Un būtu tuvredzīgi to par tādu neievērot.

Jo īpaši apstākļos, kad pats pašlaik galvenais kodolpunduris ar strukturētiem apjomīgiem politiskiem vēstījumiem praktiski nedalās, vien ar fragmentārām, bieži nepabeigtām un pat pretrunīgām tēzēm vai vēsturisko ekskursu analoģijām, kas viņam ļauj publiskajā telpā saglabāt efektīvu politisko glumumu.

 

Un uztvert šo rakstu kontekstā ar paša kodolpundura aizvadītās nedēļas svarīgo izteikumu, par kuru rakstīju šeit: ej.uz/ojm7

 

Pirms dažām savām pēcgaršas tēzēm (pievienotas šī atspulga noslēgumā), īsumā par svarīgāko rakstā, atbilstīgi paša Dimona izceltajām 6 tēzēm - gada rezultātiem:

 

Pēc atgādinājuma par deklarētajiem kara mērķiem un tā šķietamo neizbēgamību (vainīgi ir visi, tikai ne RUlande) ir pausta nelokāma apņēmība:

"Mēs pieliksim visas pūles, lai nodrošinātu visu īpašās militārās operācijas mērķu sasniegšanu. Un lai Kijevas nacionālistu pretīgais režīms beigtu pastāvēt. Šodien, izņemot mūs, neviens cits nevar tikt galā ar šo misiju."

 

(2) Ilūzijas ir beigušās, šodien mūs un Rietumu pasauli šķir daudz vairāk kas, nekā vieno.

Pēc izvērsta apgalvojuma, ka Rietumu politiķi ir tie, kam nevar uzticēties, seko apgalvojums, ka tagad RUlandei "Rietumos nav ar ko runāt, nav par ko runāt, un arī nav iemesla runāt".

Un programmatiskais apgalvojums:

"Gadiem, varbūt gadu desmitiem uz priekšu, par normālām attiecībām ar Rietumiem var aizmirst. Tā nav mūsu izvēle. Tagad - iztiksim bez viņiem, kamēr tur pie varas nāks jauna saprātīgu politiķu paaudze. Būsim piesardzīgi un modri. Mēs veidosim attiecības ar pārējo pasauli. Par laimi, tā ir ļoti plaša un pret RUlandi attiecas ļoti normāli.

 

(3) Rusofobijas epidēmiju ir jāārstē ar spēcīgām zālēm

Izvērsta, bet neargumentēta apsūdzība Rietumiem, ka tā ar UA rokām īsteno RU kultūras izslēgšanu un jelkādu ekonomisko saišu ar RU saraušanu, kas "netīšām" aizsākusies pirms 8 gadiem zīmīgajā pavasarī. Novilktas paralēles ar 30.to gadu režīmiem. Ar nepārprotamu norādi uz jauno iterāciju. Un ar apvainojumu, ka tieši R valstis savulaik radīja trešo rhu, mērķtiecīgi kārtējo reizi paslēpjot savu sadarbības ar agresoru faktu WWII pirmajos 20 mēnešos.

Kam seko apņēmības pilnais apgalvojums:

"Nav iespējams samīdīt Krieviju un līdz ar to "krievu pasauli", to sašķelt vai pakārtot kāda cita gribai. Anglosakšu un citu "tumsai zvērējušo" valstu izlaidīgās roķeles bija par īsām pat mums visgrūtākajos laikos. Arī tagad nekas neiznāks."

 

Kārtējā norāde, ka notiek Rietumu pasaules uzskata un tā pasaules kārtības modeļa sabrukums - globāls ideoloģisks un filozofisks.

Nepārprotama norāde uz BRICS kā pasaules jaunajiem centriem.

Izvērsta pārmetumu kopa Rietumiem, ka tie nespējot pasaulei neko jaunu piedāvāt. Un izjauc normālo kārtību - lai katrs dara ko darīdams, bet "bizness kā parasti". Vēršanās pret RUlandi vispār esot kaut kas bezkaunīgs.

Cita starpā paredzējums arī par mums un PL - ka mūsu stingrā pozīcija drīzumā novedīs pie varas maiņas. Un agri vai vēlu lielo un stipro Rietumu valstu alianses beigs pastāvēt.

Iezīmēti arī nepārprotami pasaules jaunās sadalīšanas meti:

"pasaulē veidojas vairāki makroreģioni – katrs ar saviem iekšējiem noteikumiem un attīstības loģiku, bet kopumā noskaņoti uz partnerību un dialogu, nevis uz konfrontāciju. Un visa starptautisko attiecību sistēma kļūs ne tikai daudzpolāra, bet arī ar atšķirīgām sabiedrības iekārtām, un balstīsies uz labvēlīgas neiejaukšanās principiem.

DimonAMs faktiski apgalvo, ka vispār pasaulē vienīgā problēma ir RUlandes drošība:

"Jauni atbruņošanās līgumi pašlaik ir nereāli un nevajadzīgi. Jo ātrāk tiks saņemtas mūsu valstij atbilstošas ​​maksimālas drošības garantijas, jo ātrāk situācija normalizēsies."

Un sapnīgs redzējums par RUlandes vietas un lomas attīstību:

"Sīvā sāncensība starp Rietumiem un pārējo pasauli turpinās pieaugt.

Pastiprināsies arī pretrunas starp nesenajiem sabiedrotajiem antikrieviskajā blokā. Nākotnē šajās valstīs gaidāmas pakāpeniskas pārmaiņas ekonomikas un enerģētikas struktūrās.

Būs arī jaunas rezerves valūtas.

Krievijai būs jāieņem sava īpašā vieta jaunajā pasaulē, paļaujoties uz jaunajiem partnerības un sadarbības noteikumiem ar draudzīgām valstīm. Un izdarīt visu, lai nodrošinātu savu drošību, neatkarību un suverenitāti galvenajās jomās, sākot no finansēm līdz zinātnei."

 

Pagaidām nebūs.

Uz apvainojumu Rietumiem par sniegto atbalstu UA fona, kārtējo reizi aizbildinoties, ka karš ir nevis ar UA tautu, bet ar tās valdošā režīma huntu, kurš, izrādās, ir vainīgs pie tūkstošu māju sagraušanas un tūkstošu cilvēku nāves tagadējā karā.

Un ultimāts par neatkāpšanos no savām prasībām:

"Jauni atbruņošanās līgumi pašlaik ir nereāli un nevajadzīgi. Jo ātrāk tiks saņemtas mūsu valstij atbilstošas ​​maksimālas drošības garantijas, jo ātrāk situācija normalizēsies. Ja mēs tos nesaņemsim, spriedze turpināsies bezgalīgi. Pasaule turpinās balansēt uz Trešā pasaules kara un kodolkatastrofas robežas. Mēs darīsim visu, lai tās novērstu. "

 

Līdztekus mierinošiem apgalvojumiem, ka RUlandes iekšienē viss notiek labi, ekonomika pārkārtojas, boikotējošo tirgu vietā tiek apgūti citi, ieroču ražošana izcili attīstās atbilstīgi jaunajām vajadzībām - ievērības cienīgs ir apsološs apgalvojums par pievienoto teritoriju neatstāšanu:

"Mūsu uzdevums ir ne tikai tuvākajā nākotnē aizsargāt jaunas teritorijas Krievijas Federācijā, bet arī padarīt viņu dzīvi pārtikušu, drošu un ērtu."

Un noslēgumā pats galvenais viņa apsolījums:

"Svarīgi un neapstrīdami. "Savējos nepametam!" - kļuva par aizejošā gada moto. Mēs darīsim visu iespējamo, lai dzīve lielajā krievu ģimenē būtu normāla un pārtikusi. Dosim miljoniem cilvēku iespēju iegūt pārliecību par nākotni. Mēs vienmēr iestāsimies par viņu tiesībām un brīvībām, valodu un kultūru, ticību un cerībām. To labi saprot mūsu ienaidnieki, tie, kas izmisīgi un bezcerīgi turpina pret mums hibrīdkaru, cenšoties uz mums izdarīt spiedienu un iebiedēt."

 

Galvenā lieta, šķiet, ir absolūti nešaubīga un neapstrīdama: RUlandes vara un absolūti lielākā tautas daļa dzīvo pārliecībā, ka visa pēcpadomju telpa, īpaši BY un UA, bet arī KZ, un tad arī visas pārējās tuvējās valstis vienkārši ir RUlandes neatņemams īpašums, kurā (1) neviens cits nedrīkst iejaukties, un (2) no kura nevienam nav tiesības aiziet.

 

Un tā vienkārši patiešām ir viņu reliģiska pārliecība. Tāpat kā tas, ka RUlande vienkārši ir neapstrīdams un nedalāms PSRS mantinieks, kas vienkārši bijis posms RUlandes impērijas attīstībā.

 

RUlandes politiskā vara patiešām uzskata, ka tā ir uzsākusi krusta karu pret visu Rietumu pasauli. Un šajā karā nav iespējama apstāšanās, kamēr viena no pusēm nebūs sakauta. Un maldīgi būtu iedomāties, ka, piemēram, UA "ziedošana" šo karu varētu apstādināt.

 

Savu mērķu sasniegšanai RUlande nu jau vismaz desmitgades ilgumā īsteno masīvu, pārdomātu dezinformācijas un propagandas kampaņu, pilnībā sagrozot gan UA, gan visas rietumu pasaules rīcības- to secību, saturu un motīvus, un šī kampaņa ir tik masīva, ka var pat likties, ka viņi paši tai sākuši noticēt, tomēr vērotājam nepārprotami redzams tās mērķtiecīgais un pārdomāti melīgais raksturs, kur faktiskiem notikumiem konsekventi tiek piedēvētas citas īpašības un cēloņi, un vienlaikus tie tiek papildināti ar izdomātiem piedēvējumiem savas pietiekami izplūdušās leģendas "Rietumi mūs grib iznīcināt" uzturēšanai.

 

Bet svarīgi ievērot arī to, ka RUlande joprojām mērķtiecīgi cenšas atdalīt Eiropu no ASV, saprotot, ka E pašlaik militāri ir salīdzinoši vāja, un politiski tomēr ne pilnīgi viendabīga (arī tāpēc izcili svarīgi ir HU pastāvīgie demarši, FR īpašā pozīcija), un iedomājoties, ka pēc NATO sašķelšanas E vidējā termiņā būs salīdzinoši viegli pakļaujama.

 

Pasaules karš patiešām ir praktiski neapturami sācies un pašlaik rit 2 frontēs - viena no tām ir karstā - tā ir UA un Sīrijā. Un otra, varbūt vēl nozīmīgāka - ekonomika un enerģētika kā tās kodols. RUlande šajā karā nav viena - tai ir konkrēti sabiedrotie dažādās intensitātes gradācijās - aktīvākie ar skaidri pasludinātajiem saviem mērķiem iznīcināt (vai vismaz pazemot) R demokrātijas (te kodols ir RU, ZKoreja, Ķīna, Irāna), bet virkne vienkārši ar nepārprotamu "nemīlestību" pret R demokrātijām - ko atklāti parādījuši ANO ĢĀ balsojumi UA jautājumos.

 

Tajos skaidri parādās, ka pašlaik lielāko ekonomikas apjomu pārstāvošie R ar līdzīgi domājošiem sabiedrotiem, kaut pēc valstu skaita ir vairākumā, faktiski paliek mazākumā, ja vērtē pēc pasaules iedzīvotāju skaita, bet - RU atklāti (vai klusējoši slēpti) atbalstošā pasaules daļa ir ekonomiski šķietami mazāk jaudīga, tomēr tajā ir jūtami vairāk iedzīvotāju.

 

Un, ja paraugāmies atvērtām acīm, tai ir pietiekams apjoms ekonomikas resursu un nu jau arī tehnoloģisko zināšanu, lai uzvarētu arī karstajā karā, piemēram, kā tas notika Vjetnamā, Afganistānā.

 

Un patiesībā ir kāds patiešām bīstams ierocis, par kura iespējamību pie mums labākajā gadījumā ir tikai pasmaidīts - tā ir atteikšanās no USD kā pasaules galvenās valūtas. Tādējādi atņemot (vai būtiski samazinot) ASV iespēju finansēt savas militārās, bruņošanās un iekšējās drošības programmas, kuru nozīmīgs, ja ne izšķirošais finansēšanas avots, pēdējās divās desmitgadēs vismaz, ir valsts parāda pieaugums, kas praksē finansēts ar FRS emitētajiem finanšu resursiem.

 

Tāds konkrēts patiesības mirklis dempasaulei - saprast savas un visas pasaules nākotnes vērtības. Un tomēr bruņoties, bruņoties un bruņoties... Bet ekonomikā atjaunot savu praktisko suverenitāti - tirgi un enerģētika.

Lai autoritārās varas pārstāvošajiem siseņu bariem nerastos sajūta, ka viņi var uzvarēt...

 

Bet pirmais solis - RU ir jāizdzen no UA un jāsagrauj tās armija. Un jāizdara to ātri. Katra atlikšanas nedēļa ļauj RUlandei konsolidēt gan savus iekšējos resursus, gan plašāk piesaistīt ārējos, un ne tikai no Irānas...

 

Mūsu vājums (kaut arī, vienlaikus, nesalaužamais spēks) ir relatīvā demokrātija - valstu politiskajiem lēmumiem patiešām vajadzīgs sabiedrības atbalsts, bet pašreizējā retorika dialogā ar Eiropas un arī amerikāņu sabiedrību, šķiet, neadresē šeit raksturotos riskus, un sabiedrībās ir sajūta, ka karš ir kaut kur tālu un par pavisam kaut ko citu. Pēc analoģijas varētu teikt - pašlaik ir aptuveni 40.tais gads - kaujas par Britāniju laiks...