Raksti&pētījumi&stāsti

Vai “ātri” nozīmē “efektīvi”?

Vai “ātri” nozīmē “efektīvi”?

Pēdējā laikā daudz tiek runāts par Latviju kā līderi Eiropas Savienības Strukturālo fondu apgūšanas jomā. No vienas puses, šim apgalvojumam var piekrist – uz citu ES dalībvalstu fona Latvijā fondu līdzekļu apgūšana notiek visātrāk. Tomēr svarīgāk ir izprast vai ātrums ir tas, kas sniedz vislielāko pozitīvo efektu tautsaimniecībai. 

Ātrumu kā efektivitātes mērauklu varētu izmantot, piemēram, vērtējot kurjerpasta darbību, jo šajā gadījumā mērķis ir veikt piegādi pēc iespējas īsākā laikā. Bet Strukturālo fondu pasākumu gadījumā mēs runājam par valsts atbalsta politiku, kuras viens no mērķiem ekonomikas jomā ir, rūpējoties par sabiedrības labklājību un operējot ar nodokļu maksātāju naudu, radīt pievilcīgus apstākļus uzņēmējdarbības attīstībai. Tas ietver sevī gan zemus nodokļus, gan sakārtotu likumdošanas bāzi, gan uzņēmējdarbības veicināšanas un atbalsta pasākumus.

Tomēr īpaši es vēlētos uzsvērt stabilitāti, biznesa vides prognozējamību. Tieši stabilitāte samazina nākotnes nenoteiktības riskus un tādējādi sekmē gan investīciju veikšanu, gan ilgtspējīgu uzņēmējdarbības attīstību kopumā. 
Lai arī Strukturālo fondu līdzekļi kopumā veicina uzņēmējdarbības attīstību, atvieglojot investīciju veikšanu darbības uzsākšanai, modernizācijai vai paplašināšanai, tomēr izvēlētais fondu līdzekļu apgūšanas modelis atsevišķos gadījumos ir negatīvi ietekmējis biznesa vidi, veicinot viļņveida investīcijas. Tas daļēji vai pilnībā attiecas uz vairākām visaktīvāk izmantotām programmām – Investīcijas lauksaimniecības uzņēmumos, Lauksaimniecības produktu pārstrādes un mārketinga uzlabošana, Komercdarbības pilnveidošana atbilstoši starptautisko standartu prasībām u.c.

Pretendentu atlases kritēriji līdzfinansējuma saņemšanai ir izrādījušies pietiekami viegli izpildāmi, par investīciju ideju trūkumu arī nevarēja sūdzēties. Šādos apstākļos līdz ar brīdi, kad Strukturālo fondu līdzekļi kļuva pieejami, administrējošās iestādes saskārās ar projektu lavīnu un ātri vien pieprasītāko programmu līdzekļi bija izsmelti.

To varēja prognozēt, jo fondu līdzekļu apgūšana notika pēc dzīvās rindas principa, pie kam vienlaicīgi bija pieejami visu gadu programmu resursi. Uzņēmēji ātri saprata, ka atbalstu saņems tas, kas pirmais pieteiksies, tāpēc daudzi projekti tika izstrādāti steigā. Tas radīja problēmas gan uzņēmējiem, gan projektu vērtētājiem, jo:

•    steigā gatavotie projekti ne vienmēr tika izstrādāti pietiekami kvalitatīvi, tādējādi radot jautājumus un paildzinot to izskatīšanas laiku;
•    laika taupīšanas nolūkos daudzos gadījumos novārtā tika atstāta projekta izdevīguma analīze, kā rezultātā projektos minētās pārāk optimistiskās prognozes;
•    projekti ne vienmēr ir saskaņoti ar uzņēmumu attīstības stratēģiju, mēģinot grābt to, kas ir, nevis meklējot to, kas objektīvi būtu vajadzīgs.

Rezultātā redzam, ka vairāki projektu pieteicēji ir atteikušies no iesniegto un pat apstiprināto projektu realizācijas, jo to vērtēšanas laikā varēja padomāt par šādu investīciju lietderību un, mainoties situācijai, saprast, ka tās neatbilst uzņēmuma interesēm vai nav izdevīgas.

Šobrīd, kad projektu iesniegšana atsevišķās programmās nu jau gadu kā nav iespējama un vēl vairāk nekā gadu ir jāgaida līdz nākošajam piegājienam, daudzi uzņēmumi ir iesaldējuši savus investīciju plānus cerībā, ka 2007. gadā būs iespējams iesniegt projektu. Tādā veidā arī rodas šie investīciju viļņi – divus gadus gaidām, tad ātri iztērējam pieejamos līdzekļus un atkal gaidām, kamēr parādīsies nauda. Šādu uzvedību var salīdzināt ar tipiska studenta dzīves stilu. Ir jāatzīmē, ka šī pieeja kaitē uzņēmumiem, jo periodos kad fondu līdzekļi ir pieejami, pieaug iekārtu un pakalpojumu cenas, tāpēc sanāk maksāt vairāk. Savukārt, kad iestājas nogaidīšanas fāze, uzņēmums, atliekot investīciju veikšanu, var zaudēt konkurētspēju, kas var reāli apdraudēt tā turpmāko pastāvēšanu.

Projektu viļņi kaitē arī administrējošām institūcijām – kad nāk projektu lavīna, ierēdņi ir spiesti strādāt ar pārslodzi, meklēt papildus darbiniekus, tos apmācīt, bet kad līdzekļi ir beigušies, tad jādomā, kā nodarbināt savus speciālistus. 
Bieži ir nācies dzirdēt, ka problēmas pamatā ir struktūrfondu līdzekļu trūkums. Jā, tam var piekrist, jo Latvijas uzņēmēji ir pierādījuši, ka spēj izstrādāt un īstenot investīciju projektus. Tomēr tas, kādā apjomā būs pieejams Strukturālo fondu līdzfinansējums, bija zināms jau iepriekš un, izejot no šās informācijas, arī vajadzēja reālistiski prognozēt tā izlietojumu.

Manuprāt, Strukturālo fondu apgūšanu vajadzētu plānot, izmantojot nevis studenta uzvedības modeli, bet kārtīgas mājsaimnieces pieeju. Līdzekļu izlietojumu jāsaplāno tā, lai pietiktu līdz nākamai naudas saņemšanai. Piemēram, visu finansējumu varētu sadalīt pa ceturkšņiem un, vērtējot un apstiprinot ceturksnī iesniegtos projektus, ievērot tā budžetu. 

Bez tam, lai palielinātu valsts līdzekļu izlietošanas efektivitāti, ar esošo līdzekļu apjomu atbalsot pēc iespējas vairākus projektus, vajadzētu panākt, lai starp projektiem izveidotos konkurence. Tas nav viegls uzdevums, jo ir nepieciešams izvēlēties objektīvus kritērijus, pēc kuriem salīdzināt projektus. Tomēr valsts institūcijām ir zināma pieredze arī šajā jomā – no jauna atvērtai programmā Lauksaimniecības produktu pārstrādes un mārketinga uzlabošana par projektu vērtēšanas kritēriju kļuva pieprasītā sabiedriskā līdzfinansējuma likme – priekšroka tiek dota tiem projektiem, kuros ir lielāks privātā finansējuma īpatsvars. Manuprāt, tā ir korekta pieeja, kas liek arī uzņēmējiem nopietnāk pārdomāt savus projektus.

Ja nākotnē tiks ievērots iepriekš teiktais, Strukturālo fondu atbalsts būs pieejams bez pārrāvumiem, kā rezultātā uzņēmēji varēs droši plānot savas investīcijas tad, kad tās tiešām vajadzīgas, nebaidoties par to, ka finansējums pēkšņi beigsies. Rezultātā izveidotos apstākļi mērķtiecīgai un pārdomātai uzņēmējdarbības attīstībai.