Prognozes ražot nekad nav pateicīgi. Vēl jo vairāk - nodot tās publiskai apraudzīšanai. Vienlaikus tas ir gana interesants un atbildīgs prāta vingrinājums. Padalīšos ar savējo.

 

Šodien NATO un ASV atdeva RUlandei tās gribētās rakstiskās atbildes uz konkrēto ultimātu. Vēl nav publiskots šo atbilžu saturs, tomēr var skaidri nojaust, ka veto NATO paplašināšanai un brīvai katrai valstij savas aizsardzības stratēģijas izvēlei tajā būs kategoriski noraidīts. Vienlaikus atstājot atvērtas durvis sarunām par drošības sajūtas rašanu visām pusēm.

 

Varam droši apgalvot, ka, neraugoties uz nesen pārapstiprināto noraidījumu Ukrainai tagad saņemt iestāšanās NATO darbības plānu (kas ir tāds sava veida pagaidu iestāšanās iespējas noraidījums), NATO valstis skaidri sniedz koordinētu un spēcīgu atbildi pieaugušajiem iebrukuma draudiem. Ar izlūkošanas un informācijas atbalstu, ar gana modernu ieroču piegādēm- tikko tiek īstenota ASV ieroču palīdzības programma 300MUSD apjomā, UK atveda vairākas lidmašīnas ar modernām tuvcīņas raķetēm+ plus daudzas valstis jau nosūtījušas (vai dara to tagad) savus "ziedojumus", kas UA armijai var būt noderīgi, un tas tikai iezīmē tendenci.

Atbalsta ar finansēm - tikko arī ES apstiprināja 1,5GEUR finanšu resursu ekonomikas stabilizācijai. Pat vārds lend-lease publiskajā apritē ir ieslīdējis- atcerēsimies, ka tas nozīmē neierobežotu un bezatlīdzības bruņojuma un militārās darbības vešanai nepieciešamo resursu piegādi, bez vēlākām norēķinu saistībām.

Tātad- gandrīz tikpat spēcīgu (un ekonomiski varbūt pat izdevīgāku), kā ja UA jau būtu NATO valsts- vien pašu NATO valstu karavīru frontes līnijā nebūs. Un arī tas ir gana godīgi- jo patiesībā UA tauta lielā mērā pati arī vainīga pie šīs situācijas izcelsmes - vainīga ar savu 25 gadus ilgo nespēju atšķirt lietas un izdarīt izvēli nostāties uz Eiropeizācijas ceļa abām kājām un abām rokām- arī ar to kāju un rokām, kurām bija jāsakārto valsts iekšpolitiskās un tiesas spriešanas lietas, kam jāprot atšķirt autoritārismu no demokrātijas, tirgus ekonomiku no korupcijas un zagšanas.

 

Tomēr šajos 8 gados šī tauta tik ļoti mācījusies, ka tagad mums būtu jāiet skolā pie viņiem, un ar cieņā noliektām galvām jāmācās, kā mīlēt savu valsti, kā konsolidēt nāciju un apzināties savu piederību tai, kā atšķirt labu no slikta, kā būt gataviem konkrēti doties armijā cīnīties pret iebrucēju, daudziem simtiem tūkstošu būt gataviem to darīt, un darīt to apstākļos, kad skaidri zināms, ka pretinieka algotņu armija visu šo laiku bijusi dramatiski spēcīgāka.

 

Pašreizējā situācija var šķist strupceļš, no kura izeja var būt vien tikai caur asiņainu karu, par kura iespējamajiem tālākās izplešanās apjomiem nevienam drošas pārliecības nevar būt. Decembrī iesniegtie ultimāti un nemitīgā apgalvošana, ka nav laika pļāpāt un ka RUlande izdarīs savus atbildes soļus drīzas sev vajadzīgas atbildes nesaņemšanas gadījumā (un nu jau skaidri zinām, ka vajadzīgās atbildes nebūs), pie UA robežām koncentrētie tehnikas pūļi (tiek rēķināts, ka tie ir uz 100 K lielu karaspēku, tomēr ir pretrunīgas ziņas, ka tur patiešām arī tāda apjoma dzīvais spēks), uz manevriem no UA ziemeļos esošajā BY daudzajos ešelonos braucošās karaspēka vienības pat no Tālajiem austrumiem, pat nerunājot par izsludinātajiem manevriem okeānos no Barenca līdz Vidus jūrai - tas viss saka, ka RUlandei atkāpšanās iespējama tikai caur asinīm.

 

Viņi gaidīja, ka NATO sistēma sašķelsies un nobīsies un atsauks savu palīdzību UA - bet notika pretējais- tikai Horvātija ir nopīkstējusi, ka tā nu gluži nevajag... Viņi gaidīja, ka Eiropa RUlandes radītās gāzestirgus un no tā izrietošās energo-krīzes dēļ piekāpsies, lai nenosaltu un atvērs NS-2, lai varētu pilnībā izslēgt UA no ES interešu loka. Bet arī tas nenotika. Par dārgu mūsu visu maksātu cenu, tomēr nenotika.

 

Tikmēr kliedzošie RUlandes diplomātu un politiķu spiedzieni par ekskluzīvām drošības garantijām joprojām nenoklust un militāro vilcienu riteņi turpina klaudzēt par A-R virziena sliedēm.

Un tagad daudzi tā arī saka- būs karš. Arī pie mums. Skaita dienas, pasludina sākum datumus,- ka, pēc Si lūguma, lai nešimpētu Pekinas spēļu norisi, karš nesāksies agrāk kā 20.februārī, bet tad nu gan ies vaļā.

 

Bet man šķiet, ka nē.

Ar NATO un citu sabiedroto demokrātiju atbalstu būs izdarīts tikdaudz, ka RUlande būs spiesta atkāpties un deeskalēties.

ar saviem 1,6% no pasaules IKP pret UA atbalstam konsolidētajiem 56% pasaules IKP. Katrai demokrātijas valstij būtu jāziedo tikai vien nedēļa no savas darba dzīves resursa uzdāvināšanai UA tautai un tās valstij- un ar to būs pietiekami, lai visu RUlandes ekonomiku un militarizēto spēku nosēdinātu uz poda. 

 

Un šī politiskā griba ir izaugusi. Un nepārprotami demonstrēta pēdējo 2 mēnešu laikā.

Un pat RUlandes karstākās galvas savā mesiāniskajā savas īpašās pasaules glābšanas aizrautībā būs apzinājušies šo samēru. 56% pasaules ekonomikas pret RU+BY+Venecuēla+Nikaragva+Kuba, kopā kādi 2-2,2%.

 

Tāpēc saku, ka kara karstās fāzes nebūs. Kaut karš rit jau vairākus gadus. Šķietama ne-kara formā. Jaunajā formātā, bez formālas kara pasludināšanas, un pat bez pilnīgas ekonomisko saišu pārtraukšanas - tik sarežģīta ir šodienas pasaule.

 

Vēl vairāk, pusgada līdz gada laikā beigsies Donbasa okupācija- sava loma te būs savāktajiem pierādījumiem un tiesai par Mh-17 notriekšanu, EDSO iesniegtajai UA+NL prasībai pret RUlandi, tiesas spriedumam Hāgā, ko tuvāko 3 mēnešu laikā (ja atmiņa nekļūdās) būtu jāpasludina. Un galu galā tiks atzīts, ka Minskas vienošanās var lasīt arī citādi, nekā to dara RUlande - vispirms UA kontrole pār robežu, un tad vēlēšanas EDSO uzraudzībā. Un pēc tā EDSO vienkārši nolems, ka UA ir noņemama no Minskas līgumu āķa, arī tāpēc, ka viena no līguma slēdzējām pusēm nav vis starpnieks, bet konkrēta konflikta puse...

 

Būs labi, draugi.

Demokrātija būs uzvarējusi. Konkrētajā sadursmē UA austrumos. Tomēr Krima vēl paliks okupēta, Anavals un daudzi citi citādi no varas režīma domājošie cietumā un izbēgumā no valsts...

Lokālajā cīņā Ukrainā uzvarējusi caur gana skarbiem pārbaudījumiem un triecieniem savam komfortam, bet ar produktīvāku nekā autoritārismā ekonomiku.

 

Tomēr tas nenozīmē, ka varam atļauties atslābt. Mūsu kaimiņvalsts valdošais fašistiskais režīms ar kodolpunduri tā vadībā cilvēciskas sarunas vārdus nesaprot (vai izliekas tos nesaprotam). Un režīms savas kļūdas ne tuvu nebūs atzinis, un turpinās iekšēji attīstīties - viņam nav cita ceļa. Mums ir jābūt jaudai un apņēmībai. Visupirms, to saprast un nesadarboties. Nekolaborēt. Arī aizstāvēt savu valsti - tā, kā to tagad dara UA ļaudis - vīri un sievas. Tajā skaitā atklāti aizverot viņu hibrīdkara ieročus savā valstī - mediju ruporus un angažētos politiķus un ietekmes aģentus.

 

Un, kamēr tur šis režīms nenomainīsies, telpa priekš mūsu ekonomikas savā būtībā tajā pusē ir slēgta.

Mūsu draugi un partneri ir visās pērējās debespusēs.