Raidijuma Runā Cēsis kopā ar Juri Cālīti radītājs Kārlis Pots interesentiem uzdeva jautājumu:

"Ko TU pajautātu mācītājam? 

Esmu intervējis uzņēmējus, vēstniekus, ministrus, premjerus, māskliniekus un skolotājus. Bet mācītāju - nekad!

Piektdien man, publiskam ateistam, būs iespēja tiešraides sarunai ar mācītāju un teologu Juri Cālīti. Par to, vai un kā mainās baznīca un tās loma sabiedrībā. Ieskaties un iesaisties - uzraksti komentārā kādu jautājumu, kas interesē Tevi! "

 

Šis jautājums, uz kuru sākotnēji atbuildēju pavisam vienkārši:

"Mani vienmēr ir interesējis, kā tādi it kā progresīvi, domājoši un citus cilvēkus mīloši cilvēki var būt "kalpojuši" baznīcā un baznīcai. kura pati kā tāda savas eksistences un darbības pamatā ir ielikusi dogmatisku reakcionārismu, pēc būtības ierobežojot sabiedrības izziņas un attīstības iespēju ar zināšanām arvien vairāk apgādātajā sabiedrībā. Vai un kā gudri mācītāji spētu savienot cilvēka brīvības un radošas personības patstāvības izpausmes ar jelkuras kristīgās un tām tuvo baznīcu ierobežojošo dogmatismu - un vai baznīcai vispār ir tiesības vilkt šīs dogmatisma brīvību ierobežojošās robežas? Par baznīcas pašas savu grēku nenožēlošanu agrākajos ticības un starpticību karos, par biznesa korporatīvisma un pārdošanas stratēģiju savietojamību ar ticības pamatlietām, par ētiskajiem pamatiem starpticību konkurences platformu cīņai par draudzes locekļu piesaisti pat nerunāšu,"

mani pašu izprovocēja mazliet vairāk padomāt par ārpus konkrētās sarunas izejošiem jautājumiem.

 

Patiešām - par ko var runāt ar domājošu mācītāju? Saprotot, ka pretruna ir pašā pamatā - šis mācītājs ir tikai vienas no cilvēku sabiedrībā esošas pasaules uzskatu sistēmām pārstāvis. Un, lai cik viņš nebūtu progresīvs un gudrs, vienalga viņš ir mācītājs kādā no baznīcām ar tās dogmu un liturģijas sistēmas kopumu.

Un esamība kādā dogmā principā aizver iespēju būt vispārprogresīvam, zināšanu attīstībai brīvi līdzi ejošam. Un pat nav svarīgi, kuras baznīcas mācītājs viņš ir - tā vienalga ir noslēgta garīga telpa, kura vienkārši var būt vairāk vai mazāk paciešama pie šīs telpas tieši nepiederošam cilvēkam.

 

Un, paceļoties mazliet plašāk un augstāk pār konkrēto telpu - māju, ciemu, novadu, valsti, kontinentu, varbūt arī - planētu, tas rada jautājumu:

VAI ŠODIENAS PASAULE', kur migrācijas ietekmē agrākajā neizglītotības un nezināšanas laikmetā izaugušās baznīcas (to plašākajā izpausmē - kā reliģiskās sistēmas ar savām ideoloģijām, liturģijām, un kulta celtnēm, ar pilnīgi atšķirīgām pagātnes, esības un nākotnes izpratnēm, dažādos ētikas principos un tehniskajos instrumentos balstītām biznesa un mārketinga stratēģijām), kā konkurējošas un savstarpēji apkarojošas sabiedrību organizējošās un ietekmējošas struktūras, ir sajaukušās vienu un saistītu teritoriju ietvaros un joprojām ir savstarpējās vardarbības vismaz iegansts, ja ne iemesls, NAV PIENĀCIS LAIKS VISPĀR DEMONTĒT ESOŠĀS RELIĢĪSKĀS STRUKTŪRAS UN RADĪT PILNĪGI JAUNU PĀRRELIĢIOZU CILVĒKU SABIEDRĪBAS ILGTSPĒJU VIRZOŠU VISPĀRHUMĀNU FILOSOFISKO IZPRATNI, kas vēlāk ļautu vienkārši pasmaidīt par agrākajiem nezināšanā balstītajiem reliģiozajiem naidiem un kariem??

 

Līdzīgi, kā Robērs Šūmans 1950. gadā kopā ar Žanu Monē ielika pamatu mieram Eiropā un pat plašākā pasaulē, parādot, ka lielās vērtības ir daudz nozīmīgākas par agrākajām ciema un valsts ietvaros sajustajām. Pamatu, uz kura beidzas sadursmes Īrijā, un nule pat nesamierināmais Balkānu mezgls sāk spēt sadzīvot visā tā apjomā.

 

Vai nav pienācis laiks formulēt jaunu sabiedrības ētiku (nejaukt ar Rēriha "Dzīvo ētiku" !!! ), kas balstītos uz kādiem burtiski 3-5 "baušļiem", kas varētu iekļaut visus cilvēkus, neatkarīgi no viņu šodienas reliģiskās piederības.

 

Vispārhumānām cilvēces kā civilizācijas pamatvērtībām, kas ļautu ilgtspējīgi sadzīvot gan pašas sevis ietvaros, gan ar apkārtējo pasauli un tajā esošajām citām dzīvo būtņu kopām. Vērtībām, kas varētu piebremzēt cilvēces materiālā patēriņa alkas, lai nesanāk kā vīna rauga sēnēm, kas tiktāl barojas ar sulā esošajiem cukuriem, ka beigās pašas vienkārši nomirst savos ekskrementos (saldie vīni) vai no barības trūkuma (sausie vīni).

 

Vērtībām, nevienas no kuru formulējumiem principā nedrīkstētu būt ņemams no kādas no esošajām reliģijām un baznīcu sistēmām,

 

Vērtībām, kuru lielākajai pamatvērtībai būtu jābūt vispārējākai (iekļaujošākai) par jelkuru no esošajām, kur viens no svarīgākajiem atzinumiem būtu, ka cilvēks ir tikai dabas un pagaidām vēl neizzinātas pasaules daļa un ne tās kungs un pavēlnieks. Un, piemēram, Franču republikas 3 atslēgas vārdi būtu daži nākamie universālie baušļi. Un vērtības, kuras atzītu, ka cilvēku sabiedrības fiziskā atražošana jāveic saskaņā ar šī organisma dabas noteiktajām fizioloģiskajām īpatnībām, un ka šī sabiedrības atražošanas funkcija ir sabiedrībai augstāka vērtība par individuālās seksuālās baudas gūšanu kā katra indivīda personīgās brīvās izpausmes formu.

 

Radīt vērtību sistēmu, kas augstāk noliktu produktīvu darbu par materiālo resursu patēriņa izpausmēm. Un visbeidzot - ka katra indivīda brīvība ir pamatvērtība, ciktāl tā nav pretrunā ar iepriekš nosauktajām...

 

Atvērtām acīm vērojot šodienas pasauli, mums jāspēj saredzēt, ka esam sasnieguši jau 7 alkohola grādu vīna stiprumu, un ne tikai klimata sadegšanas un noslīkšanas risku dēļ, ne tikai un tikdaudz enerģijas un pārtikas trūkuma dēļ, bet reliģisko sistēmu to plašākajā izpratnē fiziskās, kas ir svarīga mūsu ķermeņiem, un garīgās, kas ir svarīga mūsu cilvēciskajai būtībai - vardarbīgas pretstāves dēļ.

 

Pretstāves, kas neizbēgami visdažādākajās tās formās ienāk mūsu valstīs, pilsētās, apkaimēs arī individuālajos mājokļos. Pretstāves, no kuras nevar izvairīties, jo ne maza tās dalībnieku daļa ir izcili agresīva, bruņota ar pilnīgas civilizācijas iznīcināšanas ieročiem, no kuriem nav izglābšanās iespēju.

Cīņu par pakļaušanu ir jāpārvērš par cīņu par sadzīvošanu. Cilvēku un ne āmēbu sadzīvošanu...

 

Kaut kā tā...

Vai tas nav izaicinājums arī progresīvam un domājošam mācītājam?