Viedokļi

Lauksaimnieku organizācijas: jāatbalsta uzņēmēji – apmācības un jaunu darba vietu radīšana, nevis jāveido kārtējie pabalsti, kas degradē sabiedrību

Labklājības ministrijas (LM) priekšlikums pārcelšanās jeb mobilitātes pabalsta ieviešanas iecere ir, maigi izsakoties, nepārdomāta. It kā piedāvā risinājumu, taču tam nav praktiska un reāla pamata. Jau nerimstoši lauku reģionu uzņēmēji uzsver, ka trūkst kvalificēts darba spēks, bet ilgstošie bezdarbnieki nebūs konkurētspējīgi darba ņēmēji ar vai bez mobilitātes pabalsta. Latvijas iedzīvotāji, kas spējuši uzņemties atbildību par savu dzīvi, meklē, mācās papildus iemaņas un atrod darbu, ikdienā braukājot pat 60 – 100 km uz darba vietu un atpakaļ, kā arī daudzi ikdienā strādā pilsētā un nedēļas nogalēs dodas pie ģimenēm laukos. Ar ko tieši šie uzņēmīgākie ir sliktāki vai valstij mazāk nozīmīgi? Viņiem neviens nepiedāvā kompensēt, piemēram, transporta izdevumus vai pilsētā īrētās dzīvesvietas izmaksas.

Tā vietā, lai iedotu cilvēkiem makšķeri, tiek piedāvāta zivs. Izskan argumentācija, ka ekonomiski neatmaksājas ieguldīt infrastruktūrā, nodrošinot ceļu kvalitāti reģionos, kuros strauji sarūk cilvēku skaits, bet vai ir kāds parēķinājis, cik šobrīd jau ir ieguldīts – ciematu ūdenssaimniecību projektos, kultūras namu un skolu renovācijās u.c. – bez cilvēkiem šīs investīcijas ir izmestas vējā. Acīmredzot Latvija ir tik bagāta, lai to atļautos.

Zemnieku Saeima ir pārliecināta, ka finansējums ir jānovirza nevis pabalstos bezdarbniekiem, bet gan uzņēmējiem jaunu darba vietu radīšanai, sedzot vai samazinot daļu no milzīgās darba spēka nodokļu nastas un realizējot konkurētspējīgas apmācības. Ilgstošu bezdarbnieku neviens darbā nevēlēsies ņemt, ja vien viņš nebūs apguvis darba tirgum nepieciešamas iemaņas.

„Labi, protams, ka politiķi ir saskatījuši, ka Latvija nebeidzas ārpus Rīgas un ka nav mums viena maza problēmiņa „Latgale”, bet arī citviet Latvijā ir problēma ar nodarbinātību, ar infrastruktūru. Tomēr šķiet, ka politiskā elite sagatavo augsni tam, lai nākamajā periodā vēl mazāk no Kohēzijas naudas guldītu ārpus pilsētām. Mēs, lauksaimnieki, gribētu redzēt, ka nākamajā plānošanas periodā reģionos plānveidīgi, apvienojot valsts un ES finanšu instrumentus, problēmas tiktu risinātas. Mums ir labi piemēri, mēs redzam, ka ir arī attāli reģioni, mazpilsētas un ciemati, kuros mērķtiecīgi un apdomīgi investējot - viss notiek!  Mēs uzskatām, ka attīstība reģionos ir iespējama ja kopīgo attīstību plāno sadarbojoties visiem iesaistītajiem –valstij, pašvaldībām un uzņēmējiem. Tādēļ ir jādara viss, lai atbalstītu un motivētu aktīvus un darboties gribošus un varošus iedzīvotājus, jo līdzīgie pievelk līdzīgos,” uzsver Zemnieku Saeimas priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja.

Zemnieku Saeima uzskata, ka šādi paziņojumi kārtējo reizi pastiprina plaisu starp valdības pārstāvjiem un reģionu iedzīvotājiem, pastiprina plaisu un dzīves kvalitātes atšķirības starp pilsētu un lauku iedzīvotājiem.

Arī Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācija (LLKA) neviennozīmīgi vērtē LM sniegto reģionālās mobilitātes atbalsta programmu, jo netiek piedāvāts risinājums lauku attīstībai un lauksaimniecības nākotnei ilgtermiņā. Ar minētā atbalsta sniegšanu nepiedodami tiks panākta vēl lielāka lauku iedzīvotāju aizplūšana. LLKA uzskata, ja tiek nodrošināta infrastruktūra un darbavietas reģionos un laukos, iedzīvotājiem nebūs nepieciešams pamest savas mājas, lai pelnītu naudu citur. Lielisks piemērs ir Skandināvijas valstis, kur pat attālos ziemeļu apgabalos cilvēki dzīvo un strādā, ja valsts ir nākusi pretī, investējot attiecīgā reģiona resursu apgūšanā, kas veido darba vietas.

LLKA uzskata, ka ne vienmēr viss ir jārisina pabalstu sistēmas ietvaros. Minēto pabalstu varētu aizstāt ar pārcelšanās aizdevumu, kuru cilvēks, kas ir pārcēlies un uzsācis darba attiecības citā vietā, pēc sešiem nostrādātiem mēnešiem varētu valstij atgriezt, ik mēnesi no algas „atvelkot” noteiktu summu.

Ilze Meržvinska