Dzimšana, izaugsme, pretrunas, mūžs

Baiba Rivža, LLMZA prezidente, Augstākās
izglītības padomes priekšsēdētāja, Sigizmunds Timšāns, LLMZA akadēmiķis, —
“Latvijas Vēstnesim”

Pazīstamā vēstures doktora profesora Heinriha
Stroda lielā interese iekļūt daudzos pasaules arhīvos un tos izmantot dzimtās
Latvijas labā pavēra daudzas mazzināmas lappuses arī lauksaimniecības izglītības
un zinātnes vēsturē. Tajā skaitā arī par pētījumiem Priekuļos pie Cēsīm.
Ielūkosimies profesora grāmatā “Latvijas lauksaimniecības vēsture (Rīga,
“Zvaigzne”, 1992., 120.–123.lpp.). H.Strods uz arhīvos atrasto dokumentu pamata
raksta, ka Priekuļos ap 1000 desetīnu (desetīna = 1,0925 ha) lielo kroņa muižu
rentēja Jānis Krēsliņš (Hohans Frīdrihs Kreslings). Jau 1831. gadā J.Krēsliņš
“Vidzemes lauksaimniecības gadagrāmatā” (tā iznāca Tērbatā vācu valodā)
publicēja plašu apskatu par 1829. gadā Vācijā iznākušo angļu lauksaimniecības
speciālista A.Bītsona grāmatu “Jauna zemkopības sistēma bez kūtsmēsliem, arkla
un papuvēm”. Tās autors rosināja lauku uzlabošanu veikt ar dedzinātu mālu. Jānis
Krēsliņš kalendārā rakstīja, ka viņš šo metodi jau izmēģinājis Priekuļu muižā.
Izmēģinājumi pierādījuši, ka lauku mēslošana ar apdedzinātu mālu cēlusi laukaugu
ražas. Sākot ar 1834. gada pavasari, J.Krēsliņš pusi izmēģinājuma lauka mēsloja
ar dūņām, otru pusi — ar apdedzinātu mālu. 1838. gadā Maskavā izdotās
“Zemkopības Avīzes” 81. numurā J.Krēsliņš aprakstījis pieredzi kūtsmēslu
efektīvākā izmantošanā, sajaucot tos uz lauka ar kaļķiem kaudzēs un kaudzes pēc
tam pārsedzot ar zemi. Rezultātā izmēģinājumu laukā (3,28 ha) raža bijusi par
20% lielāka nekā pārējos tīrumos.

Profesors H.Strods grāmatā raksta, ka 1831. gada
5. jūnijā “Vidzemes Vispārnoderīgā un ekonomiskā biedrība” (darbojās kopš 1812.
gada) saņēma J.Krēsliņa konstruētā skarifikatora (kultivatora) aprakstu un
rasējumus. Salīdzinājumā ar zemniekiem zināmajiem kultivatoriem J.Krēsliņa
konstruētais bija mazāks, un to vilka tikai viens zirgs. Bez tam šo kultivatoru
varēja izgatavot lauku kalēji. J.Krēsliņš Priekuļos izmēģināja jaunas ārzemju
kultūraugu šķirnes, lai noskaidrotu to piemērotību vietējiem apstākļiem. Tā,
piemēram, 1838. gadā Priekuļu muižā audzēja 7 jaunas miežu, 2 auzu un 3 āboliņa
šķirnes. Par rezultātiem interesentiem jāieskatās profesora H.Stroda grāmatā.
J.Krēsliņš savā saimniecībā audzēja viengadīgo Ēģiptes āboliņu (ganībām),
izmēģināja saulespuķes (rudens salnās nosala), krešu kāpostus (īpaši izmantoja
bites). Apbrīnojamais un aizmirstais tālaika lauksaimniecības pētnieks Jānis
Krēsliņš Priekuļos veicis arī citus izmēģinājumus, tajā skaitā arī meklējis
līdzekļus cīņai pret augu kaitēkļiem.

H.Strods raksta: “Priekuļi bija kļuvuši par
svarīgu lauksaimniecības pētījumu un izmēģinājumu centru, kurā latvieši deva
savu ieguldījumu jaunās agrotehnikas attīstībā. Balstoties uz J.Krēsliņa
izmēģinājumu rezultātiem, 1839. gada februārī tika iesniegts projekts par
lauksaimniecības skolas ierīkošanu Cēsīs vai tuvākajā apkārtnē.”

Rosīga bija Cēsu novada ļaužu darbība izglītībā,
lauksaimniecībā un kultūrā visā 19. gadsimtā. Taču tā ir kādas disertācijas vai
cita pētījuma tēma. Sākās 20. gadu simtenis. Latviešu gaišākie prāti jau
iepriekšējā gadsimtā meklēja ceļus, kā izglītot nākamos zemes saimniekus.
Izdevās nodibināt dažas skolas Latvijas teritorijā. Taču to mūžs bija īss. Tās
neapmierināja zemes saimniekotājus. Tādēļ 20. gadsimta pašā sākumā latviešu
entuziasti, gaišākie prāti, meklē ceļus pie Krievijas ierēdņiem daudzās Latvijas
vietās. Arī Priekuļos. Kāds bija šis ceļš? Izmantosim aculiecinieku rakstīto
žurnālā “Latvijas Lauksaimnieks” 1925. gada 17. numurā “Kā tika nodibināta
Priekuļu lauksaimniecības skola”:

“Priekuļu lauksaimniecības skola ir mūsu
pašdarbības rezultāts. Viņa ir radusies uz lauksaimniecības biedrību
ierosinājumu un arī savā tālākā pastāvēšanā ir palikusi kā biedrības uzturēta un
vadīta skola. 1905. g. marta mēneša baigās Tirzas–Velēnas lauksaimniecības
biedrība griezās pie Zemkopības ministrijas ar lūgumu, lai tā atvērtu
lauksaimniecības skolu Vidzemē kādā kroņa muižā. Bez tam vēl kādas 30
lauksaimniecības biedrības pabalstīja viņas lūgumu ministrijā. 25. septembrī
1906. gadā ieradās Rīgā delegāti no 44 lauksaimniecības biedrībām un, pārrunājot
jautājumu par skolas dibināšanu, nolemj dibināt zemāko lauksaimniecības skolu;
tāpat arī nolemj, ka mācību valodai skolā jābūt latviešu un tai programmā jābūt
kā obligātam priekšmetam. Programmas izstrādāšanas komisijā ievēl: mācīt.
P.Gailīti, agr. P.Sauleskalnu, A.Braemeru, J.Laursonu un H.Enzeliņu. Bez
minētiem locekļiem komisijā ar balsstiesībām piedalās vēl: Domeņu valdes
priekšstāvis, agronomi J.Bergs, J.Mazvērsīts, K.Jēkabsons un veterinārārsts
P.Ozoliņš. Sapulce nolemj lūgt skolas vajadzībām Vainažu muižu Valmieras apriņķī
uz tādiem pat noteikumiem kā Pētermuiža bija izdota Rīgas Politehnikumam.

Līdzekļu savākšanai un skolas budžeta sastādīšanai
tiek ievēlēta kuratorija no sekojošiem locekļiem: māc. P.Gailīts, H.Enzeliņš,
M.Miezis, kultūrtehniķis J.Laursons un agr. P.Sauleskalns. Šai kuratorijai bez
tam vēl uzdod vispārīgi skolas lietas tālāku virzīšanu saziņā ar tikko
nodibināto Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrību un lai vēlāk skolu nodotu
pēdējās pārzināšanā. 1907. g. sākumā Vecpiebalgas lauksaimniecības biedrība
saņem no Zemkopības ministrijas paziņojumu, ka viņai tiek piešķirta Vainažu
muiža skolas ierīkošanai, bet bez kāda naudas pabalsta. 21. aprīlī 1907. gadā
Vecpiebalgas lauksaimniecības biedrība savā pilnā sapulcē nolemj nodot lietas
tālāku virzīšanu Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrībai, kura tika nodibināta
24. jūlijā 1906. gadā. Tā kā Zemkopības ministrija Vainažu muižu atstāja
lietošanā viņas agrākajam arendatoram, tad R.L. Centrālbiedrības valde ņēma
tuvākā apspriešanā jautājumu par kādas zemnieku mājas pirkšanu minētam nolūkam.
25. jūlijā 1908. gadā centrālbiedrības valdes un 4 pilnas sapulces izvēlētie
locekļi apskata Priekuļu muižu un atzīst to par ļoti noderīgu skolas nolūkiem.
4. oktobrī 1908. gadā R.L. Centrālbiedrības valde nolemj iegūt Priekuļu muižas
kontraktu. Jau decembra mēnesī 1908. gadā Priekuļu muižas rentes tiesības tiek
pārnestas uz Centrālbiedrības vārdu. Tiklīdz Centrālbiedrība bija uzņēmusies
muižas saimniecības vadīšanu, sākot ar 1909. gada pavasari, tad arī viņa tūliņ
ķērās pie skolas statūtu galīgas izstrādāšanas. Statūtus izstrādāja biedrības
valde kopā ar skolas komiteju, biedrības sekcijām un ieinteresētām personām, bet
muižas saimniecības organizācijas plānu izstrādāja agronoms H.Celmiņš. Lai
skolas atvēršana nenokavētos, kamēr tiek apstiprināti statūti, tad jau 1910. g.
rudenī tika atvērti ziemas kursi. Viņu programmu piemēroja projektējamās
Lauksaimniecības skolas pirmā gada programmai, lai kursu beigušie varētu
iestāties skolas 2. klasē. Uz ziemas kursiem pieteicās 43 kandidāti, kuri visi
tika uzņemti. Kursos mācības iesākās 20. septembrī 1910. gadā. Kursus vadīja
agronoms Jānis Bickis.

Skolas dibināšanas lieta tiek virzīta tālāk, un
23. janvārī 1911. g. Zemkopības departaments dod principiālu atļauju dibināt
skolu pēc 26. maija 1904. gada noteikumiem un ar krievu mācību valodu.

Skolas vajadzībām tiek dota bezmaksas lietošanā no
kroņa Priekuļu muižas 500 desetīnas. Departaments izsniedz skolai gadskārtēju 10
000 rubļu pabalstu mācību izdevumiem. 12. februārī 1911. g. Centrālbiedrības
valdes locekļi paraksta līgumu ar Zemkopības departamentu par skolas uzturēšanu
uz 12 gadiem. Pēc šī līguma Centrālbiedrība dabū no kroņa Priekuļu muižu
bezmaksas lietošanā un 10 000 rub. gadskārtēju pabalstu, bet par to apsolās
uzcelt skolas un muižas saimniecībai vajadzīgās ēkas, iegādāt inventāru un
uzturēt viņus kārtībā.

Skolas statūtus galīgi apstiprināja 6. jūlijā
1911. g., un tikai tad, kad pēc skolas jautājuma iekustēšanās bija pagājuši jau
vairāk kā 6 gadi, lauksaimniecības skolu varēja uzskatīt kā nodibinātu.
Par skolas priekšnieku iecēla agr. Edg. Zemeli un par speciālo priekšmetu
skolotāju E.Celmiņu.

Lai gan skolas organizācijas formālā puse bija
nokārtota, priekšā stāvēja vēl grūtāks uzdevums, un tas bija — gādāt par
pienācīgām telpām, jo vispār muižas ēkas atradās stipri nolaistā stāvoklī.
Skolas vajadzībām vispirms piemēroja veco kungu māju, kur ierīkoja klases un 2
skolotāju dzīvokļus; trešam skolotājam telpas neiznāca, tam bija jādzīvo ārpus
skolas, ap 1,5 verstis tālu. Skolnieku pansionātam arī nebija telpu. Ar steigu
uzcēla jaunu strādnieku māju un ierīkoja tur pagaidām guļamistabas. Ziemā bez
kavēšanās bija jāķeras pie materiālu izvešanas, lai steidzīgi ķertos pie jaunā
skolas nama celšanas. Skolas ēkas plānu izgatavojis Aleksandrs Vanags, bet ēkas
celšanas darbus izveda būvmeistars Akmentiņš. Ēku sāka celt 1912. g. pavasarī,
un līdz rudenim viņa tiek jau tik tālu gatava, ka oktobra mēnesī skolnieki
pāriet uz viņu dzīvot. Tanī pašā vasarā arī tiek uzcelta skolotāju dzīvojamā
ēka. Būves darbus galīgi pabeidza tikai 1913. gadā.

Ievērojot šos R.L. Centrālbiedrības lielos
izdevumus pie muižas un skolas ierīkošanas, Zemkopības ministrija 22. septembrī
1912. gadā paziņoja, ka līgums par Priekuļu muižas atdošanu un skolas uzturēšanu
tiek pagarināts līdz 24 gadiem.

Skolas darbības periods sadalās 2 posmos. Pirmais
laiks, kad tā darbojās kā 3 klašu skola, un otrais laikmets, kad tā darbojās kā
lauksaimniecības vidusskola. (..)”

Īstus ziedu laikus skola sasniedza, kad to vadīja
talantīgais pedagogs un organizators, kā arī vispusīgais mūziķis un koru
diriģents Pāvils Kreišmanis–Kvelde. Par to plaši pastāstīts 1998. gadā Rīgā
izdotajā grāmatā “Profesors Pāvils Kreišmanis–Kvelde”. Pēc viņa pāriešanas darbā
uz Latvijas Universitāti direktora iedibinātās tradīcijas Priekuļu
Lauksaimniecības vidusskolā saglabājās. Tās daudzos veidos, piemēram, labi
sakārtotās mācībās, turpinājās arī padomju laikā Priekuļu lauksaimniecības
mehanizācijas tehnikumā. Arī interesanta sabiedriskā dzīve un sports vienmēr
bijusi šīs mācību iestādes sastāvdaļa.

Trešā atmoda šajā lieliskajā skolā ienesa lielas
pārmaiņas. Mainījās specialitātes. Vēl arvien tehnikums meklē jaunus ceļus, lai
izdzīvotu ceļā uz atvērto Eiropu.

20. gadsimta sākumā Priekuļos veidojās
daudzveidīgs lauksaimniecības izglītības un zinātnes centrs, kuru, domājams,
1919. gadā sāka dēvēt par “Priekuļu Lauksaimniecības institūtu”.

Jau 1911. gadā te lika pamatus Baltijas (Priekuļu)
mašīnu izmēģināšanas stacijai. Pirms tam, 1909. gadā, Rīgas Lauksaimniecības
centrālbiedrība Priekuļu valsts muižā sarīkoja lauksaimniecības mašīnu un rīku
konkursizmēģināšanu. Uz pirmajiem izmēģinājumiem no Kijevas politehniskā
institūta uzaicināja speciālistus ar mēraparātiem. Baltijas mašīnu izmēģināšanas
stacija darbību sāka 1911. gada 1. maijā. Tās uzdevums bija izmēģināt darbā un
izraudzīt Baltijas apstākļiem kvalitatīvākās lauksaimniecības mašīnas un rīkus,
iepazīstināt ar tām zemkopjus, veicināt mašīnu ieviešanu saimniecībās. Vēlākajos
gados te konstruēja un izgatavoja mašīnu izmēģināšanas aparatūru.

Baltijas — Priekuļu (vēlāk atkal Baltijas) mašīnu
izmēģināšanas stacijas dibināšanas iniciators, tās organizētājs un pirmais
vadītājs (1911–1918) bija agronoms Viļums Skubiņš. Zināšanas lauksaimniecības
mašīnu būvē viņš papildināja Pēterburgā. No 1949. līdz 1950. gadam V.Skubiņš
izveidoja pirmo lauksaimniecības tehnikas muzeju Priekuļos (šī raksta līdzautors
studiju laikā V.Skubiņa vadībā strādāja eksponātu sagatavošanā izstādīšanai).
Priekuļos darbojās izcili Latvijas zinātnieki, piemēram, profesors Arvīds Lepiks
(Leppiks), docents Jānis Balsars, profesors Edvīns Ķelpis, inženierzinātņu
doktors Eduards Ciblis un vēl gandrīz 20 zinātņu kandidātu un doktoru. Gan līdz
1940. gadam, gan padomju laikā šī izmēģinājumu stacija darīja godu Latvijai un
Priekuļiem. Te izdeva zinātniskos rakstus, speciālisti publicējās dažādos
izdevumos. Mašīnu izmēģināšanas stacija bija cieņā Krievijā (PSRS), Eiropā un
citos kontinentos. Sakarā ar stacijas 90. gadadienu 2001. gadā iznāca
inženierzinātņu doktora Eduarda Cibļa sastādītā grāmata “Lauksaimniecības mašīnu
un iekārtu kvalitātes uzraudzība Latvijā (1911–2001)”. Baltijas MIS savu
iepriekšējo zinātnisko statusu zaudēja, kad to 1999. gada 14. jūnijā pārveidoja
par “Lauksaimniecības tehnikas sertifikācijas un testēšanas centru”.

Priekuļi ir šūpulis Latvijā pazīstamajam Augu
aizsardzības zinātniskajam institūtam. Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrība
(RLC) 1911. gadā lūdza Zemkopības departamentu Priekuļos nodibināt zinātnisku
iestādi kultūraugu kaitēkļu apkarošanai. RLC lūdza departamentu Priekuļos
nodibināt centrālbiedrības Entomoloģijas staciju.

Šoreiz veicās. Jau 1911. un 1912. gadā
departaments piešķīra 600 rubļu, lai sagatavotu speciālistu entomoloģijā. Uz
Kijevas entomoloģijas staciju komandēja Freidenbergas (Priekuļu) zemākās skolas
talantīgo skolotāju Jāni Bicki. Turklāt 1912. gadā departaments sarūpēja iespēju
viņam īpašos kursos papildināt zināšanas fitopatoloģijā un lietišķajā
entomoloģijā. Tādēļ arī 1913. gada 1. aprīlī J.Bicki nozīmēja par stacijas
vadītāju, kas praktisko darbību sāka 23. aprīlī. Entomoloģijas staciju drīz vien
pārdēvēja par Baltijas kultūraugu kaitēkļu apkarošanas staciju. Kad Latvijas
brīvvalstī nodibināja Augu aizsardzības institūtu, Priekuļos turpināja darbu
attiecīgā nodaļa. Izskatot ap 500 lappušu biezo pārskatu par stacijas darbu (to
atrada jau pēc Latvijas Republikas atjaunošanas 90. gados mēslu izgāztuvē, un
atradējs dokumentus nodeva Priekuļu lauksaimniecības izglītības un zinātnes
muzejam), varēja secināt, ka šis darbs bijis uzticēts izcilam zinātniekam. Uz
šejieni rakstīja jaunie zinātnieki, piedāvāja savus atklājumus. Jāņa Bicka darbu
augstu novērtēja Pēterburgā, Kijevā, Maskavā un citos Krievijas zinātnes
centros. Interesenti plašāku ieskatu par stacijas darbu var izlasīt krievu
valodā izdotajās J.Bicka atskaitēs, sākot no 1913. gada.

Priekuļu selekcijas stacijas jeb agrāk dēvētās
Lauksaimniecības izmēģinājumu un selekcijas stacijas dibināšanas jautājums tika
izlemts 1910. gada februārī. Tā kā stacijas ierīkošanai trūka līdzekļu, stacija
rīkoja tikai ceļojošos izmēģinājumus. Jau sākot ar 1911. gadu, tādus rīkoja
P.Kreišmanis, E.Bauers, J.Blumbergs, J.Vārsbergs, J.Bickis un citi agronomi,
instruktori un lauksaimniecības studenti.

1912. gada 15. martā nolēma dibināt izmēģinājumu
staciju, izvēloties šim nolūkam Priekuļu muižas Birzes māju. Šo darbu uzticēja
agronomam J.Lūkem. Viņš lauksaimniekiem izplatītajā anketā labi izstrādāja
stacijas darbības plānu. Plašāku pārskatu sniedz 1931. gada Latvijas
Lauksaimniecības centrālbiedrības izdevums Rīgā “Priekuļu Lauksaimniecības
institūts”. Praktiski stacija darbu sāka 1913. gada 23. aprīlī. Priekuļu
selekcijas staciju līdz mūsdienām ir vadījuši daudzi izcili pētnieki un
organizatori. Stacijas panākumus kaldināja vairāki desmiti zinātņu kandidātu,
doktoru un praktiķu. Visus gadu desmitus viņi darīja slavenu pasaulē Priekuļu
selekcijas stacijas vārdu. Par to īpašs priekuliešu raksts šajā “LV”
numurā.

Daudzās Priekuļu zinātniskās un izglītības
iestādes vienoja kopējs nosaukums — Priekuļu Lauksaimniecības institūts
(apzināti divi izdevumi ar šādu nosaukumu: “Priekuļu Lauksaimniecības institūts
1910.—1925.g.”, izdots Rīgā 1925. gadā, un Rīgā 1931. gadā — Latvijas
Lauksaimniecības centrālbiedrības izdevums “Priekuļu Lauksaimniecības
institūts”). Šie izdevumi dokumentē visu Priekuļos izvietoto izglītības un
zinātnes iestāžu darbību kopš to dibināšanas. Arhīvos nav atrasts dokuments, kas
liecinātu par šī nosaukuma — “Priekuļu Lauksaimniecības institūts” — juridisko
statusu. Vairāki bijušie Priekuļu iestāžu darbinieki pārrunās minēja, ka šo
nosaukumu ierosinājis Pāvils Kreišmanis–Kvelde P.Stučkas vadītajai lielinieku
valdībai, lai glābtu no iznīcināšanas daudzās 20. gadsimta pirmajos gados
nodibinātās iestādes.

Šajā ieskatā mēs minējām tikai lielākās iestādes,
kuras ar mainītiem nosaukumiem darbojās visu 20. gadsimtu. Taču īsāku laiku
Priekuļos bija vēl citas lauksaimniecības zinātniskās iestādes: Priekuļu muižas
saimniecība ar vaislas buļļu un ērzeļu stacijām, augļu koku dārzs un augļu
kociņu audzētava ar augļu žāvētavu un augļu pārstrādāšanas ietaisi,
Lauksaimniecības mašīnu izmēģināšanas stacijā darbojās labības tīrāmais un
sēklas šķirošanas punkts, kā arī Meteoroloģiskā stacija, Lauksaimniecības
izmēģinājumu un selekcijas stacijā bija ierīkota labības kalte (to varēja
izmantot zemnieki), Priekuļu lopkopības skola (vasaras prakse).

Priekuļi, tāpat kā visa Latvija, pārdzīvoja Pirmā
pasaules kara un Otrā pasaules kara briesmas. Izglītības un zinātniskās iestādes
bija tuvu iznīcībai, taču vienmēr atdzima no jauna. Visgrūtāk Priekuļi atdzimst
pēc Trešās atmodas. Kādi tie būs rīt, īsti pateikt nevar neviens. Lūk, ko uz šo
jautājumu atbildēja izglītības, zinātnes un bijušais pašvaldību darbinieks Jānis
Līpacis:

“Lauksaimniecības iestāžu kopums, kas jau
deviņdesmit gadus darbojas Priekuļos, Latvijai bija, ir un būs vajadzīgs.
Priekuļu galvenā vērtība ir mācību, praktiskās zinātnes un ražošanas ciešā
vienotība un labās tradīcijas, ko tādā apmērā un koncentrētībā kā Priekuļos
nevar atrast nekur citur, ne tikai Latvijā, bet arī tālu ārpus tās.

Mainoties lauksaimniecības tehnoloģijām un
lauksaimnieciskās ražošanas lomai Latvijā, protams, ir jāmainās arī Priekuļiem.
Šo attīstību es redzu galvenokārt trijos virzienos.

Pirmais — Priekuļu lauksaimniecības tehnikumam un
Jāņmuižas arodģimnāzijai, pastiprinot sadarbību mācību bāzes izmantošanā,
jāattīstās kā Vidzemes lauksaimniecības mācību centram, ar daudz lielāku nekā
pašreiz apmācāmo profesiju skaitu, jo sevišķi paplašinot ar lauksaimniecisko
ražošanu tieši nesaistīto, bet laukos vajadzīgo profesiju apmācību.

Otrais — uz Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas
bāzes sadarbībā ar Priekuļu selekcijas staciju un sēklkopības saimniecībām
jāveidojas lauksaimniecisko tehnoloģiju un inovāciju centram.

Trešais — uz tehnikuma un citu iestāžu sporta
kompleksu bāzes jāattīstās Vidzemes nozīmes sporta centram.

Pašreiz diemžēl Priekuļu iestāžu nozīmība ir
mazinājusies. Tomēr man nav šaubu, ka tuvākajos desmit gados mēs iemācīsimies
likt lietā Latvijas dabas daudzveidības un mērenā klimata dotās priekšrocības
daudzveidīgu un augsti kvalitatīvu lauksaimniecības

Baiba Rivža, Sigizmunds Timšāns