Šo rakstu ir publiskojuši ekonomisti, no kuriem vismaz divi patiešām pieder, iespējams, Latvijas labāko makroekonomistu nu vismaz piecniekam, ja ne trijniekam. Un viņu teiktajam it kā jau ir racionāls pamats.

 

Relatīvās darbaspēka izmaksas Latvijas ekonomiskajā telpā nudien nav zemākās, īpaši, ja runājam par salīdzinoši lētākā darbaspēka daļu, jo ar IIN neapliekamais ienākums patiešām nav liels. Un tomēr autoru šeit publicētais domu gājiens mani pārsteidz. Vismaz divos punktos.

 

Pirmkārt, citu komentētāju jau pieminētā IIN (kas patiešām ir nodoklis) un Valsts saociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (kas savā būtībā ir valsts izveidotās sociālās apdrošināšanas sistēmas klientu apdrošināšanas prēmijas) iejaukšana vienā katlā, pat nenorādot, ka VSAOI likmes mazināšana pirmkārt jau prasītu nozīmīgas pārmaiņas sociālās apdrošināšanas valsts politikā un tās īstenošanas mehānismos. Un - varbūt šos 4% var atrisināt pavisam vienkārši - mainot šo sociālo politiku - bezdarbniekus un citādi nestrādājošos darbaspējīgos izceļot no relatīvās komforta zonas- ilgi un augsti apmaksāti bezdarba periodi, piemēram, pat atstājot darbu uz pušu vienošanās pamata, un pavisam absurdas GMI pabalstu sistēmas eksistence.

 

Un varbūt vienkārši pensiju fondam tiek novirzīts pārlieku liels resursu apjoms. Un varbūt tieši te ir mūsu nekonkurētspējas pamats - pārlieku liels pensiju fonda slogs attiecībā pret kopējo ar VSAOI aptverto darba apmaksas fondu valsts ekonomikas mērogā? Un ir pareiza doma par 2. līmeņa reformu, tāpat kā patiesībā šodienas ekonomikas globalizācijas apstākļos būtu pareizi vispār mainīt pensiju sistēmu, padarot to brīvprātīgāku un liberālāku - tajā izpratnē, ka indivīds ir brīvāks savā lēmumā, bet arī ar leilāku atbildību par tā sekām. Un 2. līmenis no VSA sistēmas obligātās daļas būtu vispār jāizslēdz, atbilstīgi samazinot VSAOI likmi, bet vienlaikus atverot to brīvprātīgām iemaksām un palielinot arī 3. līmeņa iespējas, tajā skaitā limitus IIN atvieglojuma saņemšanai.

 

Obligātajai pensiju sistēmai nav jābūt labklājības pamatam, bet jāsniedz izdzīvošanas pamats - "zupas šķīvis", siltums un samērā nelielas telpas uzturēšanas izmaksas. Par labklājību vecumam jārūpējas katram pašam. Ar savu individuālo lēmumu un rīcību. Jāatmet sociālisma kroplīgie atavismi.

Sabiedrība un tās tautsaimniecība, ar savu produktivitātes līmeni, nevar atļauties "cilvēka cienīgos ienākumus" Satversmes tiesas izpratnē, no vienas puses, un, no otras puses - milzīgas sabiedŗibas daļas izvairīšanos no nodokļu nomaksas, jo tas, lūk, "atstāšot bez biksēm".