Citas ziņas sadaļā
Valstspilsētas un pārējā Latvija
Ekonomikas attīstība Latvijas valstpilsētās un reģionu "lauku teritorijās"
Dabasgāzes patēriņa zīmīgākās pārmaiņas Latvijas Energobilancē 2022
Enerģijas patēriņa struktūras pārmaiņas Latvijas Energobilancē 2022
Enerģētikas nozare Latvijas Energobilancē 2022
Nu kāpēc mums ar Elektrum atkal tā?
Inčukalna krātuvē gāzes apjomi ir lielākie pēdējo 6 gadu laikā
Latvijas energobilance 2022
ATR_2020 - patiesā valsts nozagšana
Zemes neapsaimniekošana nekādi neatbilst latviešu nācijas dzīvesziņai. Atspulgs uz reakciju par zemes kadastrālās vērtības palielināšanu
PolitikaEkonomikas jomā galvenās darāmās lietas. 2022.decembrisAnderss Beverens, AgroPols
12.12.2022 Lai kā arī neskatītos uz Latvijas ekonomiskajām problēmām, tās visas galu galā noreducējas uz faktiski 1 atslēgas lietu - zemu ekonomikas produktivitāti. Kuras rezultātā => mazi ienākumi strādājošiem=> valsts nespēja finansēt sabiedrības ekspektācijas visdažādākajās jomās sākot ar publiskā sektora sniegtajiem izglītības, veselības un drošības (ārējās un iekšējās) pakalpojumiem, un tad jau tālāk arī rindu citu vajadzību sākot no ceļiem un beidzot ar sporta un kultūras dzīvi=> sekojoša sabiedrības dalībnieku neapmierinātība=> iekšēji protesti, kas bieži beidzas ar emigrāciju. Ir skaidra nepieciešamība transformēt Latvijas tautsaimniecību padarīt to produktīvāku un apjomīgāku. Ir dažādi ceļi, kādus var iet biznesa attīstība garākās un efektīvākas Latvijas dabas resursu ieguves un pārstrādes ražošanas ķēdes, viedās industrijas, digitālā ekonomika, dažādu virzienu pakalpojumu ekonomikas attīstība. Bet ne par to šoreiz būtu jārunā uzņēmēji rada un radīs, un attīstīs savus risinājumus, un ne valstij atvērtas tirgus ekonomikas apstākļos būtu jāiesaistās biznesā vai jānosaka, kuras konkrētas nozares uzņēmumiem Latvijā būt. Saiteej.uz/emxcBet pirms dažām nedēļām, paziņu pulciņa sarunā, sanāca atbildēt uz jautājumu, kas būtu ekonomikas jomā 5-6 galvenās darāmās lietas. Labprāt pastāstīju esenci no pārdomām, kas attīstījušās nu jau vairāku gadu ilgumā, arī sarunās ar gudriem ļaudīm- un konsolidējušās kādā vienotā redzējumā.
Nezinu, vai un cik šī domu gaita būs sakritusi ar deklarācijas radītāju izpratni par nepieciešamajām rīcībām Latvijas izvilkšanai no karjera, kurā pēdējās desmitgades laikā slīd iekšā mūs valsts tautsaimniecība. Bet būs interesanti salīdzināt.
Tāpēc izmantoju šo iespēju domas saglabāšanai vēlākai pārskatīšanai. Konsolidējot šajā atspulgā tikai valsts un tikai absolūti neatliekami darāmās lietas tālāk relatīvi pašattīstošas ekonomikas vides izveidei. Segmentētas pa dažām ekonomikas attīstības vidi veidojošajām jomām.
Lai kā arī neskatītos uz Latvijas ekonomiskajām problēmām, tās visas galu galā noreducējas uz faktiski 1 atslēgas lietu - zemu ekonomikas produktivitāti.
Kuras rezultātā => mazi ienākumi strādājošiem=> valsts nespēja finansēt sabiedrības ekspektācijas visdažādākajās jomās – sākot ar publiskā sektora sniegtajiem izglītības, veselības un drošības (ārējās un iekšējās) “pakalpojumiem”, un tad jau tālāk arī rindu citu vajadzību – sākot no ceļiem un beidzot ar sporta un kultūras dzīvi=> sekojoša sabiedrības dalībnieku neapmierinātība=> iekšēji protesti, kas bieži beidzas ar emigrāciju.
Ir skaidra nepieciešamība transformēt Latvijas tautsaimniecību – padarīt to produktīvāku un apjomīgāku. Ir dažādi ceļi, kādus var iet biznesa attīstība – garākās un efektīvākas Latvijas dabas resursu ieguves un pārstrādes ražošanas ķēdes, viedās industrijas, digitālā ekonomika, dažādu virzienu pakalpojumu ekonomikas attīstība. Bet ne par to šoreiz būtu jārunā – uzņēmēji rada un radīs, un attīstīs savus risinājumus, un ne valstij atvērtas tirgus ekonomikas apstākļos būtu jāiesaistās biznesā vai jānosaka, kuras konkrētas nozares uzņēmumiem Latvijā būt.
Bet neviens no ekonomikas transformācijas virzieniem nav iespējams bez investīcijām. Tomēr būtu stratēģiska kļūda iedomāties, ka investīciju ieplūšana ekonomikā ir pašsaprotama parādība. Mūsdienu atvērtās pasaules ekonomikas apstākļos investīciju plūsma ir līdzīga ūdenim, tam noguļoties izdevīgākajās vietās.
Un nav nekas jauns apgalvojumā, ka investīciju vides radīšana kā reizi ir valsts iespēja un galvenais neatsaucamais uzdevums savā teritorijā esošās ekonomikas attīstībā. Vismaz- atbilstīga tiesiskā ietvara un noskaņojuma radīšana.
Un, grozām kā gribam – nodokļu vide, darbaspēka un energoresursu pieejamība, piekļuve transporta tīklam ir atslēga katram pozitīvam investīciju lēmumam- vienalga vai tā ir rūpniecība, finanšu vai citi pakalpojumi, jaunuzņēmumu radīšana vai jelkura cita biznesa joma.
Tāpēc 5 galvenās jomas:
1. Nodokļu sistēmas pilnveide ekonomikas vides konkurētspējas neatliekamai uzlabošanai.
Abas mūsu kaimiņvalstis, kaut ar mazliet atšķirīgiem to veidojošajiem nodokļu sistēmas elementiem, pašlaik ir ar ražojošai ekonomikai būtiski draudzīgāku nodokļu vidi, indikatīvi par ~10-15 % darba nodokļu jomā un līdz pat par 60% dividenžu nodokļiem.
Paradoksāli- bet ar augstākām nodokļu likmēm tieši pie mums ir zemāka kopējā nodokļu iekasējamība, vērtējot pēc to daļas IKP.
Tieši tāpēc šī ir pirmā nosauktā joma, kurā veicamie pasākumi ir:
(1.1) IIN progresivitātes atcelšana, apstājoties pie plakanas 20% likmes. Piemērs – EE sistēma.
(1.2.a) Solidaritātes nodokļa radikāla pārveidošana: esošās formas pilnīga atcelšana, bet arī VOSAI iemaksu griestu daļēja vai pilnīga atcelšana, ko savukārt pavadītu griestu noteikšana bezdarba un slimības pabalstiem (bet ne pensijām).
(1.2.b) Solidaritātes nodokļa pārveidošana par sabiedrības ataudzes (bērnus audzinošo ģimeņu) solidaritātes nodokli, nosakot to, piemēram, 3% apjomā (likme jāvērtē pēc bērnus audzinošo ģimeņu atbalsta programmu finansēšanas vajadzības) un attiecinot to uz visiem ienākumu guvējiem, kas nav vismaz 2 reģistrētu bērnu audzinoši vecāki vai aizbildņi;
(1.3) UIN (dividenžu nodoklis) samazināšana no pašreizējiem 25% uz 15%. Investors gala rezultātā vēlas nopelnīt, ne tikai tālāk investēt. Un ir kļūdaina doma, ka 0% likmes noteikšana reinvestētai peļņai ir pietiekams solis - savā būtībā nebija nodokļu sloga samazināšana investoram, bet gan pretimnākšana uzņēmumu grāmatvežiem. Mūsu dividenžu nodokļa likme ir par 10 %punktiem (vai par 60%!!!) augstāka nekā mūsu kaimiņvalstīs. Bet iekasētā UIN daļa pie esošās efektīvās 25% likmes vienalga ir vienkārši nožēlojami maza. Uzņēmēja ienākuma nodokļa likmei principā ir jābūt zemākai, jo būtībā tā ietver arī uzņēmēja riska prēmiju, kam būtu jākļūst par vispārēju principu.
(1.4.) VSA obligāto iemaksu pārstrukturēšana. Kā minimums- 2.pensiju līmeņa atcelšana (ar paplašinātām uzkrājošās ieguldīšanas iespējām), attiecīgās iemaksu daļas aizstāšana ar veselības obligātās apdrošināšanas iemaksām. Nav cita ceļa efektīvi atrisināt veselības finansēšanu, nepaaugstinot personu ieguldījumu veselības aprūpes darbības (un ne tikai infrastruktūras ieguldījumu) finansēšanā, vienlaikus ar efektīvas papildus finanšu izlietojuma kontroles attīstību (EE un LT pozitīvais piemērs).
(1.5.) Vienkāršots (a la EE) nodokļu aprēķināšanas un iekasēšanas režīms mazajiem uzņēmumiem. Iepriekšējās valdības solīts un tā arī praksē neīstenots.
(1.6.) Akcīzes nodokļa attīstība fosilajiem energoresursiem visās izmantošanas jomās. Izmantojams kā instruments saules un citas zaļās enerģijas ieguves subsidēšanas aizvietošanai, normalizējot politikas mērķus ar racionāliem ekonomikas stimuliem.
(1.7.) Pārskatīta PVN politika: PVN mūsdienu ekonomikā uzskatāms par galveno netiešo nodokli sabiedrības vajadzību finansēšanai nepieciešamo resursu ieguvei, tam jābūt vienkāršam pielietošanā un tirgu nekropļojošam. Tāpēc skaidra vienota plakana likme 21% (ar iespēju to paaugstināt fiskālo mērķu sasniegšanai un biznesa vides konkurētspējas nepasliktināšanai) ar burtiski dažiem izņēmumiem
(a) tikai vienas samazinātas likmes (12% un 5% vietā uz 9%) izmantošana. Tās attiecināšana uz viesmīlības, sabiedriskās ēdināšanas un pasažieru transporta pakalpojumiem, iespējams- arī uz sadzīves pakalpojumiem. Kā atbalsts tūrisma biznesa attīstībai un ēnu ekonomikas izskaušanai.
(b) ja valsts budžeta stāvoklis to atļauj,
= ar samazinātu PVN likmju palīdzību daļēji var veicināt patēriņa struktūras pārmaiņas. Piemēram, šodienas enerģētikas un vides politikas kontekstā noteikt samazināto PVN likmi:
- biokurināmajam – malka, šķelda, granulas (kur vienlaikus ir arī milzu pelēkais tirgus);
- saules un citas atjaunojamās enerģijas ražošanas elementiem;
- siltināšanas pamatmateriāliem un pakalpojumiem.
= morālpolitisku apsvērumu dēļ no aplikšanas ar PVN pilnībā vai daļēji var atbrīvot medicīnas un/vai kultūras vairošanas rakstura preces un pakalpojumus. Medicīnā arī tāpēc, ka te praksē liels, ja ne dominējošais maksātājs ir pati valsts (un tad sanāk, ka lielā mērā PVN iekasē burtiski no vienas kabatas otrā), kā arī liels ir pelēkā sektora risks, ievērojot medicīnas pakalpojumu sniegšanas struktūru un īpašās attiecības, kas veidojas starp pacientiem un medicīnas pakalpojumu sniedzējiem.
2. Transports kā ekonomikas asinsrite.
Stratēģiskais mērķis šajā jomā izveidot jomas efektīvu pašfinansēšanas mehānismu un efektīvi iekļaut visu valsts teritoriju Eiropas maģistrālo ceļu tīklā.
(2.1) Maģistrāļu pārvaldības un attīstības direkcijas izveide jau anonsētās LV automaģistrāļu 1000 km maģistrāļu programmas attīstīšanai un īstenošanai. Šai direkcijai nododot apsaimniekošanā visus A kategorijas autoceļus, to tīklu papildinot ar dažiem no pašreizējiem P kategorijas ceļiem. Un izveidojot pašfinansējošu autoceļu apsaimniekošanas un attīstības modeli.
(2.2) visa pārējo vietējo un reģionālo ceļu tīkla, līdz ar to uzturēšanas finansējumu, nodošana reģionālām pašvaldībām. Reģionālo un vietējo ceļu standartu pārskatīšana būtiskai jaunbūvējamo nemaģistrālo ceļu joslu sašaurināšanai.
(2.3) uz būvējamā RailBaltica projekta bāzes visa LV dzelzceļa tīkla iekļaušana vienotajā ES dzelzceļa tīklā, tostarp pārnaglojot esošos dzelzceļa sliežu ceļus pārejai uz Eiropas 1435 mm tīklu visā Latvijā.
3. Sociālā politika
Jāīsteno vispārējais princips par
(a) uzņēmēju (un darba devēju vispār) saistību mazināšanu valsts lemtu sociālo garantiju finansēšanā un, vienlaikus -
(b) par cilvēku ieinteresētības produktīvi strādāt vecināšanu.
(3.1.) darbadevēju pilnīga atbrīvošana no slimības lapu apmaksas - pirmās 3 dienas uz paša darbinieka rēķina, nākamās - no sociālās apdrošināšanas sistēmas.
(3.2.) izdienas pensiju sistēmas gana strauja demontāža, aizstājot ar adekvātu atalgojumu šodien attiecīgajās nodarbēs strādājošajiem.
(3.3.) jau pieminētā 2.pensiju līmeņa strauja atcelšana nākotnes maksājumiem, atsevišķi lemjot par uzkrāto resursu paātrinātas izmantošanas tiesībām (kā EE) .
(3.4) Bezdarba apdrošināšanas sistēmas pārskatīšana, mazinot sociālās apdrošināšanas apmaksāta bezdarba perioda ilgumu un integrējot to ar darbinieku rekrutēšanas, apmācības un pārkvalificēšanas programmām, attiecīgi samazinot bezdarba apdrošināšanas iemaksu likmes.
4. Enerģētika
Patiesas energoneatkarības izveidošana (šodien kopumā tā ir tikai 60%, bet elektroenerģētikā - tikai 30-40%, kamēr Zaļais kurss prasīs būtisku elektroenerģijas patēriņa pieaugumu).
(4.1) Elektroenerģētikas attīstības programmas neatliekama izstrāde, lai elektroražošanas jaudas 2-kāršotu 4 gadu laikā un tālāk vēl 2-kāršotu nākamo 8-10 gadu laikā.
i. Īstermiņā tas nozīmētu (a) strauju atjaunīgo resursu izmantošanas enerģētikā attīstību; un (b) izpētē balstītu izvēli bāzes jaudu attīstībai un atbilstīga prioritārā projekta attīstību
ii. Vidējā termiņā tas nozīmētu (a) balansējošo un bāzes jaudu attīstību saskaņā ar izvēlēto prioritāro risinājumu, iespējams - ar kodolstacijas attīstību, vēlams (bet ne obligāti) partnerībā ar LT un EE; (b) hidroakumulācijas kompleksa attīstību Daugavas kaskādē kompleksā ar saules/vēja parku attīstību.
(4.2) Vispārēja principa par subsidējošu maksājumu neizmantošanu un nekādu ienākumu gūšanas valsts garantiju sniegšanu kādam no privātajiem tirgus dalībniekiem īstenošana.
(4.3.) Enerģijas zudumu samazināšanas politikas īstenošana ar
(a) fosilo resursu enerģijas relatīva sadārdzināšana ar augstāk jau nosaukto akcīzes nodokļa palielināšanu un PVN atvieglojumu atcelšanu enerģijai, ievērojot principu, ka nekādā veidā nav subsidējama videi nedraudzīgas enerģijas izmantošana un enerģijas izmantošana vispār
(b) pie iespējas – valsts stimulējošas programmas izmantošana esošo ēku siltumspējas paaugstināšanai (bet ne jaunbūvējamu objektu gadījumā, kam jābūt dabiskai attīstītāja interesei).
(4.4.) publiskās infrastruktūras energoefektivitātes paaugstināšana un
(4.5.) energotīklu attīstība elektroenerģijas ražošanas apjoma pieauguma un izmantošanas plūsmu nodrošināšanai, finansēšanā izmantojot iekasēto akcīzes nodokļa palielinājumu par fosilajiem energoresursiem.
5. Noapaļojumam - papildus augstāk nosauktajam
(a) dažas īpašās programmas ekonomikā - jaunuzņēmumiem, digitalizācijai un citu viedo tehnoloģiju attīstībai, atsevišķām ekonomikas attīstības veicināšanas iespējamām programmām- lielo industriju ienākšanas vai izaugsmes un to klāsteru attīstības veicināšanas risinājumiem, inovācijām un pētniecībai....
(b) valsts pakalpojumu digitalizācija un vispārēja birokrātijas mazināšana, īpaši mazo un vidējo uzņēmumu gadījumā, bet ne tikai;
(c) profesionālās izglītības un mūžizglītības sasaiste ar ekonomikas augsmi, ietverot biznesa un izglītības sektora sadarbību darbinieku kvalifikācijas attīstībā;
(d) pašvaldību ekonomiskās motivācijas izveidošana veicināt 'preču un pakalpojumu ražošanas attīstību savās teritorijās....
Viss šeit nosauktais ir tas, ko valstij patiešām jāizdara, lai Latvijas ekonomikas telpa kļūtu atkal konkurētspējīga, bet pati ekonomika un iedzīvotāju labklājība - atkal augoša.
Pie kam - šis ir absolūtais minimums, tā teikt "MUST BE!!!"
Bet vēl jau ir
- veselības un ģimeņu politikas joma;
- valsts pārvalde un reģionālā attīstība;
- vēl ir vide, lauksaimniecība, meži un zaļais kurss ...
Kas visi prasa savus neatliekamus risinājumus.
No šīs visas "vēl jau ir" kopas kā prioritārāko tomēr būtu jāizdala
izveidotās veselības aprūpes politikas esošās haotiskās sistēmas radikāla pārmaiņa- visupirms jau institucionālā un finansēšanas modeļa visnotaļ radikāla pārskatīšana un harmonizēšana. Bet arī pašu iedzīvotāju atbildības par savas veselības saglabāšanu un iesaistes šajā procesā paplašināšana.
Apzināti šajā darāmo darbību listē neiekļāvu darbaspēka imigrācijas jautājumus.
Jo tā savā būtībā ir sabiedrībā vispirms izdiskutējama "filosofisko vērtību" tēma, kam nav tikai ekonomiskas saknes.
Kurā saduras dažādu uzskatu, vērtību un redzējumu strāvojumi:
= uzņēmēji, nespējot konkurēt ar REiropas ekonomikām darbaspēka algošanā, bet mūsu izglītības sistēmai nespējot nodrošināt ekonomikas attīstības pieprasījumu ar atbilstīgas struktūras un kvalifikācijas darbaspēku, imigrācijā saredz salīdzinošu viegli pieejamu konkurētspējas priekšrocību savu uzņēmumu attīstībai. Savā būtībā tā ir supraneokoloniāla un ekspluatatoriska un nevis sabiedrības ilgstspējīgas pašorganizācijas politika ar vienlīdzīgu un atbildīgu cilvēku kā tās centrālo elementu;
= sociāldemogrāfi darbaspēka imigrācijā saredz resursu novecojošās sabiedrības iedomāto (politikas dokumentos definēto) sociālo saistību izpildes finansēšanas avotu, ar ievestu darba spēku "uzlabojot strādātspējīgo/sociālapgādājamo cilvēku skaita attiecību. Savā būtībā tas ir darījums sociālā finansēšana apmaiņā pret nacionālās identitātes telpas zaudēšanu;
= "fatālisti" saredz šķietami neizbēgamu civilizāciju migrāciju vispārējā neizbēgamā pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma procesā;
= "nacionālisti" imigrācijā redz neizbēgamu sabiedrības organizācijas un kopienas organizācijas, pat formāli līdz galam nenodefinēto, nacionālo vērtību pilnīgas erozijas draudu, kā piemērus saredzot, piemēram, Vācijas deģermanizācijā un līdzīgos procesos dažās citās tā sauktajās attīstītajās ekonomikās.
Lai kā arī nebūtu, civilizācijas ilgstpējīgas attīstības kontekstā, arī mūsu valstī ir ievērojams pareizs un universāls princips: mūsu sabiedrības nākotnes labklājības pamatā ir tās dalībnieku produktīvas strādātspējas attīstība, ko atbalsta līdzsvarota sociālā politika. Un nevis otrādi.
Sabiedrība, protams, var gribēt būt empātiska attiecībā pret vecākiem ļaudīm, mazu ienākumu mājsaimniecībām vai citām tā sauktām mazaizsargātām grupām- un spēlēt iluzoru teātri, kurā tā aktieriem (senioriem un citiem nestrādājošiem) tiek solīts nodrošināts augsts ienākumu līmenis, kā tiesībsargs saka - cilvēka cieņai atbilstīgs.
Tik realitāte saka, ka mums atklāti jāatzīst, ka ar šādu ekonomikas produktivitātes līmeni esošās sociālās politikas mērķi nav sasniedzami. Vienkārši nav sasniedzami.
Ir tikai divi ceļi uzlabot nestrādājošu un senioru labklājības līmeni:
(A) valsts var ar savu tiešu rīcību:
(1) būtiski celt pensionēšanās vecumu, attiecības starp produktīvi strādājošiem un finansējamiem pensionāriem uzlabošanai.
(2) secīgi - būtiska sabiedrības ekonomikas kopējās produktivitātes paaugstināšana, kopējo budžeta iekasējumu apjoma palielināšana, citu pamatbudžeta vispārējo izdevumu efektīva samazināšana un galarezultātā - lielāku asignējumu novirzīšana nestrādājošo labklājības finansēšanai.
(B) Motivējot cilvēkus pašus veidot sevis nodrošināšanas uzkrājumus, kam ne tuvu ne vienmēr ir jābūt tieši pensiju fondam - tie var būt pārdodami vai augļus nesoši īpašumi, bērni... Bet var būt arī ieguldījumi pensiju vai apdrošināšanas fondos, Cilvēka brīva izvēle.
Tik vienkārši tas ir.
Kuru ceļu būsim gatavi iet? Un kādu būs izvēlējusies izveidotā valdība - raudzīsim.
Katrā ziņā, esošais ir skaidrs strupceļš- darbaspēka izmaksas ir reģionā nekonkurētspējīgi augstas, ekonomikas produktivitāte dramatiski zema. Sociālās politikas ambīcijas finansiāli nesegtas.
|