AgroPols

Teritoriju pārvaldības izaicinājumi

Jana Bunkus, Latvijas Pašvaldību savienība (LPS)
05.04.2019

2019.gada 3. aprīlī Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) Reģionālās attīstības komitejas sēdē, Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieks Armands Pužulis un agrākais šā institūta vadošais pētnieks Andris Miglavs ar pašvaldību vadītājiem diskutēja par administratīvi teritoriālās reformas (ATR) gaitu no pētniecības un Latvijas ilgtspējīgas attīstības viedokļa. “Jau kopš Saeimas priekšvēlēšanu laika reformas nepieciešamība tiek pamatota ar to, ka tās rezultātā radīsies ekonomiski dzīvotspējīgas un patstāvīgas teritorijas, tomēr administratīvi teritoriālā reforma šādus mērķus var nesasniegt, jo tajā nav paredzēti teritoriju attīstības pārmaiņu vadības procesi,” skaidroja A. Miglavs. Kopš 1990. gada mūsu valstī aizvien sarūk iedzīvotāju skaits. Kopš 1990. gada tas sarucis par 27%, kopš 2000. gada – par 19%, bet kopš 2010. gada – par 9%. “Sarukšanai Latvijā ir divi līmeņi – absolūtais un perifēriskais. Latvijā iedzīvotāju skaita sarukšanai ir divi galvenie cēloņi – ekonomiskais un demogrāfiskais. Sarukšanai ir vairākas līdzparādības - dzimstība samazinās, un sabiedrība kļūst arvien vecāka; turpinās speciālistu aizplūšana, tukšo mājokļu paliek vairāk, infrastruktūra tiek izmantota arvien nepilnīgāk; tas kopumā ietekmē vietu dzīves kvalitāti un sociālo potenciālu: teritoriju attīstības spējas kļūst ierobežotākas. Vājš mierinājums ir fakts, ka Latvija šajā ziņā nav unikāla. Šādas krīzes piedzīvojušas vai piedzīvo arī citas valstis, piemēram, Lietuva, tomēr kaimiņvalsts attīstības perspektīvas ir pozitīvākas, jo apdzīvotības blīvums ir 1,5 reizes lielāks. Arī Bulgārijā un Rumānijā iedzīvotāju skaits samazinās. Jāsaka gan – ne tik lielā apmērā. Šodienas situācija ir skaidra, tomēr aktuāls jautājums: kas Latviju gaida nākotnē? “Prognozē, ka līdz 2030. gadam iedzīvotāju skaits turpinās sarukt, neliels pieaugums gaidāms Rīgā, bet tas notiks, pateicoties perifēriskai migrācijai, nevis iedzīvotāju skaita pieaugumam. Tātad cilvēku skaits ārpus galvaspilsētas saruks arvien straujāk. Ņemot vērā minētās negatīvās tendences, ir labi, ka politiskajā dienas kārtībā jautājums par teritoriju pārvaldību ir parādījies. Bet slikti ir tas, ka šo jautājumu apskata tikai no administratīvi teritoriālās reformas aspekta. Šobrīd ir tapis Saeimas lēmums par ATR turpināšanu, kas būtībā pasaka tikai vienu – ka līdz gada beigām jābūt gatavai jaunajai kartei. VARAM runā tikai par procesu, kā līdz kartei nonākt. Bet neviens nerunā ne par vienu teritoriju attīstības pārmaiņu vadības procesu. Tas mūs kā pētniekus un šīs valsts pilsoņus satrauc visvairāk. Valdības definētais reformas mērķis ir izveidot ekonomiski attīstīties spējīgas administratīvās teritorijas un uzlabot pakalpojumu kvalitāti un pieejamību. Bet satrauc, ka šo mērķu sasniegšanai ir izvirzīts tikai viens instruments, ATR, kas paredzēts kā robežu grozīšana. Pārvaldāmo teritoriju lieluma izmaiņas nevedīs uz mērķa sasniegšanu. Iespējams, ka ar ATR palīdzību tiks samazinātas teritoriju pārvaldīšanas administratīvās izmaksas, bet tas nekādā veidā un formā nemainīs teritoriju ekonomiskās attīstības stimulu sistēmu. Nav neviena zinātniska pētījuma, kurš apstiprinātu šobrīd reformas kontekstā tik populāro viedokli, ka lielākās teritorijās attīstība noteikti notiek labāk un spēcīgāk; to neparāda arī mūsu pēdējās reformas vēsture. Tas, ka teritoriju ekonomiskā attīstība un pakalpojumu kvalitāte būtu saistāma ar teritorijas lielumu, neatspoguļojas arī citu valstu pētījumos. Mēģinājām rast apstiprinājumu valdības uzstādījumam: reformas ietekmē izveidosies ekonomiski attīstīties spējīgākas teritorijas. Kā liecina ekonomiskās attīstības indikators ar vidējiem rādītājiem par 2013.–2017. gadu, tikai piecas pašvaldību teritorijas – Rīga, Mārupe, Stopiņi, Ķekava un Aknīste – ģenerē lielāku pievienoto vērtību, nekā tā tiek uz tām attiecināta pēc strādājošo dzīvesvietas. Visā pārējā Latvijas teritorijā darbavietu radītā pievienotā vērtība ir relatīvi zemāka nekā tajās dzīvojošajiem cilvēkiem piesaistītā. No laukiem agrobiznesā notikušā darba ražīguma pieauguma ietekmē kopumā 25 gadu laikā ir aizplūduši 200 tūkstoši cilvēku. Paredzams, ka nākamajā desmitgadē aizplūdīs vēl labi 15- 20 000. Svarīgi, ka arī kravu pārvadājumu plūsmas kritušās vairākkārtīgi. Pēdējo septiņu gadu laikā mazinās dzelzceļa pārvadājumu apjoms. Tātad arī šīs nozares nedos pienesumu teritoriju izaugsmē. Agrāk Latvijā bija dabas resursu izmantošanas ekonomika, tomēr uz dabas resursu un novietojumu balstīta attīstība nu jau izsmeļ savas iespējas. Šodien ekonomika mūsu valstī mainās uz darbaspēka resursos sakņotu ekonomiku. Lai mēs to varētu attīstīt, ir svarīgi domāt par darbaspēka starptautisko konkurētspēju, kurā viens no elementiem ir arī dzīves telpas un pakalpojumu pieejamība. Par to jau vajadzēja domāt pēdējo 25 gadu laikā. To esam jau nokavējuši. Tāpēc šobrīd svarīgāka ir teritorijas attīstības politikas reforma, kurā viena no sastāvdaļām ir vai var būt ATR. Teritorijas attīstības politikas reformas sagatavošanas galvenie uzdevumi būtu: vispārreģionālās attīstības vīzija – pārstrukturizēšanās no monocentriskas uz policentrisku izaugsmi; izstrādāt teritoriju attīstības pārvaldības modeli – cik līmeņos teritorija tiks pārvaldīta, pašvaldību loma teritorijas attīstības pārvaldībā, teritoriju attīstības finansēšanas modelis utt.; teritoriju attīstības stimulu sistēma – nodokļu režīmu maiņa, piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa pārdale ne tikai pēc dzīvesvietas, bet arī pēc darba vietas, uzņēmumu ienākuma nodokļa pārdales maiņa, biznesa attīstības investīciju fonds utt. Šāda pieeja gan ļautu, gan liktu teritorijā dzīvojošajiem ļaudīm domāt par savas teritorijas attīstības perspektīvu. Otrs aspekts, ko apskatījuši pētnieki, ir valdības liktais uzsvars uz to, ka ATR uzlabos arī pakalpojumu kvalitāti. Valdības likumprojekts to nerisina. Galvenā problēma šajā aspektā ir nevis robežu esamība, bet mazs un sarūkošs apdzīvotības ekonomiskais blīvums. Pēc reformas varētu samazināties sociālās jomas administrēšanas izmaksas, tomēr nav datu, kas liecinātu, ka turpmāko gadu laikā samazināsies no sociālās palīdzības atkarīgo cilvēku skaits. Reforma neatrisinās arī pasažieru pārvadājumu jautājumu. Tāpat pašvaldību pārziņā nav arī tādi pakalpojumi kā tirdzniecība un sadzīves pakalpojumi, medicīnas pakalpojumi, finanšu pakalpojumi, energoapgādes un sakaru pakalpojumi, transporta infrastruktūras vadība – šos pakalpojumus pašvaldības neadministrēja līdz šim, ne arī tas notiks pēc reformas. Turklāt depopulācijas ietekmē, par ko pieminēts iepriekš, infrastruktūras (piemēram, ceļu un energoapgādes, ūdensapgādes, tirdzniecības un citas) uzturēšanas izmaksas pieaugs. Ar visiem šiem jautājumiem līdz šim tā īsti neviens nav nodarbojies. Lai veiktu reformu, jāpieņem ļoti stipri lēmumi. Ja ar reformu ir vēlme mainīt robežas, rodas jautājums: kāds tad vispār ir reformas mērķis? Ja ir plāns iegūt ekonomiski dzīvotspējīgas teritorijas, ir skaidrs, ka ATR to neatrisinās. Ja ar reformu mēģina optimizēt pārvaldības izdevumus, tad ieguvums būs mazs, jo, kā liecina pašvaldību kopbudžeta struktūra 2017. gadā, vispārīgās valdības dienestu izmaksas ir tikai 13% no visa budžeta. Lielākā budžeta daļa tiek sadalīta starp sociālo aizsardzību (9%) un izglītību (41%). Kā minēju iepriekš, ATR rezultātā nesamazināsies ne vienas, ne otras izmaksas. Joprojām aktuāls jautājums: ko ir plānots atrisināt ar šo reformu?

Jana Bunkus
Latvijas Pašvaldību savienība (LPS)

x

Paroles atgadināšana