Pagājušajā pirmdienā aizsāktais vispārnacionālais streiks praktiski noplacis, tā arī pa īstam nesācies. Diemžēl streikā faktiski neiesaistījās neviens valsts ekonomikai, īpaši tās valdošajam režīmam, nozīmīgs uzņēmums. Streiku turpina jau kopš paša protestu sākuma mācību procesu īsti neuzsākušās universitātes, atsevišķi iedzīvotājus apkalpojošie uzņēmumi. Bet darbu joprojām turpina gan lielie mašīnbūves (arī RU militārā kompleksa bruņojuma komponentes ražojošie - no kuriem nozīmīgākie ir BelOMO ar saviem tēmēšanas kompleksiem un MZKT ar saviem smagajiem raķešu sistēmu bāzes agregātiem un tehnikas daudzasu vilcējiem), naftas ķīmijas un kālija ieguves, būvniecības uzņēmumi. Arī lauksaimniecībā darbi rit savu gaitu. Tāpēc faktiski nekādu papildus ekonomisku kaitējumu režīmam nav izdevies radīt. Un tarakānam ir pilnīgs pamats sajūtai, ka valsts režīma ekonomiskais pamats joprojām ir stabils, un arī, ka viņu joprojām atbalsta ne tikai visas bruņotās struktūras, bet arī ekonomiski aktīvie reālās ekonomikas cilvēki. Un tos atsevišķos brīvdomātājus pagaidām ir izdevies izolēt un ierobežot mērenā aktivitātes apjomā, ar kuru bruņotie un maskotie sadisti mierīgi tiek galā.

 

Situācija atkal nonākusi mūžīgā šaha situācijā:

- protesti nav rimuši un demonstrācijas notiek;

- režīms joprojām aiztur, piekauj un notiesā simtus protestētāju - gan ielu gājienu dalībniekus, gan vienkārši pulciņos sanākušos un pastaigās izgājušos;

- tauta joprojām gatava uz to iet, pat zinot, ka varbūt pat katru simto no viņiem aizturēs un piekaus. Pagājušajā nedēļas nogalē "specializēto" ielu gājienu kopu papildināja pensionāru gājiens;

- spēka un tā saukto tiesībsargu struktūras saglabā pilnīgu uzticību tarakānam, kurš pārliecināti visur par vainīgajiem piesauc citvalstu izcelsmes un ietekmes "valsts iznīcinātājus", alkoholiķus un narkomānus, liekēžus un bezdarbniekus;

- reālās ekonomikas darbinieki joprojām pasīvi - pirmais niknums par demonstrantu piekaušanām rimis (režīms arī kaut ko mācījies un tik asiņaini provocējošas akcijas vairs nerīko), un tagad, vismaz pagaidām- virsroku guvusi vai nu eksistenciālā izdzīvošanas tieksme (tikai tarakāna atbalstītie valsts uzņēmumi praktiski var būt viņu ģimeņu ienākumu avots, bet nākotnes izredzes ir vairāk kā miglā tītas - deviņdesmito gadu pieredze vēl atmiņā dzīva), vai vienkārši amēbismā balstītā uzticība tarakānam, ka stabilitātes garantam;

- demokrātiskās opozīcijas konstruktīvais centrs praktiski izolēts- atrodas izsūtījumā vai apcietinājumā;

- starptautiski pats tarakāns praktiski pilnībā izolēts - arī VVP no RU izrāda skaidru atturību pret personāžu, uzstājot uz konstitūcijas grozījumu nepieciešamību. Bet neliedzot netiešo atbalstu. Un izskatās, ka tas izpaužas arī kaut kādās slēptās finanšu garantijās režīmam.

 

Labā ziņa, ka pēdējo 2 nedēļu laikā strauji (par 15%) nokritušās arī RU eksportētās Urals markas naftas cenas (Lībija atsākusi naftas eksportu un atnācis COVID 2. vilnis), kas kopā ar Karabahas procesiem mazina RU finanšu iespējas sniegt masīvu atbalstu tarakānam un BY režīma ekonomikai.

 

Vajadzīgs jauns stimuls - un būtu labi, ja par tādu nebūtu jākļūst asinīm uz ielas. Ir izredzes, ka nākamo 2 mēnešu laikā tarakāna režīmam varētu rasties reālas ekonomiskas grūtības, jo arī RU ir aktivizējies COVID 2. vilnis, spēcīgāks nekā bija pavasarī.

Turēsim īkšķīšus!