Raksti&pētījumi&stāsti

Latvijā sadales tarifus gandrīz pilnībā nomaksā dzīvokļos dzīvojošas ģimenes ar bērniem, vienfāzes pieslēguma laucinieki…

Elektroenerģijas sadales tarifi izsenis ir bijuši apvīti ar negatīvām emocijām, jo tie tieši ietekmē gandrīz jebkuru Latvijas ģimeni un uzņēmumu.

Tādēļ sadales tarifi nozīmē arī ārkārtīgi lielu risku politiķiem, jo sevišķi tiem, kas ir atbildīgi par enerģijas nozari, – neveikla tarifu skaidrošana var ieskandināt beigas attiecīgā ministra karjerai.

Daudz retāk mēs dzirdam par to, ka tarifi var būt ūdensšķirtne kapitāla ienākšanai Latvijas reģionos, un neatkarīgi no tā, vai tas ir vietējais vai ārvalstu kapitāls, reģionu nākotni izšķirs tas, vai kāds būs ieinteresēts tur investēt finanšu līdzekļus, radīt darba vietas un nodrošināt daudzu ģimeņu nākotni.

Pašreizējā, kā arī iepriekšējā valdība ir darījušas daudz, lai samazinātu enerģijas krīzes radītās sekas – atcelts OIK, uz laiku samazināti sadales tarifi, ierobežotas enerģijas cenas un daļēji kompensētas enerģijas izmaksas energointensīviem rūpniecības uzņēmumiem. Pēc daudzus šokējošām AS “Augstsprieguma tīkls” (“AST”) un AS “Sadales tīkls” (“ST”) tarifu projektu publikācijām valdība bija gatava nekavējoties uzņemties zaudējumus un samazināt peļņu šiem valstij piederošajiem tīklu uzņēmumiem.

Cepuri nost par ātrumu un izlēmību, jo tas nenotiek bieži, ka šādi spēj rīkoties mūsu valstsvīri. Atzīmēšu arī no “AST” un “ST” puses izdarīto. “AST” ir ieviesis izmaksās balstītu tarifu struktūru, kur katrs lietotājs norēķinās par savas pieslēgumu jaudas un patēriņa radītajām izmaksām, un kopējais tarifu līmenis bija starp zemākajiem reģionā ap Baltijas jūru. Savukārt “ST” nesen veiktie uzlabojumi uzņēmuma efektivitātē ļāva pietuvināt tarifus mūsu galvenajiem konkurentiem investīciju piesaistē – Igaunijai.

Līdz šim sadales sistēmas tarifos bija ietverta vēsturiska politiķu un regulatoru mazspējas liecība jeb dilemma par izmaksu dalīšanu. Tā tika risināta vienkārši – lai maksā uzņēmumi. Politiski tā ir vienkāršāk, bet diemžēl tautsaimniecība no tā cieš. Pēdējos gados Latvijas industriālie patērētāji bija spiesti par to papildus maksāt aptuveni 100 milj. EUR gadā, tostarp, lai daļēji nosegtu Mārupes, Ādažu un citu privātmāju enerģijas piegādes izmaksas.

Daļēji tas ir mantojums no padomju gadiem, daļēji atbildīgo ministru apzinātu darbību rezultāts, lai negrautu savu reitingu. Vēlētājs ir vēlētājs, piepilsētu privātmāju rajoni koncentrē sociāli aktīvus cilvēkus, un, šķiet, labāk neriskēt ar potenciāli graujošām sekām.

Latvijā sadales tarifus gandrīz pilnībā nomaksā dzīvokļos dzīvojošas ģimenes ar bērniem, vienfāzes pieslēguma laucinieki, bet tikai daļu no savām izmaksām sedz privātmājas turīgākos novados, kur raksturīgi ir lielākas jaudas pieslēgumi un zemāka to noslodze, ļoti niecīgas tīkla izmaksas sedz elektrostacijas.

Nosacīti labāka ir situācija, ja privātmājā ir uzstādīts siltumsūknis. Parasti kolosālu apjomu šo izmaksu ministri ir vēlējuši pārlikt uz uzņēmumiem, kas patērē nozīmīgu enerģijas apjomu un nodarbina lielu darbinieku skaitu.

“ST” sākotnēji iesniegtajā tarifu projektā tika atcelta šī komunistiskā labuma dalīšana “no katra pēc spējām, katram – pēc vajadzībām” un ieviesta vēl nebijusi struktūra neatkarīgi no klienta juridiskā statusa. Šī struktūra ir obligāti saglabājama neatkarīgi no citiem aspektiem.

Klimata un enerģētikas ministram (atbildīgais par enerģētikas politiku) un ekonomikas ministrei (“ST” kapitāla daļu turētāja) nav vidusceļa. Ja ir jānodrošina konkurētspējīgākais tarifu līmenis Baltijā, tad slēptai šķērssubsīdijai vairs nav vietas tarifos.

To pateikt, protams, ir vieglāk nekā izdarīt, jo mēs runājam par sociālo tīklu visskaļāko cilvēku grupu ar vidēji augstākiem ieņēmumiem, kas visdrīzāk algu saņem nevis rūpniecības uzņēmumos, bet gan pakalpojumu sektorā. Risinājums pēc būtības – rūpniecības atbrīvošanai no šķērssubsīdijām ir jāseko aizsargātā lietotāja mehānisma korekcijai, lai palīdzētu tieši trūcīgākajām un ievainojamākajām ģimenēm, kuras visbiežāk nebūs tik skaļas sociālajos tīklos.

Lēmums par tarifu struktūru nedrīkst tikt pakļauts kādu sabiedrisko grupu personisko interešu spiedienam uz tautsaimniecības konkurētspējas rēķina. Tāpēc, tuvāko dienu un nedēļu laikā pieņemot lēmumu par sadales tarifu struktūru, aicinu politiķus un regulatoru domāt par Latvijas ekonomikas nākotni, rūpniecības attīstību reģionos!