Laidiens no arhīva:

Latvija ES

Latviju pārpurvo zaļā alkatība

Imants Vīksne, www.nra.lv
13.11.2014

Lielās meliorācijas sistēmas valstī jau tāpat tiek uzturētas avārijas režīmā, taču vides sektora darboņi cenšas panākt vēl straujāku Latvijas pārpurvošanu un šobrīd cīnās, lai jaunajā Eiropas Savienības finanšu plānošanas periodā Latvija nesaņemtu problēmas risināšanai cerēto naudu – 35 miljonus eiro valsts nozīmes noteku sakārtošanai plus tiesības pretendēt uz ERAF fondu naudu meliorācijas būvju un sūkņu staciju atjaunošanai.

Uzņēmuma Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi vadītājs Roberts Dilba stāsta, ka Briselē meliorācija tiek uzskatīta gandrīz par kaitniecību pret dabu, jo modē ir zaļināšana, turklāt vairums valstu prasa naudu zemes laistīšanai, nevis ūdens novadīšanai.

Gruntsūdeņi kāpj

Diemžēl Latvijas pārpurvošanās nav metafora. Mūsu klimatiskajos apstākļos nolīst vairāk ūdens nekā iztvaiko, un, ja to nenovada, gruntsūdens līmenis kāpj. Tāpēc jau tēvi un vectēvi raka grāvjus. Ja grāvji aizsērē vai pat mērķtiecīgi tiek aizbērti – sapūst labība, nokalst mežs, veidojas purvs.

Gadiem ilgi par sava meža veselību cīnījusies Kurzemes jūrmalciema Sīkraga iemītniece Rasma Sakne. Bez vides institūciju akcepta rakt vaļā aizputinātos valkus nedrīkst, jo šī ir Slīteres Nacionālā parka teritorija. Daudzus gadus viņa cīnījās, un nu grāvju sistēmu beidzot nolemts iztīrīt. Protams, speciāla projekta ietvaros, ne jau tā vienkārši ar traktoru un lāpstu. Taču mežs tikmēr jau ir nokaltis. «Un tas, ka man noslīcina trīs hektārus meža, viņiem nav nekas,» bēdājas Rasmas kundze. Šis nav nekāds īpašais gadījums.

Iedzīvotāju un vides nozares darboņu intereses saduras daudzviet. Tomēr reizēm vietējiem ļaudīm izdodas uzvarēt. Gaujas Nacionālajā parkā iedzīvotāji šovasar novērsa Dabas aizsardzības pārvaldes kaitniecisko ieceri par vērienīgu meža izdedzināšanu eksperimentālos nolūkos. Taču šim projektam ir arī otra sadaļa, kas paredz atjaunot Gulbju salas purva dabas lieguma hidroloģisko režīmu. Sākotnēji ticis plānots aizrakt grāvjus un applūdināt ievērojami plašākas teritorijas, skarot arī privātīpašumus. Tagad zaļo eksperimentu lauks samazināts.

Zaļš projekts, zaļš dolārs

Pārpurvošanas projekts iecerēts arī Ķemeru Nacionālajā parkā. Pieprasot to apturēt, iedzīvotāji pērn savāca 700 parakstu. Apturēt neizdevās, taču vismaz ūdens līmeni viņiem apsolīts vairs nepaaugstināt. Toties tagad administrācija izdomājusi nocirst 250 hektārus meža. Engures novada mērs Gundars Važa stāsta: «Viņi saka – neesot augstvērtīgs. Mēs esam citās domās.» Un patiešām – kas vainas bērziem?

Parka apsaimniekotāju rūpes par bioloģisko daudzveidību vietējiem grūti saprast. «Viņi ir zaļi tikai tāpēc, ka dolārs ir zaļš! Bet mūs te taisa par muļķiem,» pukojas ilggadējs parka administrācijas oponents Edgars Krūmiņš. Zaļo projektu cenrādis patiešām ir apetelīgs. Piemēram, tā paša Gaujas Nacionālā parka dedzināšanas un pārpurvošanas projekta budžets ir 823 tūkstoši eiro.

Tādus projektus var rakstīt atkal un atkal, neraizējoties par sekām. Pēc dedzināšanas skandāla uz vides darboņu bezatbildību norādīja arī autoritatīvi zinātnieki. Latvijas Universitātes profesori Guntis Brūmelis un Oļģerts Nikodemus atklātā vēstulē rakstīja: «Līdzšinējā prakse Latvijā ir tāda, ka priekšlikumi rīcībām bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un to ieviešana vairumā gadījumu netiek zinātniski pamatota, zinātniskās institūcijas netiek piesaistītas. Lielākoties piesaistītie eksperti vai arī nevalstiskās organizācijas darbojas no projekta līdz projektam, kā rezultātā nenes atbildību par projekta ietvaros veiktajām rīcībām un sekām ilgtermiņā. Tāpēc arī daudzos gadījumos konkrētas rīcības nebauda sabiedrības uzticību.»

Drīz atpakaļceļa nebūs

Diezin vai sabiedrības izpratni izpelnīsies iecere Ķemeru mitrājā aizrakt valsts nozīmes noteku. Valsts meliorācijas sistēmu apsaimniekotājs tagad pat lāgā nesaprot, ko darīt. «Ja to aiztaisīs ciet, cilvēkiem būs problēmas,» prognozē Roberts Dilba, un iedzīvotāju sūdzību jau tāpat netrūkstot. Bet zaļie uzstāj, un viņiem ir liela ietekme arī ārpus aizsargājamajām teritorijām. Pirms ķerties pie jebkura meliorācijas objekta sakārtošanas, jāiziet gara birokrātijas ķēde, jāpiesaista bars ekspertu, jāmeklē biotopi, jāmaksā nauda, jātērē laiks.

Tikmēr kļūst arvien slapjāks. Projektu rakstītājiem piepalīdz arī bebri un tikpat bezatbildīgi kā valsts – privātīpašnieki. No 13 000 kilometriem regulējamu valsts nozīmes noteku kārtībā savesti vien 1200 kilometri. Pārējos labo avārijas režīmā. Tāpēc arī tik izšķiroši svarīgi ir paņemt Eiropas naudu un likt to lietā ūdens aizvadīšanai, nevis Latvijas pārpurvošanai.

Latvijas Universitātes Lietišķās ģeoloģijas katedras vadītājs profesors Valdis Segliņš brīdina, ka kopumā situācija ar katru gadu kļūst sliktāka. 25 gadus zemei nav bijis atbildīga saimnieka, un īpaši pēdējos desmit – galvenais mērķis bijusi maksimāla dotāciju ievākšana: «Protams, ka viss pludo, pārplūst un izmirkst, skaidrs, ka zemes vērtība zūd un viss aizaug ar krūmiem, ja vien nenopļauj lielumu. Notiek normāla pārpurvošanās. Vēl nedaudz, un ceļa atpakaļ vairs nebūs!»

Imants Vīksne
www.nra.lv

x

Paroles atgadināšana