Priežu audžu tīkllapsenes masveida savairošanās

Māra Zadiņa, Valsts meža dienests (VMD)
18.06.2015

Šovasar atkārtoti, pēc viena gada miera perioda, tiek novērota masveidīga priežu audžu tīkllapsenes (Acantholyda posticalis) izlidošana Daugavpils pilsētas mežos, Stropos. Masveida savairošanās šajos mežos tika konstatēta 2013. gadā.
2014. gadā lielākā daļa ziemojošo kāpuru bioloģisko īpatnību dēļ neizlidoja un priežu vainagi spēja atjaunoties. 2014. gada rudenī LVMI „Silava” vadošais pētnieks Dr.silv.
A. Šmits konstatēja, ka apmēram puse no ziemojošiem kāpuriem izlidos nākamajā pavasarī. Par kritisku mežaudzēm tiek uzskatīts izlidojušo tīkllapseņu blīvums, kas pārsniedz 20 īpatņus uz 1 m². Šajā gadījumā izlidojošo tīkllapseņu skaits būtu desmitkārt lielāks ap 250 uz 1 m². Kā jau tika prognozēts 2015. gada jūnijā novērota tīkllapseņu masveida izlidošana.

Priežu audžu tīkllapsenei raksturīga diapauze - nosacīti miera periodi starp izlidošanām, kuri tiek pavadīti zemsedzē eonimfu stadijā, kas var ilgt līdz 6 gadiem. Šī iemesla dēļ tīkllapsenes populācijas savairošanos var ilgt vairākus gadus. Priežu dzīvotspēja tiek būtiski apdraudēta, ja priežu vainagi tiek pilnībā atskujoti vairākus gadus pēc kārtas. Šādā gadījumā novājinātās priedes būtiski apdraud arī sekundārie kaitēkļi, piemēram, priežu lielais lūksngrauzis (Tomicus piniperdaL.).

Tīkllapsenes (imago) sāk lidot no maija trešās dekādes līdz jūnija vidum. Visbiežāk uz vecajām skujām mātītes izdēj no 1 līdz 3 olām; kopumā viena mātīte spēj izdēt no 15 - 80 olām. Pēc 2-3 nedēļām izšķiļas kāpuri, kuri sāk intensīvi baroties, graužot skujas, vienlaicīgi veidojot ap tām satīklojumus. Kāpuri grauž gan vecās, gan jaunās skujas, tādejādi masveida savairošanās gadījumos priedes var tikt atskujotas pilnībā. Sākot no jūlija vidus kāpuri ierokas zemsedzē, kur tie pārziemo.

Daugavpils mežos novērota priežu audžu tīkllapsenes masveida savairošanās ir otrā Latvijas vēsturē. Pirmo reizi priežu audžu tīkllpasenes savairošanās tika novērota Krāslavas pusē, 200 ha platībā, kura sākās 1966. gadā; diapauzes dēļ masveida savairošanās saglabājās līdz 1976. gadam (Plīse un Bičevskis, 2001).

Valsts meža dienesta darbinieki noteiks masu savairošanās izplatības areālu un rūpīgi sekos līdzi situācijas attīstībai.