Turpinot refleksijas saistībā ar komandantstundu un tās pirmcēloņiem, par ko rakstīju mazliet iepriekš. https://www.facebook.com/anders.beveren.7/posts/697993427581243

 

Par 1995./96. gada situāciju (patiesībā būtu jāsāk ar 1995. gada otro pusi) šodien nerunāšu - bet arī tas bija gads, kas uzlika uz spēles galda likmi - būt vai nebūt augošai Latvijas ekonomikai, faktiski - vai un kādai būt Latvijas nākotnes virzībai, faktiski ar reālu risku kļūt par otru Moldovu.

 

Vispār es uzskatu, ka patiesībā ekonomikas izpratnē pašreizējā ir līdzīga mēroga un pat rakstura krīze, kāda bija 2008.-2010. gadā.

Tai toreiz gan bija citi cēloņi un ietekmes vektori, bet citādi - pēc ietekmes mēroga uz ekonomiku, uz ekonomikas dalībniekiem (aktieriem) un struktūrām, reakcijas plašuma nepieciešamības - tās ir analoģiskas.

 

Abos gadījumos ir krīzes vairāk skartas nozares - toreiz sabruka būvniecība, pakalpojumi (jo nebija naudas tos apmaksāt). Un arī visas citas nozares sastapās milzīgām grūtībām, kopā tam visam radot gigantisku emigrācijas resursu.

Abos gadījumos ir maksātspējas grūtības. Toreiz tas primāri saistījās ar pārkreditētā nekustamā īpašuma tirgus burbuļa plīšanu un naudas vispār praktisku nepieejamību valstī, bet arī visās citās nozarēs iestājās maksātspējas grūtības. Šoreiz tās skar tikai dažas konkrētas nozares - to strādājošos un biznesa īpašniekus. Pie kam - tie dominējoši ir ar administratīviem lēmumiem ierobežotu darbības un ienākumu gūšanas iespēju. Un valstij būtu pilnībā jāuzņemas atbildība par savu lēmumu radītajām sekām, bet valsts to nedara.

 

Principiālās atšķirības ir - toreiz bija valdība - komanda. Un toreiz bija ārvalstu "zonderkomanda" ar naudas maku pret programmu. Un zonderkomandas labā nozīme bija, ka viņiem bija plāna skelets un ekspertīze diskusijā ar mūsu valdību. Viņi vienkārši turēja valdību uz rīcības ceļa. Ar naudasmaku turēja. Uz ceļa, ka ir jārīkojas. Saprātīgi jārīkojas. Un ka jāsarunājas un jāsadarbojas ar sabiedrību. Uz solidaritātes ceļa. Un jāpieņem lēmumus.

 

Bet arī toreiz bija valdības un tālaika Jaunā laika (pašreizējās JV priekšteces partijas) nozīmētā valdības vadītāja (kas, ak, kāda sagadīšanās, arī nebija partijas līderis, tāpat kā tagad) pretestība nepieciešamajām reformām - tik liela pretestība, ka kādas valdības sēdes laikā Prezidentam bija jādodas no pils uz MK namu un jāpārņem valdības sēdes vadīšana, lai novērstu neizlēmības radīta haosa izcelšanās riskus.

 

Šoreiz nav ne komandas - būtībā ir salasītu ļautiņu grupa ar tikai dažiem patiešām saprātīgiem cilvēkiem kompānijā (kuru skaits manā apziņā nepārsniedz 3-4) viena koordinatora vizionāra vadībā.

 

Un nav arī ekspertu zonderkomandas, kas piespiež arī šo vadības nekomandu tomēr saprātīgi rīkoties. Sabiedrības izdzīvošanas vārdā. Nav plāna. Nav koordinētas virzošas rīcības. Ir tikai gaudulīga cietušo ikdienas skaitīšana. Un sabiedrības presēšana.

Nē, es saprotu, ka vīrusa izplatību var ierobežot tikai ar nedrošas saskarsmes mazināšanu, higiēnas pasākumu ievērošanu, un vēlamu sabiedŗības vakcinēšanu. Tas ir vienīgais ceļš, lai novērstu vispārēju sabiedrības veselības aprūpes sistēmas kolapsu.

Bet, ja cilvēkiem atņem ienākumus - mēs iegūstam objektīvi niknu cilvēku grupu. Kuri vienkārši mēģina izdzīvot. Iegūstam opozīcijas mugurkaulu, kam tad pieslejas visādi citādi ļaudis - konspirologi, ultraliberāļi, neizglītotie un domātnespējīgie, kam visam pa virsu uzsmērējas politiskie opozicionāri.

 

Un, ja kaut kas vispār labs un pareizi notiek, tas notiek nevis pateicoties valdībai, bet par spīti tai un pateicoties daudzu ļaužu profesionālitātei, ikdienas rūpīgam darbam un sabiedrības kaut kādam vienkāršam izdzīvošanas instinktam. Bez jelkādas programmas.