Pasaule

Šķiet, karš Karabahā pagaidām pārtraukts

Anderss Beverens, AgroPols
10.11.2020

Ir laba ziņa - šķiet, karš Karabahā pagaidām pārtraukts. No šīs pusnakts. Uz nenoteiktu laiku.
 
Daļa Karabahas ar Stepanakertu paliek armēņiem. Bet Azerbaidžānas ieņemtā (atgūtā) Karabahas daļa, ieskaitot Šušu, paliek tai. Arī agrāk Armēnijas okupētie Azerbaidžānas rajoni ap Karabahu (izņemot 5 km platu Lačinas koridoru autoceļa savienojumam starp Armēniju un Karabahu, bet neskarot Šušu) tiek atdoti Azerbaidžānai. Savukārt Armēnija atjauno un nodrošina netraucētu satiksmi caur savu teritoriju starp Azerbaidžānas pamatdaļu un Nahičevānas eksklāvu.
 
Teorētiski visi pārvietotie cilvēki un bēgļi var atgriezties savās mājās.
Karabahā un Lačinas koridorā tiek ievesti gandrīz 2000 RU karaspēka miera nodrošināšanai (kodolu pagaidām veidos 31.atsevišķā desanta triecienbrigāde, kura, kāda likteņa ironija - izveidota no divīzijas, kuru 1993. gadā izveda no Azerbaidžānas). Plus nenosaukts daudzums RU FDD spēku Robežapsardzības karaspēka Nahičevānas koridora drošībai.
 
Vienlaikus sliktā ziņa - konflikts tā arī palicis neatrisināts. Vienkārši radies kārtējais RU monitorēts iesaldētais konflikts uz nenosauktu skaitu 5 gadus ilgu periodu... Azerbaidžāna joprojām Karabahu uzskata par savu likumīgu teritoriju, un šajā vienošanās nolīgumā nav zilbes par atteikšanos ķaut no daļas no tās. Un arī Armēņi domā tāpat... Varbūt kādreiz arī ko sarunās paliekošu, uz kā pamata varēs parakstīt ne vien karadarbības pārtraukšanas līgumu, bet arī mierlīgumu.
 
Bet vismaz cilvēku tūkstošus vairs tur nenogalinās. Un tas tomēr ir sasniegums.
Visticamāk, šim nolīgumam būs vairāki (daudzi!) blakusefekti - un kā salīdzinoši tuvākais - varas maiņa Armēnijā. Maz ticams, ka Armēnijas tauta šo vienošanos uztvers par panākumu, un Pašinjanu no amata iznesīs. Varbūt pat līdz rītdienai jau... Kas tālāk gaida šo pašlepno Kaukāza valsti un tās tautu - ir viņas pašas prātos un rokās.
 
Alijevs, protams, ir uzvarētājs. Savai tautai svarīgāko teritoriju Azerbaidžānas valsts ir atguvusi - ja pareizi saprotu, tad patiešām visus AZ rajonus ap KKR robežām, un, galvenais - ŠuŠas pilsētu, līdz ar virkni citām apdzīvotām vietām, KKR teritorijā. Bet arī zaudētājs - visa ANO par Azerbaidžānai piederošu atzītā KKR teritorija tā arī nav atgūta, un vienlaikus palielinās RU militārā klātbūtne reģionā, bet tas var radīt izaicinājumu AZ un Vidusāzijas energo transporta koridora tālākai attīstībai.
 
Fotoattēla apraksts nav pieejams.
 
Pārsteidzoši, bet TV translētajā dokumenta parakstīšanā nepiedalījās Armēņu PM Pašinjans.
https://www.youtube.com/watch?v=bIqK6-WoEfY 
Sanāk, ka vienošanos faktiski noslēdz RU un AZ, aiz AR muguras? Tomēr ziņu lentās ir viņa atzīšanās, ka parakstu ar smagu sirdi pēc ilgām pārdomām uzlicis. Un nevienas citas ziņas - nerunājot par kādu videomateriālu. Kaut kā mazliet miglaina šī viņa rīcība atspoguļota. Kaut kas slikts ar viņu noticis?
 
Vienlaikus, papildus ziņa no Alijeva runātā - ka arī TY piedalīsies miera uzturēšanas spēkos.
 
Īsumā par AR zaudējumiem, neskaitot mirušos armijas un civilos cilvēkus.
- Pēc būtības, pilnībā zaudēta Karabaha- apmēram trešdaļa no Karabahas teritorijas nešaubīgi atgriežas pilnīgā AZ kontrolē, bet no pārējās tiek pilnībā izvesti AR bruņotie spēki, tos aizstājot ar RU militāro kontingentu,. tā sauktajiem miernešiem. Par teritorijas tālāko statusu nekas nav teikts - AZ joprojām uzskata, ka tā ir viņu likumīgā teritorija un I.Alijevs deklarē pozīciju, ka arī autonomija Karabahai vairs nepienākas, kā jau nemiermīlīgā ceļā atgūtai likumīgai teritorijai. Par zaudēto kontroli pār ap KKR esošajām AZ teritorijām, kuras AR pirms gandrīz 30 gadiem pārņēma savā kontrolē, no tām izspiežot azerbaidžāņus, nav pat vērts runāt - tas īstenībā nav tāds īsts zaudējums.
- zaudēta nozīmīgākā armijas bruņojuma daļa - iznīcināta vai pamesta - faktiski visa pretgaisa aizsardzības sistēma, lielākā daļa bruņutehnikas, dažas lidmašīnas. Mazajai AR ekonomikai bez pārdodamiem dabas resursiem tas ir praktiski neatgūstams zaudējums.
- dramatiski iedragāta nacionālā pašcieņa un pašapziņa - uguns pārtraukšana ir atzīta vien kā militāra zaudējuma piespiests pasākums;
- bet, laikam patiesi svarīgākais - neatsakoties no saiknes ar KKR teritoriju, ar šo AR faktiski pilnībā atkal zaudē iespēju veidot neatkarīgu savas valsts iekšpolitiku, tā kļūst nu jau pavisam pilnībā atkarīga no RU armijas klātbūtnes, un, kā pieredze rāda, atbilstīgi veidotiem politikas un ekonomikas uzstādījumiem. Ir maz cerību, ka AR tagad varētu atkārtoties kas līdzīgs GR brīnumam, ko sarežģītajos apstākļos mēģināja aizsākt NPaš pirms dažiem gadiem.
- un pati tauta tagad zaudē savus orientierus - viņu demokrātiskie ideāli ir zaudējuši karu. Un jaunus šobrīd atnes mierneši no RU. Kā tie iedzīvosies un sadzīvos, pašlaik vēl neviens nezina... Vai AR NP vietā strauji radīsies jauns nepopulistisks līderis, ko tauta sadzirdēs un kam noticēs - iespējams, šodienas izšķirošais jautājums...
 
Kāpēc AZ uzvarēja?
Šis ir 3. karš šogad, ko uzvar Turcijas (visas NATO?) jaunā tehnoloģija - faktiski visu efektīvo darbu uzvaras sasniegšanai izdarīja droni (Turcijas un Izraēlas ražotie) - sāka ar pretgaisa aizsardzības sistēmām (un neviena no RU ražotajām sistēmām nespēja ar šo draudu tikt galā - nedz Saratovā, nedz Āfrikā, nedz tagad Kaukāzā), tad izkoda tankus, bruņutehniku, raķešu sistēmas un artilēriju, bet noslēgumā jau medīja atsevišķas cilvēku grupas un indivīdus. Tas, protams, nepaglāba no arī uzbrūkošo zaudējumiem (gan cilvēku, gan dronu), tomēr grūti salīdzināmos samēros. Neskaidra uz šī fona palikusi ziņa, ka arī ar slaveno Iskanderu AZ tikusi galā, notriecot pašā konflikta militārās fāzes noslēgumā uz AZ teritoriju izšautās 2 Iskandera raķetes, neļaujot tām sasniegt mērķi - vai tas ir reāls fakts jeb tikai informatīvā pīle (ja fakts - tad RU draudi no Kaļiņingradas Iskanderiem un flotes Kalibriem kļūst neargumentēti). Šis karš parādīja, ka mūsdienās vairāk kā jebkad faktiski karo naudasmaki- faktiski vienīgais jautājums, par cik vērtu drona kontrolieris uzskata konkrēto mērķi - pieņemot, ka katrs mērķi sasniedzošais instruments (raķete, planējošā bumba, baražējošais drons-kamikadze) maksā vismaz kādu 100 KEUR, bet lielais drons - kādus dažus MEUR, kas tomēr tālu nav 60 MEUR - šodienas kaujas lidmašīnas cena. Un paslēpties no šī ieroča praktiski nav iespējams. Tā kā, visticamāk, tuvākajā desmitgadē mūs gaida tieši dronu kari, kur ar uzbrucējiem minidroniem sacentīsies aizsardzības droni - jo no zemes tos sasniegtspējīgās raķetes ar savām izmaksām izputinās aizsardzībā esošo pusi. Bet radioelektroniskos traucējumus apies, uzstādot droniem autonomos intelektuālos mikrocentrus un padarot tos neatkarīgus no zemes vadības. Savukārt - jaunu modeļu tankus var beigt izstrādāt - no gaisa vertikāli nākošā raķete caursitīs jelkuru bruņukastīti ar jelkādām bruņām. Pilnīga aktīvā kara doktrīnas maiņa.
 
 
 

AgroPols

x

Paroles atgadināšana