audzēšanas tehnoloģijām, kurās zāles, bioprodukti (piemēram, vakcīnas infekcijas slimību profilaksei) un dezinfekcijas līdzekļi ir pirmās nepieciešamības preces sekmīgam darba rezultātam. Ko šobrīd nozīmē uzturēt lielās putnu vai cūku fermas bez vakcinācijas? Tas ir kā sēdēt uz pulvera mucas un kūpināt pīpi! Nevar ar vārdu “zāles” saprast vienīgi penicilīnu un kalcija hlorīdu.

- Turpināsim runāt par to, ka PVN medikamentiem ir jābūt izlīdzinātam - vienādam. Tas ir mūsu priekšlikums un mēs to turpināsim virzīt. Jo mēs jau tagad redzam, ka darbā ar produktīvajiem dzīvniekiem saimnieki vetārstus izvēlas saukt arvien retāk, ekonomējot uz zālēm. Tajā pašā laikā bez šā veterinārārsta pakalpojuma kādā brīdī vairs nevarēs iztikt.

Jā, man daži zemnieki ir teikuši, ka varot atrast sev medikamentu piegādātāju Lietuvā, un tas iznākot lētāk, turklāt ielaist zāles vēnā esot ļoti vienkārši, un to varot kurš katrs tehniķis... Pieņemsim. Viņš vienreiz izmantos “tehniķi” vai pats sniegs šo pakalpojumu savam dzīvniekam. Otrreiz, trešoreiz... Taču tikai vetārsts redz šo sistēmu kopumā: redz cēloni un noskaidro, kāpēc šī slimība izpaudusies. Lai to izdarītu, kopā ir jāsaliek gan asiņu bioķīmiskie radītāji, barības analīze, gan turēšanas apstākļi, gan iespējamais infekcijas fons... Tam visam ir vajadzīgas tieši vetārsta zināšanas. Lai neiznāk tā, ka “skopais maksā divreiz” . Ielaistas problēmas gadījumā atrast cēloņus būs grūtāk un jāmaksā droši vien arī būs dārgāk. Manuprāt, tas ir komunikācijas jautājums - gan vienoties par samaksu, gan apsēsties un parēķināt, vai tiešām vetārsta pakalpojums ir tas, kas zemnieka bilancē iecērt vislielāko robu. Varbūt neieņemtās naudas cēlonis ir pavisam kur citur.

- Tikko teiktais apstiprina jau daudzkārt uzsvērto domu un rosinājumu saimniekot gudri. Nedomājot tikai par šābrīža situāciju, bet arī lūkojoties uz priekšu.

- Doma jau pareiza. Taču valstī tā arī nav nodefinēts, vai šī piensaimniecība, kas ir šodien, būs vajadzīga arī nākotnē. Tomēr zemnieki strādā, mācās un kļūst arī gudrāki. Pašlaik ļoti labi var redzēt, ka laukos saimniekojošie dalās divās daļās. Ir jaunie cilvēki, ļoti atvērti jaunajām tehnoloģijām, jauniem risinājumiem. Tādā gadījumā arī sadarbība ar vetārstiem ir aktīvāka, un viņi no ārsta prasa augstāku kvalifikāciju, kas ārstam liek vairāk mācīties un būt apritē, lai varētu šajā tirgū palikt. Un tradicionālais “gals” - vecāka gada gājuma ļaudis, kuri tur 1, 2, 3, bet ne vairāk par 5 dzīvniekiem. Tur jaunās ārstniecības metodes ienāk ļoti kūtri, jo valda jau tradicionālais saimniekošanas veids: “Tā darīja mana māte, tā daru arī es”. Cienot senču gudrības, tomēr ir svarīgi iet līdzi laikam. Bet, no otras puses, tā lauku saimniece, kura savu vienu gotiņu tur kā mīļdzīvnieku, būs gatava atdot visu, lai tikai to saglabātu un izārstētu. Un te nu galvenais ir ārsta godaprāts, lai kopā ar saimnieci lemtu, ciktāl šī ārstēšana ir ekonomiska. Jo ieguldīt zālēs simtiem latu, lai beigās dzīvnieku tomēr aizvestu uz kautuvi, nav īsti godīgi.

Zemnieki kļūst gudrāki, un tas arī mums liek nepārtraukti mācīties un neatpalikt. Taču ideāli ir, ja veterinārārsts ar savām zināšanām iet pa priekšu un piedāvā zemniekiem visu jauno.

Māru Vidužu intervējusi Inita Kurzemniece