Agrobiznesa saistītās

Subsīdiju nauda iznīcina Baltijas jūru

Baltijas jūra ir viena no lielākajām iesāļā ūdens platībām pasaulē. Tā ir arī pasaulē jaunākā jūra, kas, kūstot ledājiem, radusies tikai pirms 10- 15 tūkstošiem gadu. Diemžēl pēdējo 100 gadu laikā Baltijas jūras unikālā ekosistēma kļuvusi par barības vielām pārsātinātu, eitrofu vidi.

Galvenais iemesls tam ir organiskā piesārņojumu ieplūšana jūrā. Lielākā daļa piesārņojuma nāk no lauksaimniecības, satiksmes, rūpniecības, komunāliem notekūdeņiem un kuģošanas. Katru gadu Baltijas jūrā nonāk aptuveni miljons tonnu slāpekļa un 35 000 tonnu fosfora.

Ietekme
Pastāvīgā organiskā piesārņojuma ieplūšana ir būtiski izmainījusi jūras ūdens sastāvu- tagad tajā ir četras reizes vairāk slāpekļa un astoņas reizes vairāk fosfora nekā tas bija 1900. gadā. Tas ir ievērojami pastiprinājis eitrofikācijas procesu. Pēdējo 100 gadu laikā ūdens caurredzamība ir samazinājusies par 3 metriem, jo ievērojami palielinājies planktona daudzums, kas barojas no jūrā ieplūdušajām barības vielām. Būtiski izmainījies arī Baltijas jūras augu valsts sastāvs, ko bieži var redzēt pat ūdens virskārtā. Redzamākā ietekme ir ikgadējā zilaļģu ziedēšana. Vasarā plaši ūdens klajumi ir pārklāti ar zaļganām, toksiskām gļotām, kuru dēļ daudzās vietās nav iespējams peldēties. Dažkārt to radītā smaka ir tik spēcīga, ka cilvēki nevēlas pat tuvoties ūdenim. Tomēr aļģes ir tikai aisberga virsotne- zem aļģu virskārtas ir nodarīts krietni lielāks kaitējums. Aļģes patērē ūdenī esošo skābekli, tāpēc tas sāk pietrūkt citiem ūdens organismiem, tajā skaitā zivīm. 70 tūkstošu kvadtrātkilometru jeb vairāk kā sestā daļa Baltijas jūras mirst- tie ir milzīgi jūras apgabali, kuros skābekļa bada rezultātā vairs nekas nespēj dzīvot. Tos radījušas postošās aļģes, kas nogrimst un sadaloties patērē skābekli. Zivis, jūras zīdītāji un citi dzīvi organismi nespēj vairoties un izdzīvot šajās Baltijas jūras vietās.

Eitro- lauksaimniecība
Eitrofikāciju galvenokārt izraisa milzīgais barības vielu izmantošanas pieaugums Baltijas jūras reģiona lauksaimniecībā. Pirms 50 gadiem saimniecības ieara atpakaļ zemē tās barības vielas, ko tās radīja pašas, piemēram, no kūtsmēsliem. Taču lauksaimniecības plašā industrializācija Rietumeiropā 60.- tos un 70. – tos gados noveda pie mākslīgā mēslojuma lietošanas, kas ievērojami palielina sistēmā nonākušo barības vielu daudzumu. No 1950.- 1980. gadam, slāpekļa un fosfora izmantošana lauksaimniecībā, salīdzinot ar saražotās pārtikas daudzumu, pieauga nesamērīgos apjomos. Tas ir radījis barības vielu pārpalikumu, kas ieplūst apkārtējā vidē un tālāk arī Baltijas jūrā.
2002. -2004. gadā visās astoņās Baltijas jūras valstīs slāpekļa un fosfora vidējais kopējais pārpalikums bija attiecīgi 56 un 11 kg/ha gadā.
Nebūtu taisnīgi šajā situācijā vainot tikai lauksaimniekus – eitrofikācijas veicināšana nav viņu izvēle. Lauksaimnieki ir spiesti strādāt sistēmā, kas tiem liek konkurēt un palielināt ikgadējo ražu, neatkarīgi no tā, kādu ietekmi tas atstāj un dabu. Šādā vidē, kur galvenais uzdevums ir subsīdiju iegūšana, neatliek vieta rūpēm par dabai draudzīgāku saimniekošanu, kas atstātu mazāku ietekmi uz Baltijas jūru. Tātad problēmas var tikt atrisinātas tikai politikā līmenī.
Mūsdienu lauksaimniecības politika veicina lauksaimniecības intensifikāciju un koncentrāciju, kas rada ārkārtīgi augstu barības vielu pārpalikumu. Šāda prakse nenovēršami palielina mēslojuma noplūdi un rada lielas vides problēmas Baltijas jūrā.

Subsīdijas eitrofikācijai
Problēmas būtība meklējama vienā no videi viskaitīgākajām subsīdiju programmām pasaulē – Eiropas Kopējā lauksaimniecības politikā (KLP). 2005. gadā Eiropas savienība piešķīra 10,4 miljardus eiro astoņu Baltijas jūras reģiona dalībvalstu eitro- lauksaimniecībai, tas ir – 65 eiro un vienu reģiona iedzīvotāju. Piešķirot šādas subsīdijas, bet neieviešot un neīstenojot stingru vides politiku, kā arī pasākumus barības vielu pārsātinājuma novēršanai, varas iestādes patiesībā atbalsta eitrofikāciju un ir tās izraisītājas. Situācija kļūst vēl nopietnāka, ja paraugāmies nākotnē. Kamēr vecajās ES dalībvalstīs, pateicoties labākiem mēslošanas režīmiem, mākslīgā mēslojuma lietošana samazinās, jaunajās dalībvalstīs situācija ir pretēja. Lielo ES subsīdiju rezultātā lauksaimniecības intensifikācija un industrializācija jaunajās ES dalībvalstīs būs neizbēgama. Tas radīs milzīgu minerālmēslojuma lietošanas pieaugumu. Eiropas Mēslojuma ražotāju asociācija lēš, ka šajās valstīs nākamo 10 gadus laikā mākslīgā mēslojuma pielietojums palielināsies par 20- 35%.

Risinājumi
Gadiem ilgi vides aģentūras un ministrijas ir izteikušas solījumus un piešķīrušas lielas naudas summas eitrofikācijas novēršanas projektiem. Tajā pašā laikā šīs institūcijas problēmu ir nevis risinājušas, bet gan veicinājušas. Lai to vērstu par labu, Pasaules Dabas Fons uzskata, ka problēmas jārisina Baltijas jūras valstu augstākajā valdības līmenī. Dažu tuvāko gadu laikā KLP atbalstītajām subsīdijām ir jābūt ļoti stingri regulētām un uzraudzītām, lai novērstu barības vielu pastiprinātu ieplūšanu vidē no lauksaimniecības. Lai gan to zināmā mērā jau šobrīd vajadzētu nodrošināt ar savstarpējās atbilstības standartu sistēmas palīdzību, prasības ir pārāk zemas, atbilstība standartiem netiek uzraudzīt un par pārkāpumiem netiek piemēroti sodi. Savstarpējās atbilstības standartu sistēma ir jānostiprina, jāuzrauga un jānodrošina tās funkcionēšana. Tuvākajā laikā Eiropas Komisijas Lauksaimniecības ģenerāldirektorāts veiks KLP vidējā termiņa pārskatu, jeb tā saucamo „veselības pārbaudi”. Pasaules Dabas Fonds aicina valdības izmantot šo iespēju politikai rīcībai. Pasaules Dabas Fonds uzskata, ka ir nepieciešami arī citi pasākumi, jo īpaši nodokļa ieviešana minerālmēslojuma lietošanai Baltijas reģionā. Vairākās reģiona valstīs šāds nodoklis jau pastāv, nodokļa ieņēmumus atgriežot lauksaimniekiem uzlabojumu īstenošanai lauksaimnieciskajā darbībā un vides aizsardzībā, taču šis nodoklis ir pārāk mazs, lai dotu kādus rezultātus. Ir jāievieš labas lauksaimniecības piemēri un jāizplata tie visā reģionā, stingri kontrolējot to ieviešanu.
Tomēr ne visas problēmas saimniecības var atrisināt saviem spēkiem. Pasaules Dabas Fonds aicina arī valdības uzņemties atbildību par risinājumu ieviešanu ainavu līmenī. Tas ietver pārmitro zemju, saldūdens ekosistēmu un citu buferzonu izveidošanu un atjaunošanu.   
 
Materiāls sagatavots pēc Pasaules Dabas Fonda materiāliem