Nav pat runa par intervētāja sarunbiedru un sarunas vispārējo saturu. Bet Armands šajā sarunā uzdeva jautājumu, par kuru šādā aspektā pats nebiju nekad aizdomājies - kāpēc ir dziesmas, ko latvieši dzied pilnu krūti, bet savu himnu dzied aizžņaugti klusi. Atšķirībā no virknes citzemju pilsoņu izpildītām citzemju himnām...

 

Bet varbūt vienkārši par himnu nav pareizā dziesma izvēlēta? Un cilvēki to sajūt... Man pašam jau daudzus gadus ir šī sajūta, ka Tu esi cienījama pensionāra sabiedrībā, Tevi vecāki ir mācījuši cienīt vecākus un dzīves pieredzējušus cilvēkus, bet patiesībā ar šo cilvēku nav nekā kopēja, viņa smadzenes jau ir aizkaļķojušās un patiesībā neko labu viņš Tev iemācīt vairs neko nevar, kā vien kavēties savās jaunības atmiņās. Tā arī ar himnu. Tā bija uzdrošināšanās cara un Krievijas impērijas laikā, kad cilvēki patiešām bija savas izglītotības sākumā, kad tā saistījās ar baznīcu un kad impērija šķita nesatricināma. Bet tagad ir aizritējuši 147 gadi. Cara vairs nav. Impērijas ir sabrukušas. Zināšanas ir atnākušas. Arī galvenā - ir jāstrādā, kā vari un proti. Lai varētu dzīvot, dziedāt un diet.

 

Bet dziesmā nav nekā no paša darba. Lūgšanās, lai kāds iedod svētību, lai varētu dziedāt un diet. Pazemība un pakļāvība. Enerģijas, apņēmības un darba vietā. Man kā agnostiķim vispār ir nepieņemami vērsties pie dieva ar jelkādu lūgumu.

 

Ir jāstrādā un ne jālūdzas.

Un vispār - šizofrēniska sajūta. Tu mīli un cieni savu zemi un valsti, tās karogu... Būtu jāciena un jāmīl arī otrs galvenais simbols - himna... Un tu nevari, jo ...... Jo tev liek darīt to, kas vispār ir nepieņemami jelkura izglītota cilvēka būtībai ...

Pareizā izvēle varētu būt šo BaumaņKārļa dziesmu aizsūtīt pensijā, piešķirot titulu "himna emeritus", un vietā kādu citu pieņemt. Dzīvessparam un enerģijai. Apņēmībai un uzņēmībai. Mīlestībai un cieņai.