Tieši uz Borela ziņojuma Eiropas parlamentam fona pēc ilgāka laika to sajutu īpaši skaidri.

 

Divu iemeslu dēļ.

 

- Šī uzstāšanās parādīja skaidru robežlīniju visās dimensijās starp sabiedrību un tās pārvaldību Eiropā (plašā nozīmē, bez ES tajā iekļaujot gan izstājušos AK, gan neiestājušās EEZ valstis) un RUlandē.

"Second, the visit confirmed the long-running trend whereby Russia is disconnecting from Europe, with little or no progress on conflicts in our common neighbourhood. And as I said, they are disconnected because they consider our liberal democratic system as an existential threat for them."

Šis viens noslēguma teikums faktiski ir visas atšķirības būtības esence. Un parāda mūsu visu galveno ieguvumu aizvadīto gadu noietajā ceļā- mums ir brīvu cilvēku demokrātiska sabiedrība. Bet varēja nebūt, ja mēs 1990.-1995. gados nebūtu spējuši savu ceļu skaidri nospraust un sākt iet.

 

- Pati Borela vizīte un tās tālākais process parāda Eiropas sabiedrības spēju (gan intelektuālo, gan sabiedriski politisko) vērtēt situāciju un pieņemt saprātīgus un salīdzinoši izsvērtus lēmumus. Varētu pat teikt - parāda demokrātiskas Eiropas sabiedrības intelektuālo pārvaldības jaudu.

 

Sekojot šās vizītes procesam, arī mani sākumā bija pārņēmušas šaubas - ko tur kāds uzskatos kreiss spānis (par kuru patiesībā līdz šim pat nebiju interesējies) sadomājis doties uz Maskavu, atkal ļaus turienei iedomāties par Eiropas šķietamo vājumu un piekāpību.

 

Bet nē - respekts šim kungam. Aizbrauca. Aprunājās. Bez skandāla, ar pašcieņu noklausījās sava sarunas partnera sagatavoto agresīvo uzbrukumu. Un izpildīja savu misiju - nepastarpināti Maskavai pastāstīja Eiropas galvenās bažas un pretenzijas un nepastarpināti atveda mājās skaidru un objektīvu vērtējumu, ar kuru nebaidās nostāties pretim visiem - Maskavai, Eiropas parlamentam, presei... 

Savā ziņojumā skaidri tomēr nodalot valsti un tās sabiedrību no tās varas struktūras. Skaidri fiksējot faktu, ka RUlande neizbēgami ir mūsu lielākais kaimiņš un tāpēc mums jāsaglabā oficiāli sakari, kur tas iespējams. Un ka Eiropai jāsaglabā saikne ar RU tautu un sabiedrību, kas dominējoši tomēr ir eiropeiska, pat ja RU varas struktūras to nevēlas.

Ar skaidru atziņu, ka RUlandes vara vēlas Eiropu sašķelt, un ka Eiropai jāsaglabā skaidra pozīcija un vienotība - arī cilvēktiesību un Ukrainas jautājumos.

 

Un šoreiz nekaunos pateikt, ka esmu lepns, ka Eiropas demokrātija ir šādu cilvēku spējusi deleģēt būt Eiropas ārpolitikas domas nesējam.

Ne visur un vienmēr būtu viņam piekritis, bet - viņš ir cienījama personība. Eiropas demokrātijā. Un viņš noteikti un nekādi neizgāzās. Viņš patiešām izpildīja savu misiju. Laikam patiešām vienīgo iespējamo šajā mūsu ārpolitiskajā un RUlandes iekšpolitiskajā situācijā.

 

Ar prieku nosūtu viņam virtuālu 'paldies'!