Vēl mēnesis līdz otrajai gadadienai.

 

Ir viena uzvara šajā karā - ir saglabāta UA valstiskuma juridiskā esamība. Bet tikai juridiskā - ekonomiski un militāri valsts suverenitāte joprojām ir neatgūta.

Jā, ir atgūta arī Hersona ar daļu tās apgabala, un arī praktiski viss Harkivas apgabals.

 

Bet citādi.... Faktiski karā pašlaik uzvar Mskja. Gan fiziski - viņi uzbrūk visā frontes līnijā. Gan politekonomiski - iekarotās teritorijas politiski ir pilnībā integrētas Mskjas politadministratīvajā struktūrā, un pašlaik notiek to ekonomiskā kolonizēšana, tostarp ar iedzīvotāju pārcelšanos uz no UA pilsoņiem atbrīvotajām platībām.

 

Zaudējumi, neraugoties uz šķietamo lielumu, ir viņiem pilnībā sagremojami, un militārā aprīkojuma un munīcijas piegādes ir sakārtotas pietiekamos apjomos. Ekonomika ir izdzīvojusi, iedzīvotāji ar labklājības relatīvo kritumu ir faktiski samierinājušies, Valsts starptautiskā izolācija tā arī nav reāli notikusi- nedz ekonomiski, nedz politiski.

 

Un pašlaik lūzuma iespējamība kara gaitā jau izskatās kā ilūzija, kura tiek uzburta ar fragmentāriem daudzsološiem publiskajiem paziņojumiem.

Un, šķiet, praktiskais cēlonis tam meklējams jeņķijas iekšpolitiskajās pārmaiņās un praktiskajā nenoteiktībā un Eiropas militārajā (un militāri rūpnieciskajā) vājumā, kas ir 2.pasaules kara beigu risinājumu sekas, kad, vēloties nepieļaut kara izcelšanos Eiropā, šīs pasaules daļas reālās fiziskās drošības rūpes uzņēmās jeņķi. Būtībā bremzējot Eiropas militārā potenciāla pilnvērtīgu atjaunošanos.

Kas rezultējas Eiropas praktiskā nespējā īstenot tās patiešām labi gribētās politiskās apņemšanās. Būtu labi, ja Eiropas politiķi paspētu šo realitāti apzināties, pieņemt pareizus politiskos lēmumus, un sabiedrība ar savu ekonomiku tos īstenot. Interesanti, vai mūsu valdība ar tās superizcilajiem ārlietu un aizsardzības ministriem arī to saprot un ir gatavi tos iniciēt Eiropas politiskajā struktūrās...