Viedokļi

Lielāka piena iepirkuma cena varētu būt gada otrajā pusē

Pašlaik pienu iepērk par 23 centiem kilogramā, optimālā cena būtu 32 centi. Zemnieki noskaņoti gana pesimistiski, daļa pat atlaiž strādniekus

Latvijas piensaimnieki pašlaik pārdzīvo diezgan grūtus laikus – piena iepirkuma cena ir vien 23 centi par kilogramu, savukārt optimālā cena ir 32 centi. Daudzi zemnieki ar bažām gaida pavasari, nezinot, kā izdosies paveikt visus iecerētos lauku darbus, jo trūkst naudas.

Zemkopības ministrijā (ZM) gan norāda, ka piena iepirkuma cenas zemākais punkts varētu būt sasniegts februārī un martā, bet gada otrajā pusē varētu būt sagaidāms cenas kāpums. Turklāt zemniekiem liels atspaids bijis valsts atbalsts pērnā gada nogalē par piena šķirņu slaucamo govju produktivitātes datu noteikšanu un izvērtēšanu – 13,9 miljonu eiro apmērā. Tāpat Eiropas Savienība (ES) februāra beigās mūsu piena ražotājiem kā papildu atbalstu piešķīra 7,72 miljonus eiro. Arī Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks uzsver, ka, neraugoties uz zemo piena iepirkuma cenu, nozare tomēr attīstās un situāciju pagaidām nevar dēvēt par katastrofālu.

Piena cenas slīdkalniņi

Latvijā gadā tiek saražots ievērojami vairāk piena, nekā mēs patērējam. Latvijā saražotais piens ir 0,6% no visa ES saražotā. Latvijā piena kvotu – 800 000 tonnu gadā – saražo 9600 piensaimniecību, turpretim Igaunijā teju tādu pašu kvotu saražo 780 piensaimniecību. Latvijā saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem no visām saimniecībām ar slaucamām govīm tikai 2,2% saimniecību ir vairāk par 50 slaucamajām govīm. Tie ir galvenie mūsu piena nozari raksturojošie dati, kas lielā mērā arī skaidro, kāpēc piena nozarei pašlaik klājas smagi un piena iepirkuma cena ir tik zema.

«Piensaimniecībā, tāpat kā citās nozarēs, ir izteikti ekonomiskie cikli – augšupejas un lejupslīdes. Tas nozīmē, ka labajos laikos jāveido uzkrājumi. Piemēram, pagājušā gada sākumā piena iepirkuma cena bija 36 centi par kilogramu, kas vērtējams kā izcils rādītājs,» stāsta J. Šolks un atzīst, ka vidēji Latvijā piena iepirkuma cena ir daudz zemāka nekā citviet Eiropā. Tas saistīts gan ar nelielo vietējo tirgu, gan ar zemo pirktspēju. Latvijā ir būtiski mazāks piena produktu patēriņš nekā Vācijā vai Francijā. Vēl viens iemesls zemajai iepirkuma cenai saskaņā ar J. Šolka teikto ir mūsu piena nozares lielā sadrumstalotība, mēs neesam tik efektīvi kā mūsu kaimiņi igauņi.

«Aptuveni vienādās piena kvotas igauņi izpilda ar 780 saimniecībām, kamēr mēs ar 9600. Tāpēc arī Igaunijā ir lielākas piena iepirkuma cenas,» klāsta J. Šolks. Viņš arī piebilst, ka piena cenas vislielākajā mērā ietekmē situācija pasaules tirgos, kas ir visnotaļ mainīga.

Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta ekonomistam Andrim Miglavam gan ir cits viedoklis. «Neefektivitāte pienu ražojošajās saimniecībās var būt par iemeslu neiegūtai peļņai, tomēr tas nekādi nevar būt par iemeslu zemai piena iepirkuma cenai. Nespēja piedāvāt augstāku piena iepirkuma cenu ir pazīme pārstrādes industrijas nespējai efektīvi strādāt – izrādās, tā neprot no Latvijā saražotā piena saražot un pārdot pārstrādes produktus pasaules tirgos tā, kā to prot Rietumeiropas piena industrija. Turklāt šī nespēja ir hroniska, un pēdējos septiņos gados – kopš 2008.†gada – tā praktiski vispār nav uzlabojusies.»

Vai kooperatīvi ir glābiņš

A. Miglavs aicina uz piena produktiem raudzīties kā uz vienu no mūsu galvenajām eksporta precēm. «No Latvijai atvēlētās piena kvotas – 800 000 tonnu – uz vietas mēs patērējam maksimāli 300 000 tonnu, tas nozīmē, ka 500 000 tonnu jāeksportē.» Kā galvenos potenciālos eksporta tirgus ekonomists min Ķīnu un Dienvidaustrumāziju, viņš piebilst, ka uz Krievijas tirgu pārlieku lielas cerības neliktu. Katrā ziņā svarīga ir perspektīva tirgus stratēģija – efektīva izvēlēto produktu ražošana konkrētiem mērķa tirgiem, kura līdz šim Latvijas piena industrijai nav bijusi pietiekami sekmīga.

«Piensaimniecības nozarē es īsti nesaredzu izaugsmes iespējas saimniecībām, kuras neiekļaujas kooperatīvajās sistēmās. Jāsaprot, ka kooperatīvs, kurš spēj piegādāt 1000 tonnu piena dienā, ir daudz lielāks tirgus spēks nekā katra atsevišķa saimniecība. Šāda sistēma ir Somijā, Zviedrijā un citviet,» uzskata A. Miglavs.

J. Šolks gan apgalvo, ka Latvijas apstākļos kooperatīvi nav nekāda panaceja. «Līdz šim kooperatīvu iepirkumu cena ir bijusi zemāka, nekā pārdodot tieši pārstrādātājam. Turklāt brīvā tirgus apstākļos – nedomāju, ka kooperatīvs būs kāds lielāks tirgus spēks. Ja tas nosauks pārāk augstu iepirkuma cenu, pārstrādātāji pienu iepirks Lietuvā vai Polijā. Mūsdienās, kad pienu var iepirkt vairākos tirgos, vietējie spēlētāji nekādos apstākļos nevarēs diktēt cenu. Līdz ar to es neesmu pret kooperatīviem, bet nedomāju, ka tie būtu kaut kā īpaši jāatbalsta,» uzsver J. Šolks.

Nozari pārraugošā ZM gan ir vienotās pozīcijās ar A. Miglavu. ZM valsts sekretāra vietniece Rigonda Krieviņa uzsver: «Piena nozarē kooperācija ir attīstījusies veiksmīgi. 2014. gada pirmajā pusē piena nozarē darbojas 33 lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības. Kā vienas no veiksmīgākajām var minēt Straupi, Trikātu KS, Māršavu, Piena ceļu, Dzēsi. Ņemot vērā Latvijas mērogus, uzskatām, ka šis ir optimālais piena kooperatīvu skaits veiksmīgai piena nozares attīstībai. Nākotnē nepieciešams kooperatīvos veicināt arī pārstrādes procesus, kas ļautu ražot produkciju ar augstāku pievienoto vērtību, kā arī palielinātu kooperatīvo sabiedrību apgrozījumu un peļņu,» norāda R. Krieviņa.

Trūkst darbinieku

Jāteic, ka Dienas aptaujātajiem zemniekiem par apvienošanos kooperatīvos ir visai atšķirīgi viedokļi. Piemēram, SIA Lutriņi valdes priekšsēdētāja Gunita Dumpe, kuras pārziņā ir saimniecība ar 430 slaucamām govīm, atzīst, ka apvienošanās kooperatīvos būtu labākais veids, kā attīstīt nozari. Tikmēr skeptisks ir zemnieku saimniecības Kalndunduri īpašnieks Viesturs Liepiņš, kurš bilst, ka ir par kooperatīviem, bet ne Latvijas izpildījumā. «Mums kooperatīvi ir lielos, greznos ofisos ar grāmatvežiem un palīgiem. Taču tas viss tiek maksāts no piena naudas. Administratīvās izmaksas kooperatīviem ir pārāk lielas,» skarbs ir V. Liepiņš un bilst, ka pašlaik izdzīvot nav viegli, un pārdzīvo, ka nevar adekvāti samaksāt savai slaucējai.

Arī G. Dumpe stāsta, ka bijusi spiesta samazināt strādnieku skaitu no 100 uz 80 un par tālāko uzņēmējdarbības attīstību ir visai bažīga, jo neredz pamatu optimismam, ka nākotnē situācija varētu uzlaboties. Abi lauksaimnieki arī atklāj jau labi zināmo patiesību par Latvijas laukiem – lai gan abi saviem strādniekiem maksā algu krietni virs minimālās, darbinieku, it īpaši slaucēju, trūkst.

***

Aicina piena ražotājus un pārstrādātājus sadarboties

Rigonda Krieviņa

ZM valsts sekretāra vietniece

Svarīgi ir panākt, lai eksporta pieaugums notiktu nevis uz patēriņa samazināšanās rēķina, bet gan uz ražošanas pieauguma rēķina. Tādējādi būtu ne tikai jāsaglabā un pat jāpalielina svaigpiena ražošanas ikgadējais pieaugums, bet arī jāveicina piena produktu vietējais patēriņš. Liela nozīme ir nozares tālākai optimizācijai un koncentrācijai gan ražošanā, gan pārstrādē, lai palielinātu Latvijā pārstrādātā vietējās izcelsmes svaigpiena apjomus. Tādējādi liela nozīme ir vertikālās sadarbības veicināšanai piena piegādes ķēdē nišas produktu ražošanai un inovāciju izstrādei un izmantošanai, kā arī pētniecībai. Šobrīd liela uzmanība valsts līmenī tiek veltīta eksporta tirgu pārorientācijai, kas notiek sadarbībā ar nozaru asociācijām un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru.

Jānis Šolks

Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs

Latvijas iedzīvotāju zemā pirktspēja nosaka to, ka mēs patērējam daudz mazāk piena produktu nekā, piemēram, Vācijā vai Francijā. Latvija saražo divas reizes vairāk piena, nekā mēs to patērējam. Taču no kopējā ES piena apjoma Latvijas piens sastāda tikai 0,6%. Tā ka mēs esam ļoti mazi spēlētāji. Tas, uz ko es aicinātu visu piena nozari, ir godīga un savstarpēji izdevīga sadarbība starp piena ražotājiem un pārstrādātājiem. Lai līguma slēdzēji būtu viens otram lojāli ne tikai kāpuma, bet arī krituma brīžos.